Kauss maina pievienoto vērtību
Kausa izcīņa gandrīz vai katras valsts futbolā ir īsākais un nežēlīgākais turnīrs, kurā uz starta līnijas stājas meistarībā, taču ne ambīcijās atšķirīgas komandas. Var jau pastiept kausa kalendāru uz divām sezonām, taču var, sākot ar ceturtdaļfinālu, katru kārtu dubultot — uzvarētāju noteikt pēc divu spēļu rezultātu summas. Dažās valstīs bijuši dažādi eksperimenti, tomēr vairumā ir saglabājies vienmīnusa princips — zaudētājam jāizstājas. Atšķirībā no mēnešiem ilgstošajiem nogurdinošajiem čempionātiem, kuros gan līderiem, gan pastarīšiem draud kritiens neveiksmju bedrē, tomēr atliek arī laika no tās izrāpties un pārvarēt vājuma brīžus, kausa izcīņas spēlēs tādas izdevības nav. Reglaments ir nepiekāpīgs: zaudētājam turnīrs ir beidzies.
Tātad zaudētājam zaudējuma tiesa, kaut arī statistikā un valsts futbola vēsturē tam paliks kausa izcīņas finālista gods. Bet kausa ieguvējam, protams, pats kauss, kuru vēl tukšu vai vēlāk pilnu un putojoši dzirkstošu futbolisti liks pie mutes, laidīs no rokas rokā un nevaldāmā priekā auros.
CEĻŠ UZ LIELIEM MĒRĶIEM
Katras valsts kausa izcīņai ir arī sava pievienotā vērtība, ne velti šo trofeju pamatoti uzskata par otru svarīgāko tūlīt aiz čempiona titula. Valstīs ar nelielu virslīgas komandu skaitu kausa ieguvējs dažkārt uzreiz un tieši iegūst ceļazīmi uz Eiropas kausa izcīņas turnīru. Atkarībā no izlozes arī maziem klubiem (bet ar lielu kausu) paveras ceļš uz lielākiem mērķiem, un atbilstoši UEFA cenrādim, par katru piedalīšanos katrā no Eiropas kausa izcīņas trim kārtām saņemot tādu naudu, kāda citiem sportspēļniekiem pat sapņos nerādās. Lai piedalītos Eirokausos, katram klubam izdevumi arī nav nekādi mazie, taču iespējama lielāka sponsoru labvēlība. Ja Latvijā no nepilna desmita komandām četrām (!) ir reāla iespēja startēt Eiročempionu līgā un Eirolīgā, tad ir vērts ieguldīt, spēlēt un cīnīties ne tikai par cienīgu spēli divās pirmajās kārtās, bet arī šķielēt uz Eirogrupu turnīru, kā līdz šim tas pirms gadiem desmit izdevies tikai Ventspils komandai savējā trenera Romana Grigarčuka vadībā.
Nav nekādu šaubu, ka visu četru Latvijas klubu dalība — spēles, vārti, augstais cīņasspars un spēja savākties — iekaroja speciālistu un skatītāju simpātijas, pārliecināja par Eirokausu kvarteta potenciālu un patiesām vēlmēm to palielināt, sagaidot nākamo sezonu.
Taču, atgriežoties pie Latvijas kausa izcīņas finālspēles, gribas atzīmēt dažus faktorus, kas visai negaidīti apgāza ne tikai pārdrošas prognozes, bet arī šīs izšķirošās spēles gaitā izgaismoja fināla debitanta — RFS komandas — sportiskās gatavības, uzņēmības un rakstura līdz šim it kā nepamanītās, varbūt neievērotās stiprās puses.
Pa ceļam uz finālu RFS ne jau ideālā laika un laukuma apstākļos guva uzvaru pret spuraino Valmieru mājās (2:1), bet Jelgava savā laukumā izmocīja 1:1 pret Mettu. Ceturtdaļfinālā RFS otru spēli pēc kārtas izbraukumā, šoreiz Liepājā, atkal nepiekāpās (2:1), bet Jelgava līdz pēdējam šķērslim saņēmās un arī guva uzvaru Daugavpilī (2:1). Pusfinālu jelgavnieki sagaidīja un pavadīja ar uzvarētāju smaidu — Liepājas Karosta, kā jau bija cerēts, viesiem izrādījās īsta miera, nevis cīņas osta: 5:0 bez vārdiem.
Pavisam cita rakstura un spēles prasmes pārbaude bija jāpiedzīvo un jāliek lietā RFS komandai. Neviens neslēpa, ka gandrīz vai jaunais un tāpēc godkārīgais divkārtējais Latvijas čempions — FC Rīga — ir apņēmības pilns saviem tituliem pievienot arī Latvijas kausu. Bet šajā spēlē Rīgu bija grūti atpazīt un zīmīgi, ka divus vārtus no trijiem futbola skolnieku labā guva basketbolista slaiduma leģionārs Lemajičs, kas šo pašu sezonu bija iesācis… pretinieku — Rīgas— sastāvā… Galarezultāts 3:1.
LĀCIS JELGAVĀ
Jau ilgi pirms finālspēles LFF par tās epicentru izraudzīja Jelgavu, laužot ierasto tradīciju – kausa izcīņas fināls notiek galvaspilsētā. Interesanti, ka 11 pēdējos gados Jelgava finālā cīnījusies piecas reizes un četras reizes augsto balvu arī ieguvusi. Piecos finālos spēlējusi arī Ventspils vienība, kausu saņemot trīsreiz.
Neturot nevienu aizdomās, liekas, ka savs laimīgais laukums šoreiz jelgavniekiem sniedza lāča pakalpojumu. Viņi vēl nebija nedz iejutušies spēlē, nedz īsti to sākuši, kad bumba sabija viņu vārtos (jau sestajā minūtē). Šis minimālais 1:0 nostabilizēja RFS noteiktību un sadarbības precizitāti, kur laukuma vidū (tāpat kā visā spēlē) izcēlās rūdītais Šimanovičs, kurš nomainījās tikai pēc trešo vārtu gūšanas cīniņa 102. minūtē. No nokdaunam līdzīgā sestās minūtes trieciena jelgavnieki nevarēja attapties līdz pat puslaika pēdējai minūtei (45.), kad tos sagaidīja vēl otrs — Lemajičs panāca 2:0!
Puslaika pārtraukums nāca par labu galvenokārt salstošajiem skatītājiem (1200). Atlika zīlēt, ar kādu rezultātu zaudēs Jelgava… Un vēl atlika padomāt, ka galvaspilsētas kā kausa izcīņas finālspēles vietas tradīcija nebūt nav pārlūzusi uz visiem laikiem, jo sezonas svarīgākajām spēlēm jānotiek vislabākajos laukumos. Jelgavas laukums izvērtās par apgrūtinājumu abu komandu futbolistiem. Spēka un izturības visiem sacensoņiem bija pārpārēm, tāpēc itin bieži bija sitieni un netīri izklupieni vairāk pa kājām un ķermeni nekā pa bumbu. Turklāt spēcīgās vēja brāzmas tā koriģēja rezultātu, ka nepaklausīgā bumba maldināja spēlētājus – aizsargus un vārtsargus.
Pirmais puslaiks nepavisam neapstiprināja pat daļiņu no tā, ko prognozēja abu klubu oficiālās personas, stāstot par futbolistu gatavošanos finālam.
Ainars Tamusārs (FK Jelgava radošais direktors) trīs dienas pirms fināla un pirms atliktās spēles Jelgava—Rīga):
„Nekādas īpašās taupīšanās un saudzēšanas nebūs. Bija ilgs pārtraukums sakarā ar Latvijas izlases spēlēm. Aizvadījām pārbaudes spēli ar Tulas Arsenal (Krievijas premjerlīga). Uzvarējām ar 2:1. Ir jāatgriežas spēļu ritmā, jāsajūt partneri un laukums. Šodien Rīgai mēs nedomājam neko dāvināt.” (Spēle beidzās 0:0.)
Jelgavas treneris Oļegs Kubarevs, vaicāts par iespējamu rotāciju sastāvā pirms fināla:
„Mēs lielu rotāciju nevaram atļauties, mums nav spēlētāju diviem sastāviem. Esam noskaņoti spēlēt savu futbolu. Psiholoģisku atslodzi devām vārtsargam Vladislavam Kurakinam, arī aizsargam Romānam Rodem. Fināls mums nebūs ikdienišķa spēle. Pretinieki sev jau nodrošinājuši dalību Eirokausos, mums tas jāpaveic finālā. Kausa spēlēs nav ne līderu, ne pastarīšu. Visu var izšķirt viens moments, un nav iespēju to labot nākamajā spēlē. Mūsu priekšrocība ir mājas laukums un augsta motivācija.”
PĒC SPĒLES
Oļegs Kubarevs (Jelgava):
„Centāmies, cik spējām, izdarījām gandrīz neiespējamo, atspēlējoties pret ļoti spēcīgu pretinieku. Beigās spēki izsīka, par ko arī baidījāmies. Droši vien iespaidoja arī komandas kapteiņa Fernandesa noraidījums.”
Valds Dambrausks (RFS galvenais treneris):
„Tas bija mans pirmais fināls ārzemēs un ļoti smags. Puiši paveica lielu darbu, arī jelgavnieki darīja to pašu un krietni sarežģīja mums dzīvi. Latvijas futbolam šis fināls bija ļoti labs. Man šis fināls ir īpašs ar to, ka uzvarēts ir Latvijā, kur to paveikt ir visai grūti. Vienīgais fināla trūkums bija laukums. Taču pat tik smagā laukumā mūsu komanda brīžiem spēlēja ļoti labi. Šis fināls man bija ļoti svarīgs arī tāpēc, ka RFS vēsturē kauss ir pirmā trofeja, un tas ir liels solis uz priekšu.”
SKATS NO MALAS
Finālā gandrīz viss bija, kā finālā jābūt un pat vēl vairāk. Laukuma saimnieku pagalam neveiksmīgs pirmais puslaiks (0:2) un otrā puslaika sākuma septiņās minūtēs 2:2!
Taču spēles turpinājumā abas komandas cīnījās pret smago laukumu, brāzmaino vēju un nogurumu. Jelgavnieki, šķiet, gaidīja un cerēja uz pagarinājumu. Kad to arī sagaidīja, vēl atlika cerības uz 11 m sitieniem. Taču pagarinājumā bumbu un spēli vairāk un labāk kontrolēja Rīgas Futbola skolas futbolisti, kuru vidējās līnijas un šīs spēles līderis Šimanovičs guva neatvairāmus vārtus — 3:2. Uzvarētāji priecājās, kā tas uzvarētājiem pienākas. Savējie viņus apsveica, tikai zaudētāji nokārtām galvām, kur nu katrs, atstāja laukumu. Uzvarētājus pirmie apsveic zaudētāji. Bet arī tas ir jāprot.
PAR EIROKAUSU VILINOŠO VĒRTĪBU
Sponsori un ilggadējie klubu vadītāji, kas jau sajutuši UEFA naudas bonusu smaržu un garšu, un vēl vairāk tie, kas uz to cer un kaļ plānus, lai pēc iespējas ātrāk likumīgi panāktu leģionāru limita atlaides: konkrēti — katrā Latvijas čempionāta spēlē laukumā atļauts būt astoņiem (!?) leģionāriem. Bet vietējiem puikām pietiks… ar trijām vietām. Cerot uz šādu valstsvienības kandidātu izaugsmes iespēju apcirpšanu, leģionāriem bagātie treneri vietējos atstās malā. Pasaules lielā futbola klubos to var atļauties, taču mazajā Latvijā 100 sporta veidu konkurencē futbola talanti neaug kā agrāk sēnes pēc lietus. Mums nav un laikam nekad nebūs leģionāru par miljoniem, tāpēc vien katra mūsu kluba trenerim vajadzētu lepoties kaut vai ar pāris izlases kandidātu sagatavošanu. Varbūt tad ar laiku nebūtu jākaunas par valsti, kurā viņi strādā, jo tās nosaukums FIFA reitingā nīkuļo otrajā simtā. Bet tagad klubu vadītāji gribot vai negribot izlases sastādīšanu, sagatavošanu un, protams, obligāto atbildību par rezultātiem noveļ uz valstsvienības trenera (Latvijas praksē — ārzemnieka) galvu, pleciem (un arī kājām).
Pēdējā (jeb jaunākajā) no vairākiem Latvijas Futbola federācijas kongresiem limita izmaiņu aizstāvji apbrīnojami vienbalsīgi aizstāvēja jauno projektu, par galveno argumentu minot konkurences pieaugumu Latvijas čempionātā, taču neviens (!) pat neieminējās par ko citu, bet svarīgāko — par individuālo un komandu spēles meistarības izaugsmi.
Par konkurenci. Šodien nav pamata satraukties — tās augstais līmenis jau sasniegts aizvadītajā sezonā, kad jebkurš no tabulas pastarīšiem varēja pieveikt vai dalīja punktus ar jebkuru no favorītiem — visiem četriem Eirokausu cīņu dalībniekiem.
Bet kur un kādās komandās turpmāk spēlēs mūsu tagadējie jaunie — labākie no akadēmijām, no U-17 līdz U-21 izlases vienībām? Turīgākie Latvijas klubi priekšroku dos leģionāriem, bet Latvijas izlases trenerim valsts galvenā komanda būs jāsastāda no tiem trijiem, kas paliks pāri… UEFA šim grūtajam uzdevumam devusi tikai nepilnu nedēļu pirms katras starptautiskās spēles. Leģionāru skaita palielināšana (vai samazināšana) ir tikai speciālistu (treneru), nevis kongresu delegātu balsotāju kompetencē. Kāpēc pieprasījums tik augsts un strikts — astoņi, nevis seši vai septiņi? Lai mūsu jaunie futbolisti apgūtu pieredzi, augtu, to var panākt, tikai spēlējot kopā vienā laukumā ar labākajiem leģionāriem, nevis sēžot rezervistu vietās vai klaiņojot pa Eiropas viduvējiem klubiem, vietu laukumā meklējot.
ĪSI PAR TRENERIEM
Valds DAMBRAUSKS, RFS treneris
Dzimis 1977. gada 7. janvārī Lietuvā. Profesionāli futbolu nav spēlējis. Trenera darbu sācis Anglijā. Pirmā komanda — Kingsbury London Tigers. Pēc tam Lietuvas U-17, U-19, Panevēžas Ekranas, Viļņas Žalgiris. Kopš 2017. gada — RFS.
Lietuvas čempions 2015., 2016. gadā ar Žalgiri.
Lietuvas Kauss 2014./2015., 2015./2016., 2016. (ar Žalgiri).
Lietuvas Superkauss 2015., 2016., 2017. (ar Žalgiri).
2016. gadā Lietuvas labākais treneris.
Oļegs KUBAREVS, FK Jelgava galvenais treneris
Dzimis 1966. gada 8. februārī Baltkrievijā. Spēlējis vairākos Baltkrievijas klubos, kā arī Kazahstānā, Krievijā un Latvijā (Rēzeknes Vairogs — 1995. g.). Trenējis vairākus Baltkrievijas klubus, Moldovas Zimbrul un Dacia. Ar Jūrmalas Spartaku 2016. gadā kļuvis par Latvijas čempionu. Latvijā vēl trenējis FK Rīga, kopš 2019. gada vasaras FK Jelgava galvenais treneris.
Kā spēlētājs — Baltkrievijas čempions un divkārtējs Kausa izcīņas uzvarētājs.
Kā treneris — Baltkrievijas un Moldovas Kausa izcīņas uzvarētājs.
