Cīņa, kur viens nav karotājs
HS Rīga un Latvijas U-18 junioru hokeja izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins un viņa treneru komanda ir piemērs tam, ka ne tikai spēlētāji, bet arī treneri ar milzīgu darbu var sasniegt vairāk sportā, nekā šķietami iespējams.
Intervijā aicinām Oļegu Sorokinu paraudzīties uz sava spēlētāja karjeru no cita skatpunkta — no trenera pozīcijas. Oļegs lielāko daļu karjeras pavadījis ārzemēs un savās komandās bijis aizsardzības balsts.
— Šovasar saņēmi A kategorijas trenera sertifikātu. Tā pamatā ir sasniegumi, vadot U-18 junioru hokeja izlasi. Tavs skatījums uz hokeju ir mainījies. Paraugoties atpakaļ pagātnē, ko savā spēlētāja karjerā būtu darījis citādāk?
— Hokejā bija daudz kas tāds, ko nezināju un ko nemācīja. Mūs nemācīja pievērsties spēles sīkumiem, fiziskā sagatavošanās notika citādāk. Kā spēlētājs hokejā būtu vairāk strādājis atsevišķos virzienos — man bija lielas darba spējas, bija arī galva uz pleciem. Būtu vairāk strādājis pie fiziskās sagatavotības.
— Pieņemu, ka viens no šiem virzieniem būtu metiens?
— Jā. Vairāk būtu trenējis metienu nevis statiski, piemēram, metot ripu pret sienu, bet domājot par konkrētām situācijām, kad tiešām ir jāmet pa vārtiem. Turklāt tiešām vairāk būtu metis pa vārtiem, domājot par komandas labumu, taču tad hokejs bija citādāks.
— Par ko tu visbiežāk dabūji trūkties no treneriem?
— Lielāko daļu karjeras esmu nospēlējis ārzemēs. Un spēlētājam ārzemniekam ir jābūt komandas balstam un līderim. Lielākoties tāds biju. Un, ja tā, tad nedabū trūkties. Kad vēl biju ceļā uz profesionāļa līmeni, par labu aizsargu uzskatīja spēlētāju, kuru laukumā neredz, bet man patika pieslēgties uzbrukumiem un būt radošākam. Jo radošāks esi, jo vairāk būs sīkās kļūdas.
— Kurā brīdī sāki apjaust, ka vari būt treneris?
— Vidusskolas vecumā sapratu, ka hokejs man tiešām patīk. Tādēļ uzreiz arī iestājos Fizkultūras institūtā (tagad — LSPA).
— Šķiet, šajā ziņā tev izdevās gana iedvesmojošs karjeras noslēgums, spēlējot vienā pārī ar Sandi Ozoliņu, kurš bija ievērojama autoritāte gan uz ledus, gan viņpus laukuma apmalei.
— To, ka bija iespēja spēlēt kopā ar pasaulslavenu aizsargu, allaž ir patīkami atcerēties. Liekas, diezgan labi sapratāmies — aptuveni 50 spēļu nospēlējām kopā.
— Ko tev tas deva kā personībai?
— Esmu cilvēks, kurš daudz analizē situācijas. Tāpēc piedomāju par to, kā varētu likt viņam laukumā izskatīties profesionāli un arī pats tāds būtu. Man patika Sanda vienkāršība — ir dažas frāzes, ko čaļiem joprojām citēju.
— Piemēram?
— Ir situācijas, kad metiens ir jāatstāj vārtsargam. Tādos brīžos spēlētājiem saku: “Čaļi, Sandis Ozoliņš teica, ka par to vārtsargam naudu maksā.” Viņš labi juta brīžus, kad doties uzbrukumā un nostāties vārtu priekšā. Kad mums laukumā komandā nevedas spēle, Sandis teic: “Oļeg, jums kas nesanāk, taisām bardaku. Jāmaina situācija.” Tagad kā treneris vairāk novērtēju radošumu. Visam ir jābūt rāmjos, bet, ja spēlētājs radoši gūst vārtus vai ko atrisina laukumā, protams, mēs piedodam. Tas bija raksturīgi Sandim — viņš dažkārt pieļāva tādas kļūdas, kādas nekad neesmu pieļāvis, bet dažkārt guva arī tādus vārtus, kādus nekad neesmu guvis, devis nestandarta piespēles un uztaisījis šovu.
— Daudziem hokeja līdzjutējiem esi palicis atmiņā ar pirueti, ko dažkārt izpildīji, sākot uzbrukumu. Vai audzēkņiem arī to māci?
— Reiz treniņā parādīju, taču spēles laikā neviens to vēl nav izdarījis. Spēlējot virslīgā pret večiem, viņi noteikti vēl baidās — viss nāk ar laiku. Daudziem maniem treneriem nepatika, ja izpildīju pirueti, lai gan vairāk nekā 100 reižu spēlēs esmu veicis šo manevru un labi atceros, ka esmu kļūdījies tikai divas reizes.
— Ja atmiņa neviļ, Latvijā nebija neviena no šīm divām reizēm…
— Bija, taču tas notika pirms gadiem 20 Latvijas izlases pārbaudes spēlē, nekas traks nenotika. Otra reize bija Itālijā pēc tam, kad piecas reizes spēlē biju uzgriezis pirueti — laukumā jutos viegli, taču sestajā reizē nogāzos.
— Treneri skeptiski raudzījās uz šo akrobātisko manevru.
— Daudzi treneri man ir jautājuši, kas tā ir par klaunādi. Taču tas mani nekad nav atturējis, tieši otrādi — tas piespieda mani vēl vairāk iespringt un parādīt, ka tas ir efektīvs manevrs un nav domāts tikai skatītājiem. Spēlējot Zviedrijā Sēderteljē (Södertälje SK), sākoties izslēgšanas spēļu turnīram, treneris pateica: “Izbeidz savu šito te!” Cīņas pirmajā trešdaļā divas reizes maksimālā ātrumā uzgriezu pirueti viņa priekšā — viņš nekad vairāk neko man par šo tēmu neteica. Man nepatika, ka aizrāda par lietām, kuras strādā.
— Kā tu apguvi pirueti?
— Kopš junioru vecuma spēlēju vienā pārī ar Kārli Skrastiņu. Viņš uzbrukuma zonā pie zilās līnijas uz vietas izpildīja apgriešanās manevru, lai apmānītu pretinieku. Nezinu, kā man tas sanāca, bet kādā reizē izpildīju šādu pagriezienu slidojumā. Tad sapratu, ka varētu to attīstīt, un individuāli atstrādāju pirueti. Sākumā varēju pagriezties uz vienu pusi, bet pēc tam arī pretējā virzienā. Kad puspagriezienā ar acs kaktiņu redzēju, ka manevrs varētu nesanākt, griezos atpakaļ. Sajutu, kad pretiniekam bija jānotic. Joprojām neesmu redzējis, ka kāds šo pirueti izpildītu uz tik augstas riska robežas, kā to darīju es. Šobrīd ko līdzīgu var izpildīt Ralfs Freibergs, taču viņš to dara mazākā ātrumā. Ja spēlētāji pirueti izpildītu tā un tādos brīžos, kā es to darīju, neliegtu viņiem to darīt.
— Ko tu domā par to, ka mūsdienās jebkurš izglītots cilvēks, kurš nekad pats nav spēlējis hokeju, arī var kļūt par sertificētu treneri?
— Tā vienmēr ir bijis. Ja runājam par C kategorijas trenera sertifikātu, ko iegūst pusgada laikā, viss ir atkarīgs no personības — cik ir liela interese par sporta veidu, cik tas ir tuvs. Ir bijuši daudzi labi treneri, kuri paši īsti nav spēlējuši hokeju. Lielākoties par C kategorijas treneriem kļūst bijušie hokejisti, bet, domāju, ceļam uz trenera sertifikātu vajadzētu būt garākam.
— NHL retais ģenerālmenedžeris nav bijis hokejists, precīzāk, tikai viens — Toronto.
— Kanādā retais nav hokejists.
— Speciālisti uzsver: ir svarīgi, lai konkrētā sporta veidā ienāk personības, kas pašas ar to nav nodarbojušās. Tad neesot konservatīvas ievirzes, bet profesionāls un tehniski tīrs skatījums uz notiekošo.
— Nezinu. Man ļoti palīdz, ka esmu bijis hokejists — hokejā daudz ko izšķir sīkumi. Tas, kurš nav spēlējis hokeju, nevar pilnvērtīgi izprast sīkumus. Arī kaislīgākie hokeja līdzjutēji, kuri paši nav spēlējuši, nezina nianses. Trenera darbā mani visvairāk piesaista tas, ka spēlētājiem var nodot uzkrāto pieredzi dažādos spēles elementos, sākot ar to, kā pareizi pagriezt ķermeni. NHL ir citādāk — tur strādā jau ar pieredzējušiem spēlētājiem un vairāk ir jādomā, kā salikt maiņas un veidot komandā psiholoģisko klimatu.
— Kā tu vērtē pašreizējo treneru sertifikācijas sistēmu?
— Domāju, ka A kategorijas trenera sertifikātu varētu piešķirt arī tiem treneriem, kuri ilgstoši trenē bērnus un jauniešus, citādi viņi šobrīd nevar pretendēt uz A kategorijas trenera sertifikātu, kuru piešķir par augstiem sasniegumiem ar valstsvienībām. Iespējams, vajag nodalīt, piemēram, A kategorijas bērnu trenera sertifikātu un A kategorijas pieaugušo trenera sertifikātu. Būtu vērtīgi pārliecināties — lūk, augstākās klases speciālists konkrētā vecuma grupā.
Galvenais ir zināšanas, nevis tas, kā tās tiek iegūtas, eksāmens, kas atspoguļo speciālista potenciālu. Ar laiku lietas aizmirstas. Viena no manām iecerēm Hokeja federācijā ir pirms katras sezonas nodrošināt seminārus un eksāmenus treneriem atbilstoši spēlētāju vecuma grupai, ar kuriem viņš strādā. Trenerim nav jādomā uzreiz par visām vecuma grupām, bet jākoncentrējas uz savas jomas specifiku — lai katrā vecumā bērns apgūtu attiecīgās prasmes. Vērtīgi būtu pirms katras sezonas atsvaidzināt zināšanas, nevis paļauties uz 10 gadus atpakaļ iegūtu augstāko izglītību.
— Kas ir galvenās aktualitātes un uzstādījumi LHF treneru komitejas darbā?
— Vēl esam pašā sākumā — cenšamies izprast, kādus pienākumus varam virzīt un cik daudz lemttiesīga var būt šāda struktūra. Aktuālas ir atļaujas hokejistiem spēlēt dažādās vecuma grupās. Šis process ir iziets, nākamgad varēsim konsultēt klubus, kā organizēt darbu, lai mazinātu spēlētāju staigāšanu no kluba uz klubu un lai nebūtu novēloti iesniegumi. Darbā aktīvi iesaistās valde un palīdz risināt jautājumus, kurus nākotnē valdei nevajadzētu risināt, bet atstāt treneru un tiesnešu komiteju ziņā. Valdei lietas jāskatās globāli, to nevajadzētu tik daudz noslogot.
— Kurš treneris uz tevi ir atstājis lielāko iespaidu?
— Iespaidi ir pozitīvi un negatīvi. Arī negatīvais ir vērtīgs, un tā ir pieredze. Mani kā spēlētāju, kā treneri un kā cilvēku ir ietekmējuši visi treneri, pie kuriem esmu spēlējis klubos vai Latvijas izlasē — Vītoliņš II, Banovs, Linkevičs, Beresņevs, Lidstrēms, Znaroks, Vasiļjevs, Šuplers un citi. Paldies viņiem visiem!
— Vai ir kāds treneris, kuram ir līdzīga hokeja filozofija kā tev?
— Hokejs ir mainījies. Agrāk domāju, kā nākotnē vadīšu komandu taktiski, tagad viss ir citādāk.
— Kas ir galvenās atšķirības?
— Kā tu sagaidi pretspēlētāju zonā, kā agrāk aizsargi izvietojās zonā — svarīgi bija ieņemt tādu pozīciju, lai var izdarīt metienu ar vienu pieskārienu (one-timer), turot nūju no ķermeņa pret laukuma vidusdaļu. Tagad ir otrādi — spēlē ar nūju pret laukuma apmali. Mainījušies ir hokeja noteikumi — manā spēlētāja karjeras sākumā bija aizliegtas piespēles pāri divām līnijām, aizsardzības zona kļuvusi plašāka — aizsargam jāspēlē citādāk. Bija runas, ka svarīgi vienkāršot spēli. Arī pagājušajā gadā skatījos uz lietām citādāk — šogad uzsvaru lieku uz citiem spēles komponentiem. Agrāk no spēlētājiem prasīja vairāk spēka paņēmienu, tagad — nospēlēt gudrāk: nevis izmantot spēka paņēmienu, bet slidot tālāk.
— Bieži amatieru hokejā ir diskusijas, vai aizsargam efektīvāk spēlēt tajā laukuma pusē, kurā borts ir tuvāk nūjas lāpstiņai vai otrā malā, lai ar ķermeni var nosegt apmali, bet nūja paliek pret laukuma vidusdaļu. Sanāk, vienas pareizās atbildes nav?
— Man pašam patika spēlēt ar nūju apmales virzienā, bet, ja spēlētājs prot metienu ar vienu pieskārienu, spēli var virzīt caur viņu, lai gan bieži vien spēlē sanāk izdarīt tikai vienu metienu. Runājot par aizsardzību, atkarīgs no slidošanas prasmes — uz kuru pusi ērtāk ir sagriezties, vai spēlētājs ar nūjas neērto pusi ir gatavs nospēlēt pret pretspēlētāju, kurš uzbruks gar laukuma apmali. Hokejā viss sākās no pavarda, kā krievi saka — no aizsardzības.
— Kādēļ spēlē ar nūjām apmaļu virzienā?
— Lai cīnītos ar tādu aizsardzību, kad pretinieki ir cieši izvietojušies ap saviem vārtiem. Ņemot vērā, ka aizsardzības zona ir kļuvusi plašāka, uzbrucējam ir vieglāk piespēlēt aizsargam un aizsargam ir vieglāk ripu saglabāt zonā vai nosegt uzbrucēju, kas no aizvārtes lien uz vārtu priekšu. Latvijā tā joprojām ir problēma, trūkst tādu spēlētāju, bet Kanāda var mierīgi nokomplektēt izlasi ar četriem kreiļiem — līdz ar to visos virknējumos ir spēlētāji ar nūjām pret apmalēm. Kanāda tā uzvarēja Soču olimpiskajās spēlēs — tā bija pirmā reize, kad kāda komanda acīmredzami bija likusi uzvaru uz šādu pieeju.
— Arī skaitliskais vairākums ir mainījies.
— Vairākumos agrāk izteikti lika uzsvaru uz spēlēm, kas noslēdzās ar metienu, ko izpildīja ar vienu pieskārienu. Tagad aizvien biežāk var redzēt skaitliskā vairākuma kombinācijas, kur izmanto aizsargu zonas vidusdaļā, pa malām izvietojot divus uzbrucēju pārus, kuriem nūjas novietotas uz ārpusi — tuvāk laukuma apmalei. Līdz ar to spēlētāji būtībā nav tādā pozīcijā, lai noslēgtu vairākumu ar vienu pieskārienu — lielākās zonas dod priekšrocību slidot ātrāk aizsarga virzienā, kurš stāv statiski, un apspēlēt viņu. Protams, ir spēlētāji kuri tikai strādā uz metieniem ar vienu pieskārienu, kā Ovečkins, kurš lielākoties tā gūst vārtus. Tas nav viegls metiena, precīzāk, sitiena veids.
— Ievērojami mainījušies ne tikai hokeja spēles noteikumi, bet arī inventārs. Kā tas ir ietekmējis hokeja attīstību?
— Visvairāk ir mainījušās nūjas un slidzābaki. Pats sāku slidot ar slidzābakiem, kuriem bija metāla apakšas. Tā bija fantastika, kad parādījās slidas ar plastmasas apakšām! Hokejs ir kļuvis ātrāks, attiecīgi mainījusies spēles izpratne un tālākās tehnoloģiskās prasības — slidu asināšanas veidi, dziļāka grope sniedz lielāku ātrumu tāpat kā vieglāks slidzābaks. Nūjas kļuvušas vieglākas, mainījusies to elastība — nūjām ir katapultas efekts, līdz ar to metieni kļuvuši stiprāki. Koka nūja pie tādas slodzes vienkārši salūst. Tāpat mainījusies vārtsargu spēles izpratne un tehniskais izpildījums, ko ietekmē arī ekipējuma izmaiņas, aizsargi citādāk bloķē metienus, palīdzot vārtsargiem.
Sports ir kļuvis profesionālāks un fiziskāks. Nebiju tik spēcīgs jauniešu vecumā, cik stipri ir mani audzēkņi. Viņi ir monstri, salīdzinot ar to, kādus svarus varēju pacelt es. Septiņdesmitajos gados pat labāko hokejistu vidū plaši izplatīta parādība bija smēķēšana. Tiesa, cits jautājums, vai spēlētāji ir kļuvuši meistarīgāki. Man ļoti patika to spēlētāju meistarība, kuri agrāk spēlēja — tas pats Balderis vai Znaroks spēles izpratnes ziņā. Bija cita kultūra, cita audzināšana — uz mums bļāva, un PSRS režīmā izdzīvoja stiprākais. Mūsdienās ne vienmēr izdzīvo stiprākais. Mūsdienās var mainīt domāšanu 16 gados, agrāk, ja tas nenotika bērnībā, atskaitīja bērnu…
— Tava atbilde pārsteidz, jo bieži nācies uzklausīt treneru viedokli, ka kopumā bērni un jaunieši ir fiziski vājāki nekā audzēkņi senāk.
— Domāju, tas ir nodrillētais stāsts par to, ka agrāk bērni vairāk laika pavadīja pagalmos sportojot, par to, ka agrāk bija viens televīzijas kanāls, kurā pa dienu bērniem bija viena vai divas interesantas pārraides. Es strādāju ar Latvijas labākajiem sava vecuma spēlētājiem — ja agrāk bija divas komandas vienā vecumā, no kā izvēlēties, tagad ir — gandrīz 20, bet izlasē spēlētāju vietu tikpat. Atlases iespējas daudz lielākas, un valstsvienības spēlētāji ir arī starp fiziski visspēcīgākajiem. Kopumā starp konkrēta vecuma vienaudžiem redzu milzīgas atšķirības. Protams, mūsdienās ir arī citādāki fiziskās sagatavotības treniņi. Ir spēlētāji, kas to neuztver, turklāt mazāk kustas brīvajā laikā…
— Kā tu raugies uz viedierīču ienākšanu treniņprocesā? Piemēram, Rīgas Dinamo fiziskās sagatavotības treneri katram spēlētājam monitorē sirdsritmu, attiecīgi piemērojot slodzes.
— Tas noteikti ir vajadzīgs, mums tas nav pieejams. Tikko bijām sporta laboratorijā uz pārbaudēm, varam izdarīt secinājumus, ko pamainīt treniņprocesā, lai trenētos efektīvāk, vai viss kārtībā ar spēlētāju veselību. Tiesa, nevajag arī pārspīlēt ar gadžetiem — nopirkt viedpulksteni un truli uzticēties interneta rādījumu tabulām: gadās, ka miera stāvoklī ir augstāks pulss, nekā pieņemts par normu, un tas ir o.k. Tehnoloģijas aizvien vairāk ienāk treneru darbā — klasiskos dēlīšus nomaina planšetdatori, kur videoierakstā var patīt epizodi atpakaļ un parādīt spēlētājam kļūdu — varbūt nūju vajadzēja pavirzīt 20 centimetrus tālāk, nevis kaut ko zīmēt uz dēlīša.
— Vai ir situācijas, kad spēlētājiem jāņem nost telefoni un planšetes?
— Komandā ir noteikumi. Telefonu nedrīkst izmantot, sēžot pie galda, tāpat ģērbtuvē gan pirms, gan pēc treniņa. Pārkāpumu gadījumā soda sankcijas ir bargas: ja kādu pieķeru, spēlētājam var nākties izlaist nākamo spēli. Ja pieķeru atkārtoti, tiek atņemts tas, kas patīk, — hokejs. Pirmā sankcija ir ielikt spēlētāju par dežurantu uzreiz uz mēnesi, tīrīt ģērbtuvi. Tas tā, lai sods kārtīgi iebliež pa galvu. Tāpat pie galda nedrīkst sēdēt ar cepuri galvā, lai nav nekādi stilīgie amerikāņu varianti, ar apgrieztiem nadziņiem uz aizmuguri. Nekad to visu netaisos mainīt — arī pēc 20 gadiem, lai vai kas notiktu. Patīkami, ka spēlētāji komunicē savā starpā un izrāda cieņu cits pret citu. Pērn viens no cietējiem bija pēc tam NHL draftētais Artūrs Šilovs, kuram nācās izlaist spēli par nokavētu komandas sapulci. Par laimi, šādu situāciju ir maz un spēlētāji respektē noteikumus.
— Sankcijas motivē?
— Gribētos, lai motivē nevis sods, bet apziņa, ka visi ievēro noteikumus. Izpratne.
— Tava trenera karjera sākās pie SMS Credit stūres kā spēlējošajam trenerim. Kā tas sākās?
— Jā, kopā ar Aigaru Razgalu, kurš bija galvenais treneris. Gribēju tikai trenēt, bet mani pierunāja arī spēlēt. Man patika trenēties un spēlēt tajā treniņu slodzes līmenī, kurā biju pirms tam — nopietna līmeņa profesionālajā hokejā. Svarīga ir motivācija un vēlme trenēties — ja nav degsmes, nevajag spēlēt. Tādēļ nākamo sezonu izlaidu un pēc tam atgriezos laukumā. Domāju, arī tagad (45 gadu vecumā), ja saderētu un manī būtu patiesa vēlme pierādīt, ka varu cīnīties, varētu spēlēt Latvijas čempionātā. Protams, būtu problēmas ar ātrumu, taču arī Jaromirs Jāgrs joprojām spēlē 47 gadu vecumā.
— Tad vadīji HK Mogo.
— Tas bija interesants posms, jo biju spēlējošais galvenais treneris. Tagad nespēju iedomāties, kā ar to visu tiku galā. Laikam tādēļ, ka komanda bija ļoti laba. Visās sarežģītajās situācijās pats gāju laukumā un uzņēmos atbildību. Ceru, ka neviens nav apvainojies. Ja lietas nesanāca, kā vajag, mācījos to paciest. Mazākumā trīs pret pieci varēju visas divas minūtes nospēlēt.
— Gan jau gadījās situācijas, ka spēlētājiem ko norādi un pēc tam pats uz laukuma pieļauj kļūdu. Kādas ir izjūtas tādos brīžos?
— Mums labi veicās tajā sezonā. Latvijas virslīgā varēju spēlēt mierīgi un bez spriedzes. Biju prasīgs pret sevi, bet bija arī spēles pret vājiem pretiniekiem, kuras nekad neesmu mācējis spēlēt. Tad kļūdu bija vairāk nekā jebkurā citā spēlē.
— Kā iespējams apvienot trenēšanu un spēlēšanu?
— Treniņš bija iepriekš saplānots. Puiši bija pieraduši, ka treneris ir laukuma spēlētāja formā, varēju būt prasīgs, un puiši apzinājās, ka varu arī lamāties. Palīdzēja Mihails Beškašnovs, kurš lika lietā savu stingro vārdu — viņš bija treneris, kurš man Pārdaugavas komandā iemācīja svarīgas niansētas aizsarga prasmes. Viņš manā karjerā bija pirmais treneris, kurš īpašu uzmanību veltīja detaļām.
— Atnācu, ieraudzīju un uzvarēju. Tādu iespaidu no malas atstāja Sorokina debija HK Mogo. Tas laikam bija labs atspēriens trenera karjeras turpinājumam?
— Uzsākot treneru karjeru, atskatījos pagātnē ar domu, kāds treneris nevēlos būt. Un es nevēlējos kļūt par treneri, kurš nostāda savas ambīcijas augstāk par spēlētājiem. Gribēju būt treneris, kurš daudz ko spēlētājiem iemāca un palīdz progresēt. Laika gaitā esmu kļuvis stingrāks. Ja gribu spēlētājiem palīdzēt, viņiem jāmēģina izpildīt uzdevumi. Bet, ja spēlētāji sāk atļauties vaļības, uzskatu, ka mans trenera uzdevums ir piegriezt skābekli. Mogo man deva iespēju — tā bija nopietna pieredze, jo komandā bija spēlētāji, kuri visi ir spēlējuši hokeju nopietnā līmenī. Bija stabili četri piecnieki, un visi gribēja vienlīdz daudz spēlēt, spēlēt arī vairākumu — bija jāmācās visu sabalansēt. Pieļāvu arī kļūdas, daudz domāju, kā spēlētājus salikt kopā pēc raksturiem — tas viss lika uz trenera darbu paraudzīties citādāk, jo, kad pats esi laukumā, tam nepievērs uzmanību. Kopumā pieredze HK Mogo bija dažāda — gan izcīnīts čempiona tituls, gan zaudējums Latvijas čempionāta finālsērijā, kurā bijām vadībā ar 3:0… Skarbas emocijas. Dzīvē notiek viss, kā tam jānotiek, tāpēc tam aizgāju no Mogo.
— Pārgāji uz HS Rīga, kas ir piesaistīta U-18 junioru valstsvienībai. Kā tas notika?
— Pēdējā sezonā HK Mogo tiku iecelts par U-18 valstsvienības galveno treneri — jau tad sāku runāt pat to, ka Mogo komandā mums ir jāņem jaunāki spēlētāji, kam vēl ir perspektīva profesionālajā hokejā. Jutu, ka man ir lielāka interese iemācīt nekā uzturēt spēlētājiem meistarību un fizisko sagatavotību. Psiholoģiskais darbs ar puišiem, kas iepriekš jau bija paguvuši paspēlēt zvaigznes statusā, sāka jau apnikt. U-18 hokejistiem varēju nodot savas zināšanas, tas sāka izdoties. No tā biju ieguvējs kā treneris un personība, tādēļ biju priecīgs, ka varēju turpināt darbu hokeja skolā Rīga.
— Ar U-18 hokejistiem vispirms uzvarējāt 2018. gada čempionātā Rīgā, iekļūstot elites divīzijā, bet 2019. gadā jau izcīnījāt visu laiku augstāko sasniegumu Latvijas hokejā šajā vecuma grupā.
— Svarīgākais no abiem turnīriem bija čempionāts Rīgā, kas prasīja milzīgu darbu. Strādājot treneru kolektīvā kopā ar Juri Ozolu un Herbertu Vasiļjevu, bija gan negulētas naktis, analizējot spēļu video, gan jautrība. Noteikti jāuzteic apkalpojošais personāls un fiziskās sagatavotības treneris Ēriks Visockis, kura pienesums bija milzīgs. Rezultāti čempionātā Rīgā bija tāds pirmais grūdiens pašiem, kas lika saprast — paši daudz ko varam. Savukārt šogad elites divīzijā gribējām pierādīt, ka neesam nekādi peramie zēni. Čempionāts parādīja, ka mums jābūt vēl pārliecinātākiem par sevi — svarīgi, lai puiši arī jūtas kā elites divīzijai piederīga komanda, tādēļ vērtīgi, ka tikko aizvadījām pārbaudes spēles ar Krievijas junioriem, bet vakar Latvijas čempionāta spēlē uzvarējām Mogo — arī puišiem dod ticību, pārliecību, stimulu un izpratni, ka arī uz ledus visi Kanādas un ASV hokejisti ir tikai cilvēki. Vajag izmantot savas iespējas.
— Tu pieminēji negulētas naktis. Tā vairāk bija pašanalīze vai pretinieku analīze?
— Gan, gan. Čempionāta laikā nedaudz vairāk tiek analizēts pretinieks. Mēs visas sezonas garumā būvējām shēmu, kā veidot savu spēli un neitralizēt pretiniekus ar lielāku uzsvaru uz vienu cīņu pret vāciešiem.
— Kurš bija grūtāks čempionāts — Rīgā cīņā par elites divīziju vai pašā elites divīzijā Zviedrijā?
— Noteikti Rīgā, jo apkārtējie neticēja, ka ar tiem puišiem varam tikt elitē — mums bija jāspēlē ne tikai ar 2000. gadā dzimušajiem, kuru kopumā Latvijā ir ļoti maz, bet arī ar gadu un pat divus gadus jaunākiem puikām. Komanda izveidojās laba, un lielu artavu psiholoģiski un spēles kvalitātes ziņā deva vārtsargs Jānis Voris un Deniss Fjodorovs. Tas bija grūts un atbildīgs čempionāts savu skatītāju priekšā. Savukārt šogad uz Zviedriju mēs — vismaz treneri — braucām ar domu par ceturtdaļfinālu, jo ticējām, ka varam to sasniegt.
— Izšķirošajā apakšgrupas spēlē, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā, sausā atstājāt Slovākiju. Tad kapitulējāt amerikāņu priekšā, bet ceturtdaļfinālā pret Kanādu vēl 20 sekundes pirms pamatlaika beigām bija 1:2 un mēģinājāt atspēlēties bez vārtsarga.
— Pēc čempionāta spriedām, ka mums vajadzēja uzvarēt vēl kādu spēli un ka varējām nospēlēt vēl labāk — kļūdījāmies tikai atsevišķās epizodēs, kādēļ zaudējām vārtus. Ja to kļūdu nebūtu, spēles izvērstos citādāk. Spēlētāju pašatdeve bija fantastiska, un spēlētāji bija sasnieguši tādu līmeni, ka varēja pieņemt pareizos lēmumus grūtās situācijās, lielā tempā atbildīgā spēlē. Amerikāņi bija absolūti čempionāta favorīti, un, ja nekļūdos, pēc tam no viņu sastāva NHL drafta 1. kārtā izvēlējās 11 spēlētājus. Puiši bija nedaudz sabijušies, taču uzskatu, ka šī bija neuzvarama spēle — kļūdas sākās pavisam nevainīgās situācijās. Ceturtdaļfinālā pret kanādiešiem zaudēt vairs nebija ko, komanda bija sasniegusi vairākus atzīstamus mērķus. Pirms spēles puišiem parādījām Kanādas izlases priekšrocības, un būtībā tie bija divi plusi. Ja tos atmet, ņemot vērā mūsu cīņassparu un vienas spēles faktoru (jo vienā spēlē var uzvarēt jebkuru), tad… Tā arī bija: puiši izgāja laukumā, un bija lepnums skatīties, kā cīnāmies pret Kanādu. Vadoties pēc izveidotajiem momentiem, šī spēle mums bija jāuzvar.
— Vai tas pierāda, ka treneri, līdzīgi kā spēlētāji, ar milzu darbu komandā var sasniegt vairāk, nekā tas šķiet iespējams?
— Noteikti. Ja treneri atrod risinājumus, spēle izskatās pavisam citādāk. Ir bijis visādi — spēlē pret Zviedriju mēs ielaidām vārtus mazākumā, lai gan zinājām, ka zviedri tieši tā izspēlēs kombināciju. Un mēs to spēlētājiem nepateicām, bet parādījām spēlētājiem, kā zviedrus mazākumā vajadzētu segt, arī citas nianses. Spēlētājiem informācija ir jādod ierobežotā apjomā, lai var atcerēties. Var pateikt galvenās trīs četras lietas. Taču tajā situācijā mēs, treneri, uz soliņa jutāmies tik vainīgi. Tur jau slēpjas tā hokeja burvība — tavā rīcībā ir 22 spēlētāji, no kuriem katrs ir unikāla, atšķirīga personība, bet viņi ir jāsaliek kopā. Tie brīži, kad tas viss izdodas, sniedz visaugstāko gandarījumu.
— Kāds ir ideālais mūsdienu hokejists? Tāds kā Konors Makdeivids, kurš ir perfekti visu atstrādājis?
— Tāds, kurš pieņem tādus lēmumus, lai panāktu pašu galveno hokejā — vārtus par labu komandai. Makdeivids gūst daudz punktu, bet viņa komanda (Edmontonas Oilers) pat netiek Stenlija kausa izcīņā. Hokejā skaistākais ir tas, ka viens nav karotājs. Nevar vienatnē uzvarēt spēli.
— Ko tu gribi sasniegt kā treneris, kāds ir tavs mērķis?
— Man nav izvirzīts mērķis iegūt Stenlija kausu vai trenēt NHL komandu. Pagaidām vēl attīstos — vēl esmu tālu, lai kļūtu par labu treneri. Laime sastāv no mazām, ikdienišķām uzvarām. Uz to eju, virzos uz priekšu pamazām — debesis ir limits. Man gribas, lai būtu labas attiecības ģimenē un varu veltīt laiku tuviniekiem. Šobrīd mērķis ir attīstīt HS Rīga hokejistus, uzvarēt spēles.
Oļegs SOROKINS
HS Rīga un Latvijas U-18 hokeja izlases galvenais treneris, Latvijas Hokeja federācijas treneru komitejas vadītājs, TV personība
Dzimis: 1974. gada 4. janvārī
Augums, svars: 186 cm 87 kg
Izglītība: Rīgas 50. vsk., Rīgas 55. vsk. (tagad — S. Žoltoka vsk.), Rīgas 93. vsk., LSPA (trenera bakalaurs sporta zinātnē)
Pirmais treneris: Edgars Rozenbergs, Ģirts Ūdris
Lielākie sasniegumi spēlētāja karjerā: uzvaras vārti (4 sekundes pirms spēles beigām), izvedot Latvijas junioru hokeja izlasi no PČ kvalifikācijas grupas, Dānijas vicečempions, Slovākijas čempionāta bronzas medaļa, iekļūšana Gagarina kausa 2. kārtā Rīgas Dinamo sastāvā, Latvijas čempions
Lielākie sasniegumi trenera karjerā: 1. vieta PČ A divīzijā Rīgā pie U-18 stūres, HS Rīga progress 2018./2019. sezonā, trīs izcīnīti Latvijas kausi ar HK Mogo
Ģimenes stāvoklis: precējies, trīs bērni
Grāmata, ko citiem iesaki: J. Lejiņa Zīmogs Sarkanā vaskā, A. Pučes literārie darbi
Citi sporta veidi: sporta spēles
