Futbola virslīgas paradoksi
Ar Jūrmalas Spartaka otro čempionu titulu pēc kārtas noslēdzies Latvijas futbola SynotTip Virslīgas čempionāts. Nevar gan teikt, ka Spartaks demonstrēja kaut ko īpašu, bet izrādījās, ka citiem problēmu un neveiksmju bija vairāk, un Jūrmalas klubs pierādīja, ka ar pareizu stratēģiju un treneru izvēli var izspiest maksimumu. Katrā ziņā vismaz par intrigas trūkumu līdzjutēji nevarēja sūdzēties, jo vēl pirms pēdējās čempionāta kārtas četras no septiņām komandām varēja finišēt kā otrajā, tā arī piektajā vietā. Cita lieta, ka spēku izlīdzināšanās notika galvenokārt tāpēc, ka pat turīgākie mūsu klubi īsti neprata realizēt savu potenciālu.
Beigās sudrabu izcīnīja FK Liepāja/Mogo, bet bronzu — Riga FC. Pirmo reizi 20 gadu laikā uz goda pjedestāla netika FK Ventspils, taču mierinājuma balvā tāpat saņēma ceļazīmi uz Eirokausiem. Abi Kurzemes klubi FK Liepāja un FK Ventspils arī iepriecināja savus fanus ar iegūtu Latvijas kausu (jā, šis bija unikāls gads, jo notika divas valsts kausa izcīņas ar finālmačiem pavasarī un rudenī). Savukārt par gada galvenajiem neveiksminiekiem jādēvē Rīgas Futbola skola, kas ar kuplu Latvijas valstsvienības futbolistu kompāniju sastāvā pamanījās finišēt tikai piektajā vietā un attiecīgi palika bez biļetes uz Eiropu.
Abi bagātie Rīgas klubi uzskatāmi parādīja, ka ar labu futbolistu sastāvu vēl nepietiek, nepieciešams arī labs menedžments jeb, pirmkārt, pareiza trenera izvēle. Šajā ziņā rīdzinieki var pamācīties no čempioniem Spartaka. Tukšais gads sanāca arī pagājušās sezonas sudraba ieguvējiem FK Jelgava, kas šoreiz palika tikai sestie, bet Rīgas FK Metta/LU, kā jau parasti, tiesības spēlēt virslīgā atkal jāpierāda pārspēlēs ar pirmās līgas otro komandu. Šogad pirmajā līgā uzvarēja un virslīgas ceļazīmi ieguva Valmiera Glass ViA, bet iespēju piedalīties pārspēlēs otro gadu pēc kārtas — FK Progress/AFA Olaine.
Diemžēl ne pirmo reizi virslīgas sezonu nepabeidza visas komandas, jo vēl turnīra pirmajā pusē par spēļu sarunāšanu no distances tika noņemti virslīgas debitanti SK Babīte/Dinamo. Tas, protams, šogad ļoti ietekmēja virslīgas ritējumu, tomēr jebkurā gadījumā nākotnē čempionāta rīkotājiem derētu vairāk padomāt par līdzjutējiem — lai nav tā kā šogad, kad vasarā Latvijas virslīgā gandrīz nav maču, bet agrā pavasarī spēlējam uz rezerves laukumiem.
JŪRMALASKNOW-HOW
Pirms sezonas retais paredzēja, ka pagājušā gada Latvijas čempioni Jūrmalas Spartaks arī šosezon spēs iesaistīties cīņā par titulu. Galu galā pēc kluba pirmās čempionu sezonas Spartaks šķīrās no galvenā panākuma kaldinātāja baltkrievu trenera Oļega Kubareva, kurš atgriezās dzimtenē. Arī Spartaka sastāvs pēc uzvārdiem ne tuvu nebija labākais, nobālējot, piemēram, abu bagāto Rīgas klubu priekšā.
Tomēr Spartakam izdevās saglabāt pagājušā gada zelta komandas galvenās zvaigznes — pērn par labāko čempionāta pussargu atzīto Jevgeņiju Kazačoku un pagājušās sezonas virslīgas otro rezultatīvāko spēlētāju Dmitriju Platonovu no Baltkrievijas, bet agrākais Latvijas izlases uzbrucējs Edgars Gauračs šogad spēlēšanu apvienoja ar kluba ģenerāldirektora amatu. Tiesa, Platonovs pavasarī guva nopietnu traumu, uz pāris mēnešiem izkrītot no ierindas un šajā čempionātā gūstot tikai četrus vārtus. Toties uzbrukuma līdera lomu uzņēmās krievu leģionārs Jevgeņijs Kozlovs, kurš ar 10 vārtiem Latvijas čempionāta rezultatīvāko spēlētāju listes pirmo vietu dalīja ar Ventspils nigērieti Adeleki Akinjemi un FKLiepāja līderi Artūru Karašausku. Zīmīgi, ka tas ir mazākais golu skaits vēsturē, ar ko ir pieticis, lai kļūtu par virslīgas labāko snaiperi. Kozlovs ar Karašausku gan guva pa vārtiem arī divās spēlēs ar vēlāk diskvalificēto komandu Babīte/Dinamo, taču šo maču rezultāti un attiecīgi vārtu guvumi tika anulēti.
Salīdzinot ar pagājušo sezonu, lielākās sastāva izmaiņas Spartakam bija pēdējā līnijā — Vladislavs Kurakins pārcēlās uz Riga FC, bet viņa vietu jūrmalnieku vārtos ieņēma Jevgeņijs Ņerugals no Daugavpils. Labs papildinājums bija arī pussargs Edgars Vardanjans, kurš pārnāca no FKMetta/LU un kopā ar Kazačoku ne tikai šogad debitēja, bet arī regulāri spēlēja Latvijas valstsvienībā. Savukārt aizsardzībā joprojām svarīga figūra bija 37 gadus vecais aizsargs Pāvels Mihadjuks, kurš savulaik bijis Latvijas čempionu godā arī Ventspils un Liepājas komandās. Šosezon Spartaka krāsas virslīgā pavisam aizstāvēja 10 leģionāri.
Tomēr svarīgākais, ka Spartaka vadība atkal trāpīja desmitniekā ar galvenā trenera izvēli, uzaicinot poļu speciālistu Mareku Zubu, kurš nesen jau bija ļoti veiksmīgi strādājis Lietuvā, divreiz aizvedot līdz valsts čempionu titulam Viļņas Žalgiri (2013. un 2014. gadā). Arī Jūrmalā Zubam uzreiz izdevās izveidot labu komandu un jau čempionāta pirmajā pusē ielikt labus pamatus vēl vienai zelta sezonai. Poļu treneris nebaidījās arī veikt kardinālas izmaiņas sastāvā, piemēram, uzbrucēju Elvi Stugli pārkvalificējot par centra aizsargu. Pēc 11 kārtām, kad Spartaks bija izvirzījies turnīra līderpozīcijās, Zubs pārcēlās uz Baltkrieviju, kur ir ļoti tuvu tam, lai izcīnītu valsts čempionu titulu ar Soļigorskas Šahtjor.
Pēc Zuba aizbraukšanas Spartaka galvenā trenera amatā stājās slovēnis Jozefs Vukušičs, kurš gan nenostrādāja ar komandu līdz sezonas beigām, septembra otrajā pusē atdodot vietu lietuviešu trenerim Valdam Urbonam, kurš savulaik piecas reizes (2008.—2012.) uzvarēja Lietuvas čempionātā ar Paņevēžas Ekranas. Ja komandu sezonas laikā vada divi treneri, kuri izcīnījuši septiņus Lietuvas čempionu titulus, tad daudz kas par Spartaka panākumiem kļūst skaidrs. Šīs sezonas pirmā trenera Zuba laikā Spartaks 11 mačos izcīnīja 22 punktus, Vukušiča vadībā jūrmalnieki septiņās čempionāta spēlēs ieguva 12 punktus, bet vēl pie tikpat acīm viņi tika arī Urbona vadībā pēdējos sešos mačos.
Kad sākās treneru maiņas, radās lielas šaubas par Spartaka spējām noturēties visiem priekšā, turklāt septembrī komanda zaudēja trīs no četriem mačiem, taču tad mēneša pēdējā dienā izšķirošajā brīdī jūrmalniekiSkonto stadionā mača beigu daļā izrāva uzvaru 1:0 pār Riga FC (simboliski, ka tik svarīgos vārtus guva kluba kapteinis un direktors Gauračs). Jau nākamajā mačā ar FK Jelgava jūrmalnieki varēja nodrošināt pirmo vietu, taču negaidīti piedzīvoja zaudējumu 0:1, tāpēc par zelta spēli kļuva priekšpēdējās kārtas uzvara 2:0 pār FK Liepāja/Mogo. Par to, ka Spartaka pirmā vieta bija pilnīgi pelnīta, liecina arī savstarpējo spēļu statistika pret abiem pārējiem medaļu ieguvējiem — astoņos mačos ar FK Liepāja/Mogo un Riga FC jūrmalnieki nepiedzīvoja nevienu zaudējumu, svinot sešas uzvaras. Interesanti, ka sezonas izskaņā publiskajā telpā nonāca Spartaka futbolistu sūdzības par mēnešiem nemaksāto algu, taču, kā redzam, jūrmalniekiem tas nebija šķērslis gūt panākumus.
Šogad Spartaks arī debitēja Čempionu līgas kvalifikācijas turnīrā, kur cienīgi nospēlēja ar daudz bagātāko un Eiropas cīņās rūdītāko Kazahstānas klubu Astana — 0:1 mājās un 1:1 viesos.
KARAŠAUSKA BENEFICE
Pirms sezonas daudz tika gaidīts no Liepājas kluba, kur šosezon vadības grožus ieguva bijušais liepājnieku niknāko pretinieku Skonto treneris Tamazs Pertija. Sezonas sākumā liepājnieki kluba nosaukumam uz trim gadiem pievienoja arī sponsoru Mogo vārdu. Protams, pie mums tas varbūt nav nekas pārsteidzošs, bet tomēr žēl, ka atsakāmies no civilizētās Eiropas futbola tradīcijām, kur kluba nosaukums ir svēta lieta.
Virslīgā liepājnieki pēdējā kārtā izrāva otro vietu, kas ir jūtams uzlabojums, salīdzinot ar pagājušā gada ceturto vietu. Tomēr no čempioniem Liepāja atpalika par deviņiem punktiem, turklāt četros mačos ar Spartaku liepājnieki izcīnīja tikai vienu punktu.
FK Liepāja/Mogo arī tikai otro reizi pilsētas vēsturē izcīnīja Latvijas kausu (neskaitot padomju laikus, pirms tam Liepājas metalurgam to izdevās paveikt tikai 2006. gadā). Oktobrī kausa finālmačā liepājnieki ar 2:0 pārspēja bagāto Riga FC. Par spēles galveno varoni kļuva liepājnieku uzbrucējs Artūrs Karašausks, kurš lieliskā stilā guva abus vārtus. Karašausks izcēlās ne tikai kausa izcīņā, bet ar 10 goliem bija arī viens no virslīgas spilgtākajiem spēlētājiem. Kārtējo reizi var tikai pabrīnīties, ka 25 gadus vecajam Karašauskam šogad tā arī neatradās vieta Latvijas valstsvienībā, jo izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs veco strīdu dēļ pat izlasei pagalam neveiksmīgā laikā principiāli ignorē vienu no mūsu labākajiem futbolistiem. Jāpiebilst, ka šogad liepājniekiem nebija lielas lomas Latvijas valstsvienībā — tikai atlases cikla pēdējā spēlē ar Andoru piedalījās naturalizētais argentīnietis Kristians Toress. Protams, izlases apritē visu laiku ir arī perspektīvais pussargs Jānis Ikaunieks, kuru vasarā Liepājas klubs līdz sezonas beigām izīrēja no Francijas augstākās līgas kluba Metz, taču drīz vien pēc atgriešanās Liepājā Jānis guva traumu, izkrītot no ierindas uz trim mēnešiem. Sezonas beigās uz Latvijas izlases novembra pārbaudes spēlēm pirmo reizi uzaicinājumu saņēma arī 25 gadus vecais pussargs Dmitrijs Hmizs.
Liepājas komandā šosezon joprojām pietiekami svarīga loma bija nopelniem bagātajiem veterāniem — aizsargiem Oskaram Kļavam un Denisam Ivanovam, uzbrucējiem Kristapam Grebim un Ģirtam Karlsonam, kurš vasarā atgriezās dzimtajā pilsētā pēc trim Ventspilī pavadītajiem gadiem. 36 gadus vecais Grebis, pārsvarā nākot laukumā uz maiņu, ar sešiem gūtajiem vārtiem kļuva par komandas otro labāko snaiperi (un sesto — visā līgā). Pēc sezonas beigām par futbola karjeras beigšanu paziņoja bijušais Latvijas valstsvienības aizsargs un Liepājas futbola leģenda 34 gadus vecais Oskars Kļava, kurš gan paliks klubā, papildinot tā treneru korpusu. Kļava ar Grebi ir vienīgie futbolisti, kuri spēlētāju statusā palīdzējuši Liepājai izcīnīt visus trīs atjaunotās republikas laiku čempionu titulus (2005. un 2009. gadā ar Liepājas metalurgu, bet 2015. gadā jau FK Liepāja rindās).
Šogad Liepājas klubs arī izmēģināja laimi, uzaicinot vairākus afrikāņu futbolistus — no pāris mauritāniešiem nekāda labuma nebija, savukārt senegāliešu aizsargi Keita un Gueije izrādījās gana noderīgs pastiprinājums. Šosezon Liepājas sastāvs bija ļoti internacionāls (kopumā virslīgā laukumā izgāja 10 leģionāri), bet nevar teikt, ka šī jaunā pieeja sevi pilnībā attaisnoja, turklāt otrajās lomās tika atbīdīti vietējie jaunieši (piemēram, Latvijas U-21 izlasē spēlē pieci liepājnieki, taču savā klubā viņi visi ir rezervisti). Diez vai šāda politika ir tālredzīga, turklāt Liepāja vienmēr varējusi lepoties ar labu futbola skolu — atcerēsimies, ka pirms diviem gadiem FK Liepāja kļuva par Latvijas čempioniem tikai ar pāris leģionāriem sastāvā. Pēc sezonas jau gan izskanēja informācija, ka nākamgad Liepājas klubs mainīs stratēģiju un atvadīsies no lielākās daļas leģionāru, atkal liekot uzsvaru uz vietējiem futbolistiem.
Kā ierasts, šogad Liepājā atkal bija labākais skatītāju spēļu apmeklējums (vidēji vairāk par 700 skatītājiem uz spēli), bet sezonas rekords tika uzstādīts 18. jūnijā Kurzemes derbijā, kas kļuva par vienīgo maču čempionātā, kad tika sasniegta divu tūkstošu skatītāju robeža. Sezonas izskaņā Liepāja arī saņēma labu ziņu no Latvijas Futbola federācijas, kas piekritusi ar līdz pat miljonu eiro lielu līdzfinansējumu piedalīties futbola halles celtniecībā Kurzemes lielākajā pilsētā.
Šogad liepājniekiem arī ļoti paveicās, ka pavasarī gada pirmajā Latvijas kausa finālā FK Ventspils pārspēja Riga FC, tāpēc FK Liepāja/Mogo ieguva iespēju vasarā spēlēt Eiropas līgas priekšsacīkstēs. Lai gan liepājniekiem trāpījās laba Eirokausu izloze, komanda to līdz galam nespēja izmantot — pirmajā kārtā, tiekoties ar Ziemeļīrijas Crusaders, Karašausks ar Liepājas mača kompensācijas laikā gūtajiem vārtiem gan izrāva ļoti dramatisku uzvaru divu spēļu summā (1:3 viesos un 2:0 mājās), bet otrajā kārtā liepājnieki atzina lietuviešu kluba Sūduva pārākumu (0:2 Liepājā un 1:0 Marijampolē).
LIELA BRĒKA, MAZA BRONZA
Ar lielām ambīcijām šo sezonu sagaidīja Riga FC, kas savās rindās pulcēja vairākus Latvijas valstsvienības vadošos spēlētājus — kapteini Kasparu Gorkšu, uzbrukuma līderi Valēriju Šabalu, pussargus Artūru Zjuzinu un Oļegu Laizānu. Tiesa, Zjuzinam traumas dēļ sezona beidzās jau pēc divām spēlēm. Tāpat pirms šīs sezonas komandai pievienojās vēl vairāki agrāk Latvijas izlasē spēlējušie futbolisti — aizsargi Vitālijs Smirnovs un Antons Kurakins, pussargs Andrejs Kovaļovs un uzbrucējs Daniils Turkovs. Sezonas laikā Riga FC sastāvā uzspēlēja vēl arī ducis ārzemnieku, no kuriem visjūtamāko ieguldījumu komandas spēlē deva pussargs no Igaunijas Bogdans Vaščuks, kurš ar astoņiem vārtu guvumiem bija ceturtais rezultatīvākais čempionāta spēlētājs. Par jaunā kluba nopietnajiem plāniem jau liecināja arī divu nedēļu pirmssezonas treniņnometne lepnos apstākļos Apvienotajos Arābu Emirātos, kā arī iekārtošanās valsts galvenajā futbola arēnā — Skonto stadionā.
Komandas sastāva komplektācija ļāva rīdziniekiem sapņot par visaugstākajiem mērķiem, taču kluba vadība pieļāva galveno kļūdu, neatrodot īsto treneri, kurš varētu izpildīt izvirzītos uzdevumus. Tāpēc sezonas laikā Riga FC galvenā trenera amatā nomainījās trīs speciālisti, bet neviens īsti neattaisnoja cerības. Pirmais laimi izmēģināja Vladimirs Volčeks no Krievijas, kurš pie komandas stūres stājās jau pagājušās sezonas otrajā pusē, taču šajā čempionātā šķīrās no darba jau pēc ceturtās spēļu kārtas. Viņam aizstājējs atkal tika meklēts aiz mūsu austrumu robežas — šoreiz kārta pienāca Jevgeņijam Perevertailo, kurš pirms tam ilgus gadus bija strādājis Krievijas pirmajā līgā. Perevertailo vadībā rīdzinieki atkal kalnus negāza, tāpēc jūlija izskaņā viņa vietā pie darba ķērās treneris no Slovēnijas Stojanovičs, kurš varēja lepoties ar visai iespaidīgu CV, jo agrāk bija vadījis gan Slovēnijas valstsvienību, gan slavenāko Serbijas klubuCrvena Zvezda. Tomēr arī Stojanoviča vadībā Riga FC spēlēja ar mainīgām sekmēm, bet par šīs sezonas simbolisku nobeigumu kļuva komandas pēdējā spēle priekšpēdējā kārtā ar FK Jelgava (pēdējo kārtu Riga FC izlaida), kurā rīdzinieki pēc pirmā puslaika bija vadībā ar 2:0, taču spēle beidzās neizšķirti 2:2. Ja Riga FC konkurenti RFS un FK Ventspils būtu uzvarējuši savus pēdējos mačus, tad bagātais Rīgas klubs paliktu bez ceļazīmes uz Eirokausiem, taču abi konkurenti zaudēja, un Riga FC finišēja cienījamā trešajā vietā.
Jāpiebilst, ka Riga FC bija apņēmības pilni jau šogad spēlēt Eirokausos — lai iegūtu šādu iespēju, rīdziniekiem pavasarī bija jāuzvar gada pirmajā Latvijas kausa izcīņā, kur Perevertailo vadībā komanda tika finālā un mačā ar FK Ventspils bija pāris minūtes no triumfa, taču zaudēja vārtus papildlaika izskaņā un pēc tam piekāpās arī 11 m sitienu sērijā (zīmīgi, ka arī pendelēs rīdzinieki bija viena precīza sitiena attālumā no uzvaras, taču Krievijas spēlētājs Hizirs Apajevs neiesita). Vēlāk rudenī Riga FC vēlreiz tika kausa finālā, taču atkal zaudēja, šoreiz gan jau pamatlaikā nespējot tikt galā ar Liepājas līderi Karašausku — 0:2.
BEZ MEDAĻĀM, BET UZ EIROPU
Pirmo reizi kopš savas virslīgas debijas 1997. gadā bez Latvijas čempionāta medaļām palika seškārtējie valsts čempioni FK Ventspils. Ar ceturto vietu gan pietika, lai ventspilnieki nākamvasar, jau 20. gadu pēc kārtas, varētu piedalīties Eirokausos. Par to Ventspils klubam jāpateicas FK Jelgava futbolistiem, kuri pēdējā mačā apspēlēja Rīgas Futbola skolu, ļaujot ventspilniekiem tikt pie biļetes uz Eiropu (paši ventspilnieki pēdējā mačā ar 2:3 zaudēja Spartakam, atstājot savu likteni citu varā).
FK Ventspils gan izdevās iegūt pozitīvu savstarpēju spēļu bilanci mačos ar čempionvienību Spartaku (divas uzvaras, viens neizšķirts un zaudējums, turklāt abas uzvaras ar graujošiem rezultātiem — 4:0 un 3:0). Pēc Babītes maču anulēšanas sanāca, ka ventspilnieki pirmajās 11 spēlēs bija izcīnījuši tikai divas uzvaras, tad gan FK Ventspils guva četras uzvaras pēc kārtas, tomēr kopumā visā čempionātā angļa Pola Ešvorta trenētā komanda svinēja tikai deviņas uzvaras. Pērn FK Ventspils galvenā zvaigzne bija čempionāta pārliecinoši labākais snaiperis Ģirts Karlsons, bet šogad jau sezonas pirmajā mačā gūtie vārti izrādījās viņam arī pēdējie FK Ventspils rindās, un pēc ilgākas sausās sērijas ventspilnieki jūlijā atlaida jau 36 gadus veco uzbrucēju uz dzimto Liepāju. Ventspils klubs gan bija atradis Karlsonam labu maiņu priekšējā līnijā — divus jaunus nigēriešus Adeleki Akinjemi un Tosinu Aijegunu, kuri pa diviem guva 16 vārtus (attiecīgi — desmit un sešus). Pavisam FK Ventspils rindās šosezon spēlēja deviņi leģionāri, tai skaitā arī lietuviešu pussargs Simons Pauļus, kurš Ventspils krāsas aizstāv jau kopš 2012. gada.
Savukārt Latvijas izlasē Ventspili šogad pārstāvēja vienīgi jaunais aizsargs Ņikita Koļesovs, kurš vasarā 20 gadu vecumā debitēja valstsvienībā un uzreiz kļuva par pamata centra aizsargu. Septembrī Ventspils komandai pievienojās arī pieredzējušais aizsargs Nauris Bulvītis, kurš priekšpēdējā mačā ar RFS guva divus vārtus, palīdzot izcīnīt uzvaru 4:2, kas, kā vēlāk izrādījās, arī ļāva FK Ventspils pēc papildu rādītājiem apsteigt RFS cīņā par ceļazīmi uz nākamā gada Eirokausiem.
Bez trofejas gan šogad FK Ventspils nepalika, pavasarī ļoti dramatiskā spēlē, tikai pēcspēles 11 m sitienu sērijā pārspējot Riga FC un septīto reizi kluba vēsturē izcīnot Latvijas kausu. Īpaši priecīgam par šo panākumu bija jābūt Ešvortam, kurš Latvijā ieradās jau 2001. gadā, ar pārtraukumiem šeit strādājot 12 gadus, taču pie trofejas viņš līdz šim vēl nebija ticis, vairākkārt gan izcīnot Latvijas čempionāta sudraba un bronzas godalgas.
Diemžēl FK Ventspils neveiksmīgi nospēlēja Eiropas līgā, jau pirmajā kvalifikācijas kārtā piekāpjoties Islandes klubam Valur — 0:0 mājās un 0:1 izbraukumā.
MAZĀS IZLASES FIASKO
Tagad par Latvijas valstsvienības bāzes klubu var saukt Rīgas Futbola skolu, kas šogad uz valstsvienību deleģēja aizsargus Kasparu Dubru, Aleksandru Solovjovu, Robertu Savaļnieku, pussargus Alekseju Višņakovu, Daniilu Ulimbaševu, uzbrucējus Robertu Uldriķi un Eduardu Višņakovu. Turklāt pavasarī uzaicinājumu uz izlasi bija saņēmis arī pussargs Igors Kozlovs, kuram tikai trauma liedza to izmantot, bet RFS rindās bija vēl vairāki futbolisti ar iepriekšējo gadu Latvijas izlases pieredzi (Renārs Rode un Aleksandrs Fertovs). Bez daudzajiem vietējā futbola meistariem RFS sastāvā arī uzspēlēja astoņi leģionāri, no kuriem īpaši būtu jāizceļ Gruzijas izlases aizsargs Laša Šergalašvili, kurš izcēlās arī ar pāris skaistiem vārtiem. Diemžēl par reālu palīgu rīdziniekiem nekļuva arī viens no labākajiem šīs desmitgades mūsu futbolistiem Aleksandrs Cauņa, kuru jau vairākus gadus nomocījušas traumas, tāpēc šajā pavasarī viņš pēc sešu gadu aizvadīšanas Maskavas CSKA atgriezās dzimtenē. Tomēr veselības problēmu dēļ Cauņa šajā čempionātā RFS kreklā izgāja laukumā tikai pāris mačos uz maiņu.
Skaidrs, ka ar šādu sastāvu komandai mērķis var būt tikai viens — visaugstākā kaluma godalgas. Tāpēc piektā vieta rīdziniekiem neapšaubāmi ir pamatīga izgāšanās. No otras puses, tas gan rada arī jautājumus par mūsu izlases treneru izvēlēm. Lai gan RFS rindās spēlēja uzreiz divi Latvijas izlases uzbrucēji, komandai tā arī neatradās īsta snaipera — vienības rezultatīvākais spēlētājs ar septiņiem goliem bija pussargs Ulimbaševs, bet valstsvienības uzbrucēji Roberts Uldriķis un Eduards Višņakovs guva tikai attiecīgi piecus un četrus vārtus.
RFS ļoti vāji sāka čempionātu, piedzīvojot piecus zaudējumus pirmajās septiņās spēlēs, pēc tam gan komanda sāka regulāri vākt punktus. Kad sešas kārtas pirms turnīra beigām RFS jau trešo reizi čempionātā ar 3:1 uzvarēja Spartaku (četros mačos ar čempioniem RFS ieguva deviņus punktus, kas tikai apliecina komandas potenciālu), jau šķita, ka RFS nopietni var iesaistīties cīņā par titulu. Taču jau nākamajā mačā Andreja Kaļiņina trenētā komanda negaidīti zaudēja FK Metta/LU, bet kopumā RFS pēdējos piecos mačos piedzīvoja četrus zaudējumus. RFS bija spilgtākais piemērs, cik maz šajā sezonā šķīra katastrofu no panākuma — ja pēdējā mačā RFS iegūtu vismaz punktu Jelgavā, tad rīdzinieki finišētu ceturtajā vietā, bet iegūtu ceļazīmi uz Eirokausiem un varētu saukt sezonu par izdevušos. Taču rīdzinieki pilnīgi pelnīti zaudēja (0:1).
RFS arī neizdevās tikt pie biļetes uz Eiropu nevienā no abām šā gada Latvijas kausa izcīņām, abas reizes apstājoties pusfinālā — pavasarī ar 0:1 zaudējot Ventspilī, bet rudenī ar 1:4 ciešot sagrāvi Liepājā. Kluba vadība gan laikus jau sākusi domāt par nākamo sezonu, pārvilinot pie sevis FK Jelgava un Latvijas valstsvienības vidējās līnijas spēlētāju 25 gadus veco Gļebu Kļuškinu, kurš pērn tika atzīts par Latvijas čempionāta labāko spēlētāju.
Godīgi sakot, redzot kluba nopietnās investīcijas komandā, pārsteidza, ka RFS nesameklēja kādu pārbaudītu galveno treneri, bet visu sezonu palika uzticīgi jaunajam Andrejam Kaļiņinam, taču pēc zaudējuma pēdējā mačā jau pats treneris atzina, ka viņam “nav argumentu, lai paliktu trenera amatā”, un RFS šefi tam piekrita.
JELGAVAS TUKŠAIS GADS
Pēc pagājušajā sezonā izcīnītajām sudraba medaļām ar pamatotām cerībām šo sezonu varēja gaidīt FK Jelgava līdzjutēji. Tiesa, starpsezonu periodā jelgavnieki bija šķīrušies no lietuviešu galvenā trenera Sauļus Širmeļa, kura vietu ieņēma bijušais Moldovas izlases spēlētājs un treneris Aleksandrs Kurtejans. Lai gan FK Jelgava rindās palika pagājušā gada komandas līderi — vārtsargs Kaspars Ikstens, aizsargi Gints Freimanis un Mārcis Ošs, pussargi Gļebs Kļuškins un Artis Lazdiņš, kā arī no FK Ventspils klāt nācis vēl viens Latvijas izlases kandidāts Alans Siņeļņikovs, jau diezgan ātri kļuva skaidrs, ka šogad jelgavnieki nespēs atgriezties pagājušā gada augstumos. Kurtejana vadībā FK Jelgava demonstrēja ļoti agresīvu spēles stilu, kas attaisnojās atsevišķos mačos, taču jelgavniekiem bija lielas problēmas ar vārtu gūšanu. Kopumā FK Jelgava šajā virslīgas sezonā guva tikai 22 vārtus, kas ir mazāk nekā vidēji vieni vārti spēlē, bet par komandas labāko snaiperi kļuva aizsargs Mārcis Ošs, kurš guva piecus vārtus (vēl divus vārtus Mārcis guva arī vēlāk anulētajā mačā ar Babīti).
Šogad jelgavnieki īsti netrāpīja ar ārzemniekiem — lai gan komandā spēlēja pusducis leģionāru, neviens no viņiem nekļuva par īstu vilcēju, turklāt no ārvalstu futbolistiem visu sezonu no sākuma līdz beigām komandā nospēlēja tikai austrāliešu aizsargs Ante Bakmazs un igauņu uzbrucējs Kevins Kaubers. Daudz tika gaidīts no brazīliešu saspēles vadītāja Rafaela Ledesmas, kurš savulaik bija spīdējis Lietuvas virslīgā, taču nu jau 34 gadus vecā meistara labākie gadi ir aiz muguras.
Pēc 10 kārtām ar piecām uzvarām un tikai četriem zaudējumiem FK Jelgava vēl atradās līderu grupā, taču tad sākās lejupslīde, un nākamajos astoņos mačos Zemgales klubs ieguva tikai divus punktus, izstājoties no cīņas par medaļām. Augusta sākumā, kad FK Jelgava vēl atradās ceturtajā vietā, Zemgales klubs nolēma šķirties no moldāvu trenera, tad nepilnu mēnesi komandu vadīja iepriekšējo galveno treneru palīgs Dāvis Caune, taču četros mačos FK Jelgava izcīnīja tikai vienu punktu, un jau septembrī jelgavniekus cīņā veda treneris no Krievijas Ravils Sabitovs, kurš pirms pieciem gadiem vienu sezonu jau bija strādājis Latvijā, vadot Daugavpils Daugavu. Lai gan FK Jelgava vairs nespēja pacelties augstāk par sesto vietu, čempionāta beigās jelgavnieki kļuva par īstiem miera traucētājiem, vienam pēc otra atņemot punktus gandrīz visiem medaļu pretendentiem un pēdējos sešos mačos piedzīvojot tikai vienu zaudējumu mačā ar FK Ventspils (0:1). Toties pēdējā riņķī FK Jelgava uzvarēja Liepājā (1:0) un Jūrmalā (1:0), spēlējot mazākumā, mačā izskaņā panāca neizšķirtu 2:2 pret Riga FC, bet pēdējā kārtā iznīcināja ambiciozās RFS sezonas plānus (1:0).
Iepriekšējos gados FK Jelgava trīs reizes pēc kārtas izdevās izcīnīt Latvijas kausu, bet šogad abos kausa turnīros jelgavnieki izstājās jau ceturtdaļfinālā. Turklāt abas reizes visai dramatiskā veidā — pavasarī mačā ar Spartaku vienīgie vārti tika zaudēti pamatlaika kompensācijas laikā, bet rudenī spēlē ar Riga FC jelgavnieki, tāpat kā vēlāk čempionātā, atspēlēja divu vārtu deficītu (2:2), taču zaudēja pēcspēles 11 m sitienu sērijā.
Vasarā FK Jelgava spēlēja arī Eiropas līgas kvalifikācijā, kur divreiz ar kopējo rezultātu 0:3 zaudēja slavenajam ungāru klubam Ferencvaros. Ņemot vērā, ka nākamgad FK Jelgava nespēlēs Eirokausos, tad droši vien nāksies arī samazināt kluba budžetu. Ne velti jau šogad sezonas vidū jelgavnieki esot pārgājuši uz darbu ekonomiskā režīmā, turklāt šajā rudenī FK Jelgava par saviem līdzekļiem sāka būvēt sev treniņbāzi.
STUDENTU PĀRSPĒLES
Kā jau ierasts, piekto gadu pēc kārtas sezonas izskaņā pārspēlēs par vietu virslīgā jāpiedalās Rīgas FK Metta/LU — savā debijas sezonā virslīgā 2012. gadā studentibija astotie no 10 komandām, bet pēc tam Metta allaž palikusi priekšpēdējā vietā. Tiesa, šogad čempionāta pēdējo komandu SK Babīte/Dinamo vēl sezonas pirmajā pusē izslēdza no čempionāta, tāpēc Latvijas valstsvienības galvenā trenera palīga Andra Riherta vadītajai komandai nebija jāuztraucas par palikšanu pēdējā vietā.
Lai gan FK Metta/LU no sestās pozīcijas šķīra 14 punkti, spēles ar studentiem nebija viegla pastaiga nevienai no vadošajām komandām. Pietiek minēt, ka FK Metta/LU šosezon nespēja tikt pie punktiem tikai četros mačos ar čempionvienību Spartaks, bet sarūgtināja visus pārējos favorītus. Kopumā gan Riherta komanda čempionātā tika tikai pie trim uzvarām, divreiz apspēlējot RFS (3:1 un 2:0), kā arī negaidīti tiekot pie trim punktiem Liepājā (1:0). Vēl sešas reizes FK Metta/LU cīnījās neizšķirti, pa divām reizēm atņemot punktus FK Ventspils, Riga FC un FK Jelgava. Zīmīgi, ka tikai trīs no 15 zaudējumiem Metta piedzīvoja sagrāvi, par ko tradicionāli tiek uzskatīts zaudējums ar vismaz trīs vārtu pārsvaru — 0:4 mačā ar Riga FC, 0:3 Ventspilī un 2:5 pret FK Liepāja/Mogo, turklāt šajā mačā Metta pat bija vadībā ar 2:0.
Šogad gan FK Metta/LU varēja svinēt svētkus, jo pirmo reizi kāds kluba spēlētājs tika uzaicināts uz Latvijas valstsvienību — 22 gadus vecais pussargs Dāvis Indrāns ātri kļuva par izlases pamatsastāva spēlētāju. Tiesa, Indrānu nevar saukt par īstu kluba audzēkni, jo FK Metta/LU viņš pievienojās tikai pagājušajā gadā. Indrāns ar pieciem gūtajiem vārtiem šogad bija arī Mettas labākais snaiperis. Šogad Latvijas valstsvienībā debitēja arī Edgars Vardanjans, kurš ilgus gadus, vēl no pirmās līgas laikiem, bija Mettas vidējās līnijas līderis, bet pirms šīs sezonas pārcēlās uz Spartaku. Vēl pieci FK Metta/LU futbolisti šomēnes tika iekļauti Latvijas U-21 izlasē. FK Metta/LU tradicionāli ir gados ļoti jauna komanda, šogad virslīgā debitēja piecpadsmitgadīgais Renārs Varslavāns, bet joprojām ierindā bija arī vienības vienīgais veterāns 35 gadus vecais Gatis Kalniņš. Tajā pašā laikā arī FK Metta/LU nelaida garām iespēju izmantot ārzemju futbolistu pakalpojumus — šosezon komandā spēlēja četri afrikāņi un viens japānis.
SYNOTTIP VIRSLĪGA
Spartaks24 – 14 – 4 – 6 – 36:26 – 46
FK Liepāja/Mogo 24 – 11 – 4 – 9 – 32:25 – 37
Riga FC24 – 10 – 7 – 7 – 28:20 – 37
FK Ventspils 24 – 9 – 8 – 7 – 32:22 – 35
RFS 24 – 11 – 2 – 11 – 29:31 – 35
FK Jelgava 24 – 8 – 5 – 11 – 22:30 – 29
FK Metta/LU 24 – 3 – 6 – 15 – 21:46 – 15
SK Babīte/Dinamo diskvalificēta
Rezultatīvākie spēlētāji: Jevgeņijs Kozlovs (Spartaks), Adeleke Akinjemi (FK Ventspils), Artūrs Karašausks (FK Liepāja/Mogo) — 10, Bogdans Vaščuks (Riga FC) — 8, Daniils Ulimbaševs (RFS) — 7, Kristaps Grebis (FK Liepāja/Mogo), Tosins Aijeguns (FK Ventspils) — 6.
