Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Kad noteikumu pārkāpums kļūst par leģendu

Latvijas basketbola vēsturē ir bijis daudz leģendu. Piemēram, Valdis Valters ar saviem spriedelējumiem par pašmāju basketbolu, nereti tiek piesaukts arī zelta rokas īpašnieks Ainārs Bagatskis, bet visbiežāk pēc kāda skarbāka noteikumu pārkāpuma televīzijas komentētāji piemin Jāni Laksu, kurš sodus taisīja kā riktīgs latvju centra spēlētājs — tā, lai pretinieks neiemet soda metienus!

Jānis Laksa lielo basketbolu vairs nespēlē, bet trenē puišus Rīgā, Juglas sporta skolā, kā arī vada Saulkrastu amatieru komandu. Iespējams, ka daudzi jaunieši tikai ar grūtībām savelk kopā informāciju – televīzijas komentētāju regulāri piesaukto skarbo noteikumu pārkāpumu autoru un pašreizējo treneri Juglā un Saulkrastos.

Kā tad tur īsti ir ar Jāņa Laksas noteikumu pārkāpumu piesaukšanu brīžos, kad kāds no basketbolistiem uzšauj pa sāncenša rokām un bumbu vienlaikus?

„Šis Jāņa Laksas noteikumu pārkāpums basketbola sabiedrībā nešaubīgi ir folklorizējies,” sarunā ar žurnālu Sports uzsver basketbola pārraižu komentētājs un eksperts Renārs Zeltiņš, kurš pats basketbolu spēlējis profesionālā režīmā. „Savulaik ar Jāni Laksu spēlēts vienā laukumā, un viņa darbības vērtējums ir mainījies diametrāli. Sākumā Jānis bija sāncenšu komandā. Līdz ar to gan pašam, gan komandas biedriem nācās izbaudīt Laksas kroņa numurus. Vēl tagad atceros – tas bija sāpīgi. Pēc tam viss bija citādi, jo ar Jāni uzspēlēju arī vienā kluba. Tad Laksas noteikumu pārkāpumi bija kā piemērs jaunajiem basketbolistiem – nedrīkst pieļaut situāciju, kad sāncensis, neraugoties uz sodu, gūst divus punktus. Lai gan Laksa mācēja uztaisīt skarbus noteikumu pārkāpumus, tie ļoti reti tika klasificēti kā nesportiskā piezīme. Arī tas bija jāmāk!”

Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) apkopotā informācija liecina, ka 1967. gadā dzimušais Latvijas basketbolists Jānis Laksa pirmo reizi uzmanības lokā nonācis vēl tālajā 1992. gadā, kad vēsturiski oriģinālajā VEF sastāvā cīnījās Eiropas kausu ieguvēju kausa izcīņā. Eiropas kausus Laksa izbaudījis arī Bonus, ASK Brocēnu un BK Ventspils rindās, kā arī regulāri pārstāvējis Latvijas izlasi Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīros.

„Vislabāk jau noteikumu pārkāpumus atceras spēlētāji, kuri to ir izjutuši uz savas ādas. Lai arī galvenokārt esmu spēlējis tikai Latvijas klubos, taču prieks, ka vismaz ar kaut ko esmu palicis atmiņā ne tikai sāncenšiem, bet arī skatītājiem,” žurnālam Sports uzsver Jānis Laksa. „Vai tas tika darīts apzināti? Protams! Vairums personisko piezīmju jau nopelnīju nevis pret savu sedzamo, bet gan pret uzbrucējiem, kurus nav noseguši komandas biedri. Noteikumus pārkāpu situācijās, kad vairs nebija citas iespējas paglābt komandu no droša divu punktu zaudējuma. Turklāt tikai retais vairs atceras, ka šādu noteikumu pārkāpumu stratēģija savulaik parasti attaisnojās, jo pēc pirmā garām aizmestā soda metiena notika cīņa par atlekušo bumbu.”

Bijušais basketbolists gan piebilst, ka „spēlē katru skarbāku noteikumu pārkāpumu nevajadzētu nodēvēt par „Jāņa Laksas stilā”, taču lai jau piemin. Vēsturi jau neizmainīsi!”

Mūsdienu basketbolā vairums spēlētāju ir gana atlētiski, lai, neraugoties uz noteikumu pārkāpumu, gūtu grozu. Kā vērtējams aizsargs, kurš saņēmis personisko piezīmi, bet sāncensis vēl stājas uz soda metienu līnijas?

„Nav šaubu, ka aizsargs nav nospēlējis pareizi. Iespējams, ka viņš ir centies nosegt bez noteikumu pārkāpuma, taču uzvarētājs šajā divcīņā ir bijis uzbrucējs. Viņš ne tikai guvis divus punktus un sagādājis personisko piezīmi pretiniekam, bet arī saņēmis papildu iespēju gūt arī trešo punktu,” izvērtē Laksa. „Basketbols jau gadu gaitā mainās, taču nemainīgas ir īpašības, kuras nepieciešamas labiem sportistiem, — cīņasspars, azarts un vēlme uzvarēt. Tas ir bijis svarīgs toreiz, kad es vēl gāju laukumā, un arī pašreiz. Basketbols mainās līdz ar noteikumu uzlabojumiem, un tiem ir nepieciešams pielāgoties un attiecīgi darboties laukumā gan uzbrukumā, gan aizsardzībā.”

LAKSA VENTSPILĪ, VĒSTURE ATKĀRTOJAS

Savulaik BK Ventspils komandā spēlēja Jānis Laksa, nu to pārstāv Jāņa dēls Mārtiņš. 21 gadu vecais puisis vispirms gan ielauzās VEF Rīga rindās, bet šosezon ceļš viņu aizveda uz Ventspili, kas nešaubīgi īpaša ir arī Jānim Laksam.

„Labākās atmiņas ir saistītas ar septiņām sezonām Ventspils basketbola klubā. Bija iespēja būt komandā, sākot no spēlēm pilsētas 6. vidusskolā, beidzot ar kļūšanu par profesionālu klubu ar savu moderno sporta bāzi. 6. vidusskolas sporta zālei bija īpaša aura, jo skatītāji aizpildīja visas iespējamās vietas līdz pat laukuma sānu līnijām. Tad jau nāca pirmie amerikāņu leģionāri, papildu ažiotāža,” atceras Jānis Laksa.

„Nav pamata sūdzībām arī par turpmāko karjeru, jo Valmieras sastāvā palīdzēju komandai izcīnīt pirmās medaļas Latvijas čempionātā. Pēc tam nāca Barona laiks, kuru arī varētu raksturot kā produktīvu. Protams, bija arī ASK periods, kas beidzās ar visiem zināmu krahu.”

BK Ventspils un Rīgas klubu cīņas par LBL čempionu tituliem vēl daudziem palikušas atmiņā kā pašmāju basketbola augstākais punkts.

„Varētu teikt, ka pašlaik vairs neesmu lielajā profesionālajā basketbolā, tā norises varu vērot nedaudz no malas. Nešaubīgi, ka labākais ilggadības piemērs ir BK Ventspils, jo komanda ir populāra savā pilsētā, skatītāji apmeklē spēles. Protams, vairāk varētu vēlēties laukumā redzēt šīs pilsētas basketbola skolas audzēkņus, tas ir ļoti svarīgi,” izvērtē Laksa. „Noteikti neesmu dēla basketbola karjeras noteicējs un galvenais ietekmētājs. Protams, daudz ar Mārtiņu runājam un diskutējam par basketbolu, taču galīgā izvēle vienmēr ir viņa varā. Pašlaik BK Ventspils rindās atkal ir spēlētājs ar uzvārdu Laksa. Tas gan nenozīmē, ka esmu no skapja izvilcis savu veco Ventspils komandas formu, lai kā īpaši izceltu šo notikumu.”

KOPĀ AR SIEVU JUGLĀ

Jānis un viņa sieva Elita ir basketbola treneri Juglā, kas gan nav pati prestižākā vai zināmākā basketbola skola Rīgā.

Jugla pašlaik ir viena no lielās basketbola skolas Rīga sastāvdaļām. Var jau būt, ka Juglas sporta skola nav pati populārākā un par to ir mazāk dzirdēts, taču mēs noteikti neesam pabērnu lomā. Līdz šim Jugla vairāk izcēlusies ar meiteņu komandu sasniegumiem, taču arī puišiem ir panākumi. Kopā ar sievu Elitu trenētie puikas pagājušās sezonas regulāro čempionātu jaunatnes līgā pabeidza sestajā vietā. Iespējams, ka Juglas sastāvā nav pirmā lieluma zvaigžņu, taču arī mūsu komanda bija gatava cīnīties ar jebkuru pretinieku,” skaidro Laksa. „Arī šosezon turpinu darbu ar A grupas puišiem, vasarā komandas rindas papildinājām ar vairākiem jauniem 1993. un 1994. gadā dzimušiem basketbolistiem. Pēc tam, kad sporta skolu pameta treneris ar visu komandu, joprojām vēl izjūtam šī notikuma sekas. Labi spēlētāji mums vienmēr noder. Vasarā sastāvā iekļāvās puiši no Iecavas un VEF BS, kuri paši vēlējās treniņus turpināt pie mums. Starts bija sekmīgs, taču lielus robus komandā atstāja divu spēlētāju – Elvja Mičuļa un Gustava Puhova – jau sezonas laikā notikusī iesaukšana Latvijas U-18 izlases rindās startam Latvijas Basketbola līgā. Bet mēs turpināsim cīnīties!”

Ja jau gandrīz visas basketbola grupas Rīgā ir zem vienotās basketbola skolas sistēmas, ko tad vērtē potenciālie spēlētāji?

„Ar šo Juglas komandu strādāju pirmo sezonu, vairumu no viņiem iepazinu tikai vasaras treniņnometnēs. Bija arī spēlētāji, kuri vēlējās spēlēt tieši manā vadībā. Skaidrs, ka ar lielu selekciju nav iespējams nodarboties, jo jāstrādā ar tiem basketbolistiem, kuri ir manā rīcībā. Protams, es būtu gatavs īpaši strādāt ar gara auguma čaļiem, liekot lietā savu spēlētāja karjeras laikā gūto pieredzi. Tomēr ir ļoti liels slaido puišu trūkums. Ar to meklējumiem daudz jānodarbojas jaunāko grupu treneriem. Svarīgākais ir radīt vēlēšanos pēc basketbola, jo grūti jau piespiest darīt kaut ko netīkamu,” spriež Laksa.

AR AMATIERU NIANSĒM

Jānis Laksa jau otro sezonu strādā ne tikai Juglā, bet arī Saulkrastos, vadot pilsētas amatieru basketbola komandu.

„Pagājušajā sezonā ar Saulkrastu basketbolistiem izcīnījām otro vietu Latvijas Basketbola Amatieru līgā, kas bija augstākais sasniegums šīs pilsētas basketbolā. Gandarījums par paveikto bija gan spēlētājiem, gan man kā trenerim. Tā ir īpaša pieredze, jo spēlētāji uz treniņiem ierodas pēc darba dienas. Šādos apstākļos jāņem vērā dažādas nianses, lai sagatavotu basketbolistus ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski doties cīņā, aizmirstot par notikumiem dienas laikā,” atzīmē Laksa. „Arī šosezon turpinām startu šajā turnīrā, taču citā sastāvā, jo ierindā vairs nav sešu basketbolistu, ar kuriem guvām šo panākumu. Piemēram, Kristaps Melnbārdis šosezon pārstāv Barons kvartālu. Palīdzēt mums vairs nevar arī otrs komandas līderis Gatis Zonbergs. Tādēļ uzvaru ir daudz mazāk nekā pagājušajā sezonā, taču darbojamies savu iespēju robežās un vismaz pašlaik nepretendējam uz vietu LBL otrajā divīzijā. Ne mazums laba basketbola popularizēšanā pagājušajā sezonā deva arī tas, ka Barons lielāko daļu no sezonas mājas spēlēm aizvadīja Saulkrastos.”

Tieši šādā amatieru basketbola turnīrā ir vērojams lokālpatriotisms, kas tik ļoti pietrūkst mūsu lielajā basketbolā.

„Rezerves meklējam Saulkrastos, to apkārtnē, Ādažos un arī manā sporta skolas komandā Juglā. Šosezon jau LBL trešajā divīzijā iesaistījās arī Carnikavas vienībā, vēl vairāk palielinot intrigu. Ja līdz šim Saulkrastiem principiālākie sāncenši bija salacgrīvieši un limbažnieki, tad tagad pievienojušies arī carnikavieši. Spēlētāji jau viens otru lieliski iepazinuši, palīdzot arī man ar papildu informāciju,” Vidzemes batālijas atklāj Laksa.

Ikdienā Laksa visu uzmanību velta basketbola trenera darbiem un ir viens no tiem bijušajiem izcilajiem basketbolistiem, kuri atteikušies no spēlēšanas.

„Lai arī saņēmu piedāvājumu startēt Latvijas Maksibasketbola čempionāta 45+ grupas komandā, tomēr neesmu atsācis regulāri spēlēt basketbolu. Nepieļauju domu, ka varētu tikai iet uz spēlēm, jo nepieciešami arī treniņi, gatavošanās spēlēm. Nu nav tā, ka var izņemt no skapja kedas un vakarā doties uz maču. Pilnvērtīgiem treniņiem un spēlēšanai pašlaik neesmu atradis laiku un arī motivāciju,” piebilst Laksa.