Garākā bārda līgā

HK Liepājaaizsargs Mārtiņš Oskars Freimanis ir viens no rezultatīvākajiem Optibet Latvijas hokeja čempionāta spēlētājiem. Augumā raženais aizsargs palīdzēja Liepājas komandai iesākt sezonu ar uzvaru sēriju, izpelnoties čempionāta mēneša vērtīgākā spēlētāja balvu. Ar liepājnieku runājam arī par hokeju Lietuvā un Moldovā, atalgojumu Austrijas 2. līgā, nākotnes plāniem Kanādā…

MĀRTIŅŠ VAI TOMĒR OSKARS?

„Visi mani sauc par Oskaru,” atbildot uz triviālo jautājumu, sarunu iesāk 23 gadus vecais skūtgalvis ar kuplo bārdu. „Oma gribēja, lai mani sauc par Oskaru, bet mamma — par Mārtiņu. Ielika abus vārdus,” stāsta hokejists. Tēvs šajā diskusijā palicis malā, jo no viņa dēlam taču ir uzvārds. Pasē gan kā pirmais vārds hokeja aizsargam ierakstīts Mārtiņš. Taču pašam labāk patīk, ka viņu uzrunā otrajā vārdā. „Tikai Kārlis Ozoliņš mani sauc Mārtiņu — viņš mani pazīst jau no bērna kājas uz zina, kā man var palīst zem ādas un izprovocēt,” nosmej Oskars. Hokeja aprindās viņu dēvē vienkārši par Frenku.

Uz hokeju puisi septiņu gadu vecumā atveda omīte. „Viņa ir liela hokeja līdzjutēja. Kopš astoņdesmitajiem gadiem dedzīgi seko līdzi hokejam. Kad Liepājā atvēra ledushalli, viņa nāca uz spēlēm un paņēma mani līdzi. Vecmāmiņa prasīja, vai es arī gribētu spēlēt? Es nekavējoties atbildēju: „Jā!”

Pirmajā nodarbībā nokritu uz ledus un pateicu, ka vairāk negribu slidot. Man acu priekšā aiztaisīja ciet bortu un pateica: „Nē! Tu paliksi!”” smejas Oskars.

Vēlāk jaunatnes čempionātā Oskars izcēlies ar daudziem kautiņiem. „Es labāk spēlēju, nevis kaujos, bet, ja vajadzētu, būtu gatavs kļūt par hokeja policistu, taču tad būtu jāaiziet uz ringu vēl patrenēties,” stāsta hokejists.

Sasniedzot 18 gadu vecumu, Liepājā uzaugušais aizsargs sapratis, ka ceļa no hokeja atpakaļ vairs nav un jāturpina tiekties uz profesionāļa karjeru. „Hokejs — tas man vairs nav hobijs, tā ir dzīve. Jūtu, ka esmu soli pirms profesionāļa līmeņa. Pa vasarām nedaudz piestrādāju darbā, bet tagad visus spēkus, uzmanību un laiku veltu hokejam,” spēlētājs ir apņēmības pilns.

BALVA UZKURINA

Brīdī, kad tapa šis raksts, Liepājas komanda pirms gaidāmā 15. novembra mača čempionātā bija nospēlējusi 12. kārtas, turnīra tabulā ieņemot otro pozīciju — par punktu liepājnieki atpalika no Mogo, bet par sešiem punktiem apsteidza trešajā pozīcijā esošo čempionu Kurbadu. Oskars ar 18 (6+12) rezultativitātes punktiem rezultatīvāko spēlētāju tabulā ieņēma trešo pozīciju, tikai par punktu atpaliekot no uzbrucējiem Sanda Zolmaņa (Kurbads) un Edgara Homjakova (Liepāja).

Savukārt sezonu Liepājas hokejisti iesāka ar piecu uzvaru sēriju. Pirmie četri panākumi tika izcīnīti septembrī, un Oskars uzvaras kaldināja ar trim vārtiem un septiņām rezultatīvām piespēlēm, tobrīd kā aizsargs nostājoties čempionāta rezultatīvāko spēlētāju galvgalī.

Atceroties, kā aizsargam nāca viņa pirmā Optibet Latvijas hokeja čempionāta mēneša vērtīgākā spēlēja balvu, pārrunājam septembra spēles un komandu kondīciju. Sezona tika atklāta ar biklu uzvaru izbraukumā pret gados jauno HS Rīga (6:5), kuru izdevās nolauzt tikai papildlaikā. Turpinājumā sekoja divas uzvaras pret pērnās sezonas finālistiem HK Mogo (9:5) un HK Kurbads (3:2). Pirmajam spēļu mēnesim trekns punkts tika pielikts, sakaujot HK Prizma (6:0) spēlētājus. „Mums jau pirmssezonas treniņos izveidojās laba maiņa ar Bruno Zabi, Egilu Kalnu, Māri Diļevku un Robertu Mamčicu aizsardzībā. Bet tad savainojumos iedzīvojās Bruno un Egils un šķita, ka sezonas sākums vairs neizdosies tik labs, kā bijām cerējuši, jo maiņas nācās samaisīt. Taču izšķirošajos brīžos mums uzsmaidīja veiksme un guvām vārtus,” pozitīvo sezonas sākumu komentē Freimanis. „Mums ir izdevies izveidot labus virknējumus — visas maiņas var gūt vārtus un labi nospēlēt aizsardzībā.”

Redzot vareno liepājnieku startu, liekas savādi, kā pirmajā spēlē kurzemnieki mocījās pret turnīra pastarīšiem „Bijām pārāk tendēti uz vārtu gūšanu, un viņiem pavērās izdevības samest mums vieglus vārtus. Pietiekami nepacentāmies,” atzīst Oskars.

„Mogosniegumā nekas būtiski nav mainījies. Es zinu, ko viņi darīs laukumā un kā pārvietosies. Vienmēr ir patīkami uzspēlēt pret tādām komandām, kurās pats esi cīnījies. Tādos mačos īpaši gribas uzvarēt un ir vairāk spriedzes. Savukārt Kurbadam ir ļoti labs sastāvs. Manuprāt, Kurbadam pret mums patraucēja tas, ka viņi ļoti gribēja izcīnīt vēsturisko pirmo uzvaru savā laukumā, savā jaunajā hallē. Labi nospēlējām aizsardzībā un savus momentus uzbrukumā atstrādājām. Vārtos mums bija ielikts jaunais vārtsargs Nauris Mažis, sezonu iesākot labi. Galvenais, ja palīdzēsi vārtsargam, vārtsargs palīdzēs tev. Komandai ir jāguļas zem ripām un jābloķē metieni. Domāju, Kurbada hokejistiem vispirms bija galva jāsakārto — Latvijas čempionātā nav tādas komandas, kas ļaus pretiniekiem darīt laukumā visu, kas ienāk prātā. Arī HS Rīga čaļi cīnīsies līdz galam — visiem ir, ko pierādīt. Īpaši — kad ir sezonas sākums, visi grib tikt vadošajās maiņās.”

Tāpat veiksmīgi izdevās nospēlēt pret Prizmas hokejistiem. „Ideāli aizsardzībā un labi uzbrukumā, atļāvām viņiem veidot maz epizožu — pārtvērām viņu uzbrukumus jau viduszonā, un komanda spēlēja vienoti kā dūre, precīzi izpildot trenera norādījumus,” stāsta Oskars.

Aizsargs neslēpj, ka, saņemot vērtīgākā spēlētāja balvu, sajūtas bijušas patīkamas. „Vismaz ir kāds rādītājs manai centībai. Mani tas uzkurina — ir, uz kurieni tiekties, jo tas pārada, ka cilvēki no malas novērtē sniegumu,” hokejists pēc atzinības saņemšanas izjūt lielāku atbildību un nav ieslīdzis pārliecībā. „Visiem ir iespēja gūt vārtus, taču ne visiem uzsmaida veiksme.”

Nekur nav tik labi kā mājās

Savu rezultativitāti Oskars skaidro vispirms ar emocionālo faktoru. „Patīkami ir atkal spēlēt mājās — ar saviem čaļiem, tās ir citas emocijas, trenera uzticība, cits atbalsts laukumā un ārpus tā.” Te mazā atkāpē jāpiebilst, ka arī pērno sezonu Oskars iesāka Liepājas klubā, taču radās nesaskaņas ar komandas vadību un aizsargs pārgāja uz Oļega Sorokina trenēto Mogo. Lai iejustos Rīgas komandā, vajadzēja laiku. Kad galva bija sakārtota, aizsargam spēle aizgāja uz urrā, taču play-off turnīrā spēle no rokas vairs nevedās.

Šosezon savus gūtos vārtus un rezultatīvās piespēles spēlētājs skaidro ar pārdomātu komandas darbu. „Mūsu rezultativitātes pamatā ir komandas sadarbība. Un ripas gan veiksmīgi atlec pie spēlētājiem, gan arī krīt vārtos,” uzsver Oskars. „Pretinieki zina, ka varu gan bīstami uzmest pa vārtiem, gan atdot piespēli, tādēļ man pretspēlētājs ļoti tuvu spēlē. Jo vairāk es kustēšos laukumā, jo grūtāk būs mani nosegt. Vairākās epizodēs, kad guvām vārtus, paliku nepiesegts.”

Ar centnera masu grūti būt sprinterim. Oskars iebilst: „Galvenais nav ātruma īpašības, bet slidošanas prasme. Ja labi mācēsi slidot, mazāk vajadzēs skriet. Kopumā daudziem Latvijas čempionāta hokejistiem piemīt labas ātruma īpašības, un mums aizsargiem ir grūtāk. Tādēļ vajag iedot kaulā, un viņš nekur neaizskries,” skarbs ir Oskars. „Visu dzīvi esmu augumā bijis lielāks par vienaudžiem un tagad — par citiem spēlētājiem. Par to gan paldies jāsaka maniem vecākiem,” pasmaida hokejists.

HOKEJS LIETUVĀ UN RUMĀNIJĀ

2013. gadā, kā zināms, Liepājas hokejs nonāca smagā situācijā. Hokejisti izklīda pa dažādiem klubiem, un Oskars nonāca Lietuvā. Tobrīd 19 gadus vecais aizsargs spēlēja Viļņas Baltica jauniešu komandas sastāvā, kas cīnījās MHL B līgā. Līdz ar Liepājas metalurga bankrotu pilsētas hokeja kluba vairs nebija un komandas galvenais treneris Valērijas Kuļibaba devās uz Viļņas Baltica klubu, kur kļuva par Aigara Ciprusa palīgu. „Valērijam radās iespēja sev paņemt līdzi cilvēkus, kurus viņš pazīst un kuriem uzticas. Mēs Viļņas komandā bijām 11 liepājnieki. No mums izveidojās viena stipra un rezultatīva maiņa. Es spēlēju ar partneriem, ar kuriem trenējamies kopā jau kopš pirmajām dienām hokejā,” spēlēto hokeju Lietuvā raksturo Oskars.

Sezonas gaitā arī Viļņas komandai radās finansiālas problēmas. „Tad treneris Kuļibaba devās uz Moldovu trenēt KišiņevasPlatina jaunos hokejistus, kuri arī spēlēja MHL B līgā. Treneris mūs paņēma līdzi arī uz Kišiņevu, tāpat arī tur lielākā daļa bijām liepājnieki — 9 spēlētāji.”

Platinakomanda, kas iepriekš bija bāzējusies Tiraspolē, oficiāli tika pārcelta uz Kišiņevu un iekārtota futbola komandas Zimbru bāzē. Tomēr spēles tā aizvadīja Tiraspolē.

„Spēlējām labi, bet pietrūka, lai tiktu tālāk par izslēgšanas spēļu pirmo kārtu. Spēli var uzvarēt viena maiņa, bet viens virknējums nevar vinnēt visu čempionātu,” Oskars stāsta, ka Moldovā pietrūcis sabalansēta komandas sastāva. „Nezinu, kā ir tagad, bet — kad tur spēlēju, hokejs kā sporta spēle Moldovā nebija atzīts. Mēs centāmies to ieviest, tika atvērtas vairākas slidotavas, plānoja uzcelt lielu hokeja halli. Jo vairāk cilvēku spēlē, jo vairāk iespēju paveras arī mums Latvijā,” uzskata hokejists.

Kišiņevā tolaik tika solīts uzcelt ledus halli ar 5500 skatītāju vietām, tomēr, pēc internetā atrodamās informācijas, vismaz pagaidām moldāvi nav tikuši tālāk par slidotavu pie lielveikala un ledus laukumu ar piepūšamo jumtu.

ZELTS NO AUSTRIJAS

Nākamajā gadā Freimanis atgriezās Latvijā, jo tika izveidots hokeja klubs Liepāja. 2014. gada sezonas sākumā Latvijas čempionātā viņš bija komandas rezultatīvākais aizsargs, līdz Oskaru panāca viņa pārinieks Mārtiņš Gipters. „Nāca piedāvājums no Austrijas otrās spēcīgākās līgas kluba EHC Lustenau, kas ir bāzēts pie Šveices robežas — starp slaveno Bodenezeru un Lihtenšteinu. „Ilgi domāju, ko darīt, kā tur būs… un sapratu, ka ir jābrauc. Hokejs tur bija citā līmenī — gan laukumā, gan ārpus laukuma.” Spēlētājs nodrošināts ar visu sadzīvei un hokejam nepieciešamo — dzīvošanu, ēdināšanu, inventāru, kā arī saņem atalgojumu 750 eiro mēnesī. Spēlētāji, kas ir vecāki par 22 gadiem, saņem lielāku naudu, bet vārtsargi un komandas labākie hokejisti — ap 3000 eiro. „Tas nav tā kā dažos Latvijas klubos — tev iedod vienu nūju un — aiziet — spēlē,” Oskars sākotnēji apjucis, kādēļ austrieši viņam pēc paša izvēles iedod piecas nūjas un saka: „Prasi vēl, ja vajag.”

Lustenavas komandā spēlēja vēl viens latvietis — Andris Siksnis. „Mēs ar Siksni veidojām spēli pirmajā maiņā. Vēlāk komandu pastiprināja arī vārtsargs Mārtiņš Raitums. Ļoti laba komanda izveidojās — play-off uzvarējām 10 no 11 spēlēm un kļuvām par čempioniem.”

Pēdējā fināla spēlē zelts izcīnīts, spēlējot vairs tikai triju aizsargu sastāvā. „10 sekundes pirms beigām izkāvos. Mani noraidīja, bet fani man nometa laukumā komandas karogu. Es bez ķiveres plivināju karogu un sāku svinēt iegūto čempiona titulu,” emocionāli savu līdz šim spilgtāko brīdi karjerā atceras Oskars. „Tas bija labs gads manā karjerā,” rezumē aizsargs.

TRAUMA LIEK IEPAUZĒT

Tomēr brīdī, kad šķita, ka Oskars ir tuvu tam, lai karjerā pastieptos jaunā augstumā, laimes lācis viņam uzgrieza muguru. „Biju jau parakstījis līgumu ar austriešiem uz nākamo sezonu, bet vasarā pārrāvu ceļgala krusteniskās saites. Sezona faktiski bija beigusies, vēl nesākusies.” Un šķita, ka sapnim par profesionāļa karjeru ir pārvilkts krusts.

Spēlētāja rehabilitācija ilga sešus mēnešus „Pirms gadiem 20 pēc tādām traumām spēlētāji lika punktu hokejista gaitām,” medicīnas attīstības un pieejamības līmenis mūsdienās sportistu karjeras glābj pat šķietami bezcerīgos brīžos. Rehabilitācijas laikā Oskars ievērojami bija zaudējis arī muskuļu masu — spēcīgākā aizsarga svars bija sarucis par 12 kilogramiem. Oskaram gan fiziski izdevās veiksmīgi veselību savest kārtībā, taču pēc traumas radās psiholoģiskas grūtības. „Es ilgi nespēju laukumā atdot visus spēkus, jo baidījos, ka izdarīšu kādu nepareizu kustību un atkal iedzīvošos savainojumā. Man vajadzēja ilgu laiku, lai tiktu ar sevi galā un sakārtotu galvu,” atzīst aizsargs. Sezonas izskaņā Oskaram izdevās atgriezties ierindā, nospēlējot dažas spēles Liepāja juniors un Liepājas komandas sastāvā, tostarp tiekot arī pie Latvijas čempiona titula, ko spēlētājs sarunā nemaz nepiemin.

2016. gada rudenī sezonas gaitā Freimanis pārgāja uz Mogo. Aizvadījis labu regulāro turnīru (5+20), Oskars pazuda izslēgšanas spēlēs. Sezonas izskaņā tas atspoguļojās arī komandas sniegumā — dramatiskā septiņu spēļu sērijā pret Kurbadu tika izlaists trīs uzvaru pārsvars un nācās samierināties ar sudrabu.

HĀRTLIJA PADOMS

Freimanis ir bruģējis aizsardzību Latvijas U-17 un U-18 valstsvienībās. Pasaules čempionātā hokejā vecumā līdz 18 gadiem elites divīzijā, kas 2012. gadā notika Čehijā, Latvijas valstsvienība aizvadīja spilgtu turnīru. Ar Ivaru Punnenovu vārtos, Rihardu Bukartu, Teodoru Bļugeru, Edgaru Kuldu, Robertu Lipsbergu, Ņikitu Jevpalovu uzbrukumā un, protams, Mārtiņu Oskaru Freimani aizsardzībā Latvijas valstsvienība pakutināja nervus tagadējās NHL zvaigznes Filipa Forsberga spārnotajai Zviedrijai (1:3), pieveica Šveici (4:2) un Vāciju (5:4) un pārliecinoši zaudēja tikai Krievijai (1:6), kuras vārtus sargāja vēlākais pasaules čempions un NHL Tampas komandas pirmais numurs Andrejs Vasiļevskis.

Vēlāk gan U-20 izlasē neizdevās iekļūt. „Komanda slikti nospēlēja visas trīs spēles Sergeja Žoltoka kausa izcīņā, bet es neizmantoju savu izdevību,” tiešs ir Oskars, komentējot, kā pietrūcis, lai nonāktu junioru izlases sastāvā dalībai pasaules meistarsacīkstēs.

Sociālajā tīklā Facebook Oskars profila bildē ir redzams kopā ar Latvijas izlases galveno treneri Bobu Hārtliju. Vai no šī attēla, kas uzņemts nacionālās izlases treniņa laikā, varam ko secināt? „Aizvadītajā pavasarī mani izsauca uz lielās izlases pārbaudes treniņu. Viņš pamācīja man, kā jāspēlē vārtu priekšā — jānoliek nūja tā, lai pretiniekam, dodot piespēli, ripa lido galvā nevis uz bortu, un skaidroja, kā guļus efektīvāk bloķēt ripas.” Hārtlijs devis mājienu Oskaram, ka arī viņam nākotnē pastāv visas cerības ielauzties valstsvienības sastāvā. „Viņš deva daudzus labus padomus un pēc treniņa bija apmierināts ar manu darbu. Ar viņu varēja parunāt ne tikai par hokeju, bet arī par dzīvi.” No hokejistiem daudzkārt dzirdēts, ka Latvijas treneriem šādas sadzīviskas prasmes pietrūkst. Hokejists neslēpj, ka pirmajā treniņā Latvijas nacionālajā izlasē sākumā rokas un kājas drebējušas, taču nodarbības gaitā ātri vien iejuties.

NĀKAMAIS KANĀDAS FIZIOTERAPEITS?

Oskara ģimene dzīvo Ziemeļamerikā, kur veiksmīgi uzsākta uzņēmējdarbība loģistikas nozarē. Vecāki jau ieguvuši Kanādas pilsonību, un nākotnē uz to cer arī Oskars. „Es daudz neplānoju nākotni — skatos, kā lietas laiks izveido un saliek pa plauktiņiem. Dzīvoju momentam,” izvairīgi un rāmi nākotnes plānus komentē hokejists. „Domāju, mani spēka gadi būs ap 30. Spēlēšu, līdz kājas vairs nevarēšu pavilkt.”

Viņš uzskata, ka Latvijas hokeja čempionāta līmenis svārstās, bet nākotnē vajadzētu vairāk komandu, lai spēlētājiem būtu interesantāk un līga progresētu. „Es būtu priecīgs, ja, piemēram, Latvijā būtu 14 komandas. Kāds ir Freimaņa nākamais mērķis? „Garākā bārda līgā!” atjoko Oskars. Šķiet, jau tagad viņš varētu pretendēt uz šo titulu. Nākotnē Oskars gribētu kļūt par fizioterapeitu. Cerams, Latvijā, nevis Kanādā.

KĀ VĒRTĒ CITI

HK Mogogalvenais treneris Oļegs Sorokins:„Spēlētājs ar labu, spēcīgu metienu un lielu vēlmi spēlēt hokeju. Patīkams cilvēks. Frenkam ir jāuzlabo spēles izpratne un slidošanas prasme. Pērn, kad viņš vēl spēlēja Mogo, viņam neaizgāja spēle izslēgšanas turnīrā. Ja viņš būtu spēlējis savā līmenī, esmu pārliecināts, ka Mogo būtu kļuvis par čempionu… Liepāja pareizi izmanto šo hokejistu — viņš ir spēlētājs, kurš var uzmest pa vārtiem un kuram arī patīk mest pa vārtiem. Pērn mēģināju viņu ievirzīt Latvijas izlasē. Statistika viņam vienmēr ir bijusi laba Latvijas čempionātā, tādēļ viņš ir Latvijā pieprasīts spēlētājs. Cits jautājums, vai viņš kā hokejists meistarības ziņā ir gatavs pakāpties nākamajā līmenī… Savā galvā viņš vēl ir jaunietis — viņam stipri patīk hokejs, taču laukumā mēdz pārāk aizrauties ar daudzām lietām. Emocionāli jāmācās sevi saregulēt. Ceru, ka viņam vēl kas izdosies lielajā hokejā.”

Mārtiņš Oskars FREIMANIS

Hokejists

Dzimis: 1994. gada 19. janvārī Liepājā

Augums, svars: 187 cm, 100 kg

Pirmais treneris: Gints Jansons

Izglītība: Liepājas Katoļu pamatskola, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskola

Ģimenes stāvoklis: draudzene Samanta

Lielākie sasniegumi: trīskārtējs Latvijas čempions hokejā, 9. vieta PČ U-18

Citi sporta veidi: futbols, florbols, basketbols

Vaļasprieks: pastaigas ar suni Rumu

Filma: Stulbs un vēl stulbāks