Gaisa karalis Ēriks Veldre

Kurš ir visu laiku
labākais Latvijas handbolists? Tāda aptauja nekad nav veikta. Pēc kāda laika
vērtības mainās, nav iespējams objektīvi novērtēt dažādu laika posmu un paaudžu
spēlētājus, jo reizē ar laiku mainās pati spēle. Rokasbumba taču tagad ir
pavisam cita, nekā tā bija, piemēram, pagājušā gadsimta 60. gados. Taču jebkurā
laikā ir arī tā sauktās nezūdošās jeb mūžīgās vērtības. Viena no tādām ir
izcilais latviešu handbolists Ēriks Veldre, kurš šoruden svinēja savu 75.
dzimšanas dienu. Man nebija tā
laime redzēt, kā Ēriks Veldre spēlē, taču man laimējās runāt ar daudziem viņa
cīņubiedriem un vēl vairāk laimējās aprunāties arī ar Ēriku pašu. Un man ne
mirkli un ne reizes nebija vēlmes apšaubīt teikto, ka tieši Ēriks Veldre ir
visu laiku izcilākais latviešu handbolists, viena no spožākajām (ja ne
spožākā!) mūsu zvaigznēm šajā sporta veidā. Pēc spēlētāja
karjeras beigšanas Ēriks drīz vien pazuda no redzesloka, viņš nekļuva par
treneri vai par tiesnesi, viņš nepalika rokasbumbā kaut kādā citā lomā, viņš… kāpa
uz kuģa. Vispirms par matrozi Ziemeļjūrā, tad ilgus gadus par bocmani uz Rīgas
traleru flotes mācību kuģa. Viņš bija ilgi
prom no Latvijas (piemēram, savu 50. dzimšanas dienu Ēriks sagaidīja Atlantijas
okeānā) un tālu prom no handbola. Pat daudzi bijušie komandas biedri īsti
nezināja, kā klājas Veldrem un ko viņš dara. Sen gan neesot manīts… Pionieris pasaules
izlasē Būdams izcils
spēlētājs, viens no PSRS izlases līderiem un 1964. gada pasaules čempionāta
simboliskās izlases (pēc čehu žurnāla Stadion rīkotās aptaujas
rezultātiem) dalībnieks, Ēriks necentās sevi kaut kā īpaši izcelt, necentās –
kā tagad mēdz teikt – zīmēties, un vēl jo vairāk viņš necentās kaut kādā
veidā atgādināt par saviem panākumiem sportā vēlāk. Rokasbumbā Ēriks
Veldre ienāca no basketbola, kurā paspēja ASK sastāvā kļūt par Bruņoto spēku
čempionu. Basketbolā viņam trūka asuma. Vispirms Ēriks spēlēja lielo jeb 11:11
rokasbumbu. Viņš bija starp tiem, kas ierīkoja Latvijā pirmo 7:7 rokasbumbas
laukumu, kļūstot arī par vienu no pirmajiem jaunā handbola spēlētājiem.

Var tikai minēt,
ko Veldre būtu sasniedzis un par kādu spēlētāju būtu varējis kļūt, ja 7:7
rokasbumba būtu ieviesusies ātrāk (šāda prātošana – pieļauju – Ērikam
gan laikam nepatiks…), jo viņam jau bija 29 gadi, kad risinājās pirmais PSRS
čempionāts, Veldrem bija 31, kad viņš tika pasaules simboliskajā izlasē, viņam
bija 34, kad kopā ar Daugavu ieguva bronzas medaļas PSRS čempionātā un
otro reizi spēlēja pasaules čempionātā. Ērikam bija 36, kad viņš atgriezās
meistarkomandā, lai palīdzētu tai saglabāt vietu augstākajā līgā un lai pēc tam
no komandas aizietu jau pavisam. Viņam bija… Bet tik un tā viņš ļoti daudz ko
paspēja un – pats galvenais – paspēja ierakstīt spilgtas lappuses
handbola vēsturē.

Ēriks bija
saspēles vadītājs, taču varēja spēlēt jebkurā pozīcijā – gan līnijā, gan sev
neērtajā labajā malā (Ēriks meta bumbu ar labo roku). 1964. gada pasaules
čempionātā toreizējā Čehoslovakijā žurnālisti viņu ielika simboliskajā izlasē
tieši kā malējo spēlētāju. Ēriks pats uzskata, ka laikam jau par tām
līdaciņām – viņš bija viens no pirmajiem, kas no malas šādā veidā izpildīja
metienu un darīja to efektīgi. Veldre bija bīstams gaisā, nav zināms, kurš bija
pirmais, kas nosauca viņu par gaisa karali, taču tas bija trāpīgi teikts –
Ēriks tieši lēcienā bija visbīstamākais, jo viņš varēja gan izmest pats,
turklāt nevis taisno metienu, bet gan, strauji noliecies pa kreisi, raidīt
bumbu pretējā stūrī vai arī pēkšņi varēja nolaist roku un izmest apakšējo
metienu, viņš varēja atdot bumbu līnijas spēlētājam, viņam bija arī labs balsta
metiens.

Turiet Veldri!

Veldre savās
labākajās sezonās viens pret vienu gandrīz nebija nosedzams, viņš piesaistīja
sev lieku pretinieku spēlētāju un pats to arī prata izmantot – sekoja piespēle
kādam no partneriem, kurš pabeidza uzbrukumu. "Turiet Veldri!" tāds bija visu
komandu lozungs, pret kurām spēlēja toreizējā Daugava. Taču ar Veldres
turēšanu vien nereti izrādījās par maz…

Ērikam nekad
nebija īpaši svarīgi, cik vārtu ir guvis viņš pats, viņam bija svarīgi, lai
komandai to būtu vairāk nekā pretiniekiem. Viņš bija gudrs spēlētājs, un
daudzas komandas viltības bija tieši Veldres ierosinātas. Nē, nevis uzspiestas
(sak', es te esmu labākais un mēs spēlēsim, kā teikšu), bet gan ar pietāti pret
treneri un komandas biedriem piedāvātas. Veldre bija arī prasīgs un reizēm pat ass,
taču, kā uzskata viņa bijušais komandas biedrs pašreizējais Latvijas vīriešu
izlases galvenais treneris Andris Gulbis, Ēriks drīkstēja atļauties tāds būt.

"Dažiem nepatika
viņa skarbums un prasīgums, taču viņš spēlēja galvas tiesu labāk par pārējiem
un pats pret sevi bija vēl prasīgāks nekā pret komandas biedriem," tā pirms
apmēram 35 gadiem teica Andris Gulbis.

"Ēriks varēja
piedot komandas biedram jebkuru kļūdu, jo spēles laikā taču gadās visādi, taču
viņš nespēja saprast un piedot necīnīšanos jebkurā spēlē," Gulbi papildina tālaika
Daugavas vecākais treneris Harijs Čebrikovs.

Dārgākie aplausi

Ēriks Veldre PSRS
izlases rindās aizvadījis 34 spēles un guvis 41 vārtus. Ja ņem vērā, cik reti
tajā laikā izlases spēlēja un ka rokasbumba nepavisam nebija tik rezultatīva
spēle, kāda tā ir tagad, tad tie ir vērā ņemami skaitļi. Turklāt Ēriks taču
nemaz netiecās pēc labākā vārtu guvēja lauriem – arī PSRS izlasē galvenais bija
komandas uzvara. Varbūt tieši tāpēc ar īpašu rūgtumu viņa sirdī palicis 1967.
gada pasaules čempionāts (trīs gadus iepriekš Čehoslovakijā PSRS izlase
izcīnīja 5. vietu, un tas bija objektīvi) Zviedrijā, kurā PSRS izlase palika
ceturtā, bet varēja ja ne uzvarēt, tad iegūt vismaz kādu no medaļām.

Finālturnīra
apakšgrupā PSRS izlase piekāpās (13:15) tikai iepriekšējā pasaules čempionāta
uzvarētājiem rumāņiem ar Penu, Gacu un Gruju priekšgalā. Ceturtdaļfinālā ar
19:16 tika pārspēta Vācijas Federatīvās Republikas izlase, un pusfinālā
vajadzēja spēlēta ar Dāniju. Kaut gan dāņi ceturtdaļfinālā bija pārspējuši
Dienvidslāviju, tomēr PSRS izlases treneri viņus uzskatīja par vājākiem
pretiniekiem, jo dāņi vairākas reizes bija pieveikti.

PSRS izlases
vecākais treneris bija gruzīns Georgijs Šarašidze. Šo spēli rādīja televīzijā,
un viņš nolēma atstāt malā dažus izlases līderus – arī Veldri – un ļaut vairāk
uzspēlēt saviem tautiešiem (izlases sastāvā bija četri gruzīnu handbolisti, kas
pats par sevi bija loģiski, jo Tbilisi komanda bija viena no spēcīgākajām
PSRS). Par šādu soli nācās dārgi samaksāt – 12:17… Spēlē par trešo vietu
padomu komanda piekāpās rumāņiem – 19:21. Nākamais pasaules čempionāts
risinājās 1970. gadā, bet tad Ēriks Veldre jau bija aizgājis no lielā sporta.

Vai tādu spēlētāju
neaicināja neviens no spēcīgākajiem PSRS klubiem? Aicināja. Piemēram, Maskavas
MAI, kas tajā laika bija viena no spēles modes noteicējām komandām. Veldre
negāja. Un šajā sakarā intervijā vienam no tālaika pazīstamākajiem sporta
žurnālistiem Ērikam Kehrim viņš teica: "Slava, jo sevišķi sportā, nav jāmeklē
klaiņojot. Es nesaprotu cilvēkus, kas to dara. Man dārgāki ir desmit pazīstamu
skatītāju aplausi (tie būs kopā ar tevi arī bēdās) nekā tūkstošiem svešu. Tie
aplaudēs efektīgam trikam nevis cilvēkam, kas izaudzis viņu acu priekšā."

Kā gribētos
redzēt, kaut vai dažas minūtes kādā vecā ierakstā, kā savulaik spēlēja Ēriks
Veldre…

Anatolijs
KREIPĀNS,

fragments no
grāmatas Rokasbumba Latvijā. 1958-2008

Piecdesmito gadu
beigas, spēle 11:11. Ērika Veldres metiens lēciens. Pa labi –
pazīstamais basketbolists Gvido Kalherts