Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Jānis Blūms: “Ja ļoti grib, sapņi piepildās!”

Septiņi precīzi trīspunktu metieni un 31 punkts, kā arī nepiekāpība sadursmē ar pretinieku, sapurinot savējos un nepārprotami norādot mājiniekiem, ka Latvijas komanda nav salauzta — Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīra spēle Slovēnijā kļuva par Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības kapteiņa Jāņa Blūma pēdējā laikā spilgtāko benefici, noteikti ietekmējot Latvijas Gada balvas sportā žūrijas balsojuma iznākumu. Kaut patiesībā Jānim piešķirtā Latvijas Gada balva 2018 nominācijā Paraugs sportā nav nopelnīta vienā vai pat vairākās veiksmīgi aizvadītās spēlēs. Tas ir stāsts par profesionālismu un attieksmi. Pret sevi un izraudzīto nodarbi, pret savējiem — tuviniekiem, komandas biedriem, atbalstītājiem. Pret Latviju.

PIEPILDĪTA KARJERA

Ar Jāni tiekamies īsajā pauzē starp Ziemassvētkiem un Jaungadu, kad no savas šāssezonas darba vietas Krievijas pilsētas Permas viņš uz dažām dienām iegriezies mājās apciemot savējos. Jaungads gan jāsagaida Permā — klubam tuvojas svarīgas spēles, nevarot atļauties piešķirt ilgu atvaļinājumu. Tā ir profesionāļa ikdiena jeb profesijas diktētais dzīves stils, kurā īslaicīgās dzīvesvietas, lidostas, basketbola treniņu un spēļu zāles griežas nebeidzamā karuselī. Un tā kopš 21 gada vecuma, kad Jānis no Rīgā pajukušās Skonto komandas pārcēlās uz Polijas klubu Vloclavekas Anwil. Pēc tam divi gadi Ventspilī, tad Lietuva, Itālija, Spānija, vēlreiz Lietuva, Kazahstāna, Grieķija, Itālija, VEF Rīga, Spānija, Krievija… Astoņas valstis ar dažādām tradīcijām un dzīves ritmu.

“Ilgus gadus sezonas laikā bijām kopā,” savu stāstu Jānis sāk ar ģimenes dzīvi. “Sākumā divatā ar Lieni, tad pievienojās Roberts un Amanda. Visilgāk nodzīvojām Spānijā, Bilbao, kur Roberts trīs gadus mācījās amerikāņu skolā. Pēdējo reizi kopā bijām 2013. gada sezonā Viļņā. Pēdējos gados ceļoju viens. Ir grūtāk, bet esam pieraduši. Brīvdienās braucam ciemos — bērniem ir stimuls labi mācīties un uzvesties, lai tiktu atvaļinājumā pie tēva. (Smejas.) Labi, ja gadās spēlēt vienā līgā ar Latvijas komandām, kā, piemēram, šogad — tad lieku reizi tieku uz Rīgu. Šai ziņā arī izlašu jaunā sacensību sistēma man ļoti patīk.

Grūti vai viegli — nedomājam par to. Ja reiz esmu izvēlējies tādu profesiju un tajā sasniedzis zināmu līmeni, jāpieņem gan saules, gan ēnas puses. Par karjeru man grēks sūdzēties. Patiesībā esmu izspiedis visu, ko varēju, un varbūt pat vairāk. Zinu čaļus, kam bija lielāks talants nekā man, bet vai nu apstākļi sakrita nepareizi, vai svarīgos brīžos netika pieņemti labākie lēmumi. Talants vien neko negarantē. (Rodions) Kurucs ar visu savu talantu pērn Barselonā netika laukumā, bet tagad spridzina NBA. Svarīgi ir gan tas, kur nokļūsti, gan arī — kādas izvēles izdari. Man zvaigznes sakritušas labvēlīgi.”

SALDUS—RĪGA—EIROLĪGA

Jāņa Blūma vārds Latvijas basketbola zinātāju aprindās pirmo reizi noskanēja 1999. gada vasarā, kad tolaik 17 gadus vecais saldenieks Latvijas junioru izlases sastāvā piedalījās pasaules U-19 čempionātā. Toreiz saspēles vadītāja pozīcijā pirmo vijoli pārliecinoši spēlēja gadu vecākais Kristaps Valters. Jānis kā viņa dublieris atvēlētajās minūtēs lielus kalnus negāza, bet arī nekrita ārā no vecāko čaļu spēles, izprovocējot galvenā trenera Valda Valtera skopu uzslavu: sak’, iekrās pieredzi un būs lietaskoks.

“Basketbols manā dzīvē bijis, cik vien sevi atceros. Sākumā mans paraugs bija vecākais brālis. Tāds prātīgs, redzēju, ka smagi strādā, nav nekāds tusētājs. Pēc tam gribēju līdzināties toreizējām Latvijas zvaigznēm — Ainaram Bagatskim, Robertam Štelmaheram, Gundaram Vētram… Noskatījos, kā Vētra met — augstā lēcienā, pareizu rokas kustību. Centos viņu atdarināt dienu un nakti. Varbūt kaut kas iznācis. (Smaida.)

Nevaru nosaukt vienu pirmo treneri, jo sanāca tā, ka Saldū tie mainījās. No katra kaut ko paņēmu. Harijs Grots, Viktors Kulačkovskis, Ilga Neimane… Viņa mani ieteica Valtera Basketbola skolas trenerim Raivo Otersonam, kurš paņēma uz VBS treniņnometnēm. Tur apbružājos un tad spēru nākamo soli — uz jauniešu izlasi, kur daudz iemācīja Guntis Endzels. Paveicās… Karjerā veiksmes faktors ir ļoti svarīgs. Īstajā brīdī būt īstajā vietā.

Talants? Varbūt kaut kas uz to pusi bija. Brālis sakrājis albumus par manām spēlēm kopš Saldus laikiem ar statistiku un fotogrāfijām. Šķirstu un redzu, ka Jaunatnes līgas mazajās grupās esmu metis pa 60 punktiem spēlē, vēlāk vidēji 30–40. No 8 metriem pļāvu iekšā. Vēl svarīgi, ka daudz spēlēju Bruģa bumbas turnīros ar gados vecākiem. MIX grupā ar brāli, mammu, māsu. Tas deva rūdījumu. Tad vēl fiziskais darbs laukos — siens jāvāc, malka jāskalda, kartupeļi jāvāc. Tagad daudziem tāda rūdījuma pietrūkst.

Laikam jau precīzie metieni bija galvenais iemesls, kāpēc treneri mani pamanīja un uzaicināja uz Rīgu. Uzņemšana izlasē bija paskarba. Kad pirmo reizi iegāju ģērbtuvē, jutu, ka par mani smejas. Pirmais pārbaudījums. Protams, gadu vai divus vecāki džeki, bet te puika no Saldus… Tomēr drīz jau biju iekarojis savu vietu jauniešu izlasē un Brocēnos, kas vēlāk pārtapa par Skonto.”

Ar vērienu iecerētais Skonto projekts 2003. gada pavasarī sāka buksēt, izprovocējot pirmo Latvijas basketbola jauno talantu izceļošanas vilni. Ne meistarība, ne reputācija puišiem tolaik neļāva pretendēt uz vietām superklubos, tāpēc palielinājās veiksmes faktora loma — kur un pie kā nokļūsi. Jānim paveicās, jo Vloclavekas Anwil cīnījās par augstākajām vietām Polijas čempionātā, un, galvenais, komandu trenēja slovēņu speciālists Andrejs Urleps.

“Pirmais gads ārzemēs, un uzreiz pie viena no trakākajiem treneriem Eiropā — gan fiziski, gan emocionāli bija grūti, bet tā bija ļoti laba bāze visai karjerai. Paveicās arī, ka bijām divatā ar Armandu (Šķēli). Viens otram varējām pasūdzēties. (Smejas.) Ar Anwil bija trīs gadu līgums, taču dabūju traumu, un pēc pirmās sezonas vienojāmies šķirties. Nokļuvu Ventspilī, kur tolaik bija ļoti laba komanda. Tikām ULEB kausa ceturtdaļfinālā. Arī turpmāk nevaru sūdzēties par veiksmes trūkumu — Lietuvos rytas, gads Itālijā, kur nopelnīju balvu kā labākais eiropietis līgā. No turienes — Spānija. Četri gadi Bilbao bija labākais laiks. Sākumā spēlēju kā saspēles vadītājs, bet treneris pateica, ka tādu metienu grēks neizmantot — jādomā, kā biežāk uzbrukt pašam, nevis dalīt piespēles. Nācās pārkvalificēties.”

Tieši Bilbao Jānim izdevās pirmo reizi izbaudīt kopā ar komandu nopelnīto saldo augli — spēlēt Eiropas labāko klubu turnīrā Eirolīgā. Vēl viena sezona augstākajā līmenī nospēlēta Lietuvos rytas sastāvā, bet 2015. gadā Jānis Eirolīgā pārstāvēja Atēnu superklubu Panathinaikos.

PAR SAVU ĶERMENI GRIB ZINĀT VISU

2017. gada sezonas nogalē, kad Latvijas Basketbola līgas piešķīra individuālās balvas par veikumu sezonas garumā, zināmu viļņošanos sociālajos medijos izraisīja Jāņa Blūma uzvara nominācijā labākais palīgs, proti, labākais spēlētājs, kurš gājis laukumā uz maiņu. Izrādās, VEF Rīgas kapteinis un rezultatīvākais spēlētājs tosezon nevienu (!) spēli nebija sācis pamatpiecniekā, taču šis apstāklis nekavēja bieži kļūt par galveno uzvaru kaldinātāju maču galotnēs, kad uzvaras kausi svārstījās te uz vienas, te otras komandas pusi.

Pats Jānis smej, ka savas iespējas mest pa grozu pratis atrast gandrīz katrā spēlē, tāpēc neesot tik svarīgi, kad iet laukumā — no pirmās sekundes vai tad, kad spēle jau ieskrējusies.

“Svarīgi, lai viss būtu labākajā kārtībā. Lai būtu izpildīta nedēļas programma svarcelšanas zālē, būtu bijusi masāža. Daudz ieguldu sevī. Par savu ķermeni gribu zināt visu. Visu izanalizēt, saprast. Ja ķermenis signalizē, ka kaut kas nav īsti kārtībā, cenšos aizrakties līdz cēlonim. Regulāri veicu analīzes, lai saprastu, kas ar mani notiek. Cenšos ievērot miega režīmu. Ļoti liela nozīme ir pareizam uzturam. Veicu pārtikas testu, mainīju paradumus un pārliecinājos, ka pareiza ēšana palīdz labāk justies un sekmē sportista karjeru. No ēdienkartes esmu izslēdzis miltu izstrādājumus un piena produktus. Nelietoju alkoholu un gāzētos dzērienus, daudz dzeru ūdeni.”

Savās komandās — gan klubos, gan valstsvienībā — partneri jau pieraduši, ka pirms treniņiem un spēlēm Jānis ģērbtuvē ir pirmais un paliek pēdējais. Pašam jābūt sajūtai, ka izdarīts viss nepieciešamais, lai sagatavotos, un visi rituāli prasa laiku. Steiga neder. Ja kas tiek palaists garām, organisms signalizē, ka kaut kas nav īsti kārtībā, un tādās reizēs no nepilniem septiņiem metriem groza virzienā palaistā bumba lido kādu centimetru tuvāk vai šķībāk — pietiekami, lai ovāciju vietā tribīnes pāršalktu vilšanās nopūta.

“Profesionālisma kļuvis daudz vairāk,” Jānis uzsver, ka priekšstats par basketbolistiem kā bezrūpīgiem tusētājiem ir stipri novecojis. “Vasarā visi trenējas — viena aģentūra saviem klientiem rīko nometni Rīdzenes zālē, citi trenējas Valmierā, Ventspilī. Katrs kaut ko dara, lai kļūtu labāks, tāpēc konkurence saasinās. Latvijā pēdējā laikā ir daudz veiksmīgu karjeru piemēru. Trīs spēlētāji NBA, seši — Eirolīgā. Daudzi gribētu viņiem sekot.”

Kā uz šāda fona palikt virsotnē 36 gadu vecumā, reizi pēc reizes liekot apklust kritiķiem, kuriem katrs netrāpītais metiens ir kā medus maize?

“Pēc katra treniņa palieku zālē tik ilgi, kamēr pēc kārtas iemetu 20 trīspunktniekus. Nogurums, neveiksmīga diena, steiga nav attaisnojums, lai to neizdarītu,” Jānis atklāj vienu no profesionālajiem noslēpumiem, kas patiesībā nav nekāds noslēpums. Knifs slēpjas nevis receptē, bet gan spējā to konsekventi likt lietā dienu pēc dienas, gadu pēc gada.

VALSTSVIENĪBA: 18 SKAISTI GADI

Ilgās karjeras laikā klubus Jānim iznācis mainīt regulāri. Attiecības ar Latvijas valstsvienību bijušas daudz stabilākas kopš debijas 2002. gada vasarā, izejot cauri visiem posmiem — debitants, palīgs, līderis, veterāns.

“Pirmā spēle bija pārbaudes turnīrā Itālijā pie trenera (Armanda) Krauliņa. Atceros, saskaņā ar tālaika tradīciju pēc turnīra skrēju uz veikalu pēc aliņiem. Dzīve gājusi uz priekšu — tagad Kristaps (Porziņģis) visiem austiņas uzsauca. (Smaida.) Nopietni runājot, valstsvienība — tas ir kas īpašs. Goda lieta. Spēlēt savējiem — ģimenei, radiem, draugiem… Tādas emocijas neapnīkst ne 20, ne 36 gados.”

Blūms ir pagaidām vienīgais basketbolists, kurš pārstāvējis Latviju septiņos Eiropas čempionātos. Tie sagādājuši neaizmirstamus pārdzīvojumus — gan prieku par skaistām uzvarām, gan vilšanos.

“Gandrīz katrā čempionātā bijis viens liktenīgs zaudējums. Reizēm it kā neloģisks, bet ļoti sāpīgs. Tāds, kas pārvelk pāri svītru iepriekš izdarītajam. Kā 2007. gadā Seviljā, kur uzvarējām horvātus, labi nospēlējām ar spāņiem, bet zaudējām portugāļiem… Kā 2013. gadā, kad zaudējām beļģiem. Vai 2017. gadā, kad ceturtdaļfinālā varējām vinnētjebkuru komandu, bet pretī trāpījās visstiprākā. Slovēnijai tieši tajā turnīrā bija sakritušas visas kārtis — pieredze, jaunība, supertalanti… Netiekam vaļā no šīs sērgas. Katru reizi kaut kas gadās un nesasniedzam visu, ko varētu sasniegt. Pietrūkst uzvarētāju mentalitātes.”

Vai arī jaunā paaudze jau inficēta? “Tagad ir labāk, viss lēnām iet uz augšu, tomēr šai ziņā vēl atšķiramies no lietuviešiem. Tas, kas mums vēl tikai top, viņiem ir jau ilgus gadus. Lai kā klājas atsevišķā spēlē, svarīgākajā brīdī kaut kas nostrādā un viņi ir otrie Eiropā. (Jons) Valančūns bez izlases nespēj sevi iedomāties, rādot piemēru. Man ir daudz draugu lietuviešu, kuri nepieļauj, ka varētu nespēlēt. Ir jau izņēmumi, bet ļoti maz. Arī mēs esam patrioti, bet varam būt daudz lielāki. Ja tiešām gribam spēlēt izlasē, — braucam un spēlējam. Ja tā rīkotos visi un regulāri, varbūt izšķirošos brīžos kaut kas nostrādātu mūsu labā.”

2019. gada Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīra 10 spēlēs Latvijas komandas pieteikumā bijuši 26 spēlētāji, bet tikai viens — Jānis Blūms — piedalījies visās spēlēs. Dažā — pavisam īsu laika sprīdi, dažā — palīdzot īsos fragmentos, bet 2. decembrī izbraukuma spēlē Slovēnijā dodams izšķirošo ieguldījumu komandai tik svarīgajā uzvarā.

“Gatavojos kā vienmēr. Zināju, ka būs grūti, un bija. Mums noteikti vajadzēja uzvarēt, slovēņi varēja spēlēt brīvāk. Viņiem pirmajā puslaikā izdevās gandrīz viss, mums — gandrīz nekas. Otrajā pašā sākumā izdevās emocionāli pacelt komandu un pašam trāpīt savus metienus. Izrādās, vēl varu. (Smaida.) Uz konfliktu ar pretinieku gāju apzināti, un tā esmu rīkojies arī citās reizēs. Patīk laukumā parunāt ar pretinieku, pačakarēt. Arī Spānijas līgā esmu bijis viens no agresīvākajiem aizsargiem, kam treneri uzdeva segt un izvest no pacietības pretinieku līderus. Ja spēle neiet, vajadzīgas emocijas, jāparāda, ka neesam salauzti, ka cīnāmies. Tādās reizēs punkts, ko zaudējam tehniskās piezīmes dēļ, nav tik svarīgs. Ja mainīsies spēles raksturs, gan jau to dabūsim atpakaļ un arī tiesneši nākamajā epizodē nebūs tik bargi.”

Jāņa 31 punkts Slovēnijā (tai skaitā 28 — otrajā puslaikā) Latvijas komandai palīdzēja no 29:46 tikt līdz 82:77, saglabājot reālas izredzes pirmo reizi kvalificēties Pasaules kausa izcīņas finālturnīram. Priekšā divas izšķirošās spēles — 22. februārī Arēnā Rīga ar Spānijas izlasi un 25. februārī izbraukumā Melnkalnē.

“Tas būs labs pārbaudījums. Spānijas vīriešu izlase Rīgā būs pirmo reizi, un tas būs svarīgs notikums visai Latvijas basketbola sabiedrībai. Madridē gandrīz uzvarējām (7 sekundes pirms beigām mūsu komanda bija vadībā, tomēr mājinieki spēja gūt uzvaras grozu — 82:85), un tam punktam varēja būt zelta vērtība. Bet mēs jau nekad neesam svarīgas lietas atrisinājuši viegli un laikus. Parasti iznāk ar piedzīvojumiem, emocionāli. Domāju, ka februārī piedalīsies arī vismaz daļa Eirolīgas spēlētāju. Jāiet laukumā un abās jāuzvar.”

TURĒTIES SAPRĀTA ROBEŽĀS

Jānis jau gandrīz 20 gadus uz lielā basketbola skatuves ne tikai spēlē — arī dzīvo, saskaroties ar visām popularitātes saules un ēnas pusēm.

“Konkrēta klikšķa — redz, tagad esmu populārs — man nav bijis. Tas notika it kā pats no sevis. Spēlēju Brocēnos un Skonto, skatītāju pilnas tribīnes Daugavas sporta namā un Sporta manēžā, spēles translēja TV, jutu, ka cilvēki uz ielas pazīst. Kā tas ietekmēja? Pašam jau šķita — nekā. Tāds prātīgs puisis no laukiem. (Smaida.) Sākumā nebija iespēju — mamma iedeva 10 latus uz nedēļu. Pēc tam iespējas bija lielākas un vilinājumi arī. Nesaku, ka nedarīju tā, kā darīja daudzi citi, un neesmu izmēģinājis arī to, ko sportistam nevajadzētu izmēģināt, bet veiksmīgi iznāca turēties saprāta robežās. Brāļa piemērs palīdzēja izvairīties no dažādiem, tā teikt, blakusapstākļiem. Bija čaļi, kam tā nepaveicās.”

Jānis domā, ka pret popularitātes tradicionālo pavadoni — zvaigžņu slimību — bijis imūns. “Attiecības ar bērnības draugiem, paziņām, klases biedriem nav mainījušās. Paziņu loks paplašinājies un turpina augt. Kad ar ģimeni esmu, piemēram, teātrī, reti gadās, ka kāds nepienāk sasveicināties, aprunāties. Parasti cenšos atbildēt — kāpēc ne? Ne tikai Latvijā. Reiz Romā mani uzrunāja Panathinaikos fani, Ņujorkā — Bilbao komandas atbalstītāji.”

Bagātā pieredze izveidojusi priekšstatu par to, kādai vajadzētu būt ideālai basketbola organizācijai, taču vēl nav teikts, vai tāda taps Jāņa Blūma vadībā. “Basketbolā esmu bijis ilgi, piedzīvojis gan labas, gan ne tik labas lietas. Par treneri nevarētu strādāt. Pārāk nervozs darbs, jāspēj savaldīt emocijas. NBA Junioru līgā pamēģināju vadīt dēla komandu — traki gāja, pēc tam nācās atvainoties tiesnesim. Varbūt esmu pārāk kategorisks un gribu par daudz. Drīzāk gribētu būt saimnieks savā klubā — kā (Edgars) Jeromanovs Jūrmalā. Redzēs, kā būs. Vēl gribu un varu spēlēt.”

Sportiskā meistarība un ilggadība, pašdisciplīna, profesionālā attieksme pret dzīvi un basketbolu — kādā ziņā pats Jānis jūtas kā paraugs sportā? “Ikdienā tādās kategorijās, protams, nedomāju, bet ir patīkami, ja kādam jaunajam basketbolistam esmu kļuvis par paraugu, kādi man savulaik bija toreizējie Latvijas labākie basketbolisti. Sapņoju kādreiz spēlēt kā viņi un to sasniedzu. Katram jaunajam basketbolistam jābūt savam sapnim. Un, ja ļoti grib, tas piepildās.”

 

Jānis BLŪMS

Basketbolists

Dzimis1982. gada 20. aprīlī Saldū

Augums: 190 cm

Spēlējis: Latvijas komandās Brocēni-LMT, Skonto, BK Ventspils un VEF Rīga, kā arī Vloclavekas Anwil (Polija), Viļņas Lietuvos rytas (Lietuva), Neapoles Eldo un Sidigas Avellino (Itālija), Bilbao Bizkaia un Saragosas Tecnyconta (Spānija), BC Astana (Kazahstāna), Atēnu Panathinaikos (Grieķija) un Parma (Krievija)

Sportiskie sasniegumi: 3x Latvijas čempions (2005, 2006, 2017), Baltijas līgas čempions (2007), Kazahstānas čempions (2014), Grieķijas kausa ieguvējs (2015)

Pirmais latviešu basketbolists Eirolīgas ceturtdaļfinālā (2012)

Spēlējis Latvijas U18, U19 un U20 izlasē

Valstsvienībā debitējis 2002. gada 1. jūnijā. Kopš 2011. gada — valstsvienības kapteinis

Valstsvienībā 167 spēles (2. vieta), 1229 punkti, 108 uzvaras

Piedalījies 7 Eiropas čempionātos (2005, 2007, 2009, 2011, 2013, 2015, 2015)

Personiskie rekordi oficiālajās spēlēs: 32 punkti (2011. gada 31. augustā) ar Franciju, 7 precīzi trīspunktnieki (2018. gada 2. decembrī ar Slovēniju), 7 rezultatīvas piespēles (2018. gada 23. februārī ar Ukrainu)

Treniņā pēc kārtas iemetis 77 trīspunktniekus

Ģimenes stāvoklis: precējies — sieva Liene, dēls Roberts (13), meita Amanda (7)

Guntis Keisels
Guntis Keisels