Ģēnijs kopš tīņa vecuma

Regbistu rindas kuplina
no dažādiem sporta veidiem nākuši stipri vīri. Rīgas rajona komanda STATS jau agrāk sastāvu papildināja ar
spēcīgiem un titulētiem bobslejistiem – Voldemāru Bataragu, Mārci Rulli, Inesi
Zaporožecu. Kopš 1999. gada Ulda Bautra trenētajā komandā spēlē arī Andrejs
Aleksandrovs, kurš kapteiņa pienākumus pamīšus dala ar Vilmāru Sokolovu.
Nešauboties var teikt, ka Aleksandrovs ir pirmais un vienīgais alpīnists
pasaulē, kurš par savu turpmāko sporta veidu izvēlējies regbiju, kurā var
nonākt pa dažādiem ceļiem, bet projām aiziet nav iespējams.

Medaļu un titulu vitrīna
Regbijā Andrejs
tuvojas pilnbrieda vecumam. Viņam teju teju būs 29 gadi. Kopā ar Ulda Bautra
komandu (tai bijuši dažādi nosaukumi) Aleksandrovs Latvijas čempionātos
izcīnījis septiņas zelta un trīs sudraba medaļas klasiskajā regbijā, septiņas
zelta un vienu bronzas godalgu regbija septiņniekā.
Latvijas izlasē kopš 1999. gada, par augsto meistarību ik gadu ievēlēts arī
valsts simboliskajā izlasē, allaž esot arī rezultatīvāko regbistu ranga
saraksta augšgalā. Pašmāju nopelnu Latvijā vairāk tikai Vilmāram Sokolovam,
kurškrietni vecāks. Iespējams, arī Mārim Šmitam, kuram sportiskā biogrāfija
daudz garāka.   Neaizmirsīsim arī
Latvijas un Baltijas kausa izcīņā iegūto, pirmo dižo panākumu Eiropas reģionālā
kausa izcīņā, kur Rīgas rajons (komanda STATS)
aizcīnījās līdz pusfinālam, piekāpjoties vienai no franču labākajām regbija
provincēm un iegūstot bronzas medaļas Arī Andrejs palīdzēja kaldināt šo panākumu,
kas ir viens no izcilākajiem mūsu valsts ovālās bumbas spēles vēsturē.

No Juglas līdz Jaltas padebešiem un mājās

Kas to zina, kā būtu
iegrozījusies Andreja karjera sportā, ja viņš nebūtu zaudējis tēvu jau 12 gadu
vecumā (autoavārija). Puika spēlēja futbolu kopš astoņu gadu vecuma un bija
viens no labākajiem bumbas dzenātājiem skolā, skrēja no Juglas līdz Daugavas stadionam uz treniņiem un
atpakaļ.

„Pamatskolas pirmajās
klasēs saslimu un sportošanu vajadzēja pamest," atceras Andrejs. „Mācoties Rīgas 64. vidusskolā, mani ievilināja
jauno alpīnistu pulciņā. Juglā, Murjāņu, ielā bija izveidota speciāla siena
kāpelēšanai. Iepatikās, jo man viss labi izdevās. Drīz tika komplektēta komanda
braucienam uz skolēnu sacensībām Krimā. Paņēma arī mani. Jaltā apskatīju lielos
kalnus, tad instruktori atsēja virvi kalna vienā pusē, pārcēla to pāri spicei
un palaida vaļā. Jo augstāk līdu pa virvi, jo dīvaināka bija sajūta, īpaši tad,
kad blakus sāka peldēt mākonīši. Nenobijos, tomēr, atgriežoties mājās,
turpināju spārdīt futbolbumbu. Un sagaidīju liktenīgo brīdi. Skolā ieradās
treneris Lapiņš, lai meklētu regbistus kluba Miesnieki jauniešu komandai Mildars.
Tā lieta pamazām iepatikās. No mūsu skolas regbija karjeru sākuši arī vēlākie
Latvijas izlases balsti Kristaps Andersons un Vilmārs Sokolovs, ar kuriem joprojām
spēlēju kopā. Karjera bija diezgan strauja. Mani ieraudzīja treneris Uldis
Bautris, iekļāva jau augstākas klases jauniešu komandā Guta, un kopš 1999. gada esmu RK Miesnieki galvenajā komandā."

Kā  nokļuvi pie iesaukas Ģēnijs? „Tā vēl nav
saistībā ar regbiju, lai gan ovālo bumbu jau spēlēju. Kopā ar kolēģiem aizgājām
uz kārtējo ziemas treniņu sporta zālē un sākām mētāt basketbola bumbu. Man visi
tālmetieni fantastiski precīzi lidoja 
grozā, un kāds no komandas biedriem piepeši iesaucās:  viņš ir
Ģēnijs. Tā bija mana ideālā diena basketbolā. Turpmāk tādas vairs nebija,
bet iesauka palika, un vajadzēja to censties pierādīt arī regbijā."

Ātruma aizvietotāji

Lai gan Andreju
Latvijā joprojām uzskata par vienu no talantīgākajiem regbistiem, viņš ne kluba
komandā, ne izlasē nav no ātrākajiem skrējējiem, arī gēnu mantojumā no vecākiem
daudz nesaņemot. Ja nu vienīgi kustību veiklumu. „Var jau būt, ka tieši kustīguma dēļ regbijam
kļuvu lietderīgs, jo skrējējus atrast vieglāk. Ja galva labi strādā, veiklai
manevrēšanas spējai laukumā ir divkārša nozīme. Pērn spēlēs ar gruzīnu komandām
pierādīju, ka labākā tempā spēju noskriet pusi laukuma, lai gan mans uzdevums
komandā ilgu laiku nav mainījies: iespējami precīzāk jāizpilda realizācijas un
soda sitieni, respektīvi, standartsituācijas, ar pārdomātiem sitieniem autā
iegūtu teritoriju pretinieku laukuma daļā, kas veicinātu uzbrukuma attīstību.
Tā ir joma, kurā regbija spēles laikā strādāju. Ja esmu pie veselības un bez
traumām, arī standartsituācijās ar precizitāti nav problēmu. Vairākus gadus standartsituācijās
esmu bijis labākais vai viens no labākajiem Latvijas čempionātā un kausa
izcīņā."

Kas nu tas par regbiju bez kurioziem?

„Spēlējām ar
ādažniekiem, mačs tuvojās beigām. Ieguvām tiesības uz soda sitienu. Tiesnesis parasti
šādā situācijā vaicā kapteinim: sitīsim uz vārtiem vai izspēlēsim," atceras
Andrejs. „Teicu, ka sitīsim.
Nebija tālu, arī leņķis pieņemams. Pie stūra karodziņa stāvēja Kristaps
Andersons. Atvēzēju kāju un spēru pa bumbu. Tā nogriezās un nokļuva Kristapa
rokās. Viņš bez kavējumiem meloni
piezemēja pretinieku ieskaites laukumā. Sāncenši skaidroja arbitram, ka
piezemējums ieskaitīts negodīgi. Esmu gatavs saderēt, ka tādu situāciju kādreiz
atkārtot nez vai izdotos. Lai gan pirms daudziem gadiem Tbilisi līdzīgu
piezemējumu pret Latvijas komandu realizējuši gruzīni."

Krītam un ceļamies

Vērīgāk nopētu Ģēnija seju – tikai sīka rēta virs
uzacs. Nospriežu, ka regbijs Andreju saudzējis. Izrādās,  ka vienīgā rēta pat nav no regbija. To viņš
iemantoja bērnībā, dauzoties ar puikām, ieskrējis kokā. Aizpērn Eiropas kausa
izcīņas spēlē ar Austriju lauzis degunu. Tagad nekas neliecina, ka bijis šāds
savainojums. „Reiz treniņā
muļķības dēļ salauzu pirkstu, taču drīz atkal varēju spēlēt," stāsta Andrejs. „Ja salūst kāds loceklis, zinu, ka mani saremontēs. Nav tik traki, tāpēc
Traumatoloģijas institūtu par savām otrajām mājām neuzskatu. Regbiju čīkstuļi
nespēlē. Ja kāds saņem sāpīgu dunku sānos un nokrīt,uzreiz ceļas kājās un skrien
tālāk. Ja kādam nejauši pārsit galvu, ārsts aiz laukuma brūci sašuj, sportists
uzvelk cepurīti un turpina spēlēt."

Dziedātājtauta

Regbijā lielākie
dziedātāji ir Vilmārs Sokolovs un Armands Višņevskis. Viņi savu repertuāru laiž
vaļā tā dēvētajā trešajā puslaikā. „Tā
jau ir sena tradīcija. Solists uzkāpj uz krēsla, nodzied pusi pantiņa, pārējie
atkārto, pēc tam otru pusi. Tā turpinās, līdz dziesma beigusies. Es uz krēsla
kāpju ļoti reti, jo man ir problēmas ar dziesmu vārdiem. Maskavā, kur notika
Eiropas čempionāts septiņniekā, tomēr
uzkāpu. Toties valsts himnu spēļu atklāšanā dziedam visi. Tā ir apņemšanās
visus spēkus atdot cīņai regbija laukumā," skaidro Ģēnijs.

Bija kauns

„Man ir tikai vidējā
izglītība. Gribēju iestāties LSPA, bet nespēju izpildīt fiziskās sagatavotības
normas, lai gan jau spēlēju meistarkomandā," kaunīgi atzīst regbists. „ Otrreiz saņemties vairs nespēju. Ar regbiju
ģimeni neuzturēsi, tāpēc vajadzēja meklēt darbu. Atradu SIA Viking Motors, kur esmu saimnieciskās
daļas vadītājs. Rekonstruējam, tirgojam dažādu marku mašīnu motorus. Ar Opel Astra pa Rīgu un Baltijas valstīm
mēnesī nobraucu vairāk nekā tūkstoš kilometru."

Mazais automobilists

Andreja dzīvesbiedre
Inga ir Latvijas vieglatlētu izlases vecākā trenera Edvīna Krūma māsa. Aleksandrovu
ģimene savu pirmdzimto nosaukuši par Viktoru (uzvarētāju). Vārds izvēlēts par
godu Andreja draugam Viktoram Silvonikam, kurš arī ir atzīstamas klases
regbists. Puikam jau nopirkta maza regbija melone,
taču par visu vairāk viņu interesē mašīnas. Mazulis jau prot iedarbināt jebkuru
automašīnu, un, sēžot tētim klēpī, drīkst pagrozīt stūri. Viktora populārākais
aicinājums: tēt, brauksim ar auto. To tagad var nosaukt par tēva un dēla
lielāko vaļasprieku. „Ar Ingu jau
esam izlēmuši, ka ģimene būs kuplāka. Nav svarīgi, Viktoram būs brālītis vai
māsiņa. Šis prieka brīdis ilgi vairs nav jāgaida."

Devītā

Līdz regbija sezonas
atklāšanai nav daudz atlicis. Andrejam Aleksandrovam tā būs jau devītā STATA sastāvā. Spēļu kalendārs būs
ietilpīgs, arī papildslodze Lietuvas atklātajā čempionātā, pēc gada pārtraukuma
atjaunots Eiropas reģionālais čempionāts.

Gatis ĶĪSIS