Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Florbols Žurnāls: Nr. 170/171 Runā prezidents

Florbola lielā iespēja

Kura vistuvākajā laikā būs populārākā sporta spēle Latvijā? Florbola savienības prezidents Ilvis Pētersons uzskata, ka finanšu krīze priekšplānā ļauj izvirzīties tieši viņa sportam. Jāprot tikai izmantot šo iespēju.
Aizvadītas Latvijas čempionāta finālspēles ar Rubenes dāmu un CelTik/Lekrings kungu komandu triumfu, uzņemti Starptautiskās Florbola federācijas (IFF) ļaudis, klāt pasaules čempionāts U-19 puišiem. Tie ir tikai trīs svaigākie punkti Ilvja Pētersona prezidentūras pirmajos desmit mēnešos.
Zviedrija un otra puse pasaules
– Pēc čempionātiem parasti seko neliels atslābums, bet jūs pat noķerams neesat…
– Man arī likās, ka pēc Latvijas čempionāta varēs ievilkt elpu, bet mums bija, ko rauties, lai aprīļa beigās Valmierā, Vidzemes olimpiskā centra trijās konferenču zālēs, notiktu Starptautiskās Florbola federācijas (IFF) un Latvijas Florbola savienības rīkots seminārs tiesnešiem, treneriem un sporta klubu vadītājiem no Austrumeiropas valstīm. Bija ieradies arī IFF ģenerālsekretārs Džons Liljelunds, kurš strādāja ar klubu vadītājiem un florbola dzīves organizatoriem. Tā mums bija lieliska iespēja IFF pierādīt, ka arī mēs protam kaut ko izdarīt un esam uzticami partneri, ar kuriem var rēķināties. Vakaros bija paraugspēles. Florbolā tāds pasākums notika pirmo reizi.
– Šogad lielāka uzmanība tika pievērsta cīniņiem virslīgā – finālspēles izskanēja skaļāk nekā parasti…
– Pēdējā gadā Latvijā strauji augusi florbola popularitāte, sākām aktīvāk strādāt ar presi. Tagad gandrīz katru dienu medijos tiek pieminēts florbols, bet pirms kāda laika – labi, ja reizi mēnesī. Arī modernās tehnoloģijas žurnālistiem ļauj, pieslēdzoties internetam, uzreiz iegūt informāciju par to, kas notiek spēles laukumā.
Šogad pirmo reizi florbolā tūlīt pēc finālspēles turpat zālē pasniedzām medaļas, jo spēlētājs grib uzreiz iekost tajā uzvaras auglī, kamēr vēl virmo visas emocijas, nevis vēlāk īpašā pasākumā, kā tas bija agrāk. Iepriekšējos četrus gadus čempioni ir saņēmuši vienāda dizaina medaļas, bet šogad beidzot tās izskatās atšķirīgi, arī balvas un diplomi bija ar odziņu un līdzīgu stilu.
– Vai palielinājusies arī florbola spēļu apmeklētība?
– Šajā sezonā florbola spēles noskatījušies gandrīz 100 000 cilvēku, izslēgšanas jeb play-of spēlēs skatītāju skaits audzis par 30%, salīdzinot ar iepriekšējo sezonu. Vīru finālspēli Valmierā noskatījās vairāk nekā 1700 skatītāju, kas ir otrs labākais rādītājs Latvijas florbola vēsturē spēles apmeklētības ziņā. Protams, ar Zviedriju mēs spēkoties nevaram, jo tur uz finālspēlēm ierodas vairāk nekā 14 tūkstoši cilvēku.
– Cik dzirdēts, visa Zviedrija spēlē florbolu…
– Tā gandrīz arī ir, jo puse no visiem pasaules licencētajiem florbolistiem dzīvo Zviedrijā, pārējā pasaulē visas valstis kopā veido otru pusi florbolistu. Zviedrijā gandrīz katrā uzņēmumā ir florbola komanda, masveidība ir grandioza.
Šogad esmu apmeklējis daudzas spēles dažādos Latvijas reģionos, un tribīnēs parādās pilnīgi jaunas sejas, nāk klāt citi skatītāji. Pats eju uz basketbolu, hokeju, arī citas sporta spēles skatos – viņiem taču tāpat ir jānoķer tas aktīvais cilvēks, kuru sports interesē. Visu laiku mēs vārījāmies tikai savā katlā, bet mums vajag jaunus līdzjutējus.
– Decembrī pirmo reizi Latvijas televīzija rādīja pasaules čempionātu florbolā, kas daudziem bija pārsteigums.
– To mēs izcīnījām. Kad notika varas maiņa Florbola savienībā, mums skaidroja, ka tas nav iespējams, ka LTV nekad tādas spēles nerādīs, jo florbols nevienu neinteresē… Mēs gājām un runājām, un rādīja gan to, kā mačojas Latvija ar Čehiju un Latvija ar Krieviju, gan Somijas-Zviedrijas finālspēli. Aptuveni 50 tūkstoši bija šīs spēles noskatījušies televīzijā, un izrādījās, ka piekrišana bijusi lielāka nekā dažu citu sporta spēļu translācijām. Spēles komentēja žurnālists Anatolijs Kreipāns un florbolists Mārtiņš Jarohovičs. Kreipāns, būdams ar milzu pieredzi, bija izbrīnīts, ka Prāgas Q2 hokeja halle, kurā ir 16 tūkstoši sēdvietu, bija gandrīz pilna ar skatītājiem – nezinātāji paši pārliecinājās, ka tomēr kaut kas šajā florbola pasaulē notiek.
Kāpēc jāspēlē florbols
– Kā tiekat galā ar finansēm?
– Grūti, kā jau visiem. Pirmo reizi Latvijas florbola vēsturē mums ir uz gadu noslēgts līgums ar ģenerālsponsoru SIA Hipolīzings, kas sponsorē Latvijas čempionātu un valsts izlases. Protams, uz pasaules čempionātu vīri kaut kā būtu aizbraukuši, līdzekļus sagrabinātu, bet komanda nebūtu normāli nodrošināta un apģērbta. Klubiem patlaban ir problēmas, daudzi nevar samaksāt savu dalības maksu, līdz ar to Florbola savienība arī kavē dažus maksājumus – veidojas ķēdīte. Tomēr mēs tāpēc negrasāmies sēdēt un čīkstēt, meklēsim katrai problēmai risinājumus un neļausim apstāties pēdējās sezonas veiksmīgajai florbola augšupejai Latvijā. Ir jāiet uz priekšu, par spīti krīzei.
Man tas liekas ļoti nepareizi, ka samazina valsts finansējumu sportam un jaunatnes sportam. Florbola savienībai ir piešķirts nevis par 30% mazāk naudas, kā mums solīja, bet tikai 30% no tās summas, kas bija pērn, turklāt dod pa drusciņai, un mums nav iespējams pašiem plānot budžetu.
– Kāpēc jums vajag, lai Latvijā tik daudzi spēlētu florbolu?
– Es nesaku, ka visiem Latvijā jāspēlē florbols, bet gribu uzsvērt, ka florbols nav dārgs un ir ļoti demokrātisks sporta veids, kas neprasa īpašus fiziskos dotumus, jo laukumā sekmes var gūt gan garāks, gan īsāks spēlētājs un arī mazliet apaļīgākam vieta atradīsies. Radniecīgais hokejs ļoti pluina maciņus. Piemēram, mūsu florbola klubu spēlētāji samet mēnesī 10-20 latu savam vaļaspriekam, bet hokejisti, kas spēlē amatieru līmenī, par iespēju tikt laukumā ik mēnesi atvadās no 60 līdz 100 latiem. Šis krīzes laiks florbolam ir lielo iespēju laiks. Tieši florbolam – tāpēc, ka tas neizmaksā dārgi.
Nav runa tikai par florbolu, bet par to, kas notiks pēc trim četriem gadiem uz ielas, ja bērni nebūs tikuši sporta zālēs. Lai nodarbojas ar vieglatlētiku vai iet spēlēt futbolu, basketbolu – jebkurš sporta veids ir svarīgs, lai tikai bērni kustas un ir ar kaut ko nodarbināti. Jebkura sporta skola, ikviens klubs, kas iesaista bērnus nodarbībās, pilda arī sociālo funkciju. Turklāt vēl māca sadarboties, strādāt komandā, attīsta mērķtiecību, disciplīnu un vēl citas dzīvē ļoti noderīgas īpašības.
– Tomēr vairāk par prieku un medaļām pat Latvijas čempioniem jums nav iespējams iedot…
– Ko mēs te raudāsim. Tagad mums jāgādā, lai juniori varētu godam aizbraukt uz Somiju, kur Turku no 6. līdz 10. maijam notiks pasaules čempionāts U-19 puišiem. Pēdējās pārbaudes spēles ar Igauniju mūsējiem bija veiksmīgas – uzvarējām ar 12:2. Jaunajiem sportistiem katrs brauciens uz starptautiskiem mačiem ir liels notikums. Kad ar Rubeni bijām Itālijā, speciāli palikām vēl vienu dienu, lai spēlētājiem būtu iespēja šo valsti kaut nedaudz apskatīt. Arī Latvijas izlases komandām plānojam kādu papildu dienu – tā bija arī Čehijā, kad palikām līdz galam uz finālspēlēm.
– Citi var pārmest, ka Florbola savienība rīkojas izšķērdīgi!
– Šie sportisti tāpat neko nesaņem, tas nav profesionālais sports, tā viena diena ir kā Latvijas Florbola savienības dāvana. Sportistus nevar tikai izdzīt un no viņiem prasīt un prasīt – sportistiem jādod arī patīkamas emocijas. Kad viņi redz, kā tie lielie grandi spēlē, viņiem pašiem pēc tam ir cits uzrāviens.
Par trakajiem
– Mums ir dīvaina situācija ar dāmām, sieviešu komandas Latvijā ir ļoti stipras, bet jauniņās neaug… Varbūt meitenēm nepatīk ar nūjām skraidīt?
– Nav tā, ka meitenēm tas nepatiktu, bet ir jāmāk viņas motivēt. Pēdējā valdes sēdē par U-19, U-17 un U-15 izlašu treneri apstiprinājām Juriju Fedulovu, kurš Rīgā strādā ar meitenēm. Nav daudz tādu treneru, kuri spēj ar sievietēm sportā darboties, un tiem dažiem, kuri ne tikai strādā, bet vēl gūst labus panākumus, ir ordeņi jāpiešķir! Jo situācija pašlaik tiešām ir katastrofāla, bet tā ir jāglābj, lai pēc gadiem mēs nepaliktu bez sieviešu florbola. Centīsimies jaunietēm saglabāt vietu augstākajā divīzijā.
Šonedēļ meitenes dodas uz draudzības spēlēm Polijā. Šīs trīs vecumu grupas izveidojām, lai meitenes var pa kāpnītēm tiekties augšup. Jaunākas meitenes var spēlēt pie vecākajām, ja ir pietiekami stipras.
– Kas notiek Kurzemē un Latgalē?
– Kurzemē pilsētas cita no citas atrodas tālu. Liepājā ir Kurši – viens no lielākajiem klubiem Latvijā, vēl Talsos ir labi spēlētāji, Kandavā florbolisti rosās.
Latgales reģionā ir visbēdīgākā aina. Rēzekne šogad Latvijas čempionātā nepiedalījās – nevaram tur reanimēt florbolu. Varbūt viņi bija izlutināti, pieraduši pie liela finansējuma, ko deva arī pilsēta. Pamatā Latvijā klubi balstās uz entuziasmu, jo lielākoties neviens sportists nevienu santīmu par šo lielo spēka un enerģijas ieguldījumu nesaņem. Ja Rēzeknē būtu tāds trakais labā nozīmē, kāds ir Rubenes dāmu treneris Jānis Dainis, tad viņš savāktu cilvēkus, atrastu un aizrautu. Viņš ir spilgtākais piemērs, nezinu nevienu citu, kurš spētu ieiet klasē, apskatīties un teikt: „Es te ņemšu piecus no jums, nāciet, jūs varat…" Un nevienā klubā nav tā kā Kocēnos, kad komandas visu laiku ir virsotnē un gadu no gada cīnās par medaļām – tas ir unikāli! Viņiem ir degsme tajā komandā spēlēt, degsme trenēties, ir pilna spēlētāju piramīda, jo visu laiku tiek audzināti jaunie.
– Vai Latvijā ir vēl kādi aizrautīgi treneri?
– Latvijā ir 21 diplomēts florbola treneris, bet no viņiem tikai 13 strādā savā specialitātē. Florbolistus trenē arī futbola un hokeja eksperti. Kopš rudens Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ar Florbola savienības atbalstu mācās vēl 9 cilvēki. Ceru, ka to trako būs arvien vairāk. Kurzemē Kuršu kluba izveidotājs Egils Sveilis ir apbrīnojams cilvēks. Ar viņu bieži stundām sēžam līdz pat dziļai naktij, ģenerējot idejas. Lielvārdieši ir lieli malači, Stalbē, klubā Pārgauja, ir liela masveidība un daudz bērnu spēlē, FK Rīga lieliski darbojas, Talsos ir liela aizrautība. Patīkami un negaidīti, ka 2. līgā, kas ir iesācēji, šogad izdevās savākt deviņpadsmit komandas – tas ir labākais līdzšinējais rādītājs, un šķiet, ka nākamgad varētu būt vēl vairāk.
– Ko florbolisti dara vasarā?
– Mums visu vasaru ir daudz un smagi jāstrādā, lai gatavotos nākamajai sezonai. Organizēsim arī 3:3 turnīrus bez vārtsarga, ar mazajiem vārtiņiem pilsētu svētku laikā, pagaidām jau zinām astoņas Latvijas pilsētas, kurās šādus turnīrus rīkosim. Spēles notiks pa kārtām, un uz tām varēs pieteikties.
Vidzemē cilvēki uzskata, ka visi zina, kas ir florbols. Nu nav tā! Daudzi nezina, kas tas ir un kā to spēlē, daudzi florbolu nekad nav redzējuši. Tāpēc svētku reizēs lielām cilvēku masām jāparāda, kas tas ir par zvēru. Pēdējā kārta būs Rīgas svētkos – 22. augustā.
– Augustā būs arī Eiropas čempionvienību kausa izcīņas kvalifikācijas spēles. Diviem klubiem tā būs papildu slodze.
– Iespējams, ka arī Latvijas Florbola savienībai Jo maija sākumā kļūs zināms, kurš kvalifikācijas spēles organizēs. Ja Latvija, tad kvalifikācijas spēles risināsies Valmierā un Kocēnos, jo tie mūsu valstī ir vienīgie centri, kuros iespējams uzņemt 12-14 florbola komandas. Starptautiskajās sacensībās laukuma izmēram jābūt 20×40 m, un Vidzemes olimpiskajā centrā bez diviem esošajiem var vēl trešo šādu laukumu izveidot, turpat blakus ir arī Kocēnu sporta kluba zāle. Gan Cēsu CelTik/Lekringam, gan Kocēnu Rubenei aizbraukt uz ārzemēm maksās ievērojami dārgāk, nekā šeit piedalīties ar daļēju finansējumu. Parasti Latvija kvalifikācijas turnīros uzvar, bet diemžēl mums drusciņ pietrūkst, lai automātiski iekļūtu finālturnīrā.
Eiropas čempionvienību finālturnīrs būs oktobrī Dānijā, bet 2010. gada rudenī šo finālturnīru rīkosim mēs. Tās ir nopietnas sacensības, līdzvērtīgas pasaules čempionātam, kurās piedalās visas florbola lielvalstis.
Treneri, tiesneši un gaisa baloni
– Daži uztraukušies, ka Florbola savienība uzaicinājusi ar vīriešu izlasi strādāt Somijas trenerus. Pašmāju treneri taču veiksmīgi aizvadīja izlasi līdz piektajai vietai pasaules čempionātā!
– Jebkurā sporta veidā pēc diviem trim cikliem darbā ar izlasi vajadzīgas pārmaiņas, jo rodas zināma rutīna. Ja mūsu treneri mazliet paies malā, varbūt pēc tam atgriezīsies ar citu skatījumu.
Abi treneri ir no lielākā un tradīcijām bagātākā Somijas florbola kluba SSV Helsinki. Vadošais treneris būs Somijas treneru korpusa vadītājs Iro Parviainens un tā paša kluba trenera asistents Kristians Bjorkstens, kurš jau 16 gadus strādājis par otro treneri. Latvijas pusē Jānis Inģists viņiem palīdzēs. Iro Parviainens ir arī augtas klases florbola arbitrs, kurš tiesājis Eiropas čempionvienību kausa finālus un pasaules čempionāta spēles.
Aprīļa beigās izlasei bija pirmā treniņnometne Somijas speciālistu vadībā, un izskatās, ka sapratne ir laba, arī mūsu puiši ir apmierināti, pagaidām esmu dzirdējis pozitīvas atsauksmes.
– Kā jūs spēsit viņiem algas samaksāt?
– Nekādu algu nebūs. Treneri atbrauc uz divām trijām dienām un atkal aizlido – izmaksas ir tikai viņu ierašanās un uzturēšanās izdevumi. Pat iedomāties nevaru lētāku un izdevīgāku variantu.
– Varētu jautāt, kāpēc somi, bet ne zviedri?
– Zviedrija ir tālāk, un izmaksas būtu divreiz lielākas. Turklāt jāatgādina, ka somi ir pasaules čempioni florbolā un no mūsu izvēlēto treneru kluba SSV Helsinki Somijas izlasē bija astoņi cilvēki. Pasaules florbolā patlaban nav augstākas virsotnes.
– Pasaules čempionātam florbolā vīriešiem sākat gatavoties jau pusotru gadu iepriekš. Vai nav par agru?
– Nav par agru. Mērķi ir augsti, mēs gribam Latvijai kaut ko vairāk par piekto vietu, tāpēc laikus ir jāsāk gatavoties.
– Liela loma spēles norisē ir arī tiesnešiem. Pārsteidzoši, ka tiesnešu vīzdegunība šosezon vairs nebija manāma. Vai esat arī tiesnešus audzinājuši?
– Tieši tā. Nereti viņi ieradās kā paši galvenie cilvēki, kaut gan galvenie ir spēlētāji laukumā. Mēs sākām ar nostāju, ka tiesneši arī ir jāsoda, ja ir kļūdījušies vai mutiski aizskāruši spēlētājus ar nievājošiem izteicieniem. Sākumā bija liela neizpratne – vai tiešām kāds atļausies tiesnešus sodīt?! Kāds tiesnesis pat saņēma triju mēnešu diskvalifikāciju par spēlētāja apsaukāšanu uz laukuma. Toties tagad ir sapratne un laba sadarbība.
Šogad ataicinājām atpakaļ florbolā Rihardu Jēgeru. Viņš ir cilvēks vēsture, bijis Vissavienības kategorijas hokeja tiesnesis. Jēgers pašlaik ir spēļu novērotājs (observer), ko starptautiskajās sacensībās sauc par tiesnešu treneri (coach), lai būtu tā draudzīgāk. Viņa uzdevums ir vērot tiesnešu darbību laukumā – spēles tiek filmētas – un pēc tam kopā ar tiesnešiem analizēt kļūdas. Tas nekad agrāk florbolā nav bijis, tāpēc ir jūtami uzlabojies tiesāšanas līmenis un redzama tiesnešu izaugsme. Tagad visi tiesneši ir saģērbti vienādās formās, skrien ar Hipolīzinga vārdu uz muguras. Rihardam ir daudz ideju, kā nākotnē strādāt, gribam viņam palīgos iesaistīt vēl Nikolaju Boreiko.
Arī IFF tiesnešu komitejas locekļi soms Klauss Koskela un norvēģis Jans Nordli sola palīdzēt tiesnešus apmācīt. Somu novērotājs jau februārī vadīja divu dienu semināru mūsu tiesnešiem, augustā pie mums brauks norvēģis. Tas Latvijas florbola vēsturē ir kaut kas nebijis, jo ārzemju speciālisti nekad nav aicināti strādāt ar mūsu tiesnešiem.
– Florbolam jūs pietuvinājāties kā Valmieras uzņēmējs, kurš sāka atbalstīt Rubenes sieviešu komandu, vēlāk kļuvāt par Kocēnu sporta kluba vadītāju.
– No uzņēmējdarbības esmu atgājis malā. Starp citu, man pārmet, ka tik daudz sacensību notiek Valmierā un Kocēnos, bet tas ir sporta zāļu dēļ. Valmierā piecu kilometru rādiusā ir piecas florbolam piemērotas sporta zāles, bet Rīgā tikai divas – ASK un olimpiskajā centrā. Vēl Pierīgā – pie skolas Spuņņciemā – ir laba zāle, kas piemērota florbolam, bet tas arī viss. Vēl varētu Liepāju izvēlēties, bet daudziem tas ir ļoti garš ceļš.
– Florbola savienības prezidenta vaļasprieks esot… boulings!
– Šogad boulingam nav laika, bet ir bijuši labi rezultāti. Man patīk arī citas lietas. Kad būšu pensijā, mācīšos, lai saņemtu gaisa balona pilota licenci. Pēdējie divi Latvijas čempionāti bija Valmierā, abos piedalījos kā komandas loceklis, kas palīdz balonam startēt un pēc finiša to sagaida uz zemes.
Tāpat arī skrienu un slēpoju, bet man nepatīk īsās distances, kurās vajadzīgs ātrums. Padomju laikā slēpošanā tiku līdz meistarkandidātam, esmu vairākus septiņdesmit kilometru garos Tartu maratonus noslēpojis. Atmodas laikos bija 107 kilometru skrējiens Rīga-Valmiera. Finišēju. Tā paša gada rudenī Georgs Jermolajevs Jūrmalā pa smiltīm organizēja 100 kilometru skrējienu. Kopš tās reizes tik daudz neaizraujos ar garajiem skrējieniem, gatavošanās tiem prasa ļoti daudz laika.
– Vai florbolu protat spēlēt?
– Florbola pirmsākumos esmu bijis pat uz dažiem treniņiem… Jā, protu, pirms trim nedēļām mēs ar dažiem uzņēmējiem uzspēlējām!
Iveta DAINE

Ilvis Pētersons
Latvijas Florbola savienības prezidents, uzņēmējs
Dzimis    1969. gada 6. janvārī
Izglītība    Mazsalacas vidusskola, LPBS kadru skola, studējis biznesa augstskolā Turība
Darba gaitas    bārmenis motelī Brencis, ilgus gadus privātuzņēmējs, bijis Kocēnu sporta kluba valdes priekšsēdētājs
Sasniegumi sportā    8. vieta skrējienā Rīga-Valmiera (107 km), 4. vieta Jūrmalas 100 km skrējienā, meistarkandidāts distanču slēpošanā, boulingā
2007. gadā 3. vieta QubicaAMF nacionālās atlases sacensībās, 11. vieta Latvijas čempionātā, gaisa balonu sportā 2007. gadā 1. vieta Latvijas meistarsacīkstēs pilota Arņa Miķelsona komandā
Vaļasprieki    fotografēšana, makšķerēšana