Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Kad modīsimies no futbola murga?

Latvijas futbola valstsvienība turpina moku ceļu 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, bez variantiem zaudējot visās sešās spēlēs. Bet viss vēl nav beidzies, un bail pat iedomāties, kas notiks, kad oktobrī nākamajā mačā pie mums ciemosies poļi ar slaveno vārtu gūšanas mašīnu Robertu Levandovski priekšgalā.

Neviens jau neprasa, lai Latvijas izlase cīnītos par ceļazīmi uz Eiropas čempionātu, bet nevar arī visu laiku atdoties pretiniekiem bez pretošanās — šajā atlases ciklā kaunu nesagādāja tikai spēle Polijā, kur martā Latvijas futbolisti cīnījās godam, radot galvassāpēs zvaigžņotajiem poļiem. Diemžēl pēc spēles Varšavā nesagaidījām cerēto progresu, bet viss atkal ir aizgājis pa lejupslīdošu līkni — jau jūnijā piedzīvojām katastrofālus mačus savās mājās pret Izraēlu un Slovēniju, bet arī septembra spēlēs ar Austriju un Ziemeļmaķedoniju slovēņu trenera Slavišas Stojanoviča trenētā Latvijas izlase atkal demonstrēja depresīvu sniegumu.

Saprotams, ka arī līdzjutēji ir izdarījuši secinājumus un balso ar kājām — ar katru maču Daugavas stadiona tribīnes kļūst arvien tukšākas, un uz pēdējo spēli ar Ziemeļmaķedoniju atnāca nedaudz vairāk par diviem ar pusi tūkstošiem skatītāju. Oficiālajos atlases mačos valstsvienībai tik maz skatītāju nebija bijis kopš deviņdesmitajiem gadiem.

KOPĀ AR PUNDURIEM

Skaidrs, ka šobrīd mums futbolā nav tā labākā spēlētāju paaudze. Diemžēl ir arī acīmredzams, ka kaut kādu iemeslu dēļ valstsvienības mačos Latvijas labākie futbolisti nerāda visu, uz ko ir spējīgi, un jau spēlējam pundurvalstu līmenī. Šajā atlases ciklā bez punktiem vēl ir Sanmarīno, Igaunija, Andora, Gibraltārs, Fēru salas, bet Latvijas izlasei ir otra sliktākā vārtu attiecība (1:21) aiz Sanmarīno. Ja vēl atceramies, ka pirmajā atlases spēlē Ziemeļmaķedonijā vārtus mūsu labā guva pretinieku spēlētājs, tad neviens no mūsu futbolistiem šogad vēl nav izjutis vārtu gūšanas prieku.

Pāris pēdējos gados jau vairākkārt pēc Latvijas izlases mačiem ir bijusi sajūta, ka sliktāk vairs nevar būt, taču vienmēr kāds pieklauvē no apakšas un izrādās, ka ir iespējams nolaisties vēl zemāk. Kad vasarā Latvijas izlase savā laukumā zaudēja Izraēlai un Slovēnijai ar kopējo rezultātu 0:8 (paldies slovēņiem, ka vēl pasaudzēja mūs un šķērdēja momentus), tad šķita, ka tas būs pašcieņas jautājums turēties nākamajā mačā ar Austriju, taču Zalcburgā spēle būtībā beidzās gandrīz uzreiz, kā tā bija sākusies — divi zaudēti vārti pirmajās 13 minūtēs, un galarezultātā 0:6.

Par vēl vienu 11 vilku, kā patīk sevi dēvēt Latvijas izlasei, firmas zīmi kļuvusi ātrā vārtu zaudēšana — četros no sešiem mačiem pretinieki rezultātu atklājuši pirmajās 15 minūtēs, pret slovēņiem noturējāmies pusi puslaika, taču tad ielaidām uzreiz trīs vārtus.

DEBIJU LAIKS

Lai gan atlases turnīrs jau ir pāri pusei, bet Stojanovičam vēl nav izdevies atrast un izveidot valstsvienības kodolu, ne velti sešos mačos laukumā jau ir izgājuši 28 futbolisti. Salīdzinājumam — mūsu pēdējo pāridarītāju Ziemeļmaķedonijas izlases rindās šajā ciklā spēlējuši tikai 19 futbolisti. Protams, te ir arī objektīvi apstākļi, piemēram, septembra mačos Latvijas izlasei veselības problēmu dēļ nevarēja palīdzēt Šveices Superlīgā spēlējošais aizsargs Mārcis Ošs un Riga FC uzbrucējs Deniss Rakels, tāpat pēc trīs mēnešu izlaišanas tikai tagad atsāk spēlēt RFS aizsargs Vjačeslavs Isajevs un pussargs Artūrs Zjuzins. Šogad valstsvienībā nav spēlējis arī pagājušā gadā par Latvijas labāko futbolistu atzītais uzbrucējs Dāvis Ikaunieks, kurš vasarā atgriezās Latvijā no Čehijas virslīgas, taču RFS pamatsastāvā sāka spēlēt tikai augusta beigās. Sākotnējā valstsvienības kandidātu sarakstā nebija arī Dāvja brāļa Jāņa Ikaunieka, kuru Liepājā disciplīnu mīlošais treneris Aleksandrs Starkovs vasarā pat vienubrīd bija aizsūtījis uz kluba dublieru komandu, taču pēc Rakela izkrišanas no ierindas Jānis pat izgāja laukumā izlases starta vienpadsmitniekā mačā ar Ziemeļmaķedoniju un bija viens no aktīvākajiem mūsu komandā. 

Starp citu, Austrijā Latvijas valstsvienībā debitēja uzreiz trīs futbolisti — 22 gadus vecais centra aizsargs Antonijs Černomordijs, 28 gadus vecais aizsargs Armands Pētersons un vēl par gadu vecākais pussargs Boriss Bogdaškins. Diemžēl šis mačs izvērtās par īstu kuriozu šovu, jo pusi no vārtiem Latvijas futbolisti paši uzdāvināja — vispirms jau mača sākumā mūsu kapteinis Kaspars Dubra piespēlēja bumbu debitantam Bogdaškinam, kuru austrieši atbruņoja, gūstot vārtus. Ceturtie vārti tika ierakstīti mūsu vārtsarga Pāvela Šteinbora rēķinā, jo pēc austriešu sitiena bumba trāpīja pa vārtu stabu un ielidoja vārtos no vārtsarga kājas, bet pirms piekto vārtu zaudējuma tikko uz maiņu iznākušais Ritvars Rugins vārtu priekšā vienkārši netrāpīja pa bumbu. Baidos, ka tik Valmieras kluba pārstāvim Bogdaškinam pirmā spēle valstsvienībā neizrādās arī pēdējā, jo Boriss pielika rokas arī pie trešo vārtu zaudējuma, pilnīgi nevajadzīgi nopelnot 11 m soda sitienu uz saviem vārtiem. Šādas kļūdas parasti liecina par komandas psiholoģisko stāvokli, jo labos laikos parasti jau tā negadās, bet acīmredzot futbolistiem trūkst koncentrēšanās un pārliecības par saviem spēkiem.

Savukārt mačā ar Ziemeļmaķedoniju jau pirmajās 17 minūtēs zaudējām divus vārtus, iznīcinot visu intrigu, un, lai gan pēc tam arī Latvijas izlasei bija pāris momenti, tāpat tuvāk trešajam vārtu guvumam bija viesi, kad maķedoniešu pazīstamais veterāns Gorans Pandevs izgājienā viens pret vienu nespēja pārspēt vārtsargu Andri Vaņinu. Šajā spēlē Latvijas valstsvienības sastāvā debitēja 22 gadus vecais liepājnieku pussargs Mārtiņš Ķigurs un 25 gadus vecais Valmieras kluba uzbrucējs Ēriks Punculs.

TUKŠIE EKSPERIMENTI

Pēc katras neveiksmes Latvijas valstsvienības galvenais treneris Stojanovičs arvien turpina eksperimentēt, taču pagaidām vēl neviena līnija nav sakārtota — ne varam noturēties aizsardzībā, ne kaut ko izveidot uzbrukumā. Trenera taktiskie eksperimenti nav nesuši augļus, piemēram, pret slovēņiem Latvijas izlase spēlēja ar trim centra aizsargiem, taču pēc Eiropas mērogiem viduvējā Slovēnijas izlase Daugavas stadionā izskatījās kā labāko laiku Brazīlija. Savukārt mačā ar Ziemeļmaķedoniju Stojanovičs nolēma riskēt un likt akcentu uz uzbrukumu, taču ātri vien saprata savu kļūdu, ko apliecināja pārtraukumā veiktās izmaiņas.

Vārtos Latvijas valstsvienībā par pirmo numuru veterāna Andra Vaņina vietā izvirzījās Pāvels Šteinbors, kurš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Polijas Ekstraklases vārtsargiem. Šteinbors bija izcils spēlē pret Poliju, taču pēc tam izlasē vairs brīnumus nerādīja, trijos mačos ielaižot 14 vārtus, un pret Ziemeļmaķedoniju vārtos atgriezās 39 gadus vecais Vaņins, kuram vairs pietrūkst tikai vienas spēles līdz savam mērķim — 100. valstsacīkstēm.

Pēc kauna Austrijā Stojanovičs veica uzreiz piecas maiņas, īpaši eksperimentējot ar aizsardzību. Malā tika atstāts Kaspars Dubra, kurš Vaņina prombūtnē pildīja valstsvienības kapteiņa pienākumus. Jāpiebilst, ka šovasar Dubra ir pārcēlies uz pietiekami spēcīgo Ukrainas premjerlīgu, kur ar klubu Oleksandrija spēlēs Eiropas līgas grupu turnīrā. Interesanti, ka Stojanovičs gandrīz neizmanto RFS aizsardzības līdera Vitālija Jagodinska pakalpojumus, kurš šajā atlases turnīrā spēlējis tikai vienā mačā un arī tad tikai uz maiņu, lai gan pagājušajā gadā Vitālijs izlasē spēlēja visus mačus bez maiņām. Latvijas izlasē ir tikai viens futbolists, kurš izgājis laukumā visās sešās šā gada spēlēs — aizsargs Vitālijs Maksimenko no Slovēnijas kluba Ļubļanas Olimpija. Savukārt debitanti Černomordijs, un it sevišķi Pētersons, sevi no labākās puses bija apliecinājuši Riga FC mačos Eirokausos. Pavisam nesen, augustā, bijām liecinieki, kā Latvijas spēcīgākais klubs Riga FC Eiropas līgas priekšsacīkstēs izsita no turnīra Polijas un Somijas čempionvienības, absolūti līdzvērtīgā cīņā minimāli piekāpjoties Dānijas un arī visas Skandināvijas labākajam klubam Kobenhavn. Un nevar teikt, ka Rīgas klubs tik cienīgi spēlēja tikai uz leģionāru rēķina — rīdziniekiem Eiropas mačos parasti laukumā izgāja pusducis, bet Kopenhāgenā pat 10 Latvijas futbolistu.

Ļoti liela sastāva mainība Latvijas izlasē šogad ir vidējā līnijā, kur pie Stojanoviča visvairāk spēlē pieredzējušais centra pussargs Oļegs Laizāns, kurš pēdējos piecos mačos allaž bija iekļauts sākumsastāvā. Zīmīgi, ka Laizāns valstsvienībā astoņu gadu laikā aizvadījis jau 51 spēli, taču joprojām nav guvis vārtus. Pēdējā laikā regulāru vietu valstsvienības pamatsastāvā ieguvis arī pieredzējušais Vladimirs Kamešs, kurš šovasar arī pievienojās Latvijas spēcīgākajam klubam Riga FC, atgriežoties izlasē pēc gada pārtraukuma.

Par stabilu pamatsastāva spēlētāju jau ir kļuvis astoņpadsmitgadīgais liepājnieks Kristers Tobers, taču viņa laiks vēl ir priekšā. Nākotnē ceram arī uz deviņpadsmitgadīgo Danielu Ontužānu, kurš apgūst futbola prasmes slavenajā Vācijas klubā Bayern, vasarā pat ar Minhenes kluba pamatsastāvu dodoties pirmssezonas tūrē uz ASV, kur gan jau pirmajā mačā ar Londonas Arsenal viņš guva traumu, izkrītot no ierindas uz atlikušo pirmssezonas sagatavošanās posmu. Vācijas čempionātā Ontužāns arī šosezon spēlēs Bayern otrajā komandā, kas šogad pacēlusies uz pēc skaita trešo valsts līgu.

UZ VIENIEM VĀRTIEM

Īsts sausuma periods ir iestājies Latvijas izlases uzbrukuma spēlē, jo jau piecas spēles nav gūti vārti. Priekšējā līnijā Stojanovičs šogad lielākās cerības saistījis ar Vladislavu Gutkovski, kurš ikdienā spēlē pēc skaita otrajā Polijas līgā, taču valstsvienībā viņš vēl nav izcēlies ar rezultatīvu sitienu. Latvijas izlases trenerim daudz tika pārmests, ka valstsvienībā maz tiek izmantots Šveices Superlīgā spēlējošais uzbrucējs Roberts Uldriķis, taču pēdējā mačā ar Ziemeļmaķedoniju viņš ieguva iespēju parādīt sevi, bet laikam jau neizmantoja savu izdevību, jo pārtraukumā Uldriķis tika nomainīts no laukuma.

Pamazām sākam piemirst, ka mums bija arī perspektīvs uzbrucējs Artūrs Karašausks, taču viņš ir kaut kur pazudis un jau trīs mēnešus nav redzēts futbola laukumā. Karašausku var likt par piemēru jaunajiem censoņiem, mācot, kā nevajag izniekot talantu. Kā raksta latviešu dzeltenā prese, Karašausks ir ļoti sadraudzējies ar mūsu tenisa zvaigzni Aļonu Ostapenko. Interesanti, ka pie Stojanoviča valstsvienībā gandrīz nemaz nav spēlējis pārliecinoši rezultatīvākais šo laiku izlases uzbrucējs Valērijs Šabala, kurš tāpat kā Gutkovskis ikdienā iztiku pelna pēc skaita otrajā Polijas līgā. Tikai 24 gadus vecā Šabalas rezultativitātes kontā valstsvienībā jau ir 12 vārti, kamēr salīdzinājumā Gutkovskis vēl nav guvis vārtus izlasē, bet Uldriķim, Karašauskam, Rakelam un Kamešam katram ir tikai pa vieniem vārtiem valstsvienības rindās. Tiesa, tas pats Šabala pērn izlasē spēlēja regulāri, bet arī palika tukšā.

Skaidrs, ka mums nav tādu talantu, lai varētu turēt līdzi potenciāli spēcīgākiem pretiniekiem tikai uz meistarības rēķina vien vai spēlējot atklātu uzbrūkošu futbolu — mūsu vienīgā cerība ir dzelzs disciplīna, perfekta spēles organizācija un simtprocentīga pašatdeve. Kā jau tas bija mūsu futbola labākos laikos, kad mums bija meistarīgāki futbolisti. Diemžēl šobrīd neko no tā neredzam, un Latvijas futbola 11 vilki slīd arvien dziļāk bezdibenī, pamazām zaudējot pat visuzticīgākos no saviem līdzjutējiem, kuri pārdesmit gadus ir pārdzīvojuši par valsts galveno komandu, bet tagad atsakās piedalīties šajā farsā un iet uz stadionu. Un jāmet arī malā tā māžošanās ar vilkiem, kas mums nav nesusi veiksmi un nu jau tikai smīdina publiku.

 

EURO 2020 KVALIFIKĀCIJA

G grupa

Polija 6 – 4 – 1 – 1 – 8:2 – 13

Slovēnija 6 – 3 – 2 – 1 – 12:5 – 11

Austrija 6 – 3 – 1 – 2 – 13:6 – 10

Ziemeļmaķedonija 6 – 2 – 2 – 2 – 8:8 – 8

Izraēla 6 – 2 – 2 – 2 – 11:11 – 8

Latvija 6 – 0 – 0 – 6 – 1:21 – 0

Nākamās spēles:

10. oktobrī

Latvija—Polija, Austrija—Izraēla, Ziemeļmaķedonija—Slovēnija

13. oktobrī

Izraēla—Latvija, Slovēnija—Austrija, Polija—Ziemeļmaķedonija

16. novembrī

Slovēnija—Latvija, Austrija—Ziemeļmaķedonija, Izraēla—Polija

19. novembrī

Latvija—Austrija, Polija—Slovēnija, Ziemeļmaķedonija—Izraēla

Kristiāns Girvičs
Kristiāns Girvičs
laikraksta “Sports” repor.