Ar jaunu stūresvīru uz ierasto mērķi
“Pirmais uzdevums — tikt galā ar savu spēli un parādīt laukumā iespējami labāko sniegumu. Mērķis ir skaidrs un nepārprotams — kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīram,” Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības galvenais treneris Mārtiņš Gulbis oktobra vidū iezīmēja tuvāko divu sezonu izaicinājumus un nosauca basketbolistes, kurām ar tiem vajadzēs tikt galā pirmajā spēļu posmā novembra vidū.
Ceturtdien, 14. novembrī, Rīgā viesosies Horvātijas izlase, svētdien, 17. novembrī, latvietes spēlēs izbraukumā Ziemeļmaķedonijā. 2021. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, kas beigsies aiznākamā gada februārī, būs jākonkurē arī ar Vācijas basketbolistēm. Uz finālturnīru Spānijā un Francijā 2021. gada jūnijā varēs doties deviņu kvalifikācijas grupu labākās komandas, kā arī piecas labākās otro vietu ieguvējas.
ČETRGADES BILANCE: LABI, BET…
Ja turamies pie sporta pasaulē ierastās rēķināšanas olimpiskajos ciklos, jāteic, ka laika posms ar nosaukumu Tokija 2020 Latvijas sieviešu basketbola valstsvienībai beidzās gadu pirms cerētā finiša. 2015. gada otrajā pusē, izvērtējot komandas startu kārtējā Eiropas čempionātā, esošā sastāva perspektīvas un tuvāko rezervju potenciālu, Basketbola savienības sieviešu izlašu direktors Edijs Eglītis nāca klajā ar ilgtermiņa plānu, iezīmējot robežstabus ceļā uz Tokijas spēlēm.
Pirmkārt, kvalificēties EuroBasket Women 2017 finālturnīram, kurā, otrkārt, daļēji atjaunināt sastāvu un uzkrāt pieredzi. Treškārt, iegūt tiesības Latvijā rīkot vismaz daļu 2019. gada Eiropas čempionāta finālturnīra, lai nevajadzētu uztraukties par kvalificēšanos un iegūtu mājinieču priekšrocības turnīrā, kurā tiks dalītas ceļazīmes uz olimpiskajām kvalifikācijas cīņām. Paralēli valstsvienības startiem veicināt Latvijas labāko basketbolistu iesaistīšanu TTT Rīgas komandā un tās atgriešanos Eiropas labāko klubu komandu turnīros. Un visbeidzot — veiksmīgi startēt EuroBasket Women 2019, pēc 12 gadu pārtraukuma paverot durvis uz olimpiskajām spēlēm.
Dzīve gan kārtējo reizi pasmaidīja par centieniem plānot sportiskos sasniegumus.
Apņemšanos atgriezties pasaules labāko komandu sabiedrībā Latvijas sieviešu basketbola valstsvienība galvenā trenera Mārtiņa Zībarta vadībā izpildīja jau pirmajā piegājienā. 2017. gada Eiropas čempionātā uzvara astotdaļfinālā pār tobrīd vēl Eiropas čempioņu statusā esošo Serbijas izlasi un panākumi mačā ar ambiciozo Itālijas komandu nodrošināja tiesības pirmo reizi vēsturē piedalīties Pasaules kausa izcīņā. Panākumu eiforiju mazliet piezemēja trīs zaudējumi Tenerifē, tad vēlreiz uzjundīja TTT Rīgas veiksmīgais starts Eirolīgā (un jo īpaši latviešu spēlētāju lielais pienesums).
Tomēr cerētajai kulminācijai — Eiropas čempionātam Rīgā — pietrūka Laimes mātes svētības. Dažādu iemeslu dēļ ierindā nebija vairākas līderes, un, kad pirmā mača piektajā minūtē ar sarautu kājas muskuli no laukuma nokliboja lielisku sezonu savā klubā aizvadījusī Kristīne Vītola, kļuva skaidrs, ka ceļu uz Tokiju var pavērt tikai brīnums. Otro čempionātu pēc kārtas Latvijas komanda tādu paveikt nebija gatava, četrās spēlēs izdevās izcīnīt tikai vienu uzvaru, un Mārtiņa Zībarta laikam valstsvienības vadītāja amatā cerētās izsaukuma zīmes vietā iznāca tikai daudzpunkte. Abos Eiropas čempionātos gan izdevās tikt augstāk, nekā iepriekšējā četrgadē bija tikuši priekšteči (attiecīgi 6. un 11. vieta pret 16. un 13. pozīciju), tomēr 0-3 un 13. vieta pasaules čempionātā skanēja klusāk nekā 1-4 un 9. vieta Pekinas spēlēs.
RESTARTS: MEKLĒJAM JAUNAS EMOCIJAS!
Vienā ziņā gan Rīga 2019 Latvijas basketbola vēsturē paliks kā netipisks piemērs. Sportā ierasts, ka mērķu nesasniegšanas gadījumus pavada negatīvas emocijas un nopietnas pārmaiņas sastāvā, bet šoreiz komanda pat neveiksmē palika apbrīnojami vienota, solidāri paužot gan sāpi par nepiepildītajām iecerēm, gan apņēmību revanšēties pirmajā izdevīgajā brīdī. Lasi — EuroBasket Women 2021 kvalifikācijas turnīrā.
Lai uzturētu 2005. gadā aizsākto tradīciju un devīto reizi pēc kārtas kvalificētos Eiropas čempionāta finālturnīram, šāds kolektīvais entuziasms bija īsti vietā, jo radikālām pārmaiņām sieviešu valstsvienības sastāvā Latvijas basketbola saimniecība patlaban objektīvi nav gatava.
Kaut gan Latvijas meiteņu izlases pēdējos piecus gadus stabili turējušās Eiropas čempionātu elitē un četrus gadus pēc kārtas izcīnījušas tiesības spēlēt Pasaules kausa izcīņā, jaunu talantu pieplūdums profesionāļu saimei bijis knaps, stingri ierobežojot valstsvienības vadītāju izvēles iespējas. Jaunatnes sacensībās Latvijas komandām uzvarēt palīdz taktiskā disciplīna, kvalitatīvs spēles plāns un prasme to precīzi izpildīt, neizsīkstošs cīņasspars un atsevišķu talantu uzplaiksnījumi. Bet, lai pilnvērtīgi sevi pieteiktu pieaugušo basketbolā, vispirms vajadzīga mērķtiecīgos treniņos noslīpēta un asā konkurences cīņā norūdīta individuālā meistarība, nostiprināta veselība, kā arī milzīga, jaunatnes vecumā neremdēta motivācija spēlēt basketbolu. Precīzāk — iekarot savu vietu skarbajā profesionāļu pasaulē, dzīves ritmu pilnībā pieskaņojot sportiskajai mērķtiecībai. Vētot valstsvienības kandidātu sarakstu, iepriekšējais galvenais treneris Mārtiņš Zībarts bija saskaitījis, ka šo ceļu 2019. gada pavasarī gāja tikai 22 latviešu basketbolistes. Ieskaitot arī spēlētājas, kuru meistarība atbilda otro līgu līmenim, un ASV augstskolu studentes, kuras ziemā valstsvienībai nav pieejamas.
Problēmu iemeslu un iespējamo risinājumu izrunāšanai būtu vajadzīgs cits raksts, bet vislabāk — ilgtermiņa darbs vairāku gadu garumā, ar kura vispusīgi izstrādātu un reāli īstenojamu plānu, cerams, nāks klajā Latvijas basketbolā pārmaiņas sološie spēki. Taču starptautisko spēļu kalendārs negaidīs latviešu rosīšanos, un valstsvienības tuvāko nākotni nosakošus lēmumus vajadzēja pieņemt jau drīz pēc Eiropas čempionāta beigām, vispirms atrodot jaunu galveno treneri.
Praksē ar stūresvīra meklēšanu nodarbojās sieviešu valstsvienības ģenerālmenedžere Gunta Baško, kura, pirms ķerties pie izaicinošā darbiņa, iezīmēja kursu uz pārmaiņām. “Esmu pārliecināta, ka Latvijas sieviešu valstsvienībai nepieciešamas jaunas emocijas un jauna pieredze, tāpēc, izvērtējot kandidātus uz galvenā trenera amatu, priekšroku došu speciālistiem, kuri iepriekš nav vadījuši mūsu komandu.” Ņemot vērā sieviešu basketbolā strādājošo speciālistu nelielo skaitu, šī tēze mudināja mest skatu pāri žogam, kas palielināja intrigu. Līdz nāca atrisinājums, kas neatstāja vienaldzīgus arī tos, kuri sieviešu spēlēm met līkumu. Un neba tikai tāpēc, ka 28 gadus vecais Mārtiņš Gulbis būs jaunākais treneris, kurš jebkad vadījis Latvijas valstsvienību oficiālā spēlē (1935. gadā Eiropas čempionāta laikā Valdemāram Baumanim bija 30).
AR VĪRU BASKETBOLA RŪDĪJUMU
Lēmums uzticēt Mārtiņam Gulbim sieviešu valstsvienības vadīšanu basketbola sabiedrībā un interesentu vidē uzjundīja tradicionālo dzimumu jautājumu, kas periodiski ticis cilāts dažādos aspektos. Cik būtiskas un kādas ir atšķirības spēlētāju sagatavošanas un komandu vadīšanas specifikā? Vai ienākšana jaunā spēles laukumā no malas ir priekšrocība vai trūkums? Cik liels ir risks uzticēt valstsvienības vadīšanu trenerim, kurš līdz šim ar kundzēm un jaunkundzēm strādājis tikai individuālos treniņos un sieviešu komandu oficiālā spēlē iepriekš nav vadījis ne reizi?
Uz minētajiem un neminētajiem jautājumiem atbilžu variantu daudz un, iekams trenera Gulbja varēšana nav konkrēti pārbaudīta konkrētās spēlēs, tiem visiem ir teorijas vērtība un tiesības uz eksistenci. Kā būs realitātē — redzēsim jau novembra vidū. Pagaidām, nezīlējot nākotni, ir iespēja ieskatīties pagātnē, jo Mārtiņš Gulbis ne tuvu nav pirmais (un nebūs pēdējais) treneris, kurš maina basketbolisko orientāciju. Dažs brīvprātīgi, dažs piespiedu kārtā, bet darbā ar abu dzimumu basketbolistiem roku izmēģinājuši daudzi Latvijas speciālisti, ieskaitot aroda prominences.
Latvijas basketbola vēstures jaunākajās lappusēs grūti nav saskaitīt, ka trīs treneri — Armands Krauliņš, Ainars Zvirgzdiņš un Jānis Zeltiņš — minēti gan vīriešu, gan sieviešu valstsvienību galveno treneru sarakstos, bet Kārlis Muižnieks pēc vīriešu valstsvienības vadīšanas bijis otrais treneris dāmu izlasē. Valstsvienībā pirmā (un pēdējā) ciešā saskare ar sieviešu basketbolu bija Raivo Otersonam, kuru Armands Krauliņš 2004. gadā uzaicināja palīga amatā, bet jau nākamajā vasarā atstāja vienu pašu vadīt komandu Eiropas čempionāta finālturnīrā.
Tiem, kuri šādus pavērsienu vēlas traktēt kā jauno laiku untumus, der atkāpties senākā pagātnē, kad ar abu dzimumu basketbolistiem veiksmīgi strādāja pie Latvijas basketbola klasiķiem pieskaitāmie Augusts Raubens, Tālivaldis Pētersons un TTT zelta tradīciju pamatlicējs Oļģerts Altbergs.
Bet īsta odziņa Latvijas basketbola leģendu grāmatā ir stāsts par visu laiku Eiropas klubu čempionvienības tituliem bagātākā trenera Raimonda Karnīša pievēršanos darbam ar sieviešu komandu. Proti, 1962. gada nogalē tolaik spēlētājam cienījamo 33 gadu vecumu sasniegušajam un laukumā izcila taktiķa reputāciju nopelnījušajam VEF meistarkomandas kapteinim jau bija sagatavots Latvijas otrās labākās vīriešu komandas galvenā (tolaik teica — vecākā) trenera krēsls. Taču sagadījies tā, ka sieviešu komandu specifika — profesionālo pienākumu pārāk cieša savīšanās ar personisko dzīvi — piespieda darbu TTT komandā pārtraukt Oļģertam Altbergam un viņa aizstājēja meklētāji uzrunājuši arī Karnīti.
Par pirmajiem signāliem Raimis neesot licies ne zinis, līdz atklājusies skaudrā patiesība — lielā rūpnīca VEF savas komandas potenciālā vadītāja četru cilvēku ģimenei jaunu dzīvokli solījusi kaut kad nākotnē, bet Rīgas Tramvaju un trolejbusi pārvaldes atsaucīgais priekšnieks Aleksandrs Zālītis varējis divistabu dzīvokļa atslēgu pasniegt uzreiz. Tā Karnītis ķēries pie TTT — tobrīd jau Eiropas labākās komandas — stūres, ko atstāja pēc 23 gadiem, pa vidu sakrājot 15 uzvaras Eiropas kausa izcīņā un 18 PSRS čempionu titulus. Nelabvēļi(-es) melš, ka visā ilgajā karjerā viņš tā arī nav pat centies izprast visus sieviešu dvēseles noslēpumus, uzticoties tikai savām pragmatiskajām zināšanām par basketbola taktiku un prasmei atrast īsākos ceļus pretim uzvarām. Iespējams, šajos pārmetumos ir daudz taisnības, taču basketbola statistikas krājumos par to nekas nav rakstīts — tur minēts tikai grūti pārspējamais titulu uzskaitījums.
MĀCĪSIES DARBA PROCESĀ
Trenera Gulbja gadījumā paralēles ar Raimonda Karnīša pieredzi gan velkamas uzmanīgi. Citi laiki, citi tikumi un citas spēlētājas. Arī citi apstākļi — vairs nav iedomājama situācija, kad gadu garumā spēlētājas darbojas psiholoģiskā diskomfortā un spiestas ikvienu spēlēt prieka izpausmi pakārtot Viņai Augstībai Rezultātam. “Vēlos, lai komanda spēlē agresīvi, ar lielu enerģiju. Basketbolā bez kļūdām neiztikt, tāpēc par kļūdām parasti nepārmetu — asāk reaģēju tikai tad, ja kļūdas atkārtojas. Vēlos, lai basketbolistes izbauda procesu — ar lielu prieku brauc spēlēt Latvijas izlasē,” Mārtiņa credo drīzāk norāda uz mērķtiecīgu demokrātu, nevis autoritārā stila piekritēju. Tiesa, robeža starp abām metodēm ir šaura un trausla.
Mārtiņa pirmie publiskie izteikumi pēc apstiprināšanas amatā liecina, ka par daudziem jaunā izaicinājuma aspektiem ir domāts un uz daudziem jautājumiem atbildes ir atrastas. Vismaz teorijā.
“Nekad neesmu baidījies no izaicinājumiem. Kā trenerim man vienmēr bijuši visaugstākie mērķi un darbs valstsvienībā bijis viens no sapņiem. Nedomāju, ka šāda iespēja pavērsies tik ātri, bet, kad Gunta Baško uzrunāja, pret šo ideju izturējos ļoti nopietni.”
“Ļoti svarīgs man bija ģimenes atbalsts. Dzīvesbiedre Kristīne pati bijusi profesionāla basketboliste, kura ļoti labi zina gan sieviešu basketbola specifiku, gan to, kā es strādāju. Viņas pārliecība, ka tikšu galā, bija izšķirošais arguments, ka varu uzņemties šos pienākumus.”
“Esmu trenējis basketbolistes individuāli un pārliecinājies, ka profesionāli nav lielas atšķirības no darba ar vīriešiem. Protams, ir sava specifika — psiholoģijā.”
“Kopš mans ilggadējais palīgs Matīss Rožlapa sāka strādāt sieviešu basketbolā, esam regulāri pārrunājuši gan aktualitātes, gan specifiku. Zinu gan Latvijas, gan Eiropas un pasaules labākās spēlētājas, ir informācija par meistarības un taktikas niansēm. Esmu gatavs gan mācīties pats, gan sadarboties ar palīgiem — Matīsu Rožlapu un Ziedoni Jansonu.
Ļoti liela nozīme būs pozitīvam mikroklimatam komandā. Trenera darbā mans mērķis vienmēr bijis uzvarēt katrā spēlē, un šai ziņā nekas nav mainījies. Sportiskos mērķus varam sasniegt, tikai strādājot kopā.”
Valstsvienības spēlētāju aprindās ziņa par jauno galveno treneri uztverta ar ieinteresētību un entuziasmu — būs jauna pieredze. “Mārtiņš Gulbis ir gados jauns, taču jau pieredzi uzkrājis treneris, kurš ļoti labi saprot basketbolu, pierādījis prasmi sarežģītos apstākļos sagatavot dažādu līmeņu komandas un sasniegt labus rezultātus. Esmu pārliecināta, ka viņa profesionalitāte un motivācija palīdzēs ātri saprast sieviešu basketbola specifiku. Turklāt valstsvienības vadīšana ir kolektīvs darbs un Mārtiņa izraudzītie palīgi — gan U-16 izlases galvenais treneris Matīss Rožlapa, gan pieredzējušais Ziedonis Jansons, kuri sieviešu valstsvienībā strādāja jau 2019. gada Eiropas čempionāta finālturnīra laikā — kopā veidos stipru komandu,” Gunta Baško ir pārliecināta, ka izvēle bijusi pareiza un trenerim Gulbim kopā ar komandu izdosies sasniegt izvirzītos mērķus.
PAZĪSTAMI VAIBSTI, JAUNS MODELIS
Izdevies vai ne — par to spriedīsim 2021. gada februārī, kad beigsies kvalifikācijas turnīra maratons. Vai, precīzāk sakot, trīs sprinta distanču seriāls. Katrā no trim spēļu cikliem būs jāaizvada pa divām spēlēm, ik reizi darbu sākot teju no jauna. Jo šodien nudien nav iespējams precīzi pateikt, kuras spēlētājas un kādā sportiskā formā būs valstsvienības rīcībā 2020./2021. gada ziemā, kad tiks aizvadītas izšķirošās spēles.
Taču tonis visam kvalifikācijas ciklam tiks uzdots jau pavisam drīz — novembra vidū, kad komandas aizvadīs pirmās divas spēles. Un, gatavojoties tām, trenerim Gulbim jau nācies iziet cauri pirmajam pārbaudījuma lokam, komunicējot ar spēlētājām. Arī saņemot vasarā valstsvienībā nespēlējušās Anetes Šteinbergas atteikumu atgriezties komandā šajā spēļu ciklā.
“Vairākas reizes runāju ar Aneti, izstāstīju savu redzējumu par viņas lomu komandas taktiskajā zīmējumā un uzklausīju viņas domas. Respektēju viņas lēmumu šoreiz nespēlēt, ceru, ka nākotnē viņa atgriezīsies valstsvienībā. Bet pagaidām koncentrējos strādāt ar tām spēlētājām, kuras būs ierindā. Ir dažādas taktiskās idejas, kā maksimāli izmantot mūsu spēlētāju potenciālu. Konkrētība būs īsi pirms spēlēm, kad būs pilnīgi skaidrs, kuras varēs iziet laukumā. Jābūt gataviem dažādiem pavērsieniem un jāņem vērā, ka sagatavošanās posms būs ļoti īss — dažos treniņos pārslogot spēlētājas ar jaunu informāciju nebūtu prātīgi,” trenera vārdi liecina, ka komandas taktika tiks elastīgi pieskaņota spēlētāju meistarības niansēm.
Starp 14 kandidātēm, kuras iekļautas oficiālajā kandidātu sarakstā, ir astoņas nesenā Eiropas čempionāta dalībnieces, pieredzējusī Aija Purniņa, kas vasarā nespēlēja savainojuma dēļ, un Kitija Laksa, kuras atgriešanās ierindā pēc gadu ilgušās rehabilitācijas diemžēl precīzi nav prognozējama. Arī četras jaunās basketbolistes, no kurām viena — 16 gadus vecā Elizabete Bulāne — vasarā jau piedalījās vairākās pārbaudes spēlēs.
Salīdzinot ar EuroBasket 2019 lielākie robi iecirsti aizsardzības līnijā. Kopš 2012. gada valstsvienībā regulāri spēlējusī Ieva Pulvere ietur pauzi profesionāles karjerā, bet viņas vienaudze Laura Ikstena ārstē savainojumu. Vairākas aizsardzības pozīcijās spēlējošās jaunatnes izlašu līderes studē ASV, tāpēc izvēles loks ir stipri ierobežots. Pirmo reizi valstsvienībā uzaicināta ventspilniece Dinija Pāvelsone (21), kura iepriekš vairākus gadus veiksmīgi spēlējusi U-18 un U-20 izlasēs, bet pērn bija viena no RSU komandas līderēm. Talantīga spēlētāja, kura pašaizliedzīgi cenšas dzīvē vienlaikus sasniegt vairākus mērķus. Basketbols ir tikai viens no tiem, bet varbūt uzaicinājums valstsvienībā būs izšķirošs arguments, lai pievērstos profesionālas sportistes karjerai?
Teorētiski Pāvelsone varētu kļūt par vienu no X faktoriem, kas veidos atšķirību starp Latvijas komandas jauno un iepriekšējo modeli. Diezin vai šāda misija būs pa spēkam abām kadetēm — jau minētajai Bulānei un Vanesai Jasai, kurām labākās spēles pieaugušo basketbolā vēl priekšā. Kaut gan nevar izslēgt, ka uzņēmīgajai Bulānei paredzēta zināma loma jau tagad, vismaz daļu saspēles vadītājas funkciju noņemot no Elīnas Dikaioulaku pleciem, lai Elīna visu enerģiju varētu veltīt tam, ko prot vislabāk — spēles saasināšanai pretinieču laukuma pusē. Piedevām labi, ka Vācijā stabils spēles laiks ir Ilzei Jākobsonei. Rezervē ir varianti ar Kates Krēsliņas un, iespējams, pat Paulas Strautmanes aktīvāku iesaistīšanos spēles veidošanā, padarot Latvijas piecnieku vēl garāku.
Īpašs stāsts ir par Kitijas Laksas atgriešanos ierindā. Treneris Gulbis neslēpj, ka Kitijas snaiperes talants un reputācija ļoti noderētu kaut uz dažām minūtēm, gan solot papildu punktus, gan piesaistot pretinieču aizsardzības uzmanību. Taču vienlaikus tiek izslēgta jebkāda pierunāšana un pārliecināšana, izšķirošo lēmumu atstājot spēlētājas ziņā. Rehabilitācija pēc ceļgala krustenisko saišu plīsuma ir individuāls process, kas nebūtu sasteidzams, atsaucoties uz kādiem precedentiem.
Visbeidzot, ja nenotiks nekas neparedzēts, soda laukumos Latvija būs stiprāka, nekā bija Eiropas čempionātā, kur pietrūka gan Kristīnes Vītolas universālās meistarības, gan Aijas Putniņas pieredzes. Kopā ar TTT Rīgas spēkiem Aiju Klakocku, Zentu Meļņiku un Karlīni Pilāberi, kā arī Itālijas klubā Reyer Venecia veiksmīgi debitējušo 18 gadus veco Lauru Melderi veidojas jaudīga brigāde un dažādi varianti spēlēšanai ar ļoti garu sastāvu.
Kā tas viss rīmēsies kopā — to, par laimi, izdosies pārbaudīt sarunātajā treniņspēlē ar Lietuvas izlasi, kas notiks aiz slēgtām durvīm. Lai treneriem brīvas rokas meklēt optimālos sastāva virknējumus un pretiniecēm mazāk skaidrības par to, ko sagaidīt no latvietēm oficiālajos mačos!
Pirms Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra izlozes Latvijas sieviešu valstsvienība bija iekļauta pirmajā grozā. Favorītu statuss noderēja — neuzvaramu pretinieču grupā nav un ceļazīme uz Spāniju/Franciju pašu rokās.
Mārtiņš GULBIS
Latvijas dāmu basketbola izlases galvenais treneris
Dzimis: 1991. gada 24. aprīlī
Spēlējis: BA Rīga un VEF Rīga
Galvenais treneris komandās Barons kvartāls (2011.—2014., 2016.—2017. g.), BK Jelgava (2014.—2016. g.), Jūrmala/Betsafe (2017.— pašreiz)
Izcīnījis 3. vietu Latvijas čempionātā 2017. un 2018. gadā, 2. vietu Baltijas Basketbola līgā 2018. gadā.
Bijis trenera asistents Latvijas U-20 (2014. g.) un U-16 izlasē (2015., 2016. g.), kā arī U-16 puišu izlases galvenais treneris (2017., 2018. g. — abas reizes 8. vieta Eiropas čempionātā).
Kopš 2019. gada augusta — sieviešu valstsvienības galvenais treneris.
LATVIJAS SIEVIEŠU VALSTSVIENĪBAS SPĒLES 2021. GADA EIROPAS ČEMPIONĀTA KVALIFIKĀCIJAS TURNĪRĀ
14.11.2019. Latvija — Horvātija
17.11.2019. Ziemeļmaķedonija — Latvija
12.11.2020. Vācija — Latvija
15.11.2020. Horvātija — Latvija
4.02.2021. Latvija — Ziemeļmaķedonija
7.02.2021. Latvija — Vācija
