Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

IR vai NAV Latvijā futbola treneri?

Kā tautā teic, uz sitienu atbilde gatava: „Ja valstī ir virslīga, 1. līga un vēl reģionālās līgas, kā var nebūt treneru, un līdz ar to atkrīt šis demagoģiskais jautājums. Pats par sevi saprotams, ka treneri ir.” Taču, tikko runas un domas skar galveno futbolkomandu — Latvijas valstsvienību, tā sākas strīdi vai diskusijas. Kā liecina Latvijas kājbumbas vēsture, visus strīdus un diskusijas var izbeigt vai apklusināt futbola varas gaiteņos. Vajag tikai sameklēt un uzaicināt ārzemniekus.

Šī universālā metode Latvijā aizsākās jau Kārļa Ulmaņa laikā, kad vietējo speciālistu tiešām nebija. Nebija arī trenera vakances, tāpēc valstsvienības vadītāju un trenētāju oficiāli nosauca par tās sastādītāju. Futbolu tāpat kā visu miera dzīvi pārtrauca Otrais pasaules karš. Mainījās politiskā iekārta, uzskati, domāšana, futbola trenēšanas metodes, valstsvienības vietā dibinājās meistarkomandas, taču princips, ka Latvijā treneru nav, saglabājies apbrīnojami nesatricināmi.

LĪDZ FIFA DESMITNIEKAM

Nu jau pagājuši gadi trīsdesmit, kopš pacelts dzelzs priekškars un dzīvojam zem sava nacionālā karoga. Atjaunotā Latvijas Futbola federācija balsošanas kārtībā sastādīt un trenēt izlasi uzticēja uzņēmīgajam jaunajam trenerim Jānim Gilim. Bez jebkādas starptautiskās pieredzes, par simbolisku atalgojumu, riskējot ar veselību. Jaunais speciālists iepazina Eiropas futbolu 61 spēlē, jau starta mačā tiekoties ar Eiropas čempionu Dāniju, pēc tam ar Spāniju. Jāņa dzīve aprāvās negaidīti agri, taču viņa darba gadu rezultāti tika uzņemti ar sapratni, un neviens nevienā koridorā pat neieminējās, ka Latvijā treneru nav, ka tāpēc vajadzīgs ārzemnieks. Bet tolaik mums nebija nekādas treneru apmācības, ne jaunatnes sagatavošanas akadēmijas, ne mākslīgo laukumu, nekā no visa tā, kas tagad liekas pats par sevi saprotams.

Skonto kluba panākumu periodā neilgi ar izlasi pastrādāja gan gruzīns Revazs Dzodzuašvili, gan anglis Gerijs Džonsons. Kad Skonto kļuva par izlases bāzes klubu, Madonā dzimušā Aleksandra Starkova vadībā Latvijas izlase lieliski spēlēja kārtējā Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklā un cienīgi piedalījās Euro 2004 finālturnīrā Portugālē. Šis panākums Latvijas trenerim pavēra ceļu uz Maskavas Spartaku. Starkova vadībā Spartaks Krievijas augstākajā līgā no 8. vietas pacēlās līdz sudraba medaļām. Vēl 2009. gadā Latvija FIFA reitingā bija (tagad neticami) augstajā 9.—10. vietā. Neticami, kā mūsu izlase 10 gadu laikā šajā reitingā iegāzās kā aizā — zemāk par 130. vietu…

Un, lūk, ko šajā sakarā vienā no kārtējiem un ārkārtējiem LFF kongresiem teica pieredzes un panākumiem bagātais treneris Jānis Skredelis, kas līdz 70 gadu vecumam strādāja LFF un kam ļoti ķērās pie sirds Latvijas valstsvienības katastrofālie spēļu rezultāti un komandas zemais meistarības līmenis.

„Es gribu runāt par to, par ko nerunāja neviens cits: par treneriem, par tādas sistēmas trūkumu, kas palīdzētu trenerim augt kopā ar komandu. Ja jauniešu komanda progresē un pāriet citā vecuma grupā, kāpēc tai ir jau cits treneris? Tāpēc arī trenerim grūti izaugt. Vajag uzticēties mūsu vietējiem treneriem tā, kā kādreiz uzticēja man strādāt ar Daugavu, bet pirms tam arī ar jaunatnes labāko komandu.”

Jānis Skredelis dzīvoja līdzi Latvijas futbolam, un pusgadu pirms 80. jubilejas apstājās viņa sirds…

VAI TRENERU JAUNAIS VILNIS?

Ja jebkurā komandā spēles laikā notiek trīs maiņas, tas nav nekas. Taču, ja vienā sezonā komandā nomainās divi vai pat trīs treneri, tad tas jau ir kaut kas. Sākas valodas un nevalodas.

Futbola klubs Rīga (oficiāli — FC Riga) savā priekšpēdējā sezonā — 2018. gadā — pieredzējušā Krievijas trenera Viktora Skripņika vadībā pelnīti izcīnīja Latvijas čempiona titulu. Treneris un kluba vadība šķīrās miermīlīgi. Skripņiks aizbrauca, jauna galvenā trenera meklēšana ievilkās, bet komandai bija jāgatavojas 2019. gada Eiropas čempionu līgai. Vēl vairāk tāpēc, ka pēdējos desmit gados neviens Latvijas klubs nebija ticis tālāk par pirmajām kvalifikācijas spēlēm. Varbūt tieši treneru biežo maiņu dēļ futbolā mazāk informētie ļaudis mēļoja, ka par trenera vietas izpildītāju izraudzītais Mihails Koņevs droši vien būs kārtējais īslaicīgais viesis — iebraucējs. Vietējie speciālisti — treneri un dažādu paaudžu futbolisti — gan zināja, ka Koņevs ir kluba Rīga dublieru treneris, Rīgā dzimis, audzis, beidzis Fizkultūras institūtu, futbolu spēlējis no bērna kājas līdz Jāņa Skredeļa un Georgija Gusarenko trenētajai Latvijas (toreiz — Latvijas PSR) labākajai komandai — Rīgas Daugavai, kas 1985. gadā PSRS 1. līgas čempionātā izcīnīja pirmo vietu un mazās zelta medaļas, bet bija un tā arī palika tikai dažus soļus līdz PSRS augstākajai līgai.

Lai kaut cik (un kaut kā) kompensētu neveiksmes rūgtumu, Daugavai PSRS futbola vadītāji izrakstīja nomierinošus plāksterus — dažus braucienus ne jau pa Eiropu, bet gan uz Āfrikas valstīm. Tur, protams, eksotika bija augstāka par futbola līmeni. Taču, piemēram, Tanzānijā spēle notika stadionā ar skatu uz leģendārā Kilimandžāro kalna sniegoto cepuri. Mihails bija uz rezervistu sola, tablo rādīja 0:0, un tad Jānis Skredelis teica: „Miša, gatavojies!” Miša izgāja un no metriem 18 kā blieza, tā ieblieza bumbu vārtu augšējā stūrī. Daugava uzvarēja.

Šodien šo epizodi citkārt noslēgtais un ne visai runīgais treneris stāsta ar smaidu. Lūk, viņš esot vienīgais no Latvijas, kas guvis vārtus zem Kilimandžāro saules… Un ne jau tikai patīkamo atmiņu dēļ Mihails no Latvijas treneriem augstu vērtē Skredeļa—Gusarenko sadarbību un darbu, atsevišķi izceļot galvenā trenera psiholoģisko iedarbību komandas sagatavošanā un vadīšanā, un Gusarenko — spēlētāju praktiskajā trenēšanā. Šodien Koņevs seko Anglijas čempionvienības Manchester City izcilā trenera Pepes Gvardiolas panākumiem un darba metodēm. Vērtīgākās spāņu trenera atziņas Mihails saglabājis savos pierakstos.

Valmieras komandas treneris Tamazs Pertija savulaik atklāja, ka viņam visvairāk imponē Aleksandra Starkova metodes un nopelni Skonto un Latvijas valstsvienības sagatavošanā un starts Euro 2004 čempionātā. No ārzemniekiem Tamaza ideāls ir ukrainis Valerijs Lobanovskis, ko savā laikā par labāko Eiropā atzina UEFA.

NEVAR AUGT KLUSĒJOT

Mihaila Koņeva futbolista (un arī trenera) biogrāfiskās dzīves, sporta un darba gaitu apraksts aizņemtu visai lielu lasītplatību, tāpēc aprobežošos ar dažām epizodēm.

Pats sākums. Daugavas stadiona hokeja arēnai vēl nebija ne sienu, ne jumta, tikai apmales. Miša kopā ar citiem puikām stadionā siroja bieži, galvenokārt — lai savāktu hokejistu salauztās nūjas, kas toreiz bija liels dārgums, un, protams, lai uzspēlētu futbolu. Pēc tam, kad Daugavas meistari bija tikko beiguši treniņu, puikas ieņēma lielo futbola laukumu un spēlēja viens pret vienu. Un tad kāds nevainojami ģērbies, vēl jauneklīgs vīrietis Mišu uzrunājis un aicinājis trenēties futbolā. Tas bija Daugavas bijušais futbolists Oļģerts Birzgalis, kas strādāja Rīgas futbola skolā. Jau pēc divu mēnešu treniņiem Mišu iecēla par komandas kapteini. Pēc Birzgaļa par viņa otro treneri kļuva Igors Solomonovs (Darba rezerves). Miša saprata, ka viņš kā spēlētājs augstāk par savu augumu neuzlēks, un Solomonovs ieteica viņam patrenēt sīkos, vismazākos. Tas jau bija institūta studenta gados. Tolaik Jānis Skredelis vadīja komandu Progress, un Koņevs tajā iekļuva kopā ar Aleksejenko, Miļevski un citiem vēlāk tik populārajiem Daugavas un citu komandu futbolistiem. Vēlāk viņi pārcēlās uz PSRS 2. līgas komandu, jau Daugavu.

Jau agrāk — skolas gados — viņš alka kļūt par treneri. Vēl tagad mājās glabājas sporta dienasgrāmatas ar piezīmēm un foto bildēm. Žuka un Skredeļa laikā Progresa sastāvā viņš turpināja pierakstus.

„Es jau jaunībā nekautrējos vecākajiem treneriem vaicāt, lai uzzinātu to vai citu trenēšanas noslēpumu,” stāsta Mihails. “Arī šodien jaunajiem treneriem iesaku šo metodi, jo citādi — klusējot — nevar augt. Zināšanas ir viena no pamatlietām, taču vēl jābūt arī intuīcijai, nojautai gribēt zināt vēl un vēl. Jāieklausās pašam sevī, lai patstāvīgi pieņemtu lēmumu.”

No institūta Mihails uz pusotru gadu nokļuva armijā un pēc pusgada ierindas dienesta jau spēlēja komandā ar nosaukumu Zvezda. Vēlāk bija instruktora darbs RVR stadionā Mežaparkā, un paralēli tam viņš arī izmēģināja sevi kā tiesnesi, te palīdzēja Vladimirs Direktorenko.

„Ar jau minētā Solomonova ieteikumu sāku strādāt Darba rezervēs. Pēc šīs biedrības likvidēšanās gan audzēkņi, gan treneri pārgāja Rīgas futbola skolas sastāvā,” atceras Koņevs. “Pēc pāris gadiem, kad nodibinājās Skonto klubs un tam bija vajadzīgas jaunatnes grupas, mēs ar saviem puikām pārgājām uz Skonto. Tur es nostrādāju veselus 20 gadus. Vēlāk bija pirmās un virslīgas komanda Gulbene, kas bagātināja manu pieredzi, bet izaugsmes izredzes bija visai niecīgas, kaut arī Gulbenē uzvarējām Liepāju un citas komandas.”

Ar jaunajiem skontiešiem dažādās vecuma grupās Koņevs kopā ar komandām katru gadu gāja augšup. Trenējis vairākus valstsvienības tagadējos dalībniekus — Laizānu, Lukjanovu, Fertovu, arī Māliņu.

PAR KO DŽENTLMEŅI RUNĀ UN NERUNĀ

Kad Viktors Skripņiks aizgāja no FC Riga galvenā trenera amata, izcīnītais Latvijas čempiona tituls Rīgā palika kā piemiņas plāksne par labi paveikto darbu. Savā dublieru trenera līmenī palika arī Mihails. Drīz stadionos informatori ziņoja, ka viņš ir pienākumu izpildītājs. Kas un kā notika klubā, tas zināms tikai klubam. Taču nav un nevar būt noslēpums, ka kluba sporta direktors Aleksandrs Romašins un izpilddirektors Romans Lajuks bija par Koņeva kandidatūru, jo ticēja viņa spējām un gatavībai. Mihailam bija arī laba prakse, skola un pieredze ar Gulbenes vienību. Tieši tajos Gulbenes darba grūtajos apstākļos rūdījās Koņeva raksturs un darba griba.

Tagad, kad jaunā galvenā trenera Rīga ir pārspējusi Polijas (!) un Īrijas čempionus, lieliski cīnījusies visās trīs Eirolīgas kārtās, pat neveiksme Čempionu līgas spēlē, izpildot pēcspēles 11 m sitienus, nav liekama blakus Latvijas valstsvienības nevarībai pat savā soda laukumā, par pretinieka vārtu apdraudēšanu nemaz nerunājot. Neticami, bet Rīgas kluba spēles pirmo reizi pēdējos 10 gados skatītājos radīja pozitīvas emocijas, prieku un cerības par futbola reanimēšanu.

Nezinu, vai sarunā Mihails gaidīja manus jautājumus par to, kā viņš mobilizēja spēlētājus, ko teica spēles pārtraukumos utt. Varbūt negaidīja. Un labi vien ir. Jo trenera labākā atbilde ir viņa darbs, taktika, spēlētāju augstā koncentrēšanās, spēku atdeve un acij tīkamais izpildījums.

Kaut arī prognozēt Rīgas kluba pēdējo (oktobra—novembra) spēļu rezultātus ir tikpat slideni kā pirmajā salā slidot pa Māras dīķa ledu, Mihails īsi, bet kodolīgi atbildēja, ka čempiona tituls jāsaglabā, arī Latvijas kausa izcīņā jāuzvar. Viņa vārdos skanēja pārliecība un ticība bez pašpārliecinātības nokrāsas. Un gandrīz ne vārda par to, cik ļoti spēlētājus nomoka traumas, cik viņi ir noguruši pēc cīņām trijās frontēs — čempionātā, Eirokausos un arī Latvijas kausa izcīņā. Neveiksmju gadījumā daudzi treneri allaž šos argumentus liek galdā kā objektīvus nenovēršamus iemeslus. Zīmīgi un patīkami, ka pēc atbildīgā un smagā starptautisko spēļu cikla savās kārtējās Latvijas čempionāta spēlēs Rīga rādīja stabilu, pārliecinošu taktisko darbību, kaut arī vārtu momentu realizēšana varētu būt augstāka. Bet tas jau ir cits — galvenokārt tehnikas — jautājums, kas visām Baltijas valstu komandām ir problēma.

Speciāli neprasīju, cik futbolisti saņēma prēmijās, jo tādus jautājumus uzskatu par netaktiskiem. Angļiem ir tāds sens teiciens: ir trīs lietas, par ko džentlmeņi nemēdz skaļi runāt, — par to, cik daudz viskija var izdzert, cik uzticīgs sievai un cik nopelna…

PĒCVĀRDS

Vai tiešām Latvijā vairs nav futbola treneru?

Bija — nu jau viņā saulē aizgājušie — Vadims Ulbergs, Jānis Gilis, Jānis Skredelis u. c.

Ir — ar savām komandām izaugušie — Aleksandrs Starkovs, Jurijs Andrejevs, Jurijs Ševļakovs, Marians Pahars, ārzemēs strādājošie Romans Grigarčuks (no Ventspils uz Ukrainu, tālāk uz Azerbaidžānu un vēl tālāk uz Kazahstānas Astan, kas nesen Londonā līdzīgā spēlē zaudēja 0:1 slavenajai Manchester United), Vitālijs Astafjevs strādā Kiprā, Andrejs Štolcers — Honkongā, bet Mihails Koņevs Rīgā. Tie ir tikai daži uzvārdi.

Lai aina būtu pilnīgāka, vērsos Latvijas Futbola federācijā, kurā Jurijs Andrejevs jau astoto gadu ir treneru apmācības vadītājs. Treneri no Latvijas strādā arī Lietuvas un Igaunijas virslīgu klubos. Aptuveni 50 cilvēki ir iesācēji. Bet pēc pārskatiem un atskaitēm Latvijā sagatavoti ar A kategorijas licenci 112, ar B — 189, ar C — 298 treneri. Bet ar PRO licenci, kas ļauj strādāt jebkurā Eiropas valstī — 24! Pirmais PRO treneru izlaidums bija 2014. gadā — 14 treneriem, 2017. gadā — 12. Tiek gatavots 3. izlaidums.

Jurijs Andrejevs nenoliedz, ka ne jau visi licenču ieguvēji strādā par treneriem, jo meklē, kur ko labāk nopelnīt. Taču viņš stāsta arī par neizdevušos mēģinājumu ar ārzemju treneri Antonu Jori no Holandes, kas pirms gadiem pieciem apmēram divus gadus strādāja ar Latvijas U-17 izlasi, taču nekādi nespēja adaptēties Latvijas futbola dzīvē. Mihails Koņevs bija viņa palīgs. Par palīga darbu Andrejevs izsakās visai atzinīgi un ir pārliecināts, ka uzskats par ārzemniekiem, kas strādā labāk par mūsējiem, nav pareizs. Pāris gadu paiet, līdz treneris iepazīst Latvijas jauniešus, likumus un tikumus, par dzīves apstākļiem nemaz nerunājot. Ko te iebilst?

Vai mums trūkst treneru? Jā un nē. Trūkst darbam ar puikām piemērotu, gudru un kulturālu treneru, kas acīgi prot atlasīt talantīgākos, perspektīvākos. Attiecībā uz valstsvienības kandidātu izraudzīšanu vispirms jāmaina iesīkstējušie stereotipi, jātic un jāuzticas savējiem. Tas arī ir vienīgais ceļš mūsu treneru izaugsmei.

Miķelis Rubenis
Miķelis Rubenis