Islande no Stalbes
Diez vai kāds prognozēja, ka 2016./17. gada Elvi virslīgas florbola čempionāta TOP4 iekļūs trīs komandas, kuras elites līgā nekad nav tikušas pie medaļām — Stalbes Pārgauja, Valmiera un Triobet/Ulbroka. Par lielāko pārsteigumu šajā kvartetā var uzskatīt Pārgaujas florbola komandu, kas ceturtdaļfinālā izslēdza titulēto Lekringu, pusfinālā krietni lika pasvīst Latvijas čempionvienībai Lielvārdei, novedot sēriju līdz pat septītajai spēlei, bet bronzas finālā dramatiskā cīņā ar 7:6 uzvarēja Valmieru. Kā Stalbē ienāca florbols, un kā tik mazam miestam izdevies sasniegt tādas virsotnes komandu sportā? Pēc aizvadītās sezonas panākumiem līdzjutēji jau ir pamanījušies Pārgauju salīdzināt ar Islandi futbolā.
CĪNĪTOS PAR ZELTU, JA…
Pārgaujas novadā dzīvo 4000 iedzīvotāju, bet Stalbes pagastā, kur norit novada florbola dzīve, — 1140 iedzīvotāju (pirms septiņiem gadiem pagastā vēl dzīvoja 1300 cilvēku). Klubā lielākā daļa ir Stalbes puikas, pārējie — no Straupes un Raiskuma pagastiem, kas kopā ar Stalbes pagastu tagad veido Pārgaujas novadu. Mazais iedzīvotāju skaits nav šķērslis, lai apspēlētu lielās pilsētas un Latvijas florbola centrus — Cēsis, Valmieru, Liepāju, Talsus, Ķekavu, Rubeni… Turklāt izsenis Pārgauja ir tas klubs, kas savus konkurentus apgādājis ar meistarīgiem spēlētājiem. Jau desmit gadu Pārgauja ir arī Cēsu pilsētas sporta skolas filiāle.
Kā saka portāla florbolazinas.lv redaktors, sportacentrs.com florbola komentētājs Dāvis Dedumets, ja Pārgauja savāktu kopā visus sporta skolas audzēkņus, kas tagad ir izklīduši pa dažādiem Latvijas klubiem, sanāktu komanda, kas stabili cīnītos pa zeltu: brāļi Rajecki, Artūrs Jurševskis (atcerieties pasaules čempionātā Rīgā iespaidīgāko bullīti!), Mārtiņš Zelčs (FK Rīga rezultatīvākais spēlētājs), Emīls Dzalbs, Pauls Erenbots, pasaules apceļotājs Kristaps Jēkabsons, Ivo Balodis, kurš bija viens no komandas līderiem.
ULMANIS UN ZĪGERISTA BANĀNU NAUDA
Pirms 20 gadiem Stalbē Ilvars Balodis staigāja pa smilšu kaudzēm ērmīgā betona stabu konstrukcijā pie Stalbes vidusskolas un iztēlojās, ka tur varētu slieties sporta zāle. Padomju gados iesāktais projekts gadiem stāvēja iesaldēts — rocība bija vien sporta zāles karkasa izbūvei… Iespējams, gados vecāki ļaudis, kuri pa Vidzemes šoseju Valmieras virzienā šķērsojuši apdzīvoto vietu Stalbi, atceras labajā pusē tālumā redzam šā monstra aprises, kur tagad no šosejas var saskatīt sporta zāli.
1997. gadā pirms vēlēšanām Stalbes pagastā viesojies Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis, piedaloties iedzīvotāju sapulcē. Sapulcē piedalījies arī Balodis, kurš tolaik strādāja pagasta komunālajā saimniecībā. Viņš enerģiski iestājās par sporta zāles izveidi Stalbē. „Es sacīju, ka te jauniešiem nav, ko darīt, un lauki netiek novērtēti,” atminas Balodis. Arī tā laika pagasta vadītāja Sofija Zambare iedegusies par sporta zāles izveidi.
Un ledus sakustējās. Kā Balodis smejas, sporta zāles celtniecībai gan valdība naudu piešķīrusi, gan likta lietā arī Zīgerista banānu nauda no pagasta puses. „Zīgerists parādīja, pie kurām durvīm jāklauvē,” piebilst Balodis. Ne bez pūlēm, bet 1999. gada pirmajā pusē Ilvara sapnis piepildījās — Stalbes sporta zāle tika nodota ekspluatācijā un pagasta sporta dzīve varēja sākties!
FLORBOLS HOKEJA VIETĀ
Balodis ir milzīgs sporta entuziasts, un kopš bērnības viņam sirdij vistuvākais sporta veids bijis hokejs. Kādu laiku Cēsīs pat trenējies pie Ginta Bikara tēva. Tādēļ nolēmis pamēģināt Stalbē iedzīvināt hokeja brālēnu florbolu, jo galu galā spēles pamatprincips jau vien tas pats ir — ar nūju dabūt ripuli vārtos.
„Sākumā pagasta veči savācāmies kopā un spēlējām bez laukuma apmalēm,” stāsta Balodis, kurš florbolu Stalbē aizsāka kopā ar Andri Erenbotu — savu ilggadējo palīgu. Iedzīvotāju vidū uguntiņa bija uzšķilta, un Balodis rudenī nolēmis lietderīgo apvienot ar patīkamo — komunālās saimniecības čaklās rokas ar jaunizceptajiem florbolistiem savākušies kopā un pa trim vakariem tapušas finiera apmales visai sporta zālei. „Tie bija citi laiki,” piebilst Balodis, norādot, ka šodien prātīgāk un — visticamāk — arī lētāk ir nopirkt gatavas plastmasas apmales, nekā meistarot tās pašiem no kokmateriāliem. „Vajag tikai gribēt!”
Pārgaujasflorbola pamatlicēji nolēmuši pieteikties Aināra Zelča organizētajam Vaidavas kausam. „Pirms turnīra sarunājām draudzības spēli ar vietējo Vaidavas komandu. Dabūjām iekšāar 1:20… Taču, neskatoties ar graujošo rezultātu, Zelčs domīgi teica: es redzu, ka šie puiši grib sasniegt, ko vairāk,” Balodis pieskaras Zelča ziedu laikiem. „Pirms turnīra Vaidavā turpat tirgū nopirkām maikas un ar krāsu uzķēpājām virsū numurus,” stalbieši debitējuši pirmajā turnīrā ar… taisnām nūjām.
Vēlāk Zelčs sagādājis kārtīgus bortus no Zviedrijas, ko zviedri norakstījuši un grasījušies utilizēt. Komplektā līdzi iegūtas arī spēļu formas. „Humpalās maucām pa koka bortiem, un tā lieta aizgāja!” teic Balodis.
LATVIJAS ČEMPIONĀTA UN KOPIENAS FAKTORS
Nevilcinoties, jau 1999./2000. gada sezonā Pārgauja pieteikusies Latvijas čempionātam, debitējot 1. līgas turnīrā (tolaik pēc spēka zemākā LČ līga). Tūlīt izveidota arī bērnu komanda. „Kā 2000. gadā jaunieši izcīnīja medaļas Latvijas bērnu un jauniešu čempionātā, tā mums to izdevās atkārtot 15 gadus pēc kārtas, kādā no vecuma grupām tiekot pie godalgas,” rekords bijis vienā sezonā izcīnītas medaļas četrās vecuma grupās. „Tādēļ Stalbes sporta zāles skapji tagad ir pilni ar medaļām. Attīstoties modernajām tehnoloģijām, tagad daudzi ir čempioni datorā,” piebilst Balodis.
Latvijas čempionāta spēles pagasta dzīvē bija kaut kas nebijis! Tas izraisīja milzīgu popularitāti iedzīvotāju vidū, un daudzi puikas sapņoja kļūt par daļu no Pārgaujas komandas. Otrs faktors, vīri uz treniņiem veda savus bērnus, un tik mazā kopienā, kur visi cits citu pazīst, informācija par florbola treniņiem izplatījās zibenīgi. Tostarp klubā trenējās gan abi Baloža dēli Ivo un Ingus, gan Erenbota atvase Pauls. Kā saka Pārgaujas florbola simbols Lauris Ābols, spēlēt florbolu — tas kļuva par modes lietu.
Sākotnēji komandu budžetus veidoja vienīgi spēlētāju personīgie līdzekļi. Izsist naudu no pašvaldības maka nav bijis viegli, jo pagastā sports budžeta plānā nekad nav bijis — kā jau tajos retajos Latvijas pagastos, kur nav sporta dzīves, pašvaldībām bija pierasts līdzekļus piešķirt tādām aktivitātēm, kas saistās ar kultūras namu un pašdarbnieku kolektīvu veikumu. Lai pārliecinātu pagastu finansiāli atbalstīt arī florbolistus, likta lietā pagasta prese, lai stāstītu par sevi un sporta veidu. „Sākumā bija pretreakcija — jūs savam priekam gribējāt padzenāt bumbiņu, bet tagad prasāt naudu čempionātiem?” Lai savilktu kluba budžetam galus kopā, visi metuši naudu kopējā katlā, pienesumu fiksējot īpašā kladītē. Balodis smēlies papildu līdzekļus no savas cirsmas. Sākotnēji kluba ģenerālsponsors bija Straupes piensaimnieks — uzņēmums, ko vada Ilvara tēvs, klubam daudzas sezonas sniedzis atbalstu vairāku tūkstošu apmērā ik gadu.
Florbola bumbiņa gluži kā sniega bumba vēlās pa Stalbi aizvien lielāka un lielāka, un drīz vien vajadzēja budžetu jau četrām komandām. „Man bija divas sezonas — kad sākās apkures sezona, startēja arī florbola sezona,” stāsta Balodis. Vienubrīd mazajā miestā florbola klubā trenējušies pat 80 audzēkņi.
Ja pirmajos gados Pārgaujas komandu trenēja pieredzējušais Zelčs un pats Ilvars Balodis ar Erenbotu pie viņa spēlēja, vēlāk kluba vadību pārņēma abi draugi. Vēl pēc dažiem gadiem bērnus trenēt sāka jau viņu audzēkņi — Lauris Ābols, brāļi Rolands un Sandis Jānelsiņi un Kristaps Jēkabsons, kam Balodis izsaka sirsnīgu pateicību.
SPORTĀ DZIMST NOVADS?
Iespējams, tieši Ilvaru Balodi un viņa florbola saimi varam uzskatīt arī par Pārgaujas novada vārda autoru. Jā, jā — visi valmierieši teiks, ka Pārgauja taču ir bijis apzīmējums pilsētas daļai viņā Gaujas krastā, bet Stalbei ar to nav nekāda sakara un miests atrodas tālu prom pretējā upes pusē.
„Lai piesaistītu sponsoru naudu, devos uz tuvējām Straupes un Raiskuma pagastu pašvaldībām. Komandai vajadzēja visaptverošu vārdu, lai nevienu neapbižotu,” Balodis atceras, kā viņam ienākusi prātā versija par Pārgauju. Zinot, ka florbols ir viens no reģiona zīmoliem, 2009. gada administratīvajā reformā šis nosaukums tika izmantots, apvienojot visus trīs pagastus zem Pārgaujas novada vārda. Bravo!
UGUNSKRISTĪBAS STIPRĀKO SABIEDRĪBĀ
2004. gadā Pārgaujas kluba budžets sezonā sasniedza, pārrēķinot no latiem, aptuveni 20 tūkstošus eiro. Rezultāti neizpalika — nākamā gada pavasarī Pārgauja pirmo reizi izcīnīja tiesības spēlēt Virslīgā. Debijas sezona stiprāko sabiedrībā bija īstākās ugunskristības — stalbieši kļuva par vienīgajiem, kuri čempionātā guva mazāk par 100 vārtiem (88) un vienīgie, kuri ielaida vairāk par 200 vārtiem (201), paliekot pēdējā vietā un attiecīgi atstājot elites līgu…
Sezonu pavadījusi 1. līgā, Pārgauja 2007. gada rudenī stiprāko sabiedrībā atdzima kā fēnikss no pelniem. Regulārajā turnīrā vidzemnieki ieguva vietu virslīgas tabulas vidusdaļā — tapa iekarots pirmais sešnieks 12 komandu konkurencē.
Nākamajās trīs sezonās vairāk gan sanāca sisties par vietu tabulas otrajā pusē: 2009. gadā — astotā vieta, 2010. — desmitā, 2011. — astotā. Savukārt 2011./12. gada sezonā Pārgauja aizvadīja saturīgāko regulāro sezonu kluba vēsturē un uzlēca līdz pat ceturtajai vietai. Taču izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā (1/4 finālā) uzrāvās pret tolaik vēl bīstamo Ķekavu.
PĀRMAIŅAS — REVOLŪCIJAS MĒĢINĀJUMS VAI ATRIEBĪBA?
Pēc kalna seko nogāze un sākās Pārgaujas lejupslīde. Nākamajā sezonā komanda regulārajā turnīrā ieguva septīto pozīciju, bet 2014. gada pavasarī vidzemnieki bija nokrituši jau līdz izkrišanas slieksnim — tikai 12. vieta regulārajā turnīrā.
Pēc neveiksmīgās sezonas Ilvars Balodisuzrakstīja iesniegumu, ka klubam reizi par visām reizēm ir jāizvirza stratēģiskie mērķi: audzināt jauniešus citiem klubiem vai virzīties uz rezultātu ar virslīgas komandu, kas nozīmē strādāt pie tā, lai izlolotos spēkus noturētu klubā. „Rakstīju iesniegumā, ka lūdzu mani atbrīvot no trenera amata, jo neredzu par iespējamību turpināt strādāt, kamēr klubs nav izvirzījis stratēģiskos mērķus,” šāds bijis Baloža uzstādījums. Viņa centiens izprovocēt kluba vadību uz diskusiju noslēdzās ar to, ka bez kluba vadības iebildumiem Balodis palika brīvs no darba.
„Es neaizgāju — mani noņēma,” notikušo rezumē Balodis. „Visos sporta veidos, kuros Latvijā esam guvuši panākumus, aiz trenera ir stāvējusi stipra atbalsta komanda, kas zaudējuma gadījumā tev uzsitīs uz pleca un meklēs risinājumus, kā palīdzēt. Pēdējos gados, kad vadīju komandu, jutu, ka tas mērķtiecīgi netika darīts. Tad es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Pēdējā kluba vadības sēdē uzrakstīju iesniegumu ar mērķi sapurināt kluba sistēmu, kas bija iesīkstējusi.”
Sporta kluba Pārgauja valdes priekšsēdētājs deputāts Monvīds Krastiņš nu jau teju trīs gadus senos notikumus komentē diplomātiski: „Starp kluba valdes locekļiem bija domstarpības, kuras bija jāatrisina, lai šis sporta veids Stalbē vispār nepazustu,” skaidro Krastiņš. „Jā, starp mums abiem bija domstarpības,” piebilst Krastiņš.Kluba vadītājs piekrīt apgalvojumam, ka Pārgaujas rezultāti gājuši uz leju, nav atrasts ceļš, kā apturēt gluži par normu kļuvušo problēmu, ka labākie spēlētāji no jauniešu komandas dodas uz citiem klubiem, bet pie komandas grožiem bijušas nepieciešamas svaigas vēsmas.
LIKTENIM NEPIETIEK
No malas paanalizējot situāciju, saprotams, ka jaunas asinis klubā bija nepieciešamas. Domājams, to saprata arī Balodis, jo, lai izvairītos no plunčāšanās pie vienu pīļu dīķi, tieši šā iemesla dēļ kluba komandas gan ar lieliem, gan maziem spēlētājiem devās uz turnīriem ārzemēs — uz Zviedriju, Somiju, Čehiju, Slovākiju, Poliju, Igauniju —, smeļoties pieredzi no kaimiņzemju florbola.
Taču darvas piliens šajā stāstā ir par latviešiem raksturīgo veidu, kā pārmaiņas tika bruģētas — tā vietā, lai visi kopā apsēstos pie saruna galda… Bet pagale viena pati nedeg, un pat abas puses cienījami atzīst, ka problēmas bijušas abpusējas. Piekritīsiet, Ilvara Baloža lepnums ir saprotams — cilvēks, kurš pagastā ir ienesis florbolu un 15 gadus bijis cilvēks orķestris, fanātiski (ar panākumiem!) par minimāliem līdzekļiem trenējot visu vecumu audzēkņus, varētu kādā brīdī uzmest kupri, ja darbā ielikta sirds, savs laiks un līdzekļi, ja tava darba augļus novērtē visā Latvijā, bet ne tavā pagastā. „Andris Erenbots man reiz pateica: „Zini, es ar tevi kopā esmu pavadījis vairāk laika nekā ar savu sievu,”” smejas Balodis.
Baloža kungs būtu pelnījis lielāku cieņu un citu attieksmi — vismaz savu vārdu pie Stalbes sporta nama griestiem. Pašvaldība un audzēkņi, saņemieties! Jūs pašus ciena par jūsu patriotismu pret savējiem.
Balodis nolēma paiet no florbola malā un vairāk pievērsties ģimenes vērtībām un sakopt vectēva mājas. Taču liktenim ar šo Ilvara pārdzīvojumu nepietika — 2015. gada rudenī pusceļā uz mājām nelaimes gadījumā izdzisa 24 gadus vecā Ilvara vecākā dēla Ingus dzīvība. Ingus bija uzaudzis kopā ar Pārgaujas florbolu, aizvadot kluba stiprākajā komandā deviņas sezonas. „Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus,” saka Balodis. Ingus bija paraugs daudziem jauniešiem, kā arī pieaugušajiem, jo šis puisis izcēlās ar to, ka nekad ne ar vienu nebija nonācis konfliktā. Balodis vectēva mājās Priekuļos dēlam izveidojis piemiņas stūrīti, kur var aplūkot patiesi bagātīgo Ingus sportisko veikumu.
„Eju uz baznīcu un saku sev: es pretī tā nedarīšu,” teic Balodis. Viņš katru piektdienu kapsētā iegriežas pie dēla un kopš dēla aiziešanas nevienu nedēļas nogali piemiņas rituālu nav izlaidis.
PĒDĒJĀ NO VISĀM PĒDĒJĀM IESPĒJĀM
Krastiņš atzīst, ka pēc Baloža aiziešanas no kluba, veiksme nav bijusi sabiedrotā. „Teikšu atklāti: nākamajās divās sezonās man bija neveiksmīga situācija ar kluba jauno treneri Mārtiņu Jarohoviču,” kurš 2014. gada rudenī pie komandas stūres nomainīja Balodi. „Biju domājis, ka viņš ir labāka līmeņa speciālists. Es sapratu, ka man ir dota pēdējā iespēja,” stāsta Krastiņš, kurš „Pārgaujas” klubu vada astoņus gadus. „Man bija tāda doma — ja man neizdosies, es aiziešu un manā vietā jānāk kādam citam, kas to var izdarīt,” apgalvo Krastiņš.
Par spīti domstarpībām, Krastiņš ir gatavs noņemt cepuri Ilvara priekšā par Stalbes florbolā paveikto. „Tur man nav, ko runāt, — to visu viņš ir paveicis, un es tur neesmu darījis neko. Taču tā vairs nevarēja turpināt — ja mēs turpinātu kašķēties, iespējams, Pārgauja šogad vairs nespēlētu Virslīgā. Un pēc Ilvara aiziešanas man bija jāizdomā, kā nenokļūt 1. līgā, tādēļ mums šīs nesaskaņas bija.”
Pēc kluba trenera nomaiņas jauniešiem notikušas nodarbības, apvienojot treniņu grupas. Attiecīgi kritās treniņu rezultāti. 2015. gada pavasarī pirmo reizi Pārgaujas jaunieši palika bez medaļām. Šogad situāciju izdevies nedaudz labot — klubā ir izveidotas komandas 9—12 gadus veciem bērniem.
KAD DARBU PAPILDINA FINANSIĀLA ROCĪBA
Balodis skaidro, ka Pārgaujas komanda atšķirībā no Ulbrokas un Valmieras vienībām šīs sezonas rezultātu ir sasniegusi ne tikai ar darbu. „Pārgaujaitas ir darbs plus līdzekļi,” treneris pamato dzelteno panākumus šopavasar.
Patlaban kluba finansējums ir pakārtots virslīgas komandai un pašvaldības atbalsts klubam vien ir mērāms 48 tūkstošu eiro apmērā. „Tagad klubs var par kuplu naudu noalgot treneri un papirkt spēlētājus,” Balodis kluba vadības gājienu sauc par populistisku. Viņš uzsver, ka stalbiešiem pirmo reizi ir piesaistīti ievērojami papildspēki no malas — cēsnieki Laiviņš un Miezītis, brāļi Arāji no Līgatnes —, komandā iesaistīts pieredzējušais Mārtiņš Rajeckis, kurš ir Pārgaujas florbola skolas audzēknis, bet Virslīgā iepriekš spēlējis vienīgi citās komandās. „Taču man ir prieks, ka spēli taisa mani audzēkņi — Ābols, Lauga un Oskars Balodis!”
Monvīds Krastiņš apstiprina faktu, ka budžets ir pakārtots virslīgas komandai. „Domāju, šāgada rezultāts būs dzinulis jaunajiem spēlētājiem, kuri redz šīs spēles,” atbild kluba vadītājs.
SALIEDĒTĪBAS SPĒKS
Tā bija veiksmīga sagadīšanās, ka pirms šīs sezonas Krastiņam izdevās uzrunāt pieredzējušo Lekringa aizsargu Ingu Laiviņu. Par cēsnieka iespējamo aiziešanu no lēcējpeļu rindām mēļoja jau pērnās sezonas vidū. „Mēs kopīgi sākām strādāt pie Pārgaujas šīs sezonas komandas modeļa. Mērķis pirms sezonas bija iekļūt izslēgšanas spēlēs. Svarīgi, ka klubā atgriezās mūsu iezemietis Rajeckis, kurš komandu saliedēja un ienesa kolektīvā jaunu cīņassparu — komanda sāka trenēties ar lielāku atdevi. Arī es savā darbībā pamainīju dažas lietas — sāku klātienē apmeklēt treniņus un sekoju līdzi apmeklējumam, veicot pārrunas ar spēlētājiem. Sāku braukāt līdzi komandai uz spēlēm,” Monvīds Krastiņš vērtē Pārgaujas panākumus no sava skatpunkta.
„Jebkurā gadījumā komandas vadmotīvs nākotnē būs veidot komandu no spēlētājiem, kuri ir saistīti ar Pārgaujas novadu,” kluba priekšnieks teic, ka šogad komandā bijusi vērojama īpaša kopības sajūta.
Krastiņš ir pateicīgs līdzjutējiem, kuri — īpaši izslēgšanas spēlēs — komandai tribīnēs snieguši milzīgu atbalstu. „Bija prieks vērot, ka izbraukuma spēlēs tribīnēs ņirbēja dzeltenā krāsa!”
ILGTERMIŅA PANĀKUMU ATSLĒGA — PIRAMĪDA
Ieviešot florbolu Stalbē, Balodis ar domubiedriem spriedis, ka spēlēs vaļaspriekam. Bet vēlāk, izveidojoties kuplākam komandas sastāvam, stalbieši secinājuši, ka var cīnīties par augstākām vietām. „Visa pamatā ir kluba piramīda: pamatos ar bērnu un jauniešu komandām, virsotnē — elites komanda. Ja klubam ir piramīda, tad komandai ir nākotne, bet, ja piramīdas nav, tad tas ir īslaicīgs projekts bez perspektīvas,” pārliecināts ir Balodis. „Izskatās, ka patlaban tiek īstenots otrais variants,” pieredzējušais vīrs sarunas laikā ir gatavs nostāties uz galvas, lai tikai esošā kluba vadība nesagrautu Pārgaujas piramīdu.
Intervijā vietējā reģiona laikrakstā Druva Balodis pēc aiziešanas no kluba bija izteicies: „Šajā laikā kāds mans vienaudzis izveidojis savu uzņēmumu, cits uzbūvējis māju, bet man bijušas emocijas, ko nevar iemainīt ne pret kādu materiālu lietu.”
Florbola zinātāji izteikušies, ka ar Balodi florbols Stalbē radās, ar Balodi tas beigsies. Situācija tik dramatiska nav, taču uz šosezon saplūktajiem lauriem (pirms pašvaldību vēlēšanām!) ilgi nevarēs snaust.
49 UZVARAS PĒC KĀRTAS
Balodis izceļ divus spilgtākos mirkļus pie Pārgaujas kluba stūres. „Varētu par katru sezonu uzrakstīt atsevišķu rakstu, jo neviens gads neizpalika bez piedzīvojumiem. Taču viens no spilgtākajiem notikumiem ir tas, ka mums izdevās piecus gadus pēc kārtas izcīnīt čempiontitulu Latvijas jauniešu čempionātā vecākajā U-18 grupā.” Tostarp divās sezonās Laura Ābola spārnotie vienaudži izcīnīja 49 uzvaras pēc kārtas!
Neaizmirstams mirklis piedzīvots Kuldīgā, kur ar vīriešu komandu izcīnījām tiesības spēlēt Virslīgā. “Katru spēlētāju mūsu līdzjutēji teju uz rokām iznesa laukā no sporta nama,” atceras Balodis. Tāpat viņš piemin atsevišķas uzvaras pret septiņkārtējiem Latvijas čempioniem Cēsu Lekringu, ko, starp citu, šopavasar Pārgaujas puiši izslēdza jau play-off pirmajā kārtā spēlējošā trenera Inga Laiviņa vadībā.
Pārgaujasflorbolisti allaž bijuši publikas mīlēti. „Laukos jau tā prieka ir maz. Pēc apmeklētības mēs vienmēr esam bijuši pirmajā trijniekā,” saka Krastiņš. Retu reizi Stalbes sporta nams virslīgas mačos nav piepildīts. Interesantākajās virslīgas spēlēs mazajā sporta zālē tribīnēs brīvas vietas nepaliek, bet mačos tuvējās pilsētās skatītāju skaits bijis mērāms pat ar četrciparu skaitli. Mazā laukuma dēļ Stalbē play-off cīņas aizvadīt ir aizliegts.
ĀBOLA FENOMENS
Vēl viens no Pārgaujas kluba simboliem ir Lauris Ābols. Spēlētājs, kuru jaunatnes čempionātā šo rindu autoram vajadzēja segt pa visu laukumu, bet jau tad viņš zem spiediena pamanījās iemest trīs vārtus Ķekava’87 jauniešu komandai.
„Florbolu sāku spēlēt 13 gadu vecumā,” teic Ābols. „Patika sportot, vasarā spēlēju visu, ko varēju, ziemā — hokeju uz dīķa. Tolaik Balodis ar domubiedru grupu ielika pirmos pamatus florbolam Stalbē. Sākumā mūsu pagastā florbols bija īsta modes lieta, ar ko nodarbojās visi jaunieši, tāpēc arī es nolēmu pamēģināt. Man tā lieta kaut kā aizgāja un spēlēt turpinu vēl joprojām.”
Viņš divas sezonas (2009. un 2010. gadā) kļuva par virslīgas rezultatīvāko spēlētāju, bet tā arī Latvijas izlasē nav aizvadījis nevienu spēli. Piekritīsiet, rets gadījums, kad nacionālā čempionāta rezultatīvākais spēlētājs netiek iekļauts valstsvienībā! Balodis uzskata, ka tādā veidā Ābola motivācija rauties uz valstsvienību noplaka, bet vēlāk, kad talantīgais spēlētājs vairs nav bijis tik labā formā, uz valstsvienību uzaicināts un… izbrāķēts. „Izlasē no viņa sagaidīja, ka viņš būs nevis vienkārši labs, bet labākais no labākajiem.” Tas acīmredzot salauzis pēc dabas kautrīgā Laura motivāciju, un viņš vairāk valstsvienības treniņus nav vēlējies apmeklēt. „Kad izlasei bija nometne Vaidavā, es piebraucu pie ezera. Lauris sēdēja laivā un makšķerēja. Saku: „Lauri Ābol! Airē krastā, es tevi aizvedīšu uz izlases treniņu!” Nekā…” spēlētājam virsroku ņēmis aizvainojums. Savu lomu florbolista karjerā nospēlējušas arī personības īpašības, jo Ābols allaž priekšroku devis komforta zonai, turoties dzimtā pagasta pusē visās dzīves jomās.
Pēc sarunas ar Dedumetu secinājām, ka Ābols ir viens no šīs sezonas Pārgaujas komandas modeļa ieguvumiem — spēlētājs laukumā plosās ar jaunu degsmi. Iepriekšējās sezonās sāka izskatīties, ka talantīgajam sportistam florbols ir apnicis.
BRONZA — TRENERIM VAI AUDZĒKŅIEM?
Pāris gadus atpūties no florbola un pārdzīvojis traģēdiju, Ilvars Balodis bija gatavs pieņemt jaunu izaicinājumu. „Nolēmu, ka braukšu palīgā Ivo, jo jutu, ka es bez florbola nevaru iztikt,” Balodis 2016. gada vasarā stājās pie Valmieras kluba stūres, uz kurieni bija pārcēlies viņa jaunākais dēls Ivo.
Zīmīgi, ka par bronzas medaļām Pārgauja 8. aprīlī spēlēja pret Valmieru, ko tagad trenē Balodis. Abas komandas nekad agrāk nebija izcīnījušas Latvijas čempionāta medaļas. „No vienas puses, gribas izgāzt niknumu, par to visu, kas ir bijis, bet no otras, ja es zaudēšu, stipri nepārdzīvošu, jo medaļas saņems mani audzēkņi,” pirms mača teica Balodis. Arī Ābols savam bijušajam trenerim sūkstījies, ka negribas pret viņu spēlēt. Tomēr tieši viņš piecas sekundes pirms trešā perioda beigām panāca izlīdzinājumu, liekot abām komandām cīņu turpināt pagarinājumā, kurā bronzas vārtus Pārgaujas labā guva Oskars Balodis.
Grūti saprast, kurš šajā situācijā ir uzvarētājs vai zaudētājs. Visi vai varbūt neviens?
Pārgaujasizcīnītā vieta virslīgas regulārajā turnīrā
2006. g. — 8. vieta
2008. g. — 6. vieta
2009. g. — 8. vieta
2010. g. — 10. vieta
2011. g. — 8. vieta
2012. g. — 4. vieta
2013. g. — 7. vieta
2014. g. — 12. vieta
2015. g. — 10. vieta
2016. g. — 9. vieta
2017. g. — 6. vieta (3. vieta finālturnīrā)
Kristaps Zaļkalns
