Gata Garklāva pirmais Latvijas kauss

Pēc četru gadu pārtraukuma Latvijas kausu izdevies atkarot trenera Raimonda Vildes vadītajai Rīgas komandai RTU/Robežsardze. Daugavas sporta namā finālspēlē daudzo skatītāju priekšā nākamo uzvarētāju rindās rezultatīvāko sniegumu demonstrēja Gatis Garklāvs, palīdzot trijos setos uzveikt līdzšinējos trofejas īpašniekus Jēkabpils Lūšus. Garklāvam, kurš dzimis Jēkabpilī, bet piekto sezonu spēlē rīdzinieku rindās, šis bija pirmais Latvijas kausa čempiona tituls karjerā.

Pēdējos gados Latvijas vīriešu volejbolā tieši RTU/Robežsardzes un Jēkabpils Lūšu savstarpējās cīņās visbiežāk tika noteikti valsts svarīgāko trofeju īpašnieki. Tā bija 2016. un 2017. gada Latvijas kausa izcīņas finālā, kad pārāki bija jēkabpilieši. Ar viņu uzvaru beidzās arī 2018. un 2019. gada finālsērijas. Šīs sezonas pirmo lielo trofeju ieguva rīdzinieki, vēl jau priekšā arī trešā apļa un izslēgšanas turnīra cīņas Baltijas līgā, bet pavasarī RTU/Robežsardzes un Jēkabpils Lūšu ceļi atkal varētu krustoties Latvijas čempionāta zelta sērijā.

PAŠU IZCĪNĪTĀ UZVARA

Credit24 Baltijas līgas šīssezonas abās savstarpējās spēlēs gan Rīgā, gan Jēkabpilī pārāki bija pašreizējie valsts čempioni Jēkabpils Lūši, taču pagājušā gada 22. decembrī 550 skatītāju piepildītajā Daugavas sporta namā trijos setos uzvaru guva rīdzinieki. Turklāt Jēkabpils komanda nevienā setā neguva vairāk par 22 punktiem.

“Paši bijām sapurinājušies uz šo spēli. Beidzot nospēlējām kā komanda — visi kopā. Sezonas sākumā pārāk bieži nebijām apmierināti viens ar otra sniegumu, viens uz otru bubinājām. Kausa izšķirošajā mačā visi bija lieliskā noskaņojumā, cīņasspars nepazuda arī tajā setā, kad bija liels pārsvars,” sarunā ar žurnālu Sports komentēja Gatis Garklāvs. “Pēc traumas vēl neesmu atgriezies ierastajā ritmā. Finālā noritēja aktīva cīņa, bija daudz jāpārvietojas, jālēkā. Tomēr brīžiem jutu, ka celis vēl iesāpas. Izturēju līdz galam, palīdzot komandai uzvarēt.”

— Gan kausa izcīņas pusfināls pret Daugavpils komandu, gan fināls tika uzvarēts trijos setos.

— Ceļš uz Latvijas kausa finālu nemaz tik viegls nebija, jo pirmajā kārtā cīņā pret Vecumniekiem neizvairījāmies no zaudējumiem setos, abas reizes uzvarot ar 3:1. Jēkabpils Lūši trenējas kā profesionāļi, noteikti vairāk par mums, jo mēs to darām pēc darba. Klasiskais grafiks ir tāds, ka trenējamies katru darba dienu, bet pēc tam sestdienās un svētdienās spēles. Ja svētdien bijusi smagāka spēle vai tālāks izbrauciens, tad pirmdienā saņemam brīvdienu. Latvijas kausa izcīņas pirmās kārtas spēles bija darba nedēļas vidū, kad pēc darba vēl plkst. 20.00 mačs Vecumniekos. Ilgtermiņā šāds grafiks strādājošiem cilvēkiem nebūtu parocīgs.

— Šī sezona traumas dēļ tev sākās daudz vēlāk nekā citiem komandas biedriem. Cik daudz laika nepieciešams, lai sasniegtu savu labāko sportisko formu?

— Ceļgala saišu savainojumu guvu apmēram mēnesi pirms sezonas sākuma. Treniņa laikā sajutu tādu kā dūrienu ceļgalā, pēc tam ultrasonogrāfijā tika konstatēts gan saišu plīsums, gan šķidruma uzkrāšanās ceļgalā. Gandrīz pusotru mēnesi neko nedarīju, pēc tam lēnām sāku ar nodarbībām pie fizioterapeites Montas Puides, rehabilitācijas laikā ļoti palīdzēja arī Jānis Vanags. Pirmais solis bija ātra uzkāpšana pa trepēm, bet pēc tam jau sāku arī skraidīt, lēkāt. Sezonas sākumā braucu līdz komandai, sēdēju malā, atbalstīju un plaudēju. Pēc atgriešanās laukumā priecājos par šīm izjūtām kā mazs puika, kuram piepildījies kāds sapnis. Skaidrs, ka vēl nepieciešams strādāt, lai atgrieztos optimālajā sportiskajā formā.

DRAUGUS UN PAZIŅAS ŠĶIR TĪKLS

— Latvijas klubu volejbolā spēlētāju pāreja no vienas komandas uz otru nav retums. Cik grūti ir spēlēt, kad gandrīz visi spēlētāji viens otru ļoti labi pazīst?

— Kā jau Latvijas sportā — ārpus laukuma visi ir draugi, bet laukumā — konkurenti. Ar brāļiem Āboliņiem savulaik spēlēju kopā Ozolniekos, pēc tam ar Armandu bijām kopā RTU/Robežsardzes rindās, bet šajā sezonā Rīgas komandu pārstāv Aivis. Savukārt Armands Āboliņš ir sīvāko konkurentu jēkabpiliešu sastāvā. Latvijas volejbolā Baltijas mērogam atbilstošu spēlētāju nemaz tik daudz nav, tādēļ arī komandu veidotājiem diez cik liela izvēle nav — papildinājums uz nākamo sezonu jāmeklē vien konkurentu nometnēs. Spēlētāju izvēli, protams, nosaka finansiālais piedāvājums, kluba atrašanās vieta, noteikti arī plānotais spēles laiks.

Jēkabpilī pirms spēlēm bijusi iespēja aprunāties arī ar līdzjutējiem, bet pēc tam jau mača laikā no tribīnēm komplimentus vairs nevar izdzirdēt.

— Cik liela iespēja ir pārsteigt sāncenšus?

— Katrai spēlei gatavojas — tiek analizēti pretinieki un tas, kā apstādināt sāncenšu labākos spēlētājus. Protams, ne vienmēr viss izdodas tā, kā iecerēts. Turklāt daudz atkarīgs no pašu parādītā snieguma. Ja mēs visus mačus aizvadītu kā kausa izcīņā, tad varētu cīnīties par uzvaru ne tikai ar visiem Latvijas klubiem, bet arī pret spēcīgākajām Igaunijas komandām. Vissliktākais ir doties uz spēli ar kādu no vadošajiem kaimiņu klubiem ar nolemtības sajūtu, tad noteikti neko nevarēs izcīnīt! Baltijas līgā visi sāncenši ir uzvarami, taču tajā pašā laikā visiem varam arī zaudēt.

ĢEOGRĀFIJA NEAPROBEŽOJAS AR LATVIJU

— Lai arī esi dzimis Jēkabpilī, vienmēr esi bijis pretējā tīkla pusē šīs pilsētas komandai?

— Esmu dzimis Jēkabpilī, bet pirmās nodarbības sākās pēc pārcelšanās uz Rīgu, kad iesaistījos trenera Edvīna Griķa vadītajās nodarbībās Rīgas 28. vidusskolā. Vēl vidusskolas gados treniņus turpināju Rīgas Volejbola skolā pie Olgas Bodganovas, vasarā piedalījos arī treniņnometnēs Pilsrundālē, kur vienlaicīgi darbojās arī Jurija Deveikus sievas Natālijas vadītā meiteņu grupa. Treneris Deveikus kādā viesošanās reizē bija arī pavērojis mūsu grupas, ar sievas starpniecību izsakot man piedāvājumu izmēģināt spēkus Ozolnieku vīriešu komandas treniņos.

Pēc RVS absolvēšanas savas gaitas turpināju Ozolniekos, bet ne viss attīstījās, kā plānots, jo potītes lūzuma dēļ vairāk nekā gadu nācās atteikties no sportošanas. Atgriešanās volejbolā sākās ar Nacionālās līgas klubu pārstāvēšanu — vispirms Vecumniekos, pēc tam Aizkrauklē, kuras sastāvā arī uzvarēju Nacionālās līgas čempionātā.

Pēc tam jau karjeru turpināju Poliura/Ozolnieku rindās. Tas bija laiks, kad vēlējos sevi pilnvērtīgi pierādīt pieaugušo volejbolā, taču viegli nebija, jo studijas vai darbu nācās apvienot ar dalību treniņprocesā Ozolniekos. 2013. gadā kļuvām par Latvijas vicečempioniem, bet 2014. gadā ieguvām bronzas medaļas (Gatis Garklāvs tajā sezonā bija viens no komandas līderiem — R.B.).

— Kā notika pats straujākais pavērsiens karjerā — pārcelšanās no Ozolniekiem uz Strasbūru?

— Jau sen bija vēlme izmēģināt spēkus kādā klubā ārpus Latvijas, taču ilgāku laiku to neizdevās īstenot. Pēc sadarbības uzsākšanas ar aģentu jau drīz vien saņēmu piedāvājumu spēlēt Francijas klubā Strasbourg. Pēc apspriešanās ar sievu, kura toreiz vēl bija draudzenes statusā, kopīgi pieņēmām lēmumu doties uz Franciju. Lai arī Strasbourg VK spēlēja Francijas trešajā spēcīgākajā līgā Nationale 1, spēlētājiem tika nodrošināti profesionāli apstākļi. Vienīgais, par ko mums bija jāuztraucas — kārtīgi jātrenējas un spēlēs jārāda labākais sniegums. Laika gaitā Strasbūras komandā mainījās vadības pārstāvji un līdz ar to arī spēlētāju izvēles politika.

— Latvijā atgriezies tad, kad vēl Ozolnieku klubs startēja arī Baltijas līgā, taču izvēle krita uz Rīgas komandu.

— Treniņi un mājas spēles notiek tuvāk manas ģimenes dzīvesvietai Garciemā. Arī pēc darba ir daudz ātrāk nokļūt līdz treniņu vietai. Pēc spēlēšanas Francijā izvēli par labu RTU/Robežsardzei noteica komandas atrašanās Rīgā un, protams, arī pieredzējušais treneris Raimonds Vilde. Ja ir atrasts labs darbs, tad negribas nokļūt situācijā, kad to nevar apvienot ar volejbola spēlēšanu. Arī vēlme pēc iespējas vairāk būt kopā ar ģimeni ir ļoti svarīga.

LĪDZJUŠANA SĀKAS AR ĢIMENI

— Sarunas laikā tavās mājās nevar nepamanīt volejbola bumbas.

— Mans pirmais vārds esot bijis bumba, un ome pārliecinoši teikusi, ka es būšot sportists. Esmu apņēmies meitai neko neuzspiest, taču ar savu raksturu nepilnu divu gadu vecumā viņa tiek pie tā, ko vēlas. Pagaidām meitai lielākā volejbola izklaide ir mest bumbu sunim. Tad valda liela jautrība. Lai Annija piekristu iet gulēt, iepriekš jānoslēpj bumbas. Noteikti vēlos pateikt lielu paldies par atbalstu sievai Anetei un meitai, gan omei un opim, arī pārējiem ģimenes locekļiem. Tas man tiešām ir ļoti svarīgi. Pateicība arī visiem RTU/Robežsardzes līdzjutējiem!

Igauņi nav neuzvarami

— Pagājušajā sezonā RTU/Robežsardze kā vienīgā Latvijas pārstāve cīnījās Baltijas līgas Četru finālā, ieņemot 4. vietu.

— Tagad jau tas ir aizmirsts, bet, protams, kādu laiku grauza tā 4. vieta. Ja ņem vērā šīs sezonas sākumā demonstrēto spēli, tad 6. vieta (uz 10. janvāri — R.B.) ir visai objektīvs rādītājs. Turnīra laikā turpinām uzlabot sniegumu, jo mērķis ir skaidrs — izcīnīt labāku vietu sezonā, lai izslēgšanas mačos par vietu Četru finālā pretī būtu vājāki pretinieki. Protams, trešajā aplī pakāpties līdz 4. vietai, lai ceturtdaļfinālā iegūtu sava laukuma priekšrocības, būs ļoti grūti. To redzēsim februāra beigās. Baltijas līgā jau bieži ceturtdaļfinālos notiek kādi pārsteigumi, tādēļ varam arī iekļūt Četru finālā, lai šogad mēģinātu tikt pie medaļām. Noteikti negribētos ceturtdaļfinālā tikties ar Jēkabpils komandu. Lielāks prieks būtu pārspēt kādu Igaunijas klubu. No otras puses skatoties, divu Latvijas komandu tikšanās ceturtdaļfinālā nodrošinātu valstij pārstāvniecību finālsacensībās.

— Mūsu saruna notiek neilgi pēc gadu mijas. Kādas medaļas vēlējies Jaunajā gadā?

— Vēlētos šosezon uzkārt kaklā divas medaļas. Kausa izcīnīšana ir kā mazs atspēriena punkts turpmākajai sezonai, jo ir iegūta tā apziņa — ja ļoti vēlamies ko sasniegt, tad varam! Ja būtu jāizvēlas, tad tomēr prioritāte varētu būt Latvijas čempionāta zelta medaļa. Cīņa par čempionu titulu Latvijā notiks sērijā līdz trijām uzvarām, tādēļ skaidrs, ka abām komandām visus mačus neizdosies aizvadīt vienlīdz stabili, arī psiholoģiskajā ziņā, jo skaidrs, ka Jēkabpilī, kur mājiniekus atbalsta līdzjutēji, ir grūtāk uzvarēt. Bet tajā pašā laikā viesos izcīnīta uzvara varētu dot lielāku pārliecību sērijas turpinājumam. Līdzvērtīgu sāncenšu cīņa sērijā ir grūti prognozējama.

2019. GADA LATVIJAS KAUSS VĪRIEŠIEM

Ceturtdaļfināli. OC Limbaži/MSĢ—Ezerzeme/DU 3:1 un 1:3 (zelta setā 19:25), Vecumnieki—RTU/Robežsardze 1:3 un 1:3, VK Ozolnieki—Biolars/Jelgava 1:3 un 0:3.

Pusfināli. RTU/Robežsardze—Ezerzeme/DU 3:0 (25:18, 25:16, 25:14), Jēkabpils Lūši—Biolars/Jelgava 3:2 (25:20, 27:25, 20:25, 21:25, 15:7).

Fināls. Jēkabpils Lūši—RTU/Robežsardze 0:3 (15:25, 22:25, 20:25).

VISI LATVIJAS KAUSA IEGUVĒJI VĪRIEŠIEM

2019. RTU/Robežsardze

2018. Jēkabpils Lūši

2017. Jēkabpils Lūši

2016. Jēkabpils Lūši

2015. Biolars/Jelgava

2014. RTU/Robežsardze

2013. Biolars/Jelgava

2012. Biolars/Jelgava

2011. Poliurs/Ozolnieki

2010. Poliurs/Ozolnieki

2009. Lāse-R/Rīga

2008. Rīga/Lāse-R

2007. Biolars/Ozolnieki

2006. SK Rīga

2005. SK Rīga/LU/Inčukalns

2004. Lāse-R

2003. Lāse-R

Gatis GARKLĀVS

RTU/Robežsardzes volejbolists

Dzimis: 1986. gada 22. janvārī Jēkabpilī

Augums, svars: 201 cm, 103 kg

Lēciena augstums: 330 cm

Inventārs: Nike spēļu forma, Adidas Dame 4 apavi (basketbola modelis)

Pirmais treneris: Edvīns Griķis

Volejbolista karjera: Rīgas Volejbola skola (treneri Edvīns Griķis, Olga Bogdanova), VK Vecumnieki, VK Aizkraukle, Poliurs/Ozolnieki, Francijas Strasbourg (2014./2015. gada sezona), RTU/Robežsardze

Lielākie sasniegumi sportā: divkārtējs Latvijas čempions RTU/Robežsardzes sastāvā (2016. un 2017. gads); Latvijas kausa ieguvējs RTU/Robežsardze (2019. gads); Francijas amatieru klubu kausa vicečempions Strasbourg sastāvā; Latvijas čempionāta Nacionālās līgas uzvarētājs SK Aizkraukle sastāvā (2012. gads)

Darbs: Carguru

Ģimene: sieva Anete, meita Annija (nepilni divi gadi)