Grozabumba, korvpalli un krepšinis — kaimiņu būšana Baltijas basketbolā
“Pacelsim glāzes par to, ka, braucot ciemos, vairs nav stundām jānīkst uz robežas un jādomā, kā mainīt litus, latus vai kronas,” šo tostu pirmo reizi dzirdēju nevis aizvakar, bet gan tālajā 1980. gadā, trīs Baltijas republiku studentu saietā. Toreiz visiem ap garo galdu sēdošajiem maciņos čaukstēja padomju rubļi, un pats teicējs vēl nenojauta, ka pēc nieka deviņiem gadiem no centīga komjaunatnes funkcionāra kļūs par Maskavas varu noraidošu nacionālkomunistu, pieliekot roku sarkanās impērijas sabrukumam. Un tālaika divdesmitgadniekiem ne sapņos nerādījās, ka 34 gadus vēlāk tosts iegūs pavisam citu kontekstu un koka rubļu vietā baltiešus apvienos eiro. Vārdu sakot — laiki mainās, bet kaimiņu būšana paliek. Arī sportā, īpaši basketbolā, kur mēs viens bez otra esam kā putni bez spārniem. Jau teju 100 gadus.
Vēsturiskajai atkāpei par Baltijas valstu īslaicīgajiem un ilglaicīgajiem basketbola kopprojektiem varētu veltīt ne tikai dažas rindiņas vien — arī pabiezu nodaļu kopīgajai basketbola vēsturei, kas aizsākās jau 20. gadsimta divdesmitajos gados ar kristīgo sporta organizāciju komandu spēlēm Tallinā un Rīgā un turpinājās valstsvienību mērogā.
AR KOPSAUCĒJIEM ČIKĀGĀ, MASKAVĀ UN STOKHOLMĀ
Līdz Otrajam pasaules karam tieši spēles ar tuvākajiem kaimiņiem bija regulārākā medusmaize trīs valstu basketbolistiem un līdzjutējiem (Latvija—Igaunija 10:10, Latvija—Lietuva 6:2). Bet līdztekus valstsvienību cīņām jau trīsdesmitajos gados tika mēģināts regulāri sacensties arī klubu (toreiz teica — biedrību) līmenī. Interesanti, ka procesu būtiski veicināja neitrālie ārzemnieki. 1930. gadā Rīgā dzīvojošs amerikāņu laikraksta Chicago Tribune korespondents iniciējis Latvijas un Igaunijas komandu cīņu, kuras uzvarētājiem dāvājis avīzes vārdā nosaukto sudraba kausu. Katrā valstī vispirms notikuši atsevišķi turnīri, kuru uzvarētāji sacentušies finālspēlē. Latvijas vienības parasti bijušas pārākas par Igaunijas komandām, un labākos rezultātus sasniedzis Rīgas Starts, kas turnīrā uzvarējis trīs reizes, 1937. gadā iegūstot kausu mūžīgā glabāšanā.
Jēdzienam mūžīgā laika gaitā radās burtiska nozīme. Proti, četrdesmitajos gados, mainoties okupācijas varām, viens no galvenajiem uzvarētāju kaldinātājiem un kausa glabātājs Alfrēds Krauklis vērtīgo trofeju apracis savā dārzā — līdz labākiem laikiem. Kad 20. gadsimta 80. gadu beigās tādi šķita sagaidīti, kausu mēģināja izrakt, taču atrast vairs nav izdevies. Viens no Kraukļa audzēkņiem ilggadējais VEF meistarkomandas kapteinis Oļģerts Jurgensons gan nav zaudējis cerību relikviju atrast. Varbūt vēl izdosies.
Pārlecot teju 70 raibajiem (diemžēl arī asiņainajiem) gadiem Baltijas valstu vēsturē un izlaižot daudzus turnīrus ar neskaitāmām interesantām spēlēm, ir vērts piebremzēt starpfinišā 2005. gadā, kad Baltijas basketbola vienotību atkal stiprināja ārzemnieki. Šoreiz no tuvākas aizjūras — Zviedrijas, kur mītošās SEB bankas jaunu tirgu iekarošanas plānos itin labi iederējās sava zīmola iedzīvināšana ar groza bumbas starpniecību. SEB Baltijas Basketbola līgas kūmās stāvēja trīs valstu prezidenti (īstie, nevis basketbola organizāciju!), bet sportisku šarmu jaunajam projektam piešķīra starptautiski atpazīstamo Kauņas Žalgiris (stabili Eirolīgas dalībnieki!) un Viļņas Lietuvos rytas (togad — otrā prestižākā Eiropas kausa ieguvēji) līdzdalība. Uzņemtais augstais tonis ar visu triju valstu labāko komandu piedalīšanos tika noturēts veselas astoņas sezonas, kuru laikā čempionu tronī pamīšus gozējās abi Lietuvas superklubi. Latvijai labākais priekšnesums izdevās 2011. gadā, kad VEF Rīga pusfinālā Kauņā pieveica Lietuvos rytas un finālā godam nocīnījās ar Žalgiri.
Diemžēl sākotnējā vīzija par vienota turnīra izveidi visas sezonas garumā neizturēja konfrontāciju ar lietuviešu neiznīdējamo pārliecību, ka sportiskā ziņā viņu līdzdalība nozīmē milzīgu pakalpojumu kaimiņiem, kas novērtējams naudā, graudā vai baudā. Kamēr latvieši spēja kopprojektam piesaistīt lielos sponsorus (SEB naudas sagādāšana bija Latvijas Basketbola savienības tālaika vadītāja Ojāra Kehra, nevis Viļņas vai Tallinas nopelns), braļukai tika pieciesti. Kad krīze apcirta bankas vēlmi un iespējas sponsorēt sporta sacensības, draudzība vispirms degradējās (kopš 2013. gada turnīrā vairs nepiedalījās visas Lietuvas un Latvijas labākās komandas), līdz pajuka pavisam. 2018. gada vasarā BBL saglabāšanā īsti ieinteresēts bija vairs tikai līgas nelielais birojs un dibinātāju sapulcē tika juridiski korekti lemts par organizācijas likvidāciju. Asaras nelija — brieda jauns projekts.
STARP DIVIEM KRASTIEM
Iespējams, BBL veģetēšana būtu turpinājusies vēl kādu gadiņu, ja lietuvieši pamatīgi nesašūpotu pēc varenā lainera avārijas palikušo laiviņu. Vispirms ar nepārprotami vīzdegunīgo attieksmi, līdzdalību turnīrā atklāti padarot par savu trešo prioritāti (sak’, spēlēsim tad un tā, lai tas netraucētu mūsu plāniem nacionālajā čempionātā un Eiropas turnīros). Un, turpinot ar mājieniem, ka braukāšana uz Igauniju iznākot pārāk dārga — sak’, varbūt labāk iztiekam divatā, par prāvu dalības maksu piesaistot kādus eksotiskus viesus no Kazahstānas, Krievijas vai kaut no Libānas.
Latvieši, pa vidu dzīvojot, pieraduši pildīt kopsaucēja funkcijas, tāpēc šādus separātiskus mājienus uztvēra bez liela entuziasma. Taču realitāte teica priekšā, ka trijatā tālāk uz priekšu tikt patlaban vairs nebūs iespējams. Ne tikai sportiski atšķirīgā līmeņa dēļ, arī tāpēc, ka lietuvieši sen vairs nedzenas pēc visu sporta spēļu paradīzes goda, krepšinis viņiem ir prioritāte, un valsts/pašvaldību ierasti dāsnais atbalsts dod iespēju ignorēt ekonomikas likumsakarības un modernā sporta mārketinga aksiomas. Cik tāda politika tālredzīga, laiks rādīs, bet pagaidām dienvidu kaimiņu uz katru mājienu par kopējā tirgus perspektīvām un nepieciešamību basketbola saimniecības labklājību balstīt uz tirgus loģiku, nevis politisko gribu atbild ar vāji slēptu smīnu: sak’, par naudu neuztraucieties, mums pietiek, bet sportiski jūs esat pārāk švaki…
Ar ziemeļniekiem igauņiem darīšanas kārtot nebūt nav vieglāk, bet sarunas notiek citā dimensijā. No sportiskā viedokļa igauņu pašreizējo meistarību raksturo prieks par kvalificēšanos EuroBasket finālturnīram reizi 16 gados (2015. gadā grupas turnīrā Rīgā viena uzvara piecās spēlēs) un labāko klubu neesamība kaut cik prestižo Eiropas turnīru apritē (iespējams, šai ziņā situācija varētu mainīties, jo ap gadsimtu miju kaimiņos sadzimuši sen neredzēti talanti, taču tas būs tuvākās nākotnes stāsts). Toties lietišķajās aprindās cirkulējošos nostāstus par ziemeļu tīģera ekonomisko uzplaukumu basketbola kontekstā ilustrē gan igauņu klubu spēja piesaistīt itin meistarīgus ārzemniekus, pārspējot arī Latvijas klubu piedāvājumu, gan tas, ka klubu finansiālo saistību nenokārtošana nolikumā paredzētajā laikā Igaunijā tika un tiek uztverta kā ārkārtējs gadījums.
Bez pamata nav arī jokpilnie nostāsti par ziemeļnieku lēnīgo… pārspīlēto apdomīgumu. Vēl 2018. gada pavasarī uz Rīgas rosinājumu meklēt jaunas kopdarbības formas no Tallinas skanēja balsis par Igaunijas Basketbola līgas ekonomisko stabilitāti un klubu nevēlēšanos atteikties no līdzdalības BBL. Tikai tad, kad signāli par lietuviešu neuzticību Baltijas basketbola vienotības idejai kļuva nepārprotami, igauņu skepsi nomainīja entuziasms un mēģinājumi tieši Tallinu uzdot par Latvijas—Igaunijas līgas idejas dzimteni. Pirmie praktiskie priekšdarbi apvienotās līgas izveidei tika ielikti 2018. gada jūnija sākumā mājīgā viesnīcā Pērnavas līča krastā aptuveni pusceļā starp Rīgu un Tallinu, tā simboliski iezīmējot koleģiālo paritāti. Kopīgas intereses, kopīgas problēmas, kopīgi risinājumi.
PARITĀTES PLUSI, MĪNUSI UN PARADOKSI
Par interesi lielu domstarpību nav — gan latviešiem, gan igauņiem gribas būt bagātiem un vareniem. Mākslā un mūzikā, IT tehnoloģijās un telekomunikācijās. Arī basketbolā.
Problēmas nav gluži identiskas, taču atšķiras tikai niansēs. Abās valstīs ir pārāk krasa noslāņošanās starp dažiem lielajiem klubiem ar starptautiskām ambīcijām un vidusšķiru. Abās objektīvi ir pārāk maz ekonomisko un sportisko resursu plašas un stabilas klubu sistēmas pastāvēšanai un pilnvērtīgai profesionālas līgas funkcionēšanai (2018. gada sezonā Latvijas līgā spēlēja deviņas komandas, ieskaitot apvienoto projektu Valga/Valka, Igaunijā — astoņas, ieskaitot jau minēto Valga/Valka un jauniešu izlasi). Abas sāpīgi saskaras ar jauno talantu pāragru migrāciju, meklējot labākas attīstības iespējas valstīs ar stabilāku basketbola infrastruktūru.
Savukārt risinājumus meklējot, lielākais izaicinājums bija (un ir) panākt, lai apvienojoties problēmu skaitu samazinātu, nevis dubultotu.
Dažos aspektos ieguvumi bijuši nepārprotami. Piemēram, teju visi klubi publiski atzinuši, ka katrai komandai 28 spēles sezonas garumā labāk sakrāt, divas reizes spēlējot ar 14 komandām un pabraukājot ciemos pie kaimiņiem, nekā četras reizes maļoties ar sen jau iepazītiem konkurentiem pašmājās. Interesantāk gan pašiem, gan līdzjutējiem. Reālajā dzīvē nemaz tik melns nav izrādījies tiesnešu velns — pieklusušas runas, ka kaimiņvalsts soģi, savu klubu spēles vadot, neaizmirst, ka ir igauņi, kamēr latvieši neaizmirst, ka latvietis latvietim esot mīļākais ēdiens (skaļākie skandāli bijuši, kad igauņu tiesnešu principialitāte kaitējusi savējiem). Par sportisko intrigu liecina blīvums pamatturnīra noslēguma tabulā un tas, ka pirms pēdējās kārtas spēlēm savu vietu droši zināja tikai divas (!) no 15 komandām. Pārējās 13 varēja pozīcijas gan uzlabot, gan pasliktināt. Nav apstiprinājušās bažas par krasām atšķirībām sportiskajā līmenī — līdergrupā pārsvars bijis latviešiem (trīs komandas Final 4 turnīrā), toties starp tuvākajiem sekotājiem pārsvars bijis igauņiem (ceturtdaļfinālā 5 kaimiņu komandas un tikai 3 mūsējās).
Visbeidzot jaunā projekta objektīvā pievilcība un mediju uzņēmuma Delfi Igaunijā mītošo vadītāju subjektīvās simpātijas debijas sezonā nodrošināja Latvijā sen neredzētu ekstru — iespēju pilnīgi visas (!) spēles redzēt kvalitatīvās video translācijās internetā. Bonuss, ko novērtēja gan līdzjutēji, gan klubu atbalstītāji. Reitingi apliecina, ka līdzjutēju interese nav izcila, taču Latvijā vidēji katru spēli sezonas gaitā noskatījušies vairāk cilvēku, nekā pēdējos gados ierasts, un tāda pat tendence fiksēta arī Igaunijā.
Tiesa, kopīgās līgas izveide nav bijusi brīnumnūjiņa visu likstu novēršanai. Laiku pa laikam uzvirmojusi nacionālā skaudība, liekot gan skaitīt personiskās piezīmes, ko igauņu tiesneši izrakstījuši latviešiem un otrādi, gan vīpsnāt par kaimiņu paradumu turēties pie ierastā bumbu modeļa (katrā valstī savi ilgtermiņa līgumi ar inventāra piegādātājiem). Amizantākā problēma — katrā valstī līgas nosaukumu izrunā un raksta citādi (mūspusē Latvijas—Igaunijas līga, kaimiņos Igaunijas—Latvijas līga), bet līgas oficiālās mājaslapas adrese darbojas igauņu versijā. Neattaisnojās uzticēšanās igauņu IT risinājumiem — līgas statistikas sistēmā visā sezonas garumā bija neizlabojami defekti, un jau skaidrs, ka šai ziņā nākamsezon notiks atgriešanās pie Latvijas sacensību sistēmas, kas darbojas teicami.
Absolūtā paritāte valdē vismaz divreiz izraisīja skaļu neapmierinātību Latvijā — kad neizdevās pārliecināt igauņus bargi sodīt Kalev/Cramo spēlētāju Šavonu Lūisu par basketbolam neraksturīgi atklāto boksera sitienu pa Jūrmalas kapteiņa Uģa Pinetes seju un panākt vismaz viena sezonas lielā pasākuma — finālturnīra — norisi Latvijā. Abstrahējoties no aizvainotā lepnuma, nācās secināt, ka Lūisa gadījumā lielākā vaina meklējama nolikuma nepilnībās, savukārt, izvēloties izšķirošo cīņu norises vietu, strīdu starp Ventspili un Tallinu izšķīra akla izloze, nevis kādas puses piekāpība. Bet kuru gan interesē un pārliecina fakti, ja sākas mērīšanās ar kaimiņiem?
Vēl kāds aspekts — vārdos atzīstot, ka līdzdalība starptautiskā līgā palīdz stiprināt basketbolistu pozīcijas cīņā par privātstruktūru un pašvaldību atbalstu, praktiskajā dzīvē Latvijas klubi ekonomiskus ieguvumus pagaidām nav izjutuši (iespējams, vajadzīgs laiks, lai augļi nobriestu).
Savukārt sportiski lielākais mezglpunkts redzams tabulas galvgalī — lielais trijnieks (BK Ventspils, VEF Rīga un Kalev/Cramo) punktus zaudējis tikai savstarpējās cīņās. Ar citiem konkurentiem dažkārt bijuši piedzīvojumi un saspringtas spēļu galotnes, taču zaudēts nav ne reizi — kas tāds Latvijā pēdējos 15 gados nebija noticis. Pat ceturtdaļfinālā piecās spēlēs no astoņām uzvarētāju pārsvars bija mērāms 25—50 punktos.
TURPINĀJUMS SEKOS — KĀ EVOLŪCIJA, NEVIS REVOLŪCIJA
Šī krasā atšķirība uztur siltu diskusiju par līgas attīstības virzieniem. No vienas puses, Igaunijā aktivizējusies otrās līgas klubu interese pakāpties soli augstāk, kas apvienotajai līgai sola iespēju vēl mazliet palielināt dalībnieku un spēļu skaitu. No otras, ir kārdinājums paaugstināt līdzdalības standartus, pieprasot no dalībniekiem profesionālāku darbu visās jomās (labāku sastāvu, kvalitatīvāku infrastruktūru). Tas neizbēgami novestu pie komandu skaita samazināšanas un radītu rīkotājiem galvassāpes, domājot par pietiekama spēļu skaita nodrošināšanu, toties perspektīvā celtu sportisko līmeni.
Kurš ceļš būtu labāks un ilgtermiņā perspektīvāks, domas dalās gan iesaistītajiem, gan neitrālajiem ekspertiem, kuru komentāru tonis un kvalitāte bieži liecina par mitināšanos ideālā pasaulē, nevis Baltijas basketbola un ekonomikas realitātē. Idejas (varbūt precīzāk, ilūzijas) nav oriģinālas — jāspēlē kopā ar lietuviešiem, jāpiesaista jaudīgāki atbalstītāji, aktīvāk jāpozicionējas un jābūt saprotamākai (?) sacensību sistēmai… Īsās atbildes praksē ir jau sen pārbaudītas: 1) ar lietuviešiem šobrīd konstruktīvi vienoties nav iespējams; 2) ekonomiskā situācija un nodokļu politika nerada priekšnoteikumus vērienīgai sporta projektu atbalstīšanai; 3) Delfi ir viena no jaudīgākajām publicitātes platformām, kaut, protams, šai ziņā pilnību sasniegt nav iespējams; 4) starptautiska līga sezonas garumā ar īsu finālturnīru, kam seko nacionālo čempionātu izspēle, nav Latvijas un Igaunijas basketbolistu izgudrojums — līdzīgi jau sen funkcionē, piemēram, Adrijas līgas basketbolā (turklāt atšķirībā no iepriekšējiem gadiem lielākā daļa komandu vienlaikus spēlē tikai vienās sacensībās); ja vien ir vēlēšanās — saprast nav grūti.
Par laimi vai nelaimi, bet praksē lēmums par OlyBet Latvijas—Igaunijas līgu tiks pieņemts nevis referendumā, bet gan atbilstoši līgas pamatdokumentos iestrādātajai procedūrai. Proti, uz paritātes pamatiem, visupirms ņemot vērā iesaistīto dalībnieku vēlmes un intereses. Un, zinot vispārējo noskaņojumu abpus robežai, nav grūti prognozēt, ka eksperimentālajai pirmajai sezonai būs turpinājums bez krasām izmaiņām, mazliet koriģējot acīmredzamās kļūmes. Jo sliktāk nav kļuvis nevienam, savukārt, izmantojot visu spēkus apvienošanas potenciālu, ir iespējas, ka kļūs labāk. Ne pēkšņi un krasi, bet — labāk… Kas zina, varbūt pat tik labi, ka no jauna modīsies interese sadarboties arī viņpus Dienvidusējai, Mēmelei un Ventai.
Kā tas jau notika sieviešu basketbolā, kur 2018./2019. gada sezonā pirmo reizi tika izspēlēts apvienotais Baltijas valstu čempionāts. Pagaidām vēl bez oficiāli apstiprināta nosaukuma un absolūti loģiskas sacensību sistēmas, toties ar visās trijās valstīs nostiprinātu pārliecību, ka kopā ir un būs labāk visiem.
