Sezona, ko neaizmirsīs vismaz Rīgā un Valmierā
Latvijas futbola sezona beigusies ar galvaspilsētas klubu triumfu — otro gadu pēc kārtas valsts čempionu titulu izcīnīja Riga FC, bet Optibet Virslīgas otra spēcīgākā vienība — Rīgas Futbola skola — ieguva savu pirmo trofeju, uzvarot Latvijas kausa izcīņā. Kārtējo reizi pie medaļām tika FK Ventspils, bet gavilēt varēja arī Valmierā, kas nopelnīja iespēju nākamgad debitēt Eiropas kausos. Toties šosezon nav, par ko priecāties Jūrmalā, Liepājā un Jelgavā.
ČEMPIONU ZĪMOGS
Lai gan Riga FC čempionu titulu nodrošināja vēl pirms pēdējiem diviem mačiem, patiesībā pirmās vietas liktenis bija izšķirts krietni agrāk, un jau pirms pēdējā, ceturtā, čempionāta riņķa diez vai kāds šaubījās, ka Riga FC nosargās līderpozīcijas. Sezonas sākumā gan šādu notikumu pavērsienu bija grūti paredzēt, bet atkārtojās pagājušā gada scenārijs, kad čempionāta startā pārliecinošā vadībā izvirzījās Rīgas Futbola skola, taču tad Riga FC galvenajiem konkurentiem sākās krīze, bet čempioni arvien uzņēma apgriezienus.
Interesanti, ka pavasarī Riga FC bija neskaidrības ar komanda vadību — februārī par galveno treneri tika iecelts portugālis Luišs Pimentu, taču dažas dienas pirms čempionāta starta viņš pameta Rīgas klubu, savukārt pēc divām spēļu kārtām Rīgas komandas vadības stūre tika uzticēta mums labi pazīstamajam Baltkrievijas trenerim Oļegam Kubarevam, kurš gan ar Riga FC nostrādāja vien četrus mačus. Pēc tam līdz sezonas beigām vienību turpināja vadīt vietējais futbola speciālists Mihails Koņevs, kurš iepriekš Riga FC bija vairāku galveno treneru palīgs, ik pa laikam vajadzības gadījumā viņus aizstājot.
Riga FC izdevās veiksmīga sastāva komplektācija ar plašu līdzvērtīgu rezervistu soliņu, kas vasarā ļāva veiksmīgi spēlēt divās frontēs, jo Eiropas sezona rīdziniekiem izvērtās negaidīti gara — astoņi mači. Tieši par cienīgo sniegumu Eiropas līgas priekšsacīkstēs Rīgas klubs ir pelnījis vislielāko atzinību — pēc zaudējuma 11 m sitienu sērijā Čempionu līgas kvalifikācijas pirmajā kārtā Īrijas čempioniem Dundalk rīdzinieki vēlāk Eiropas līgas priekšsacīkstēs divu spēļu summā tika galā ar Polijas čempioniem Piast Gliwice (2:3, 2:1) un Somijas HJK (1:1, 2:2), izšķirošajā kārtā par iekļūšanu grupu turnīrā sīkstā cīņā piekāpjoties Dānijas un visas Skandināvijas stiprākajam klubam Kobenhavn (1:3 un 1:0). Tieši atbildes spēli ar Kopenhāgenas klubu var saukt par šīs sezonas Latvijas futbola galveno notikumu (diemžēl par 11 vilkiem labāk paklusēt), ko apliecināja septiņi tūkstoši skatītāju Skonto stadiona tribīnēs. Jāpiebilst, ka par šīs sezonas spēlēm Eirokausos Riga FC no Eiropas Futbola federācijas (UEFA) prēmijā nopelnīja nepilnus 1,4 miljonus eiro.
Ja runā par apmeklētību, tad virslīgas sezonas rekordu uzstādīja Rīgas derbijs vasaras sākumā, kad Riga FC un RFS spēkošanās sapulcēja vairāk nekā trīs tūkstošus skatītāju. Latvijas virslīgas finišā abus labākos Rīgas klubus šķīra septiņi punkti, bet Riga bija pārāka arī savstarpējos mačos — 1:3, 2:0, 2:1 un 1:1. Interesanti, ka vasaras sākumā RFS no čempioniem pārvilināja pagājušā gada virslīgas labāko snaiperi Darko Lemajiču, taču Riga FC atrada labu aizstājēju — par komandas labāko snaiperi Latvijas čempionātā ar septiņiem gūtajiem vārtiem kļuva ukrainis Romans Debelko, kurš arī iesita trīs svarīgus golus Eiropas mačos. Pavisam sezonas laikā Riga FC sastāvā laukumā izgāja 15 leģionāri, bet visvairāk spēlēja serbs Stefans Paničs, albānis Herdi Prenga, brazīlietis Felipe Brizola un horvāts Tomislavs Šaričs.
Vasarā Rīgas klubam pievienojās arī divi Latvijas izlases priekšējās līnijas spēlētāji Deniss Rakels un Vladimirs Kamešs. Starp citu, septembrī Latvijas valstsvienībā debitēja vēl divi Riga FC aizsargi — Antonijs Černomordijs un Armands Pētersons. Tāpat Rīgas klubs uz Latvijas izlasi šogad regulāri deleģēja arī divus vidējās līnijas spēlētājus — Oļegu Laizānu un Ritvaru Ruginu. Par īstu Latvijas čempionāta veiksmes talismanu var uzskatīt aizsargu Elvi Stugli, kurš jau ceturto gadu pēc kārtas nopelnījis Latvijas čempionāta zelta medaļas — pirms pievienošanās Riga FC aizkrauklietis divreiz kļuva par čempionu Jūrmalas Spartaka sastāvā. Pirms sezonas daudz tika gaidīts no izlases uzbrucēja Artūra Karašauska, taču viņš neguva nevienus vārtus, pēdējo spēli klubā aizvadīdams jau jūnijā.
MIERINĀJUMA KAUSS
Tāpat kā pērn, arī šogad čempionātu ļoti pārliecinoši iesāka Rīgas Futbola skola, kas uzvarēja pirmajās septiņās spēlēs, izvirzoties turnīra vadībā, taču skolnieku prieki atkal izrādījās pāragri — pēc pirmā izrāviena maijā sekoja sešu maču sērija bez uzvarām, un arī vēlāk — vasarā — RFS demonstrēja ļoti nestabilu sniegumu, krietni atpaliekot no galvenajiem konkurentiem. Tomēr lietuvieša Valda Dambrauska trenētā RFS pārliecinoši aizvadīja pēdējo riņķi, droši tiekot pie sudraba medaļām.
Ņemot vērā RFS spēlētāju sastāvu un ambīcijas, otro vietu diez vai var saukt par lielu panākumu, taču sezonas izskaņā Daugavas kreisā krasta komanda tika pie savas pirmās trofejas, izcīnot Latvijas kausu. RFS ceļš līdz kausam bija visai dramatisks — astotdaļfinālā rīdzinieki tikai mača kompensācijas laikā izcīnīja uzvaru 2:1 Valmierā, ceturtdaļfinālā RFS vēl piecas minūtes pirms beigām zaudēja Liepājā, taču paspēja pamatlaikā izraut uzvaru 2:1 (abos mačos uzvaras vārtus guva serbu uzbrucējs Darko Lemajičs). Savukārt pusfinālā skolnieki principiālā Rīgas derbijā izrēķinājās ar Latvijas čempioniem (3:1, divi vārti Lemajičam), bet finālā Jelgavā rīdzinieki laukuma saimnieku pretestību salauza tikai papildlaikā (3:2, atkal ar rezultatīvu sitienu izcēlās Lemajičs, bet uzvaras vārtus guva slovāks ar Austrijas pasi — Tomašs Šimkovičs). Drīz pēc kausa iegūšanas kļuva zināms, ka Dambrausks turpinās darbu ar RFS komandu, lai gan sezonas laikā par to jau sāka rasties šaubas.
Pavasara beigās krīzes laikā RFS radās lielas problēmas ar vārtu gūšanu (četras sausas spēles pēc kārtas), bet šo problēmu atrisināja no galvenajiem konkurentiem Riga FC pārnākušais Lemajičs, kurš otro gadu pēc kārtas kļuva par Latvijas virslīgas rezultatīvāko spēlētāju — piecus vārtus viņš guva vēl Riga FC labā, bet RFS rindās augumā raženais uzbrucējs savam virslīgas rezultativitātes kontam pieskaitīja vēl desmit golus. RFS labi pastrādāja vasaras transfēru tirgū — ļoti noderīgs izrādījās Lietuvas valstsvienības pamata aizsargs Edvīns Girdvainis, bet no ārzemēm dzimtenē atgriezās Latvijas izlases spēlētāji Dāvis Ikaunieks un Andrejs Cigaņiks. Par komandas centrālo figūru vēl būtu jāsauc uzbrūkošais pussargs Šimkovičs, kurš izcēlās ar astoņiem vārtu guvumiem. Kopumā RFS krāsas čempionātā aizstāvēja 16 ārzemju futbolisti. Svarīgas detaļas RFS mehānismā bija arī mūsu valstsvienības aizsargi Vitālijs Jagodinskis un Roberts Savaļnieks, diemžēl nopietnas traumas dēļ lielāko daļu sezonas izlaida vēl viens Latvijas izlases aizsargs — Aleksandrs Isajevs, bet nu jau vairākas gadus ar savainojumiem joprojām mokās agrākais valstsvienības pussargs Artūrs Zjuzins.
Šogad RFS arī debitēja Eiropas līgā, kur kvalifikācijas pirmajā kārtā rīdzinieki piedzīvoja īstu drāmu, vispirms viesos negaidīti ar 3:2 uzvarot Slovēnijas čempionāta līdervienību Olimpija, bet atbildes spēlē Rīgas Daugavas stadionā izšķirošos vārtus zaudējot jau mača kompensācijas laikā (0:2).
MŪŽĪGI EIROPĀ
Kā jau ierasts, pie Latvijas čempionāta medaļām tika Ventspils klubs, kas savā pastāvēšanas vēsturē 23 gadu laikā tikai divreiz palicis ārpus godalgoto trijnieka — šogad ventspilnieki gan nopietni neiesaistījās cīņā par čempionu titulu, bet ceturto vietu apsteidza tikai par vienu punktu. Tādā veidā FK Ventspils ieguva tiesības nākamgad jau 22. reizi pēc kārtas piedalīties Eiropas kausos. Interesanti, ka ventspilnieki uzvarēja tikai 12 no 32 spēlēm, bet ar to pietika bronzas medaļām.
FK Ventspils jau ar pirmajām spēlēm demonstrēja nestabilu sniegumu, tāpēc jau pēc devītās kārtas klubs atbrīvoja no galvenā trenera darba Melnkalnes futbola speciālistu Dejanu Vukičeviču. Pēc tam šos pienākumus pārņēma Igors Kļosovs, kurš agrāk pamatā bija pazīstams kā Aleksandra Starkova palīgs Latvijas valstsvienībā. Tomēr arī Kļosovs nenoturējās amatā līdz sezonas beigām, un čempionāta pēdējo mēnesi ventspilniekiem uz komandas soliņa galvenais bija vārtsargu treneris Aleksandrs Kulakovs. Nav gan noslēpums, ka Ventspilī komandas spēles vadīšanā labprāt iesaistās arī kluba prezidents no Krievijas Adlans Šišhanovs, kurš šogad Moldovā pat esot ieguvis B kategorijas trenera licenci. FK Ventspils prezidents gan izceļas ar emocionālu uzvedību un skaļiem paziņojumiem, piemēram, pēc viena no mačiem publiski nosaucot tiesnesi par āzi, tāpēc šogad viņš no Latvijas Futbola federācijas pāris reizes izpelnījās gan naudas sodu, gan diskvalifikāciju.
Ventspilnieku rindās sezonas laikā uzspēlēja 17 leģionāri, no kuriem labāko — nigēriešu uzbrucēju Tosinu Aijegunu — Kurzemes klubs vasarā pārdeva Šveices klubam Zurich. Ar 11 gūtajiem vārtiem Tosins gan tāpat paspēja kļūt par Ventspils komandas labāko snaiperi. Zīmīgi, ka vietējie Ventspils kluba futbolisti šogad gandrīz nenonāca Latvijas valstsvienības redzeslokā, tikai uz novembra mačiem pēc dažu pamata spēlētāju izkrišanas tika uzaicināts dzeltenzilo pussargs Ingars Sarmis Stuglis.
Šogad FK Ventspils arī pārvarēja divas Eiropas līgas kvalifikācijas kārtas, pārliecinoši tiekot galā ar Albānijas klubu Teuta Durres (3:0, 0:1) un Maltas Gzira United (4:0, 2:2), vēlāk bez variantiem zaudējot portugāļu Vitoria Guimaraes (0:3, 0:6).
VALMIERAS IZNĀCIENS
Pagājušajā sezonā Valmieras komanda virslīgā palika pēdējā vietā, saglabājot vietu mūsu klubu futbola augstākajā sabiedrībā tikai virslīgas paplašināšanas dēļ. Tomēr šogad Valmiera Glass ViA palika tikai viena punkta attālumā no bronzas medaļām, negaidīti izcīnot ceļazīmi uz Eirokausiem. Žēl, ka Eiropas debija nākamvasar diez vai varēs notikt Valmierā, jo Jāņa Daliņa stadionā pilnā sparā rit rekonstrukcija, kas līdz vasarai vēl nebūs pabeigta, bet Vidzemes Olimpiskā centra laukums šobrīd neatbilst Eiropas standartiem.
Valmieras kluba vadība trāpīja desmitniekā ar galvenā trenera izvēli, uzaicinot gruzīnu speciālistu Tamazu Pertiju, kurš agrāk bija izcīnījis Latvijas čempionāta medaļas ar Rīgas Skonto un FK Liepāja. Salīdzinot ar pagājušo sezonu, gandrīz pilnībā nomainījās arī Valmieras komandas sastāvs — joprojām ierindā palika vidzemnieki Mārcis Ērglis, Madis Miķelsons, Alvis Jaunzems, arī nu jau 38 gadus vecais veterāns Gatis Kalniņš, bet uz Valmieru pārsvarā pārcēlās futbolisti, kuri nebija nepieciešami citiem virslīgas klubiem. Toties rudenī valmieriešu pussargs Boriss Bogdaškins un uzbrucējs Ēriks Punculs jau debitēja Latvijas valstsvienībā, novembrī uzaicinājumu uz izlasi saņēma arī pussargs Aleksejs Grjaznovs. Daudz labus vārdus pelnījis arī jaunais vārtsargs Vladislavs Lazarevs, kurš bija viens no tikai diviem čempionāta spēlētājiem, kas nospēlēja visus 32 mačus. Valmieras komandai palīdzēja arī desmit leģionāri. Vasarā uz Valmieru pārcēlās jaunais nigēriešu uzbrucējs Toluvalase Arokodare, kuram pietika ar pusi sezonas, lai ar septiņiem vārtu guvumiem kļūtu par vienības labāko snaiperi.
Valmiera apbrīnojami veiksmīgi spēlēja ar čempioniem Riga FC, kas tikai ceturtajā savstarpējā mačā prata pārspēt valmieriešu vārtsargu — 1:0, 1:0, 0:0 un 0:1. Ne reizi Valmieru neprata apspēlēt arī FK Ventspils — vispirms abas komandas trīs reizes nospēlēja neizšķirti, bet pēdējā riņķī Vidzemes Olimpiskā centra laukumā ar 2:0 pārāki bija mājinieki. Taču tajā pašā laikā valmierieši dalīja punktus uz pusēm ar abām virslīgas vājākajām komandām — Daugavpili un Mettu. Priecājoties par veiksmīgo sezonu, valmieriešiem gan varētu būt arī neliela vilšanās, ka komanda izlaida no rokām medaļas, ko nodrošinātu uzvara pēdējā mačā ar pastarīšiem Mettu, taču valmierieši pamanījās izšķērdēt jau spēles sākumā iegūto trīs vārtu pārsvaru (3:3).
CAURĀ JŪRMALA
Piektajā vietā virslīgā finišēja Jūrmalas Spartaks, kas palika ārpus Eirokausu zonas. Jūrmalnieku Eiropas cerības sabruka trīs kārtas pirms čempionāta finiša, kad Spartaks ar 0:3 zaudēja Valmierā. Spartaks ļoti smagi sāka šo sezonu (ar sešiem zaudējumiem pirmajās astoņās spēlēs), taču pēc lieliski aizvadītā otrā riņķa, kad septiņos mačos tika gūtas sešas uzvaras, čempionāta ekvatoru jūrmalnieki sasniedza, esot pirmajā trijniekā. Tomēr uz rudens pusi komandas rezultāti atkal jūtami pasliktinājās.
Spartaka mači parasti bija bagātīgi ar vārtu guvumiem — rezultatīvāk par jūrmalniekiem spēlēja tikai abi stiprie Rīgas klubi, taču Spartaks arī zaudēja visvairāk vārtu čempionātā (vidēji tieši divus vārtus spēlē). Pavisam bēdīgi Spartakam klājās, tiekoties ar čempioniem Riga FC — četrās zaudētās spēlēs ielaisti 18 vārti. Spartaks arī piedzīvoja smagāko sagrāvi čempionātā, ar 0:6 piekāpjoties RFS, bet pavisam čempionātā jūrmalnieki piedzīvoja astoņus zaudējumus ar vismaz trīs vārtu pārsvaru. Tomēr tajā pašā laikā Spartaks pa trim reizēm apspēlēja tiešos konkurentus no Valmieras un Liepājas.
Jūlija sākumā liels zaudējums jūrmalniekiem bija pussarga horvāta Tina Vukmaniča pāriešana uz RFS — viņš jau bija guvis piecus vārtus un tika atzīts par maija labāko spēlētāju virslīgā. Vasarā gan Spartaks mēģināja atrast perspektīvus futbolistus citos Latvijas klubos, kad no Valmieras uz Jūrmalu pārcēlās jaunie Klāvs Kramēns un Jānis Krautmanis, bet no Daugavpils — Raivis Skrebels un Verners Zalaks, taču tas nedeva ātrus rezultātus. Tāpat sezonas otrajā pusē pēc piecu gadu laimes meklējumiem ārzemēs mūsu virslīgā atgriezās pieredzējušais Latvijas izlases aizsargs/pussargs Igors Tarasovs, bet pirms sezonas pēdējā mača par futbolista karjera beigām paziņoja viņa vienaudzis 31 gadu vecais Edgars Gauračs, kurš ar Spartaku vēl 2016. un 2017. gadā kļuva par Latvijas čempionu, bet pāris pēdējās sezonas paralēli spēlēšanai (šogad Edgara rēķinā virslīgā bija pieci gūtie vārti) pildīja arī kluba direktora pienākumus.
Itāliešu trenera Nuncio Dzavetjēri vadībā šosezon uzspēlēja 15 leģionāri (septiņi — no Nigērijas), bet serbu pussargs Nemanja Belakovičs ar 11 gūtajiem vārtiem bija otrs rezultatīvākais virslīgas spēlētājs. Septembrī jūrmalnieki paziņoja, ka ar treneri Dzavetjēri pagarināts līgums vēl uz diviem gadiem.
TUKŠAIS GADS
Pagalam neveiksmīgu sezonu aizvadīja viens no tradicionālajiem mūsu futbola centriem — FK Liepāja palika sestajā vietā, kas Kurzemes lielākajai pilsētai ir sliktākais rezultāts kopš 1995. gada. Tas nozīmē, ka Liepāja nākamgad paliks bez Eiropas futbola, kas iepriekš gadījies ļoti reti — pēdējos 20 gados liepājnieki nepiedalījās Eirokausos vien 2014. un 2015. gadā, kad bankrotēja Liepājas metalurgs un izveidojās jaunais klubs FK Liepāja.
Patiesībā jau sezonas startā kļuva skaidrs, ka Liepāju gaida grūts gads — pēc sešiem mačiem no darba tika atlaists galvenais treneris skots Gordons Jangs, bet pirmajās desmit spēlēs liepājnieki svinēja tikai divas uzvaras. Liepājas kluba vadība pārsteidza ar jauna trenera izvēli, uzaicinot ilggadējo Latvijas izlases un Rīgas Skonto vadītāju Aleksandru Starkovu. Sākumā šķita, ka liepājnieki ir izvilkuši pilno lozi, kad jūlijā Eiropas līgas kvalifikācijā FK Liepāja negaidīti apspēlēja Minskas Dinamo (1:1, 2:1), pēc tam gan piekāpjoties zviedru Norrkoping (0:2, 0:1), taču prieki nebija ilgi — septembra beigās Liepājas klubs jau šķīrās no Starkova, kad komanda virslīgas sešos mačos nopelnīja tikai vienu punktu, pie reizes arī izstājoties no Latvijas kausa izcīņas (ceturtdaļfinālā savās mājās ar 1:2 zaudējot RFS), kas bija pēdējā iespēja tikt pie Eiropas ceļazīmes. Sezonu liepājnieki pabeidza jau galvenā trenera palīga un sporta direktora Mareka Zuntnera vadībā, kuram ne pirmo reizi radās šāda aizvietošanas iespēja. Jau paziņots, ka nākamsezon Liepājas komandu trenēs Andrejs Kaļiņins no Rīgas, kura iepriekšējā darba pieredze virslīgā galvenā trenera amatā ir tikai viena neveiksmīga sezona pie RFS stūres pirms diviem gadiem. Skaidrs, ka Liepājas fani par to galīgi nav sajūsmā.
Liepājnieku līdzjutējus šogad vismaz iepriecināja divu jauno pussargu Kristera Tobera un Mārtiņa Ķigura debija Latvijas izlasē, tāpat valstsvienībā uzspēlēja Raivis Andris Jurkovskis un Jānis Ikaunieks, kurš virslīgā ar septiņiem vārtiem bija ne tikai liepājnieku labākais snaiperis, bet arī rezultatīvākais čempionātā no visiem Latvijas spēlētājiem. Tiesa, Starkova vadības laikā Ikauniekam vienubrīd radās nesaskaņas ar galveno treneri, tāpēc Jānis uz vairākām nedēļām tika nosūtīts uz dublieru komandu. Diemžēl jau pēc čempionāta pirmās spēles krusteniskās saites sarāva vēl viens Latvijas izlases kandidāts Dmitrijs Hmizs, kuram līdz ar to sezona bija beigusies. Jāpiebilst, ka joprojām ierindā bija arī divi Liepājas metalurga laiku veterāni — aizsargi Deniss Ivanovs un Antons Jemeļins. Liepājas komandā sezonas gaitā spēlēja arī 14 leģionāri. Mazs mierinājums liepājniekiem bija arī veiksmīgā spēle Kurzemes derbijos — divas uzvaras pret vienu zaudējumu.
JELGAVAS PĀRMAIŅAS
Par Eiropu pamazāk sāk aizmirst Jelgavā, kas šogad virslīgā palika tikai septītajā vietā. Daudz gan netrūka, lai FK Jelgava izcīnītu Eirokausu ceļazīmi, iegūstot Latvijas kausu, taču finālā savās mājās jelgavnieki papildlaikā ar 2:3 zaudēja RFS.
Sezonu Jelgavas klubs sāka bijušā Latvijas izlases galvenā trenera Mariana Pahara vadībā, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka jelgavniekiem turpinās jau pērn sākusies lejupslīde. Likumsakarīgi, ka jūnija sākumā arī notika pārmaiņas uz komandas komandtiltiņa — Pahara vadībā komanda 14 mačos svinēja tikai trīs uzvaras, piedzīvojot septiņus zaudējumus un noslīdot tabulā uz pēdējo vietu, tāpēc pie vadības pults stājās Baltkrievijas futbola speciālists Oļegs Kubarevs, kurš sezonas sākumā jau vadīja Riga FC, bet agrāk Latvijā ļoti veiksmīgi strādāja ar Jūrmalas Spartaku. Ar Kubarevu uz komandas soliņa jelgavnieki 17 mačos piedzīvoja tikai četrus zaudējumus un svinēja sešas uzvaras. FK Jelgava ļoti cienīgi spēlēja ar čempioniem Riga FC, dalot punktus uz pusēm, bet visgrūtāk klājās mačos ar Liepāju, četros piegājienos izcīnot tikai vienu punktu.
Vasarā Zemgales komandai arī krietni pamainījās sastāvs, pievienojoties vairākiem noderīgiem leģionāriem (piemēram, no RFS uz Jelgavu pārcēlās pagājušās sezonas otrs labākais virslīgas snaiperis ukrainis Maksims Marusičs). Pavisam FK Jelgava rindās šogad spēlēja 14 ārzemnieki. Tajā pašā laikā vasarā no Jelgavas atvadījās bijušais Latvijas izlases pussargs Artis Lazdiņš, tā ka no Jelgavas labo laiku (2014.—2016. g. Jelgava trīs reizes pēc kārtas izcīnīja Latvijas kausu) sastāva palicis bija vairs tikai aizsargs Valērijs Redjko.
ATGRIEŠANĀS UZ PALIKŠANU
Pēc divu gadu prombūtnes atgriežoties virslīgā, savu vietu mūsu klubu futbola augstākajā sabiedrībā saglabāja BFC Daugavpils, pēdējā vietā atstājot Rīgas Mettu.
Virslīgas jaunpienācēji čempionātā svinēja astoņas uzvaras, bet vislabāk daugavpiliešiem veicās mačos ar Liepāju, ko bijušā Skonto spēlētāja Viktora Moroza trenētā komanda pārspēja visās četrās tikšanās reizēs.
Īpaši labi daugavpiliešiem klājās sezona sākumā, kad pēc desmit mačiem Latgales pārstāvji pat bija izvirzījušies trešajā vietā, taču pēc tam viss pamazām nostājās savās vietās. Daugavpils komandai par labu nenāca sezonas vidus transfēru logs, kad komandu pameta vairāki pamatsastāva spēlētāji ar uzbrukuma līderi Vugaru Askerovu priekšgalā — Liepājas futbola audzēknis ar Azerbaidžānas pasi sezonas pirmajā pusē Daugavpils labā guva septiņus vārtus, tika atzīts par virslīgas pirmā riņķa labāko spēlētāju, bet tad jūlijā atgriezās Liepājā, kur gan savam rēķinam pieskaitīja vēl tikai vienu golu. Sezonas izskaņā atvadu spēli aizvadīja daugavpiliešu kapteinis Jurijs Sokolovs, kura rēķinā virslīgā palika 396 aizvadītie mači, kas ir piektais labākais visu laiku rādītājs (no vēl spēlējošajiem futbolistiem vairāk ir iespējis vēl tikai valmierietis Gatis Kalniņš — 416 spēles).
Daugavpils klubs nekautrējās arī meklēt papildinājumu ārzemēs, pavisam piesaistot 17 ārzemju futbolistus. Tāpat Daugavpilī spēļu pieredzi ieguva arī vairāki no valsts līderu klubiem izīrētie Latvijas U-21 izlases spēlētāji — Daniels Balodis, Maksims Toņiševs, Marko Regža (no RFS), Kaspars Kokins (no FK Ventspils).
PĒDĒJĀ VIETĀ
Jau bija ierasts, ka virslīgā allaž priekšpēdējo vietu ieņem FK Metta (sešus gadus pēc kārtas), taču šogad Andra Riherta vadītā komanda palika pēdējā, kas gan nozīmēja, ka Metta palika uzticīga citai tradīcijai, jau septīto gadu pēc kārtas cīnoties par palikšanu virslīgā pārspēlēs ar pirmās līgas otro spēcīgāko komandu. Šogad pirmajā līgā pārliecinoši triumfēja FK Tukums 2000/TSS, bet otrajā vietā atkal palika SK Supernova.
Lai gan palikuši pēdējā vietā, Rīgas studenti bija pietiekami cienīgi pretinieki — Metta piedzīvoja tikai četras sagrāves ar trīs vai vairāk vārtu starpību, nespējot atņemt punktus vienīgi čempioniem Riga FC un Liepājai, bet divas reizes cīnoties neizšķirti ar RFS, tāpat divreiz atņemot punktus Ventspilij un tikai reizi zaudējot Valmierai.
Metta jau tradicionāli bija čempionāta jaunākā komanda — vienīgi aizsargs Kirils Ševeļovs ir vecāks par 24 gadiem. Savukārt vārtsargs Dāvis Ošs bija viens no diviem čempionāta spēlētājiem, kas aizvadīja visas 32 spēles. Arī Metta izmantoja ārzemnieku palīdzību — šogad komandā spēlēja seši leģionāri. Mettas labākais snaiperis ar desmit gūtajiem vārtiem bija pussargs no Krievijas Tamirlans Džamalutdinovs, bet uzbrukumā vienmēr pamanāms bija miniatūrais dienvidafrikānis Kgotso Masangane, kurš guva sešus vārtus. No pašmāju jaunajiem censoņiem īpaši var izcelt astoņpadsmitgadīgo Raimondu Krolli, kura rēķinā bija pieci rezultatīvi sitieni. Latvijas U-21 izlasē ir iekļauti divi mettieši — Emīls Birka un Kristaps Liepa, vēl vairāki Mettas pārstāvji spēlē arī jaunāka vecuma Latvijas jauniešu izlasēs, bet vēl gaidām, kad pirmais Rīgas lielākās jauniešu akadēmijas audzēknis sāks spēlēt valstsvienībā vai par labu naudu tiks pārdots uz kādu no labajām ārzemju līgām.
OPTIBET VIRSLĪGA
Riga FC 32 – 20 – 6 – 6 – 59:21 – 66
RFS 32 – 17 – 8 – 7 – 55:32 – 59
FK Ventspils 32 – 12 – 11 – 9 – 47:43 – 47
Valmiera Glass ViA 32 – 12 – 10 – 10 – 37:34 – 46
Spartaks 32 – 13 – 5 – 14 – 49:64 – 44
FK Liepāja 32 – 11 – 6 – 15 – 41:43 – 39
FK Jelgava 32 – 9 – 11 – 12 – 34:37 – 38
BFC Daugavpils 32 – 8 – 7 – 17 – 27:50 – 31
FK Metta 32 – 6 – 8 – 18 – 35:60 – 26
Rezultatīvākie spēlētāji: Darko Lemajičs (RFS) — 15, Nemanja Belakovičs (Spartaks), Tosins Aijeguns (FK Ventspils) — 11, Tamirlans Džamalutdinovs (Metta) — 10, Vugars Askerovs (FK Liepāja), Tomašs Šimkovičs (RFS) — 8, Jānis Ikaunieks (RFS), Romans Debelko (Riga FC), Toluvalase Arokodare (Valmiera Glass ViA) — 7
