Brīva vieta jūsu rekordam
Dmitrijs Serjogins 2019. gada pasaules vieglatlētikas čempionātā Dohā skarbajos maratona distances apstākļos apliecināja, ka ir ne tikai viens no Latvijas labākajiem skrējējiem, bet arī viens no labākajiem vieglatlētiem. Vai 26 gadus vecais rīdzinieks var skriet vēl ātrāk, un kādas ir Serjogina potenciāla robežas?
Par skrējēja karjeru un startu Dohā stāsta pats Dmitrijs Serjogins, kurš jau paguvis ierakstīt vārdu Latvijas vieglatlētikas rekordu grāmatā 10 km skrējienā šosejā. Izskatās, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Dmitrijs gāzīs rekordu arī kādā garākā distancē.
IEDVESMA NO TV
Vieglatlētikas speciālisti uzskata, ka Serjogina potenciāls varēja būt vēl jaudīgāks, ja Dmitrijs būtu nonācis profesionālāku treneru rokās. Skrējējs jau bērnībā vēlējies sākt trenēties agrāk, nekā tas iespējams. “Mans tēvs ir sporta meistars džudo, bet jāatzīst, ka skriešana viņam nepatīk. Vieglatlētikā sevi ievirzīju pats — man patika vērot vieglatlētikas sacensības. Labi atceros, kā 1. klases vecumā televīzijā skatījos Sidnejas olimpiskās spēles, Eiropas čempionātu vieglatlētikā Minhenē (2002. gadā), pasaules čempionātu Francijā (2003. gadā),” Serjogina uzmanību piesaistījis sacensību vēriens un iespaidīgie stadioni.
Minētais laika periods ir gana zīmīgs arī Latvijas vieglatlētikas vēsturei — Minhenē Staņislavs Olijars 110 metru barjerskrējienā izcīnīja Latvijai sudrabu, savukārt gadu vēlāk uz Sendenī latvieši devās ar cerībām uz sešām medaļām. Atgriezās ar labāko rezultātu — vien 10. vieta, toties uzmanība sporta karalienei bija pastiprināta. Jeļena Prokopčuka, ko vairākkārt sarunā piemin Serjogins, togad uzvarēja Parīzes pusmaratonā un ieguva 3. vietu Čikāgas maratonā, sasniedzot pasaules klasei atbilstošu Latvijas rekordu. Piemērs, kā panākumi un intriga iedvesmo.
VARĒJA BŪT LABĀKS?
Jau skolas mačos konkurenti Dmitriju lielākoties redzēja skrienam pa priekšu. Bāzes izturība Dmitrijam bijusi lielāka nekā vienaudžiem, bet sprintu futbolisti tomēr skrējuši ātrāk.
Astoņu gadu vecumā Serjogins gribēja sākt trenēties vieglatlētikā. Dmitrija tēvs sporta skolā saņēmis atteikumu, tādēļ dēlam nācies palikt pie sporta spēlēm, spēlējot futbolu, basketbolu, florbolu, trenējoties arī džudo.
Serjogins uzskata, ka Latvijā tā ir problēma, jo relatīvi vēlīnajā vecumā, kad sporta skolas var uzņemt jaunos vieglatlētus, potenciāli talantīgākie atlēti, viņaprāt, jau ir iesakņojušies sporta spēlēs un zuduši vieglatlētikai. “12 gadu vecumā sāku skriet patstāvīgi. Tikai pēc tam mani vēlāk pamanīja Jānis Ulpe — vienkārši aizrautīgs sporta entuziasts, ne treneris, kurš iemācīja pašu galveno — iemīlēt savu sporta veidu un sistemātiski trenēties,” stāsta skrējējs.
KUSTĪBAS VILNĪ
2005. un 2006. gadu, kad Ņujorkas maratonā uzvarēja Prokopčuka, Serjogins uzskata par laiku, kad Latvijā sāka attīstīties skriešanas kustība. “Atceros Rīgas maratonu, kad tas līdzinājās sētas mačiem: novilkta starta līnija, tiesnesis izšauj starteri un sacensības var sākties. Sacensībām nebija mājaslapas, bija tikai kontakttālrunis — bija jāpiezvana organizatoriem, lai piedalītos,” ar smaidu atminas Serjogins. “Pēc tam Rīgas maratonu pārņēma Aigars Nords un tas ieguva citu veidolu, piesaistot daudz iedzīvotāju.” Savu pirmo pusmaratonu Serjogins noskrējis 15 gadu vecumā Kuldīgā.
Nopietni pusmaratoniem pievērsies vēlāk, sasniedzot pilngadību. “Labi, ka apkārt bija treneri, kas mani piebremzēja — tādā vecumā ir jāsāk ar īsākām distancēm,” piebilst Serjogins. Tagad Serjogins caurmērā nedāļā trenējas aptuveni 11 stundu.
TESTA REKORDS
Mēnesi pirms pasaules čempionāta Serjogins Viļņā triumfiāli sasniedza jaunu personisko rekordu pusmaratonā, iepriekšējā dienā uzvarot vēl citās sacensībās. Lietuvas galvaspilsētā rīdzinieks 21 km distanci veica stundā piecās minūtēs un 13 sekundēs (1.05:13), par minūti labojot personīgo rekordu, kas tobrīd bija ceturtais visu laiku labākais rezultāts Latvijas vēsturē, un vien par 30 sekundēm atpaliek no Valērija Žolneroviča Latvijas rekorda. Interesanti, ka šis rezultāts vien uz īsu mirkli bija ceturtais labākais, jo teju vienlaikus notiekošajā Tallinas pusmaratonā Jānis Višķers sasniedza rezultātu 1.04:56.
“Maz līkumu un 180 grādu pagriezienu, distancē nebija tiltu. Organizatori bija izdarījuši maksimumu, lai trase būtu iespējami ātra, bet tās beigas vecpilsētā bija ļoti sarežģītas,” Serjogins Lietuvas trasi raksturoja kā nedaudz ātrāku nekā Rīgā, taču ne tik ainavisku. Viņš uzskata, ka Rīgā trasē tempu mazina tilti, jo virs tiem valda vējš. “Tas nav pārmetums Rīgas maratona organizatoriem, bet, piedodiet, pilsētā asfalta segums ir briesmīgs. Vietām bedre pēc bedres. Liekot soli, nemitīgi jādomā, kā tu piezemēsies,” teic Serjogins.
Jāpiebilst, ka Viļņas maratona 42 km distance pirmo reizi bija izveidota viena aplī, kas patīk gan profesionāļiem, gan maratona tūristiem.
Par Serjogina potenciālu liecina fakts, ka iepriekšējā dienā (!) pirms starta Viļņā, kad parasti atlēti atpūšas, Serjogins bija visātrākais Krimuldas Stirnu buka taku skrējiena 11,8 km distancē. Tāpat viņš bija ātrākais arī 750 m garajā Kalnu karaļa sprinta etapā, kas veda augšup pa Siguldas serpentīnu, pakļaujot kājas pamatīgai spēka slodzei — 80 augstuma metri nepilnās trijās minūtēs.
Viļņā pēc finiša, vaicāts, kāds varētu būt bijis Serjogina iespējamais rezultāts, ja viņš nebūtu startējis Krimuldā, Dmitrijs atbildēja: “To mēs neuzzināsim nekad.” Jo tas viss bija tikai gatavošanās pasaules čempionātam Dohā.
LEDAINĀ DOHAS PIEREDZE
Pirms pasaules vieglatlētikas čempionāta Serjogins sacīja: “95 procentiem dalībnieku šī būs vērtīga pieredze, jo skriet maratonu +30 grādos ar startu pulksten 12 naktī būs izaicinājums visiem skrējējiem neatkarīgi no līmeņa. Nedzīvosim ilūzijās — tādos apstākļos neko labi noskriet nevar arī melnādainie skrējēji. Tas ir stipri par karstu maratonam — laikapstākļi dramatiski ietekmē maratona rezultātus. Arī šopavasar Rīgas maratonā bija stipri par karstu.” Rīgā Dmitrijs izpildīja pasaules čempionāta normatīvu.
Kamēr skeptiķi prognozēja izstāšanos Dohas peklē, Serjogins sasniedza savu sezonas labāko rezultātu. “Nav pamata būt neapmierinātam ar rezultātu un nav, ar ko īsti lepoties,” pēc starta atzina atlēts. “Tomēr pieredze ļoti vērtīga — tieši par laika apstākļiem. Nenožēloju, ka aizbraucu. Skriet vai soļot 30—34 grādu karstumā 60—80 procentu mitrumā ir īsts pārbaudījums visām organisma sistēmām. Tagad es būtu gatavs izvērsti atbildēt uz jautājumu: “Kā pasargāt organismu no pārkaršanas ekstremālos laika apstākļos sacensību laikā?” Atbilde ir: “Ledus vestes, ledus cepures, ledus šalles, auksti dvieļi — visu ko sportisti izmantoja ķermeņa temperatūras dzēšanai!” atklāja Serjogins. Kā vēl nekad izšķirošs bijis sporta uzturs distances laikā.
SUPERHALFS SĒRIJA
Vai Serjogina ēdienkartē ir arī Latvijas rekords pusmaratonā? “Protams. Es būtu slikts sportists, ja man nebūtu tāda mērķa. Aizvien tuvāk tam esmu, un redzu to kā reālu īstermiņa mērķi, kas būtu īstenojams gada vai divu gadu laikā. Pārliecības ir aizvien vairāk. Es vēl neesmu skrējis trasē, kurai būtu maksimāli līdzens reljefs — vēl varu uzlabot rezultātu uz trases rēķina, nemaz nerunājot par trenētību…” norāda Serjogins.
Līdzīgi, kā maratonā ir sešu karalisko maratonu sērija (World Marathon Majors), ko veido Tokijas, Bostonas, Londonas, Berlīnes, Čikāgas un Ņujorkas maratons, 2020. gadā pirmo reizi būs līdzīga pusmaratonu SuperHalfs sērija. Tā sastāvēs no piecām sacensībām — Lisabonas, Prāgas, Kopenhāgenas, Kārdifas un Valensijas pusmaratona, kurā spēkus Serjogins izmēģināja 2018. gadā pasaules čempionātā pusmaratonā. “Trasei ir absolūti gluds, perfekti skrienams segums. Biju pārsteigts — cilvēki gar trases malām ir visas distances garumā un dzīvā koridorā aktīvi atbalsta sportistus. Tur par sportu izrāda daudz lielāku interesi,” Serjogins norāda, ka atbalstīšanas kultūras ziņā mēs vairāk līdzināmies Austrumeiropai, nevis Rietumeiropai. Pēc viņa domām, sabiedrība dod priekšroku pavadīt laiku lielveikalos, nevis apmeklēt sporta vai kultūras pasākumus.
MOTIVĒJOŠIE APSTĀKĻI
2018. gada pēdējā dienā — 31. decembrī — Barselonā Serjogins sasniedza Latvijas rekordu 10 kilometros (29:36) šosejā. Tikai sešas nedēļas pēc Rīgas maratona jūlija sākumā vēlreiz ātrāk par pusstundu (29:56,95) tika izskriets Londonā, kur stadionā risinājās Eiropas kauss 10 000 metros. Pēdējo 60 gadu laikā ātrāk par 30 minūtēm stadionā skrējuši vien 14 Latvijas vieglatlēti.
“Fenomenāls Lielbritānijas vieglatlētikas federācijas pasākums,” Londonā piedzīvoto raksturoja Serjogins. Šīm sacensībām viņš nebija īpaši gatavojies, vienkārši sen bija tām pieteikts. “10 000 metru skrējiens stadionā ir diezgan garlaicīgs, bet Londonā sanākušie 8000 skatītāju vētraini atbalstīja visus dalībniekus. Komentētājs, likmes, alus — līdzjutēji tribīnēs izdarīja uz sportistiem likmes kā uz zirgiem, skrējiena laikā vicinot čekus,” stāsta Serjogins, “sports ir izklaides industrija, alus arī ir izklaides industrija. Ja alus padara skatītājiem skrējienu jautrāku, tikai atbalstu!”
“Gribu atgriezties Londonā un noskriet labāk — rezultāta izteiksmē pietuvoties 29 minūtēm,” jūtams, ka Serjoginu motivē skatītāju aktivitāte.
TUVOJOTIES SEPTIŅDESMITAJIEM
Kura ir Serjogina kroņa distance — 10 km vai pusmaratons? “Man gribētos, lai tas ir maratons,” atbild sportists. “Ja runājam par 10 000 m distanci stadionā, neesmu profesionālāks par septiņdesmito gadu skrējējiem Latvijā,” ko Dmitrijs dēvē par Latvijas zelta laiku skriešanā. Tolaik bija izteikti pieci seši elites gargabalnieki, kuriem sīvu konkurenci sastādīja vēl aptuveni desmit labi skrējēji. “Vienīgi man ir labāks inventārs un naglenes. Taču es neesmu Latvijas olimpiskās vienības sportists, man nav pieejams sporta ārsts, labākā farmakoloģija vai uztura speciālists. Esmu pašdarbnieka līmenī. Ja man būtu tādi apstākļi, kā bija skrējējiem septiņdesmitajos gados, kad viņi tikai trenējās un saņēma atalgojumu no iekšlietu struktūrām, nedomāju, ka skrietu sliktāk par viņiem. Skriešana ir tehniski vienkāršs sporta veids, tādēļ konkurence ir nenormāli liela. Esmu tālu no ideāliem apstākļiem. Es nevaru koncentrēties tikai skriešanai — nevaru aizvadīt rīta treniņu un pēc tam gulēt līdz vakara treniņam, jo dienu aizņem citi pienākumi. Nepieciešamas ilgtermiņa treniņnometnes.” Serjogins ir sertificēts C kategorijas treneris.
Dmitrijs nešaubās, ka varētu uzlabot rezultātu, ja varētu tikai trenēties. “Ne tikai es, bet — domāju — arī Jānis Višķers varētu skriet 10 km zem 29 minūtēm tādos apstākļos.” Latvijas rekords 10 km stadionā — 28:25,8 — nav pārspēts kopš 1973. gada, kad to sasniedza Genādijs Hlistovs.
STIRNU BUKS KĀ LATVIJAS ZĪMOLS
Daudzi gludo distanču skrējēji izvēlas neskriet krosu sacensībās. Tikmēr Serjogins jau ir pamanījies kļūt par divkārtēju Stirnu buka čempionu distancē, kas līdzinās pusmaratonam pauguros. “Braucu uz Stirnu buku, lai dažādotu treniņprocesu un izrautos no rutīnas. Sarkandaugavā dzīvojot, sanāk katru nedēļu skriet 160 km pa vienām un tām pašām vietām, bet, pateicoties Stirnu bukam, nonāku tādās vietās, kurās nekad neesmu bijis un par kurām esmu tikai dzirdējis — tā ir iespēja ieraudzīt dzimteni no otras puses, kas ietver vēsturiskus un interesantus elementus. Man patīk organizatoru attieksme un tur valdošā gaisotne. Stirnu buks ir Latvijas zīmols, ar kuru varam lepoties un ko es ieteiktu saviem draugiem.”
Serjogins vērtē, ka Stirnu buka organizatori darbā iegulda sirdi un dvēseli. “Viņi investē līdzekļus lietās, uz kurām citi sacensību organizatori taupa, — lai gan dalībniekiem, gan pašiem būtu prieks. Mani tas uzrunā. Neesmu taku skriešanas fans — dodos tur līdzīgu iemeslu dēļ kā tie, kuri 10 km skrien stundā. Taku skriešanā ambīciju man nav, vienkārši eksperimentēju,” teic Serjogins. Interesanti, ka viens no sacensību seriāla uzvarām bagātākajiem dalībniekiem savā pirmajā Stirnu bukā ieradās kopā ar… suni. Debitēja kanikrosa distancē.
Serjogina favorīts ir piecas reizes notikušais Milzkalnes Stirnu buks, ar kuru Šlokenbekas muižas pagalmā aizsākās ainaviskais taku skriešanas seriāls.
UZ NAŽA ASMENS
Skriešana ir Dmitrija prieka avots. “Zinu, ka nekad nenokavēšu vilcienu!” joko Serjogins. Viņš piekrīt, ka skriešana ir sporta veids, kas līdzinās balansam uz naža asmens. “Skriešanā treniņos ir jādara maksimāli daudz, bet nevar aizmirst par atjaunošanos. Jeļena Prokopčuka uzsvēra, ka viņai izdevās sasniegt tik augstus rezultātus, jo karjera veiksmīgi noritēja bez traumām.”
Nākotnes mērķi — dalība olimpiskajās spēlēs un ierakstīt savu vārdu Latvijas sporta vēsturē pēc iespējas treknākiem burtiem. Lasiet — sasniegt iespējami augstākus nacionālos rekordus. “Skriešana ir laba ar to, ka tai galu neredz. Sasniedzot vienu rezultātu, jāizvirza nākamais mērķis. Un pēc tam var to turpināt veterānu līmenī ar veterānu rekordiem,” Serjogins gribētu skriet tik ilgi, kamēr kauli turēs.
Vai cilvēkam kādreiz izdosies noskriet maratonu dabiskos apstākļos zem divām stundām, Serjogins ir pilnīgi pārliecināts, ka tas reiz notiks, skaidrojot to ar tehnoloģisko un farmakoloģisko progresu. “Latvijā šobrīd neredzu nevienu īpaši talantīgu jaunās paaudzes skrējēju,” piebilst Serjogins, norādot, ka mūsu zemē klimatiski nav vispateicīgākie apstākļi izturības sporta veidiem.
Kamēr tapa šīs rindas, kenijietis Eliuds Kipčoge Vīnē 12. oktobrī pirmais noskrēja maratona distanci zem divām stundām (1.59:41). Taču, tā kā tās nebija sacensības, šis skrējiens netiks ieskaitīts kā pasaules rekords. Jautājums paliek atklāts — kad tas notiks sacensībās?
DZĪVOT KĀ KENIJIETIM
No eiropiešiem labākais gargabalnieks šobrīd ir šveicietis Žiljēns Vanderss, kurš pēdējā pasaules čempionātā izcīnīja 8. vietu, būdams ātrākais starp baltādainajiem skrējējiem. “Viņš ir skriešanas dievs baltajiem cilvēkiem. Viņš dzīvo Kenijā, ir precējies ar kenijieti. Viņš pats saka: “Gribi skriet kā kenijietis, dzīvo kā kenijietis — pieticīgi un augstkalnē vismaz 2500 metru virs jūras līmeņa. Tad būs arī rezultāts.” Un tagad viņš rāda klasi — apliecina, ka baltais cilvēks garajās distancēs ir konkurētspējīgs, tiesa, ar nosacījumu — ja kardināli maina savu dzīvesveidu.
Tas ir izņēmums, ja kāds elites atlēts nelieto viedpulksteni. Dmitrijs norāda, ka viņu pilnībā apmierina visprimitīvākais Garmin pulkstenis. “Sacensībās neskrienu ar pulsometru — tā ir tikai lieka informācija. Treniņos ir svarīgi sekot pulsam, tas liecina par atjaunošanos. Daudz pulksteņa funkciju neizmantoju.”
Atliek vien turpināt krāt kilometrus…
Dmitrijs SERJOGINS
Garo distanču skrējējs, treneris
Dzimis: 1993. gadā 23. februārī Rīgā
Augums, svars: 180 cm, 65 kg
Izglītība: Rīgas 34. vsk., LLU bakalaurs socioloģijā un sabiedrības pārvaldē
Pirmais treneris: Jānis Ulpe
Citi sporta veidi: riteņbraukšana, sporta spēles
Lielākie sasniegumi: PČ vieglatlētikā 2019. g. Dohā 48. vieta maratonā (2.24:00), 1. vieta 2019. g. Viļņas pusmaratonā ar jaunu personīgo rekordu (1.05:13), 2019. gadā Eiropas kausā Londonā sasniegtais rezultāts 10 000 m skrējienā stadionā (29:56,95.), Latvijas rekords 10 km šosejā (29:36) Barselonā 2018. g., 11 reizes izcīnījis Latvijas čempiona titulu, divkārtējs Stirnu buka čempions Buka distancē
