Sintijas dzīves laukumi
Kad Valsts ieņēmumu dienesta vecākā nodokļu inspektore Sintija Greiere ierodas pārbaudīt grāmatvedības uzskaiti, no viņas trūkstas tāpat kā tad, kad viņa pilda centra uzbrucējas funkcijas hokeja vai futbola laukumā. Nesen Sintija pielika savu roku, precīzāk – nūju, lai Latvija uzvarētu pasaules čempionātā hokejā sievietēm otrajā divīzijā un atgrieztos pirmajā.
No savas darbavietas starojot un raitā solī Liepājas Rožu laukumā iznāk smaidoša tumšmate vasarīgi baltā sportiskā tērpā, un iepriekš iedomātais smagnēji puiciskās hokejistes tēls sabrūk vienā mirklī, jo Sintija Greiere drīzāk ir trausla dāma, nevis robusta uzbrucēja. Latvijā pašlaik ir tikai divas sieviešu hokeja komandas – Laima un Icegirl -, abas atrodas Rīgā un trenējas Volvo ledus hallē, tomēr Liepājas meitene, par spīti attālumam, pamanās spēlēt Laimas komandā un jau vairākus gadus tiek iekļauta Latvijas izlasē.
Par vīriešu hokeja izlasi fanojam tā, ka spēļu laikā pilsētu ielas kļūst tukšas, bet Latvijas daiļo spēlētāju veiksmi daudzi pat nepamanīja. Aprīļa vidū mūsu sieviešu hokeja valstsvienība Itālijas pilsētā Torre Pelličē izcīnīja zelta medaļas pasaules čempionātā hokejā sievietēm II divīzijā. Meitenes uzvarēja visās spēlēs pēc kārtas un jau pirms pēdējā mača bija nodrošinājušas uzvaru čempionātā un iekļūšanu pirmajā divīzijā.
Hokejā kopā ar vīru
Hokejs piestāv īstiem vīriem, un gandrīz visi vīrieši teiktu, ka skuķiem tur nav ko meklēt. Tāpat savulaik uzskatīja Sintijas Greieres vīrs Ojārs: „Kad Liepājā uzcēla hokeja halli, es sāku gan spēlēt hokeju, gan tiesāt. Sintija nāca, skatījās un dikti gribēja pamēģināt. Sākumā man likās, ka tas taču galīgi garām – meitene spēlēs hokeju!" Savu izbrīnu atceras Sintijas vīrs. „Slidot viņa mācēja labi, nu tad saģērbām, lai pamēģina. Viņa arī apgalvoja, ka tikai pamēģinās, ja nepatiks – nespēlēs. Bet viņai iepatikās!"
Tas notika 2001. gadā, un pamazām Sintija sāka spēlēt kopā ar vīru viņa amatieru komandā Zigzag. „Liepājas čempionāta nolikums ļauj komandā būt arī vienai sievietei," šo iespēju skaidro Ojārs. „Tā kā viņa uz Rīgas treniņiem tik bieži nevar izbraukāt, tad te dabū kārtīgi uzspēlēt ar puišiem."
Teicamnieces futbols
Sintija tolaik jau bija pietiekami rūdīta sportiste, un tas bija tikai turpinājums, nevis sākums. Skolas laikā viņa kā izturīga un žiperīga meitene tika visur virzīta – Liepājā piedalījās čempionātos visdažādākajos sporta veidos, gan spēlējot basketbolu, gan skrienot krosu. Skolas sporta nodarbībās Sintijai bija stabili viena un tā pati atzīme – desmitnieks. Vecākajās klasēs Sintija sāka nodarboties ar vieglatlētiku, trenējās īso distanču skriešanā, arī tāllēkšanā un augstlēkšanā, sacensībās nepaliekot arī bez godalgām.
„Reiz meiteņu futbola treneris Hardijs Blūms painteresējās, vai es negribu futbolu spēlēt. Daudz nedomāju un piekritu." Tā par ceļu uz puicisko komandu spēli stāsta Sintija. „Tad es vēl mācījos skolā, 13-15 gadu vecas meitenes mēs tur spēlējām."
Sintija atceras, ka viņas katru gadu braukušas uz draudzības spēlēm Vācijā, un turpmāk viss viņas brīvais laiks pagājis futbola laukumā. „Citi brīnās, ko tu tāda maziņa laukumā vari izdarīt!?" smej Sintija. „Bet futbolā lielajiem nav tāda izveicīguma! Zibenīga bumbas uztveršana, sitienu izdarīšana, visa spēle prasa zināmu talantu. Katram savs – man nav dziedāšanas talanta, bet ir fiziska izturība un reakcijas ātrums. Es izmantoju to, kas manī ielikts."
Uz pieciem pasaules čempionātiem
Kopš Sintija pierunāja vīru palaist viņu hokeja laukumā, futbols un hokejs atbilstoši gadalaikam tika spēlēti pamīšus. Kādu laiku Liepājā bija meiteņu hokeja komanda, kuru trenēja Aleksandrs Cicurskis. „Mēs tikām ļoti lutinātas, visām meitenēm izdalīja formas, ieskaitot slidas, aizsargus, nūjas – pilnīgi visu ekipējumu, vienīgi slidas esmu pati pirkusi." Sintija stāsta, ka komanda pastāvējusi divus gadus, līdz pazudis sponsors.
Tomēr ašajai sportistei Sintijai Greierei nepietika ar Liepājas Olimpiskās ledus halles laukumu, viņai prasījās pēc plašākiem ūdeņiem. „Tolaik vienīgā Latvijas sieviešu hokeja komanda bija Laima Rīgā. Kad Liepājā notika pasaules pirmās divīzijas čempionāts, es piegāju pie trenera Andreja Zaķa un jautāju, vai nevarētu spēlēt pie viņiem," savu drosmīgo soli atceras Sintija. „Treneris bija ar mieru, un tas man bija milzu prieks!" Tā Sintija iekļuva Laimas komandā, sāka braukāt uz treniņiem Rīgā, piedalījās dažādās pārbaudes spēlēs un pamazām iegāja arvien lielākā hokejā. Iesākumā gan vīrs, gan Sintijas mamma vēl mēģinājuši atturēt, kam trakajai meitenei vajag braukāt tādu gabalu uz Rīgu. „Teicu, ka es ļoti, ļoti gribu!" savu nākotnes izcīnīšanu atceras hokejiste. „Sākumā bija jābrauc par savu naudu, bet tolaik bija cita situācija, un es to varēju atļauties. Tagad hokeja klubs ceļa izdevumus sedz."
Pavisam ātri Sintija tika iekļauta Latvijas izlasē, jo Laima bija tās pamatkomanda. Varētu domāt, ka sieviešu hokejā ir tāds spēlētāju trūkums, ka katra meitene, kas sāk spēlēt hokeju, var tikt Laimā un cerēt uz dalību valstsvienībā. „Tā nav, ka kura katra," galvu nogroza Sintija. „Hokejā ir jāmāk labi slidot un jābūt ātrai reakcijai. Lai gan uzskatīju, ka slidoju normāli, tas tomēr nebija pietiekami labi. Slidošanas tehnika ar katru gadu tiek uzlabota, un arī spēlē veicas arvien labāk."
Liekas, ka ir neizturami grūti tādai trauslai sievietei smagajā hokejista ekipējumā joņot pa laukumu, bet Sintija tikai parausta plecus un saka: nav taču jāskrien – slidojot slīd pa laukumu, tāpēc apģērba nasta neliekas tik smaga. Un tā Sintija Greiere jau piecos pasaules čempionātos hokejā ir pārstāvējusi mūsu valsti.
Gatava iekost kājā
Laimas meitenes trenēja Andrejs Zaķis, bet rudenī, kad sākās jaunā sezona, viņa vietu ieņēma Ģirts Ūdris, kurš līdz tam bija Laimas otrais treneris. Kāpēc notika treneru maiņa? Sintija skaidro: „Iepriekšējā sezonā ļoti slikti nospēlējām, izkritām no pirmās divīzijas, un Andrejs Zaķis pats uzrakstīja iesniegumu, ka nevēlas vairs būt izlases treneris. Kopš tā brīža Ūdris vada arī Latvijas sieviešu hokeja izlasi."
Sportiste uzskata, ka trenerus ir grūti salīdzināt, bet viņai paticis, kā Ūdris saliedējis meitenes Itālijas čempionāta laikā, bijusi ļoti draudzīga noskaņa. Katram ir sava pieeja, katrs citādi saliek maiņas laukumā. „Nezinu, kāpēc, bet Ūdris man ļauj vairāk spēlēt, vairāk uzticas. Šogad arī pamainīja pozīcijas, visu laiku biju malējā uzbrucēja, bet Ģirts Ūdris man uzticēja spēlēt centrā, un man patika."
Savukārt Ģirts Ūdris Sintiju Greieri dēvē par paraugu: „Aktīva, sportiska, ģimeniska – īsts paraugs, kā cilvēks var sakārtot savu dzīvi, lai visam pietiktu laika. Laba līmeņa hokejiste, ar apbrīnojamu gribasspēku. Katru reizi, kad Sintija iziet laukumā, viņa ir gatava kādam, kā mēs smejamies, iekost kājā, bez cīņas viņa nevienu laukuma centimetru citai neatdos un atņemt viņai ripu – tas ir gandrīz neiespējami. Acis viņai deg gan spēles pirmajā minūtē, gan tad, kad jau rit pēdējās sekundes. Viņai vienalga – kritīs, sasitīsies vai sāpēs -, viņa celsies un cīnīsies tālāk. Fantastisks cilvēks!" uzteic treneris.
Nākamais pasaules čempionāts notiks 2011. gadā, jo olimpiskajā gadā pasaules čempionāti nenotiek, un diemžēl uz Vankūveru viņas ceļazīmi nenopelnīja.
Skaistums un asaras
Kā izskaidrot to, ka no mazas saujiņas Latvijas sieviešu spēlētāju var izveidot valstsvienību un vēl parādīt sevi pasaulē? Izlases treneris Ģirts Ūdris domā, ka sievietes, kuras patiešām ļoti grib hokeju spēlēt, ļoti labi arī darbojas. „Skaidrs, ka valstī un pasaulē vīriešu hokejs ir pirmajā vietā. Arī vīriešiem Latvijā nav nemaz īpaši daudz labu spēlētāju, no kuriem izvēlēties, bet mēs tik un tā esam desmit labāko vidū pasaulē. Dāmu hokejā ir vēl krietni trūcīgāk – valstī ir tikai kādas 30 spēlētājas, kas vecākas par 18 gadiem. Pasaules čempionātā var spēlēt no 16 gadu vecuma, un šosezon izlasē iekļāvām četras jaunākas meitenes. Neņemot vērā šo situāciju, iekļuvām pirmajā divīzijā. Tas pierāda, ka katrs, sevi pilnveidojot un individuāli strādājot, var ļoti daudz panākt."
„Ar sievietēm ir ļoti grūti strādāt," atzīst Ģirts Ūdris. „Piemēram, viena iet un bimbo, un tu nezini – kāpēc? Iemesls izrādās kāds pilnīgi nesaprotams sīkums. Mūsu Amerikas latvietei dažubrīd katastrofa ir pat viens brokastīs nedabūts kruasāns. Bet man patīk – forši un interesanti. Mūsējās varētu par hokeja komandas mis pasaule nosaukumu pacīnīties, jo mums ir patiešām visskaistākās meitenes."
Vai Sintija Greiere arī ir raudājusi? Sintija atceras, ka ir gan: „Tas bija Šveicē, kad es pirmo reizi pasaules čempionātā vārtus iesitu. Mēs togad palikām pēdējās, bet trīs golus sametu, zvanīju uz mājām un nevarēju parunāt, raudāju…"
Hokeja laukumā Sintijai gadījusies arī nopietna trauma – treniņā, saskrienoties ar citu spēlētāju, viņai tika lauzts atslēgas kauls. Toreiz Sintijas vīram vajadzēja teikt: „Viss, pietiek mīļā!", bet Ojārs iebilst, ka var teikt vai neteikt, viņa vienalga turpinās spēlēt. „Tā sezona man pilnīgi izkrita. Skrūves iekšā, sadzija un aiziet…" tik priecīgi šos dramatiskos piedzīvojumus atstāsta Sintija.
Šīssezonas vīru cīniņi Bernē, liecina, cik smagas traumas var gūt no tādas grūstīšanās, bet sieviešu hokejā nav atļauti spēka paņēmieni – tas uzreiz ir noteikumu pārkāpums ar divu minūšu noraidījumu. Vēl viena atšķirība – sievietēm seju sargā aizsargrestes, bet vīriešiem tikai stikls, kas sedz acu zonu.
Liepājas un Saldus futbols
Sintijas Greieres darba diena esot gluži tāda pati kā katram strādājošam cilvēkam. Vispirms aizved bērnus uz bērnudārzu, tad darbs Valsts ieņēmumu dienestā. Pēc darba ziemas vakaros Sintija dodas uz Liepājas Metalurga 1993./94. gadā dzimušo puišu hokeja treniņiem. Tagad vakaros hokeja vietā ir pusotras stundas futbola treniņi. Sintija pastāsta arī kādu priecīgu ziņu: „Šogad beidzot tika izveidota Liepājas Metalurga sieviešu futbola komanda, jo līdz šim Liepājā tikai jaunās meitenes spēlēja futbolu. Visu laiku, kopš esmu aktīva futboliste, spēlēju Saldus komandā FK/Lutriņi, jo Liepājā nebija sieviešu komandas."
Latvijas futbola izlasē Sintija spēlē kopš 2004. gada. „Šovasar mani nepaņēma izlasē. Kāpēc? Tas jāprasa trenerim Agrim Bandolim. Tikko bija Igaunijā un Turcijā spēles, bet mani sastāvā neiekļāva," Sintija labprāt gribētu zināt šāda lēmuma iemeslu. Neviens viņai nav pateicis, ka sākusi spēlēt sliktāk, tikai dzirdējusi, ka Latvijas sieviešu futbola izlases treneris, kurš vienlaikus trenē arī Saldus komandu, varētu būt sadusmojies par centra uzbrucējas un vēl vairāku spēlētāju aiziešanu no Saldus uz jaunizveidoto Liepājas Metalurgu.
Sintijai patikusi Saldus komanda, bet, tā kā viņai ir ģimene un mazi bērni, tad vieglāk ir spēlēt un trenēties Liepājā. Izlases meitenes teikušas, ka Sintijas pietrūkstot, neesot kas golus sit. Pats Agris Bandolis, kad viņam pajautā par Sintiju, runā izvairīgi, it kā tādu spēlētāju sen būtu aizmirsis. Uz jautājumu, kāda ir Sintija Greiere, ātri atbild, ka kādreiz spēlējusi labi, bet tagad viņš šo futbolisti neesot redzējis, laikam vairāk nespēlējot… Kāpēc viņš tā domā? Saldus FK/Lutriņu un Liepājas metalurga mačā viņa nav pārstāvējusi Liepājas Metalurgu. Visi gan labi zināja, ka Sintija tieši tobrīd Latvijas sieviešu hokeja izlases sastāvā cīnās pasaules čempionātā Itālijā.
Pārtraukumos baro bērnu
Sintijas Greieres pēdējo gadu panākumi ir īpašas uzslavas vērti, jo vienlaikus ar sportiskās meistarības pilnveidošanu, dzimuši bērni un audzinātas divas meitas. „Kad pirmā meita piedzima, vienu sezonu bija pārtraukums un pēc pāris mēnešiem sāku atkal skraidīt. Ar otru bērniņu bija citādi," piedzīvoto atceras futboliste. „Meitiņa man piedzima oktobrī, un, kad tuvojās vasara ar futbola pasākumiem, sākās problēmas, jo es meitu baroju ar krūti. Tovasar ar Latvijas izlasi vajadzēja doties uz Lietuvu, un es negaidot saņēmu milzu pretimnākšanu, jo varēju braukt kopā ar bērnu un ļāva pat ņemt vīru līdzi, lai mazo pieskatītu. Visu to vasaru mazā man braukāja līdzi. Vīrs mani ļoti atbalsta. Tāpēc jau mēs esam kopā, ka mums ir vienādas intereses un vienādi vaļasprieki, nav arī jāstrīdas pie televizora, jo skatāmies vienas un tās pašas programmas. Abi aizraujamies ar makšķerēšanu, tāpēc mums kopā jāskatās arī raidījumi par copes lietām." Kas attiecas uz makšķerēšanu, tad Sintijai nav šai nodarbē ierādīta garlaicīga asistentes loma, bet, kā pati smejas – katram tur esot sava darīšana, savi makšķerēšanas piederumi un sava zivju vilkšana.
Kā Sintija var savienot darbu ar spēlēm, izbraukumiem? „Visas spēles ir uz atvaļinājuma rēķina, līdz ar to man nekad nav tāda atvaļinājuma, kurā vienkārši mājās atpūšos, jo visas dienas ir izmantotas tikai un vienīgi sportam. Mani tuvākie darba kolēģi mani atbalsta, seko līdzi un priecājas."
Un vēl tiesnese…
Sintijai Greierei vajag vēl un vēl… Aizvadītajā sezonā viņa kļuva par hokeja tiesnesi. „Pārsvarā tiesāju hokeja spēles tikai Liepājā, piemēram, biju tiesnese Latvijas bērnu hokeja čempionātā, kas pie mums notika dažādās vecuma grupās. Man tiesāt riktīgi patīk, ne tikai vienkārši patīk!" Par jauno iespēju sajūsmināta ir Sintija. „Licence man ir – slidoju labi un teoriju zinu. Mans vīrs arī jau sen tiesā, un atkal es no viņa iespaidojos. Viņa pirmā reakcija vienmēr ir tāda mazliet noraidoša un izbrīnīta – kam tev to vajag! – pēc tam viņš pierod un viss ir kārtībā."
Sportiste atzīst, ka bez mammas un vecmāmiņas atbalsta to visu nebūtu pavilkusi, jo bieži ar vīru ir kopā gan treniņi, gan tiesāšana, tāpēc esot ļoti svarīgi, lai būtu, kas pieskata bērnus. „Kaut gan ik pa laikam mammai arī izsprūk – vai tiešām ir jābrauc, vai tomēr nevar palikt mājās? Saku: „Nē, man ir jābrauc!"
Kas notiks, ja meitas gribēs darīt to pašu, ko mamma? „Lielajai meitai patīk slidot, bet man liekas, ka viņai tuvākas mākslinieciskākas lietas, piemēram, dziedāšana. Ja viņa gribēs sportot, mēs atbalstīsim, bet ja ne – nespiedīsim," saka sportiskā māmiņa. Gribas zināt, vai tādas sportistes kādreiz kleitās arī staigā…? „Ziemā ne, kur nu kleitas ar manu dzīvesveidu… Bet, re, saulīte sāk spīdēt – svārciņus uzvelku vasarā!" Šai brīdī Sintija otrreiz paskatās pulkstenī – jābrauc pārbaudīt kāds Liepājas uzņēmums, pēc darba viņa uzvilks savu hokeja kreklu un prom uz klubiņu fanot par Latvijas hokejistiem pasaules čempionātā.
Iveta DAINE
Sintija Greiere
(dzimusi Grāviņa-Grēve)
Latvijas izlases hokejiste
Valts ieņēmumu dienesta vecākā nodokļu inspektore,
vairākkārtēja Latvijas čempione futbolā
LHF tiesnese
Dzimusi 1980. gada 23. oktobrī Liepājā
Izglītība Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskola (1998), Latvijas Policijas akadēmija (tiesību zinātne) (2007)
Sasniegumi sportā
2004. gadā – 1. vieta Latvijas sieviešu futbola čempionātā
2005. gadā – 1. vieta Latvijas sieviešu futbola čempionātā
2005. gadā – Latvijas labākā futboliste
2006. gadā – 1.vieta Latvijas sieviešu futbola čempionātā
2007. gadā – 2. vieta Latvijas sieviešu futbola čempionātā
2008. gadā – 3. vieta Latvijas sieviešu futbola čempionātā
2004. gadā – 3. vieta pasaules čempionātā hokejā sievietēm I divīzijā
2005. gadā – 2. vieta Latvijas atklātajās meistarsacīkstēs hokejā sievietēm (komandas vērtīgākā spēlētāja) komandā HK LSK
2009. gadā – 1. vieta pasaules čempionātā hokejā sievietēm II divīzijā
Ģimenes stāvoklis precējusies, vīrs Ojārs Greiers, meitas Megija (7) un Tīna (2)
Aizraušanās hokejs, futbols, makšķerēšana
