Virsotņu tikšanās
Nevar noliegt, ka sports savā ziņā ir arī māksla, ne tikai cīņa par uzvaru un rekordiem. Savukārt kino vienmēr tiecies fiksēt gan sacensību dinamiku, gan arī skaisto stadionos un sporta zālēs. Nepilnu pusgadu pēc pirmā kinoseansa Parīzē (1895. gada 28. decembrī.) kinopionieri brāļi Limjēri jau filmēja pirmajās olimpiskajās spēlēs Atēnās (1896. aprīlī).
Tagad pieņemts, ka olimpisko spēļu rīkotājpilsētai Starptautiskā Olimpiskā komiteja pasūta filmu par spēļu norisi. Tā parasti tiek uzticēta izcilākajiem kinomeistariem, un nereti rodas spilgti darbi, kas ne tikai dokumentē notikumus arēnās, bet parāda sportam piemītošo estētisko valdzinājumu, dramatisko spriegumu, cilvēcisko pārdzīvojumu amplitūdu. Nepieciešamība no divas nedēļas ilgstošā, plašā sacensību spektra izdalīt būtisko, izkārtojot fiksējumus secīgā stāstā, liek filmu veidotājiem meklēt jaunas izteiksmes formas, kas bagātina dokumentālā kino iespējas. Vairākkārt filmas par olimpiskajām spēlēm atzītas par gada labākajiem kinodarbiem.
RĪFENŠTĀLES NEPĀRSPĒJAMIE KANONI
Lai gan kinokameru objektīvi bijuši pievērsti gandrīz visu olimpisko spēļu arēnām, par nopietniem mākslinieciskiem sasniegumiem var runāt, tikai sākot ar Lenijas Rīfenštāles (1902—2003) vērienīgo un novatorisko, gandrīz četras stundas garo filmu Olimpia (1938) par Berlīnes olimpiādi 1936. gadā. Šis darbs, ko tagad atzīst par vienu no visu laiku izcilākajiem kinomākslas sasniegumiem, kļuva par sporta kino etalonu.
Vairākus Rīfenštāles izgudrotos filmēšanas paņēmienus mūsdienās joprojām izmanto televīzijas kompānijas, rādot sacensības: slīdošā kamera — operatora ratiņi uz sliedēm — pārvietojās paralēli skrējējiem stadionā, kas īpaši svarīgi sprinta sacensībās; tika izmantots arī mobils operatora krāns; peldētāju un daiļlēkšanas sacensībās viena kamera filmēja zem ūdens, iegūstot papildu rakursus, kas deva gan emocionalitāti, gan arī ļāva skatīt sportistu ķermeņu plastiku. Ķermeņa skaistumu Rīfenštāle centās izcelt arī lēkšanas sacensībās, filmējot no apakšas uz augšu, operatoriem atrodoties īpaši izraktās bedrēs, krāsu filtri izcēla mākoņainās debesis. Pirmo reizi mērķtiecīgi tika izmantota vienlaicīga filmēšana ar vairākām kamerām un manipulācijas ar kameras ātruma maiņu, kopplānu uzņemšanai izmantoja arī īpaši klusus lidaparātus un dirižabļus. Virs sacensību vietām iekāra troses, kurās iestiprināja no attāluma vadāmas kinokameras.
Režisores rīcībā bija gandrīz neierobežots limits augstākās jutības filmai un vairāk nekā 50 tā laika labāko vācu kinoreportāžas meistaru. Ik dienas tika sastādīts precīzs operatoru darbības plāns, filmēšanas paņēmieni, rakursi, kā arī tehnika jau laicīgi tika izmēģināta mazāka mēroga sacensībās. Milzīgais uzfilmētā materiāla apjoms, vairāk nekā 300 000 metru, prasīja divus gadus, lai to pārvērstu divdaļīgā kino poēmā (1. d. Tautu svētki, 2. Skaistuma svētki) par ķermeņa un gara enerģijas harmoniskās saspēles valdzinājumu un spēku.
Filmas pirmizrādi režisore pasniedza kā dāvanu Ādolfam Hitleram dzimšanas dienā 1938. gada 20. aprīlī. Tā paša gada augustā Starptautiskajā Venēcijas filmu festivālā Olimpia saņēma augstāko apbalvojumu. Filmai piemīt nevainojama kadra un ritma izjūta, kas rada mitoloģiskajā domāšanā balstītu suģestīvu kinomaģiju. Leģendārais kinorežisors Stenlijs Kubriks, strādājot pie filmas Mehāniskais apelsīns, esot neskaitāmas reizes skatījies Olimpia, lai iedvesmotos no tajā ielādētās pārcilvēciskās enerģijas. Bet krievu režisors Elems Kļimovs, kurš uzņēmis vienu no labākajām filmām par komisko un dramatisko sportā (Sports, sports, sports, 1970), atzinies: „Es šo filmu vienlīdz ienīstu un dievinu — tā ir sātaniska pilnība, cilvēka ķermeņa kulta Augstā dziesma.”
EMOCIJU SASPĒLE AR VĒSTURI
Lenijas Rīfenštāles Olimpia ļoti augstu pacēla olimpiskajām spēlēm veltīto filmu mākslinieciskā līmeņa kritērijus. Turpmāk šīs filmas tika uzskatītas par ļoti prestižiem darbiem un uzticētas pieredzējušiem kinomeistariem. Lai gan Berlīnes olimpisko spēļu filmējuma estētiskā enerģija joprojām ir nepārspēta, laika gaitā nozīmīgi darbi tapuši arī par citām spēlēm.
Par Romas spēlēm filma tika uzticēta vienam no itāļu neoreālisma pamatlicējiem Romolo Marčellini, kurš filmā Lielā olimpiāde (1961) sacensību drāmas risināja uz mūžīgās pilsētas fona, panākot mākslinieciski pārlaicīgu saspēli ar vēsturi, bet, miksējot sportistu un skatītāju emocionālos tuvplānus, izraisīja emocionālu līdzpārdzīvojumu. Filma tika nominēta Oskaram kā labākā dokumentālā filma.
Augstā mākslinieciskā līmenī ir arī vairākos starptautiskos festivālos godalgotā Tokijas olimpiāde (1965), ko uzņēma viens no izcilākajiem japāņu kinorežisoriem, Kannu starptautiskā festivāla laureāts Kons Ičikava. Ičikavas rīcībā bija vairāk nekā 100 kinooperatoru, kas ļāva iegūt unikālas sacensību detaļas, vienlaikus saglabājot vērienīgumu.
Kā savdabīgs eksperiments jāizceļ Minhenes spēļu filma Astoņu skatiens (1973), kurā ar 10 minūšu garām īsfilmām tika apvienoti pasaulē pazīstamu kinomeistaru redzējumi: Jurijs Ozerovs — Sākums, Klods Lelušs — Zaudētāji, Milošs Formans — Desmitcīņa, Kons Ičikava — Ātrums, Maikls Pfeglars — Sieviete, Džons Šlezingers — Tālums, Maja Ceterlinga — Stiprums, Artūrs Penns — Augstums. Minhenes olimpiskajām spēlēm kinematogrāfisti pievērsušies arī vēlāk, gan atceroties traģisko teroristu uzbrukumu Izraēlas sportistiem (Stīvens Spīlbergs, Minhene, 2005), gan vairākkārt analizējot liktenīgās trīs sekundes basketbola finālmačā, kad PSRS komanda sensacionāli uzvarēja ASV.
Padomju patētikas pilna ir episkā žanra meistara Jurija Ozerova un dokumentālista Borisa Ričkova filma par Maskavas olimpiādi — O, sports, tu esi miers! (1980), taču bez ārišķās izrādīšanās darbā parādās arī ļoti emocionāli sacensību brīži, īsti pārdzīvojumi. Olimpiskā kino izcilnieku pieminējums nebūtu pilnīgs bez ASV dokumentālista Bada Grīnspeina (1926—2010), kurš lielāko daļu sava kinomūža veltījis tieši olimpiskajām spēlēm un to varoņiem.
VELDRE, EPNERS, SLAPIŅŠ, PODNIEKS…
Arī Latvijas dokumentālisti pievērsušies olimpiskajai tematikai. Biruta Veldre vairākkārt filmējusi olimpisko čempionu Jāni Lūsi (Jānis Lūsis, 1969; Duelis /Lūsis—Klauss Volfermans/, 1973). Kultūrvēsturiski nozīmīgs ir Andra Slapiņa darbs Latvijas olimpieši (1980). Sporta tematiku vienmēr centušies kopt arī Ansis Epners un Juris Podnieks, kas ne reizi vien pievērsušies Latvijas olimpiešiem.
Šā gada 11. maijā kinoteātrī K.Suns sāksies kinolekciju cikls Virsotņu tikšanās. Tā būs reta iespēja noskatīties izcilus kinodarbus, kas veltīti olimpiskajām spēlēm. Programmu papildinās Latvijas dokumentālistu filmas, kurās fiksēti Latvijas olimpiešu sasniegumi dažādos vēstures posmos, kā arī kinohronikas. Tiks aicināti piedalīties arī mūsu olimpieši. Viņu atmiņu stāstījumi ļaus padarīt saistošāku piedāvāto kinomateriālu.
SPORTA DOKUMENTĀLO FILMU CIKLS
Virsotņu tikšanās
kinoteātrī K.Suns
I
11. marts
LOK un Latvijas olimpieši
Andra Slapiņa, Jura Podnieka, Anša Epnera filmas
II
25. marts
Olimpia, 1. d. Tautu svētki; 2. d. Skaistuma svētki (Lenija Rīfenštāle, 1936)
Filma par Berlīnes vasaras olimpiskajām spēlēm. Tiek uzskatīta par sporta kino etalonu, kas lielā mērā ietekmēja sacensību parādīšanas paņēmienus arī vēlāk TV.
Latvijai Berlīnē divas medaļas: Edvīns Bietags, grieķu-romiešu cīņa — sudrabs; Adalberts Bubenko, 50 km soļošana — bronza
III
2. aprīlis
Lielā olimpiāde(Romolo Marčellini, 1961)
XVII vasaras olimpiāde Romā. Nominēta Oskaram kā gada labākā dokumentālā filma
Latvijai (LPSR) septiņas medaļas: Elvīra Ozoliņa, šķēpmešana — zelts; Cēzars Ozers, Jānis Krūmiņš, Maigonis Valdmanis, Valdis Muižnieks, PSRS basketbola izlase — sudrabs; Bruno Habarovs, paukošana ar špagu — bronza individuāli un PSRS komandā
IV
8. aprīlis
Tokijas olimpiāde(Kons Ičikava, 1965)
Godalgota vairākos starptautiskos festivālos, Roberta Flaerti balva
Latvijai (LPSR) 10 medaļas: Ivans Bugajenkovs, Staņislavs Lugailo, PSRS volejbola izlase — zelts; Juris Kalniņš, Jānis Krūmiņš, Valdis Muižnieks, PSRS basketbola izlase — sudrabs; Pāvels Seničevs, stenda šaušana — sudrabs; Astra Biltauere, PSRS volejbola izlase — sudrabs; Imants Bodnieks, riteņbraukšana trekā — sudrabs; Ārons Bogoļubovs, džudo — bronza; Jānis Lūsis, šķēpmešana — bronza
V
15. aprīlis
13 dienas Francijā(Klods Lelušs, 1968), ziemas olimpiskās spēles Grenoblē
Nominācija Zelta lācim Berlīnē
Grūtie starti Meksikā(Dmitrijs Gasjuks/Boriss Golovņa)
Latvijai (LPSR) četras medaļas: Jānis Lūsis, šķēpmešana — zelts; Ivans Bugajenkovs, Oļegs Antropovs, PSRS volejbola izlase — zelts; Tatjana Veinberga, PSRS volejbola izlase — zelts
VI
22. aprīlis
Visions of Eight/Astoņu redzējums(Milošs Formans, Kons Ičikava, Klods Lelušs, Jurijs Ozerovs, Artūrs Penns, Maikls Pfeglars, Džons Šlezingers, Majs Ceterlings, 1973), par Minhenes vasaras olimpiskajām spēlēm
Zelta Globusslabākajai dokumentālajai filmai
03 From Gold(Stīvens Sterns, 2002)
Analizētas trīs izšķirošās sekundes ASV—PSRS basketbola spēlē, kad Sergeja Belova metiens pēdējā sekundē atnesa sensacionālu uzvaru PSRS
Latvijai (LPSR) trīs medaļas: Jānis Lūsis, šķēpmešana — sudrabs; Juris Silovs, 4×100 skrējiens PSRS izlasē — sudrabs; Georgijs Kuļikovs, 4×200 peldēšana PSRS izlasē — bronza
VII
29. aprīlis
O, sports, tu esi miers!(Jurijs Ozerovs & Boriss Ričkovs, 1981) Maskavas vasaras olimpiskās spēles
Latvijai (LPSR) 13 medaļas: Dainis Kūla, šķēpmešana — zelts; Pāvels Seļivanovs, PSRS volejbola izlase — zelts; Aleksandrs Muzičenko, burāšana — zelts; Juris Bērziņš, Žoržs Tikmers, Dimants Krišjānis, Artūrs Garonskis, Dzintars Krišjānis, airēšanā četrinieks ar stūrmani — sudrabs; Arsens Miskarovs, 100 m brasā — sudrabs, 4×100 m kombinētā stafete PSRS izlasē — sudrabs; 200 m brasā — bronza; Aleksandrs Jackevičs, džudo — bronza
VIII
6. maijs
16 slavas dienas(Bads Grīnspeins, 1986), Losandželosas vasaras olimpiskās spēles 1984. gadā, kurās politisku iemeslu dēļ Latvijas sportisti nevarēja piedalīties
Gada labākā dokumentālā filma Starptautiskās kino dokumentālistu asociācijas vērtējumā
Lektors: kinozinātnieks Agris Redovičs
Cikls tiek rīkots ar KKF atbalstu, sadarbībā ar LOK
Visu seansu sākums plkst. 18.30
Uļas fonda un Latvijas olimpiešu kluba biedriem ieeja bez maksas
