Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Sargā sevi!

Pirms gandrīz divdesmit
gadiem Bufalo hokeja cienītāji vēroja Nacionālās Hokeja līgas kārtējo spēli.
Sentluisas Blues uzbrucēja Stīva
Tatla slida saskārās ar konkurentu Sabres
vārtsarga Klinta Malarčuka kaklu. Līdzīgs scenārijs Bufalo atkal
atkārtojās pirms divām nedēļām, kad vietējais Sabres mērojās spēkiem ar Floridas Panthers. Cietušais šoreiz ir floridiešu uzbrucējs Rihards Zednīks.
Viņa komandas kapteinis Olli Jokinens krītot ar slidu pārgrieza slovāku
hokejista kaklu.  „Bufalo mediķu komanda
ļoti ātri reaģēja, turklāt Rihards pats spēja aiziet līdz ģērbtuvei," teica Panthers galvenais treneris Žaks
Martins. Tikai pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka Zednīka dzīvībai briesmas
nedraud, spēle tomēr tika pabeigta. Floridiešu runas vīrs Džastins Kopertīno
paziņoja, ka komanda parūpējusies, lai ar īpašu reisu uz Bostonu visdrīzākajā
laikā varētu aizlidot Riharda sieva Džesika. Bufalo klīnikas ārste Sonja Nora,
kura operēja sportistu, skaidro, ka vēl piecas nedēļas varētu būt
komplikācijas. Atguvies pēc narkozes Rihards ķirurģei esot vaicājis, kad viņš
varētu atsākt… treniņus.

Nelaime arī pašu mājās
Nevajag domāt, ka nelaimes
piemeklē vien hokejistus viņā krastā. Latvijas izlases ilggadējais ārsts Jānis Kvēps, kura atmiņa ir
enciklopēdijas cienīga, stāsta, ka pirms gadiem divdesmit mūsu pašu nu jau
vairs neesošajā Sporta pilī Rīgā notika Dinamo
meistarkomandas kārtējais treniņš: „Aizsargs Ulvis Katlaps azartiskā cīņā no
muguras pagrūda uzbrucēju Aleksandru Beļavski. Tas notika no spēlētāju soliņa
laukuma tālākajā galā. Beļavskis krita, Katlaps arī bija noliecies, no slida
noslīdēja gar Ulvja kaklu. Grieziens bija centimetrus piecpadsmit. Palaimējās,
jo miega artērija palika neskarta. Katlaps atveseļojās un turpināja spēlēt. Zviedrijas
pieaugušo čempionātā pirms gadiem desmit bija letāls gadījums. Cerības
izdzīvot, ja pārgriezta miega artērija, ir vien tad, ja pilnīgi līdzās ir
mediķu brigāde. Kakla muskulis ir ļoti elastīgs. Tas nepaliek kā pārgriezta
svītriņa. Brūce no pāris centimetriem pārvēršas par sprīža tiesu. Labi, ka tur
nav lielu asinsvadu, toties apakšā ir miega artērija. Vēl jau ir otra, bet ja
viena ir pārgriezta, pusei galvas smadzeņu nepienāk nepieciešamais daudzums
asiņu."

Ne biedēšanai, bet apdomāšanai

Šis stāsts nav domāts, lai izraisītu
šaušalas un vedinātu uz domām par nežēlīgo un skarbo sporta veidu, kurā
aizrautīgi trenējas tik daudzi Latvijas jaunieši. Stāsts par to, lai ikviens no
viņiem apdomātos, pirms kāpj uz ledus, vai ir pilnībā sagatavojies treniņam un
spēlei. Vai, tāpat kā uzvilcis cimdus un uzlicis ceļgalu sargus, ir arī uzlicis
kakla sargu. Turklāt vecāki, treneri un paši hokejisti lieliski zina, ka tam
jābūt ap kaklu, kamēr sportistam nav sagaidīta 18. dzimšanas diena.

Jānis: „Sargs nesedz visu
kaklu, bet pat šis šaurais polsteris, kā daudzi apgalvo, ļoti traucējot. Kad
piecgadīgu puiku ved uz treniņiem, vecāki un paši bērni cenšas izpildīt visas
prasības. Un uz ledus viņi iziet pilnā ekipējumā. Turklāt treneris ir pirmā
persona, kura pamana, ja kaut kas nav tā, kā vajag."

Kamēr bērni klausa vecāku
ikvienam vārdam, tikmēr problēmu nav. Tās rodas, kad jaunie cilvēki kļūst par
gudrīšiem.

Jānis: „Gadiem ritot, viņi
sāk neklausīt vecākus un arī daudzus citus. Vienpadsmit divpadsmit gadu vecumā
puikām liekas, ka viņi ne tikai hokejā ir paši zinošākie. Neievērot elementāras
lietas, ja to pieļauj vecāki (tiesa, šajā puiku vecumā, ne jau visi vecāki
treniņos vairs sēž tribīnēs vai stāv pie laukuma apmales), nedrīkst neredzēt
treneri. Savukārt sacensībās, ja treneris nav pamanījis, ka kādam no viņa
spēlētājiem nav kakla sarga, tiesnesis ir tas, kurš jauno censoni nelaiž
laukumā."

Spēles laikā, ja, teiksim,
spēlētājs pazaudējis cimdu, viņš to steigšus paceļ un velk rokā. Ja nepaspēj,
jāslido nost no laukuma, un viņu nomaina kolēģis. Ar kakla sargu ir tāpat, jo
tas ir tāds pats atribūts kā cimds vai ķivere.

„Treniņos diemžēl daži jaunās
paaudzes audzinātāji izliekas vai negrib pamanīt, ka puikas iet uz ledus bez šī
svarīgā sarga," slavenais dakteris ir sašutis. „Tad jau arī saprotams, ka, ejot
laukumā sacīkstēs un piespiedu kārtā liekot šo sargu, tas varētu arī traucēt,
jo nav ierasts to likt ik dienas ikvienā nodarbībā."

Nevar apgalvot, ka treneri
nezina, kā var beigties vieglprātīga it kā šo sīkumu neievērošana. „Tpu, tpu, tpu, acīmredzot jānotiek kaut kam
traģiskam, lai aizdomātos," turpina Jānis. „Šķiet, viņu domā: ar manējiem taču
nekas slikts nevar notikt. Varbūt arī tādēļ, ka tik dramatiski gadījumi ir
reti. Reizi desmit, divdesmit gados. Pa šo laiku paspēj izaugt vairākas
spēlētāju paaudzes. Vien labi, ka lielākoties ir apzinīgi jaunieši. Tiesa, ir
gadījies, ka puiši kakla sargu aizmirst ģērbtuvē, tad jāskrien meklēt.
Jāatzīst, ka tas nav īpaši ērts, sviedros samircis, kļūst stingrāks. Taču ir
tādu gudreļi, kuri no džempera apkakles nogriež strēmeli un liek ap kaklu,
iedomājoties, ka neviens nepamanīs neīsto kakla sargu. Arguments – tāds
mazāk… traucējot."

Simtprocentīgi pasargāti?

„To, protams, nevar garantēt.
Bet visvairāk sargājamās vietas uz kakla ir aizsegtas. Vismaz ēdējos gados
jauniešu hokejā nav dzirdēts, ka bijušas tik lielas nelaimes. Es zinu, ka
daudzi treneri par šīm lietām neskaitāmas reizes runā ar saviem audzēkņiem.
Pirms daudziem gadiem, kad nupat kā bija pieņemts noteikums par kakla sargiem,
ar jauniešu izlasi bijām aizbraukuši uz sacensībām Bledā. Mums to nebija. Ja
negribējām, lai mums liegtu startu turnīrā, skrējām uz sporta preču veikalu un
visiem spēlētājiem nopirkām. Taču gadīties var visādi. Man mājās ir bilde, kurā
redzams, kā Pjotrs Vorobjovs Rīgas Dinamo
laikos sēž ar pāršķeltu degunu. Viņš pagrūda Helmutu Balderi, kurš krītot ar
slidu pārgrieza Pjotram degunu. Līdz 18 gadu vecumam spēlētājiem arī obligāti
jābūt sejas režģiem. Hokeja dakteri izpētījuši, ka, sasnieguši šo vecumu,
sportisti drīkst režģi ņemt nost, masveidā rodas sejas traumas, jo līdz šim
viņi ar nūjām vicinājušies, zinot, ka nekas nevar notikt. Spēlētājiem līdz
divdesmit gadu vecumam savukārt ir stingri noteikts sejas aizsargstikla
platums. Te cita liksta. Ja no muguras nogrūž ķiveri uz sejas, ar šo stiklu
nereti tiek pārsisti deguni vai sagriezti vaiga kauli."

Izklausās skarbi, bet tāda ir
hokeja dzīve. Tieši tāpēc arī daudz ko piedzīvojušais dakteris Jānis Kvēps
aicina spēlētājus visu pamatīgi apdomāt, pirms spert soli ledus laukumā:
„Nevajag būt vieglprātīgiem, lai sekas būtu tādas, ka hokejists paliek uz ledus
un nekad vairs nepieceļas. Esmu pārliecināts, ka nevienā Latvijas hokeja hallē
nav medicīnas dienesta ar izcilu aparatūru. Dramatiski notikumi nav paredzami,
un ne katrreiz ārsti var glābt. Tāpēc aicinu visus būt saprātīgiem!"

Māra JURŠEVICA

Foto

Būt apdomīgiem!
Pieredzējušais hokejistu dakteris Jānis Kvēps aicina ieklausīties

Foto: Mārtiņš Aiše