Ģenerālsekretāra pirmā intervija

Deviņdesmitajos gados viņš kļuva par pirmo Latvijas pārstāvi, kas ievēlēts par kādas starptautiskas olimpiskā sporta veida federācijas viceprezidentu. Kopš pērnās vasaras Einars Fogelis ir Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) ģenerālsekretārs.

Pirmā saskarsme ar FIL (Trašu būves komisijas formātā) Einaram Fogelim kā jaunam inženierim bija vēl astoņdesmitajos gados, kad tika celta Siguldas trase. Latvijai atgūstot neatkarību, viņš sāka darboties starptautiskās federācijas Sporta komisijā, bet 1994. gadā Romā Fogeli ievēlēja par FIL viceprezidentu un piecas reizes šajā amatā pārvēlēja, bet 2018. gada Jāņos Einars Fogelis kļuva par FIL ģenerālsekretāru. Mūsu žurnāls ir pirmais, kas viņu intervē šādā statusā.

— Kāda ir hierarhija? Kurš FIL ir otrā persona aiz prezidenta? Viceprezidents vai ģenerālsekretārs?

— Ģenerālsekretārs. Viņš nodrošina sadarbību ar pārējām starptautiskajām federācijām un arī atbild par sadarbību ar nacionālajām federācijām. Ar manu atnākšanu ģenerālsekretāra tiešā pārziņā ir jaunatnes attīstības programmas, kur mums liels darbs priekšā. Ģenerālsekretārs veido federācijas sasaisti ar olimpisko spēļu organizācijas komitejām. Tagad ļoti intensīvi strādājam ar kolēģiem Pekinā un Lozannā, kur nākamziem notiks Jaunatnes ziemas olimpiskās spēles.

— Tātad tagad jūsu sēdeklis ir Berhtesgādenā, kur Vācijā atrodas FIL mītne?

— Mans sēdeklis ir un būs šeit Latvijā. Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, katru dienu komunicēju ar biroja ļaudīm Berhtesgādenē, kurus vada ļoti profesionāls izpilddirektors Kristofs Šveigers, vai, ja neieciešams, ar jebkuru starptautisku organizāciju. Tiesa, zināmu laiku nākas pavadīt arī lidmašīnās.

Starp citu, FIL Rīgas kongresā 2012. gadā tika mainīti mūsu organizācijas statūti, kas ļāva valdes sastāvu samazināt vairāk nekā uz pusi. Tagad federācijas struktūra ir krietni modernāka un mobilāka, bet arī šajā ziņā darba vēl pietiek.

— Jūsu vietu FIL viceprezidenta postenī tagad ieņem divkārtējais olimpiskais čempions no Itālijas Armīns Cīgelers, kuram nu tālāk jāattīsta arī dāmu sports.

— Ne jau viņam vienam. Tā ir kopējā federācijas politika. Tehniskie jautājumi būtībā ir atrisināti, Sanktmoricā jau noticis Eiropas junioru čempionāts, kurā pirmo reizi meitenes startēja arī divnieku kamanās un kur tās nākamziem redzēsim arī Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs. Tas ir viens virziens, kas iekļaujas kopējā daudz svarīgākā uzdevumā attīstīt visu kamaniņu sportu, kas saskaras ar aizvien pieaugošu konkurenci par jauniešu interesēm. Tas ir galvenais jautājums visu sporta veidu federācijām — kas ir tas āķītis, ar kuru mēs viņus paņemsim. Patlaban izstrādājam jaunu stratēģisko plānu, kurā ir arī daudzi ar tehniku saistīti jautājumi. Kā visus nodrošināt ar konkurētspējīgu inventāru, lai sacensības nepārvēršas tehnoloģiju mačos, kuros uzvar tikai tie, kam tās pieejamas. Svarīgi sacensības padarīt mazāk prognozējamas, ar uzvaras iespējamību plašākam lokam. Tad par kamaniņu sportu radīsies interese arī jaunās valstīs, bet mums savukārt jādomā, kā tām palīdzēt šo interesi īstenot, kā arī jāstiprina savs sporta veids itin visās valstīs.

— Starp citu, iznāk, ka dāmu divnieki olimpiskajās spēlēs varētu debitēt tieši Siguldā!

— Jā, mūsu tuvākā iespēja ir aiznākamajās — XXV ziemas olimpiskajās spēlēs. Pēdējā laikā jaunie sporta veidi vispirms tiek testēti Jaunatnes olimpiskajās spēlēs. Šādu ceļu līdz Tokijas spēļu programmai, piemēram, nogājis 3 x 3 basketbols vai sacensības dāmām monobobslejā, kas debitēs 2022. gadā Pekinā.

— FIL tradicionāli darbojas paprāvs pulciņš latviešu. Cik tagad federācijas institūcijās ir mūsu tautiešu?

— Domāju, ka patlaban Latvija viskuplāk pārstāvēta mums draudzīgajā Bobsleja un skeletona federācijā (IBSF). Mana kolēģe, viņu ģenerālsekretāre Heike Grosvanga teica, ka sezonas laikā IBSF nodarbinot 14—17 latviešus! FIL Sporta komisijā ievēlēts Atis Strenga, Medicīnas komisijā — Zane Krūze, Jaunatnes komisijā — Zintis Šaicāns, kā atlētu pārstāvis Tehniskajā komisijā — Andris Šics.

— Kāda ir FIL sadarbība ar jūsu konkurentiem uz to pašu ledus reni — IBSF?

— Visciešākā. Jokojam, ka mums ir viena ģimene, bet divas balsis. Kooperējamies un strādājam roku rokā, gan stiprinot savas pozīcijas starptautiskajā olimpiskajā apritē, gan attīstot savus sporta veidus.

— Vienīgie strīdi varētu būt par jaunbūvējamo trašu virāžu rādiusiem un garumiem…

— Vienmēr esam atraduši konsensusu. Abu federāciju Trašu būves komisijas strādā ciešā tandēmā, un mans mērķis, arī strādājot kā viceprezidentam, vienmēr ir bijis to tikai stiprināt. Pārfrāzējot — mēs nesēžam vienā laivā, mēs sēžam vienā renē. Starp citu, vairāki Vācijas vadošie bobsleja piloti, divkārtējo olimpisko čempionu Frīdrihu ieskaitot, savas karjeras sākuši kamaniņu sportā, kurā trases var sākt apgūt nesalīdzināmi ātrāk nekā bobslejā. Latvijā tagad šo ceļu sekmīgi iet Ralfs Bērziņš. Tas arī liecina, ka abām federācijām jādomā par kopēju attīstību.

Tie bija senāki laiki, kad trases būvēja, vairāk domājot tikai par vienu sporta veidu. Kamaniņām tādas trases ir Oberhofā vai Siguldā, kad, to sākot projektēt, bobslejs bija tikai sapnis. Ar kolēģiem esam apsprieduši iespēju Siguldā veidot starptautisku izcilības jeb treniņu centru — līdzīgi, kā to dara, piemēram, Riteņbraukšanas federācija, kooperējoties ar Starptautisko Olimpisko komiteju. Tā mēs varētu sniegt palīdzīgu roku to valstu atlētiem, kur kamaniņas, bobslejs vai skeletons nav prioritāri sporta veidi, kurām nav savu trašu, bet ir pietiekami talantīgi cilvēki, kas vēlas ar kādu no šiem sporta veidiem nopietni nodarboties. Mums pašiem ir spilgts piemērs — Haralds Silovs. Lai gan Latvijā nevaram runāt par plašu ātrslidošanas piramīdu, viņš, izmantojot arī šādus Starptautiskās Slidošanas federācijas centrus, spēja sagatavoties tā, ka Phjončhanā reāli cīnījās par medaļu, finišējot ceturtais.

— Vienīgā nelaime, ja Sigulda tiešām iegūst olimpisko statusu, trase pārbūves dēļ uz kādu laiku tiek slēgta.

— Tas ir viens gads, pat mazāk. Pārbūvējot pustrases tika nojauktas Altenbergā un Kēnigszē, darbi sākās tūlīt pēc sezonas un pa jaunajām renēm varēja braukt jau tā paša gada oktobrī.

— Ja es pārstāvētu dzelteno presi, tad vaicātu, kāda ir FIL ģenerālsekretāra alga?

— Algots ir tikai FIL izpilddirektors un biroja personāls, kuru veido trīsarpus darbinieki. Mums, pārējiem, prezidentu ieskaitot, tiek apmaksāti komandējumu izdevumi — viesnīcas, aviobiļetes.

— Cik valstis patlaban vieno kamaniņu sports?

— Aktīvā sacensību apritē piedalās vairāk nekā 30 valstu atlēti, FIL biedru sarakstā ir 52 nacionālās organizācijas, kongresos tiek pārstāvētas 42—45 valstis, jo dažās, piemēram, Holandē, vienu sezonu kamaniņu braucēji parādās, citu — atkal pazūd.

— Esat pārstāvēti visos kontinentos?

— Izņemot Āfriku. FIL ir pārstāvēta Austrālija, Jaunzēlande — tātad Okeānija. Austrālijai šobrīd ir aktīvs atlēts arī Pasaules kausa apritē — Aleksandrs Ferlaco, kurš četrus gadus mūsu partnerprogrammas ietvaros darbojas kopā ar Latvijas komandu. Jaunzēlandei ir diezgan laba junioru komanda, kas sacenšas dabīgajās trasēs, ar perspektīvu pāriet uz mākslīgā ledus trasēm, kurās gan arī viņi ar nelieliem pārtraukumiem tiek regulāri pārstāvēti. Aktīvā apritē ir Argentīna, bijusi arī Venecuēla, Brazīlija…

— Kur viņi trenējas?

— Lielākā daļa no viņiem studē Ziemeļamerikā un izmanto ASV vai Kanādas trases un šo valstu treneru pakalpojumus. Piemēram, argentīniešu mājas trase šobrīd ir Kalgari. ASV un Kanāda mūsu sportā tradicionāli ir ļoti spēcīgas un katrās olimpiskajās spēlēs cīnās par medaļām, tām ir labi attīstīta infrastruktūra, pietiekams finansējums, laba sportistu selekcija un pa divām trasēm katrā valstī.

Ķīna, gatavojoties Pekinas spēlēm, startē ar ļoti lielu junioru komandu un sāk piedalīties arī Pasaules kausa izcīņā pieaugušo konkurencē. Pēdējā gadā mazāk aktīva kļuvusi Japāna. Bet man pirms diviem mēnešiem bija saruna ar Japānas federācijas prezidentu un citām atbildīgām amatpersonām, par to, kā turpmāk varētu tikt izmantota Nagano olimpiskā trase, un par iespējām Japānai palīdzēt atjaunot bijušās tradīcijas mūsu sporta veidā.

— Kas notiek ar iepriekšējo divu spēļu trasēm?

— Soču trase funkcionē. Šogad tajā notiks Pasaules kausa izcīņas fināls, nākamgad paredzēts pasaules čempionāts. Arī pārējā laikā trase ir noslogota. Treniņiem šo trasi izmanto ne tikai Krievijas sportisti, bet, piemēram, pērn pēc Phjončhanas spēlēm tajā trenējās arī Austrijas un Kanādas kamaniņu braucēji.

Diemžēl, vismaz mums starptautiskajā federācijā, joprojām nav zināms, kas būs Phjončhanas trases saimnieks, kas organizēs tās ekspluatāciju. No FIL viedokļa — ar trim trasēm Āzijā, četrām Ziemeļamerikā un pārējām kamaniņu dzimtenē Eiropā sacensību kalendārā veidojas trīs ērti loki. Viens no starptautiskās federācijas uzdevumiem ir rast risinājumus, lai ar zināmu regularitāti sacensības šajos objektos notiktu. Nagano trase ir interesanta un kvalitatīva, tagad top Pekinas spēļu trase, un negribētos no aprites pazaudēt Phjončhanu.

— Cik tālu no Pekinas atradīsies nākamo ziemas olimpisko spēļu trase?

— Aptuveni 160 kilometru. Viens olimpiskais ciemats tiek būvēts pašā pilsētā netālu no 2008. gada vasaras spēļu stadiona, kas tiks izmantots arī ziemas spēļu atklāšanai. Arī citus jau esošos Olimpiskā parka objektus piemēros XXIV ziemas spēļu vajadzībām. Piemēram, olimpiskais peldbaseins uz laiku pārtaps par kērlinga halli. Blakus būs ātrslidošanas ovāls, hokeja halles. Vietā, kur pie Lielā Ķīnas mūra tiek būvēta bobsleja un kamaniņu trase, tiek veidots jauns ziemas sporta kūrorts ar kalnu slēpošanas trasēm un visu pārējo. Decembra sākumā man bija tas gods piedalīties Ķīnas Ziemas olimpiskā festivāla atklāšanā, kurā valdības pārstāvis apgalvoja, ka ziemas sporta popularizēšanas programmā visā Ķīnā esot iesaistīti… 300 miljoni cilvēku. Nenoliedzami, dzīves līmenis šajā milzīgajā valstī ir audzis un aktīvās atpūtas cienītāju skaits palielinājies, augot arī pieprasījumam pēc ziemas sporta veidiem.

— Kādā stadijā ir trases būvniecība?

— Patlaban tiek betonēta pamatrene. Darbus regulāri uzrauga mūsu federācijas, kā arī Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas pārstāvji. Ziņojumi liecina, ka darbi notiek pēc plānotā grafika, un 2020. gada pavasara pusē varēs notikt trases homogulācija.

— Kādi pārsteigumi tajā varētu sagaidīt sportistus?

— Trasi projektēja tā pati kompānija, kas šos darbus veica Phjončhanā. Trase būs ātra, ne tikai ar kritumiem, bet arī ar kāpumiem un dažām āķīgām virāžām.

— Kāpēc tik pasīvi kamaniņu sportā, arī bobslejā un skeletonā ir mūsu skandināvu kaimiņi?

— Grūts jautājums. Šajās valstīs ziemās tradicionāli dominē viss, kas notiek uz slēpēm, tas arī lielā mērā nosaka sporta politiku. Skandināvijā ir tikai viena mākslīgā ledus trase — Norvēģijā pie Lillehammeres. Diezgan aktīvi tradīcijas mēģina atjaunot Zviedrija, kas olimpiskajās spēlēs vienmēr bijusi pārstāvēta. Vēl līdz deviņdesmito gadu sākumam Hammarštrandā funkcionēja dabīgā ledus kamaniņu trase, kas tika izmantota arī Pasaules kausa izcīņai un dažādu rangu junioru sacensībām, un zviedru dzīve kamaniņu sportā ritēja diezgan aktīvi.

Starp citu, pirmais Eiropas čempionāts 1955. gadā notika Oslo, un vīriešu konkurencē pirmo zelta medaļu izcīnīja norvēģis Salvesens. Bet pēc 1994. gada spēlēm Lillehammerē bija četru piecu gadu periods, kurā ne tikai kamaniņu un bobsleja trase, bet arī gandrīz visas pārējās olimpiskās bāzes neuzņēma Pasaules kausa izcīņas sacensības. Ne biatlonā, ne distanču slēpošanā, ne tramplīnlēkšanā. Šos olimpiskos objektus varēja uzturēt no spēlēs gūtās peļņas daļas, un ieinteresētība tajās rīkot sacensības bija diezgan minimāla. Toties šīs bāzes intensīvi tika izmantotas tautas sporta vajadzībām. Lillehammere ir pietiekami interesants tūrisma reģions, kas katru gadu uzņem vairākus miljonus slēpotāju, un bobsleja trases galvenais pienākums bija vizināt tūristus.

Tāpat tas notiek Albērvilas spēļu olimpiskajā trasē Laplaņā, kuras apkaimes viesnīcās ir 200 000 gultu, kas ziemās ir pilnas ar kalnu slēpošanas faniem. Savām acīm esmu redzējis, kā pie trases ik pēc piecpadsmit minūtēm piebrauc lielais autobuss, kas pēc slēpošanas savācis tūristus. Iesēdina viņus tautas bobā, palaiž trasē, uztaisa bildi un finišā katram pasniedz sertifikātu, ka viņš veicis braucienu olimpiskajā trasē. Par kādiem 80 eiro no personas šis bizness no pēcpusdienas līdz vēlam vakaram iet rūkdams. Pēc lielā sporta nevienam nav sevišķas vajadzības. Objekts strādā komerciāli veiksmīgi, turklāt ekspluatācija izmaksā lētāk nekā parasti, jo nav nepieciešams augstas kvalitātes ledus. Pēdējos gados gan Laplaņa sāk atgriezties sporta apritē, un vairākas Centrāleiropas komandas šo trasi ar garajām taisnēm, specifiskajiem virāžu profiliem atkal izmanto saviem treniņiem, tehnikas pavasara testiem.

— Jūsu federācijai, kā arī Starptautiskajai Bobsleja un skeletona federācijai (IBSF) līdz janvāra beigām Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai jāiesniedz kopējs atzinums par aiznākamo ziemas spēļu rīkošanas iespējām Siguldā un Kortīnā d’Ampeco.

— Par Siguldu mūsu viedoklis jau ir gatavs. Par Kortīnu d’Ampeco nule aizsūtīju savu melnrakstu FIL kolēģiem apspriešanai. Tikai janvāra otrās nedēļas nogalē Milānas/Kortīnas d’Ampeco delegācija viesojās mūsu un arī IBSF mītnē, kur prezentēja savu redzējumu. Nebūs korekti, ja es tagad savas atziņas publiskošu. Teikšu tikai, ka itāļu pluss ir olimpiskā pieredze, ko viņi guva pirms divpadsmit gadiem, rīkojot Turīnas spēles. Par seno un leģendāro Kortīnas trasi, kurā gan sacensības notikušas tikai bobslejā, tagad grūti runāt kā par eksistējošu, jo gadus piecus sešus tā ir slēgta. Būtībā tur jābūvē jauna trase.

Sigulda sevi jau ir apliecinājusi, sarīkojot 26 Pasaules kausa izcīņas posmus, vairākus pasaules, Eiropas čempionātus, šoziem Siguldā notika arī Pasaules kausa izcīņa bobslejā divniekiem un skeletonā, tūlīt kārtējo reizi šajos sporta veidos notiks Eiropas kausa sacensības. Trase starptautiskajā apritē iekļāvusies ar visiem trim sporta veidiem. Ir ļoti pieredzējis personāls, augstas kvalifikācijas tiesneši, vienreizēji skatītāji.

Ir divi nopietni pretendenti. Kam par labu izšķirsies Starptautiskā Olimpiskā komiteja, to uzzināsim 25. jūnijā.

— Turīnas spēļu trase Čezānā iekonservēta, Kortīnas d’Ampeco daļēji mākslīgā ledus trase slēgta, bet itāļi nemitīgi cīnās ar vietām uz visaugstākajiem pjedestāliem. Kur tad viņi trenējas?

— Itālijas izlases mājas trase mūžīgi mūžos bijusi Īglsa Austrijā. Sportiskās piramīdas pamati tiek būvēti dabiskajās trasēs. Dienvidtiroles Itālijas pusē ir ļoti senas un stipras kamaniņu sporta tradīcijas. Izlases treneru korpusā ir tikai olimpiskie čempioni vai vismaz medaļnieki.

— Visas mākslīgā ledus trases atrodas mazpilsētās vai pat sīkos ciematiņos, bet dabiskā ledus trasē Pasaules kausa izcīņas posms šogad notiek lielpilsētā — pašā Maskavas centrā!

— Krievija aktīvi attīsta kamaniņu sportu abu veidu trasēs. Zvirbuļu kalnos netālu no lielā Lužņiku stadiona kritums ir pietiekams, lai izveidotu trasi. Ja līdzekļu tam netrūkst, šāds pasākums sporta veida popularizēšanai ir ļoti noderīgs. Pirms pāris gadiem Maskavas centrā ar lielu pompu tika sarīkots arī Pasaules kausa izcīņas posms kalnu slēpošanā paralēlajā slalomā. Bet pamatprocess dabiskā ledus trasēs notiek krietni tālākos Krievijas plašumos.

— Kaut gan latvieši tieši sāka ar dabiskā ledus trasēm, tās pie mums zudušas. Bez Cīrulīšiem bija trases arī Ogrē, Ikšķilē, Tukumā…

— Dzīve mainās. Septiņdesmitajos gados bija garš bezsniega ziemu periods, kurā nodzisa interese, pazuda cilvēki, kas ar to nodarbojās. Septiņdesmito gadu sākumā Latvijā diezgan attīstīta bija arī ziemeļu divcīņa, bija tramplīni Pļaviņās, Cēsīs, Gaiziņkalnā, Ogrē, Valmierā, Siguldā…

— Distanču slēpotāji, biatlonisti no globālās sasilšanas varētu aizbēgt ar rollerslēpēm. Renes sportiem ir kādas rezerves durtiņas?

— Visas modernās trases tiek būvētas nosegtas. Kopš zem jumta ir arī Sigulda, trasē ledu var jau liet septembrī, kad dienās gaisa temperatūra paaugstinās pat līdz plus 15 grādiem. Diezin vai ziemās pārskatāmā nākotnē mums draud šāds un lielāks siltums.

Einars FOGELIS

Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) ģenerālsekretārs, Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents, Latvijas Olimpiskās vienības valdes priekšsēdētājs, LOK viceprezidents

Dzimis: 1960. gada 30. aprīlī Siguldā

Izglītība: absolvējis Siguldas 1. vidusskolu, Rīgas Politehnisko institūtu (tagad RTU), ieguvis sociālo zinātņu maģistra grādu LU

Sportā: trenējies kalnu slēpošanā, kopš 1992. gada LOK Izpildkomitejas loceklis, no 2004. līdz 2012. gadam — LOK ģenerālsekretārs, Latvijas olimpiskās delegācijas vadītājs piecās spēlēs

Darba pieredze: Sporta pils direktora vietnieks, Sporta komitejas Celtniecības direkcijas vecākais inženieris, Siguldas kamaniņu un bobsleja trases ekspluatācijas dienesta priekšnieks, galvenais inženieris, direktors, IzM Sporta pārvaldes vadītājs (līdz 2004.)

Ģimenes stāvoklis: precējies, meitas un divu dēlu tēvs

Vaļasprieki: literatūra, slēpošana, teniss, vindsērfings, riteņbraukšana