Union. Pirmie Latvijas hokeja čempioni

Laikā, kad Rīgā tikai sāka iepazīt hokeju, Union bija spēcīgākais zīmols jaunajā sporta veidā. Unionieši bija tie, kuri pirms 110 gadiem uzvarēja mūsu zemē pirmajā zināmajā hokeja spēlē. Pēc pāris desmitgadēm Latvija sāka rīkot nacionālos čempionātus, un Union kļuva arī par pirmajiem Latvijas čempioniem. Turklāt trīs gadus pēc kārtas — 1931., 1932. un 1933. gadā. Unionieši bija dedzīgi Latvijas hokeja celmlauži, un viņu kaislībai bija augļi — Latvija pamazām aizrāvās ar hokeju.

20. gadsimta sākumā Latvijas teritorijā, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijā, sāka spēlēt bendiju — hokejam radniecīgu spēli, kurā ar slidām un nūjām bruņojušies sportisti pretinieku vārtos centās iedzīt bumbiņu. Bendijs, kuru tolaik parasti dēvēja vienkārši par hokeju, vairākas desmitgades Eiropas ziemeļos, austrumos un centrālajā daļā bija atzītais spēles veids uz ledus. Taču pamazām no rietumiem nāca iekšā hokeja kanādiešu versija — spēle ar ripu. To nolēma izmēģināt arī progresīvākie sportisti Rīgā.

MAZĀK DZĪVĪBAS, ĀTRUMA UN SKAISTUMA?

Pirmā zināmā hokeja spēle Latvijas teritorijā norisinājās 1909. gada 28. februārī (pēc vecā stila — 15. februārī) Rīgas Dārzkopības biedrības (vācu Rigaer Gartenbauverein) slidotavā, kvartālā starp tagadējām Sporta, Grostonas, Mālpils un Skanstes ielām (blakus kvartālā pēc gadsimta tika uzbūvēta Arēna Rīga). Todien sporta biedrības Union un Strēlnieku dārza (vācu Schützengarten; tagad — Kronvalda parks) sportisti bija nolēmuši pamēģināt hokeju ar ripu. Spēlēja septiņu vīru sastāvā atbilstoši tā laika noteikumiem. Ekipējums bija diezgan bendijisks, taču spēlēja ar ripu. Ar 4:3 uzvaru guva Union komanda.

Pirmie soļi bija sperti, bet uz turpmākajiem bija vēl jāgaida. Rīgas sportistiem un skatītājiem ierastais hokejs ar bumbiņu jeb bendijs bija saprotamāks un ērtāks. Tas arī palika par galveno spēli uz ledus līdz pat 20. gadsimta 30. gadu sākumam. Kopš 1922./1923. gada sezonas norisinājās Latvijas bendija čempionāti, mūsu bendijisti piedalījās starptautiskās sacensībās, tika komplektēta Latvijas bendija valstsvienība. Latvijā tas bija bendija laikmets, kad to spēlēja ne vien Rīgā, bet arī Bauskā, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā, Malnavā, Piltenē, Priekuļos, Rēzeknē, Slokā, Smiltenē, Strenčos, Tukumā, Valmierā, Vecaucē, Ventspilī un citviet.

Taču hokejs pacietīgi klauvēja pie durvīm. Sākumā diezgan nepārliecinoši. Pēc tam, kad 1924. gada februārī Rīgā tika aizvadīta pirmā zināmā starptautiskā hokeja spēle Latvijā — starp Rīgas Airētāju Kluba (RAK; vācu RRC — Rigaer Ruder-Club) un Kēnigsbergas VfK (Verein für Körperübungen; Vingrošanas biedrība) komandām — laikraksta Latvis sporta apskatnieks secināja: “Kanādiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanu negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju [t. i., bendiju], tur mazāk dzīvības, ātruma un skaistuma, gan arī varbūt tādēļ, ka neprotam to labi, un arī ledus stāvoklis nav vienmēr piemērots.”

Pagājušā gadsimta 20. gados laiku pa laikam sporta sabiedrībā tika cilāts jautājums par hokeja ieviešanas vajadzību un arī nelietderību. Līdz situācija straujāk sāka attīstīties 1930. gada sākumā. No bendija uz hokeju pārgāja Strādnieku Sports un Sargs (SSS), kas jau togad aizvadīja pirmās hokeja spēles pret vācu komandām. Līdztekus viņiem Liepājā pirmo hokeja čempionātu aizvadīja trīs komandas — Armijas Sporta Klubs (ASK), Hockey-Balten un Olimpija.

1930. gada rudenī Kanādas hokeju jeb hokeju ar ripu iekļāva Latvijas Ziemas sporta savienības (LZSS) programmā. Tika nosūtīts iesniegums Latvijas uzņemšanai Starptautiskajā Hokeja federācijā, kur mūsu valsts drīz, 1931. gada sākumā, arī tika uzņemta. Vispirms LZSS plānoja hokejā rīkot tikai treniņa un draudzības spēles, taču 1930./1931. gada sezonas laikā LZSS nolēma aizvadīt hokeja turnīru, kas kļuva par pirmo Latvijas čempionātu. Oficiālajos dokumentos gan to dēvēja par labākās komandas nosaukuma izcīņu, tādēļ dažkārt tas paliek ārpus Latvijas čempionātu uzskaites. Turnīru par Latvijas meistarsacīkstēm oficiāli sāka dēvēt tikai no nākamās — 1931./1932. gada — sezonas.

UNIONIEŠU LEDUSHOKEJA AMBĪCIJAS

Pirmajā Latvijas čempionātā (1930./1931. gadā) startēja piecas komandas: trīs Rīgā — Rīgas Vanderers, Union un Universitātes Sports; divas Liepājā — Armijas Sporta Klubs un Olimpija. Komandas tika sadalītas divās grupās. Liepājas grupā abām vienībām bija jāaizvada divas savstarpējas spēles, Rīgas grupā — viena apļa turnīrs, t. i., trīs spēles. Pēc tam abu konferenču uzvarētājiem bija jācīnās Latvijas finālā.

“Kad 1930. gadā pacēlās balsis par ledushokeja ievešanu “bandy” spēles vietā, maz bija biedrību, kuras atsaucās šim aicinājumam. Iemesli bija dažādi, bet kā viens no galvenajiem jāmin — līdzekļi. Ja jau, “bandy” spēlējot, bija prāvi izdevumi, tad pie ledushokeja šie izdevumi bija daudzkārt lielāki. Ienākumus sacīkstes tanī laikā nedeva nekādus un biedrības bija spiestas ziedot lielākas summas, kuras ierāva manāmus robus viņu budžetā. Arī ar spēles izpratni un treniņa veidu ieinteresētiem spēlētājiem bija grūtības, jo maz bija tādu, kas ledushokeja spēli bija redzējuši,” četrus gadus vēlāk rakstīja laikraksts Rīts.

Liepājniekiem tā bija jau otrā sezona hokejā, bet Rīgas komandām bija jāsāk no nulles. Arī Union komandai. Jāteic gan — gandrīz no nulles, jo zināmu pieredzi un treniņu bija devis bendijs, kam jauntapušie hokejisti varēja būt pateicīgi par tām iemaņām un prasmēm, kas kļuva par pamatu hokejā. Arī organizatoriskajā jomā taciņu bija iestaigājis tas pats bendijs — komandas tika organizētas, un sacīkstes tika rīkotas pēc bendijā pārbaudītas kārtības, visu pārraudzīja LZSS un tās Bendija sekcija, tiesnešus norīkoja un uzraudzīja LZSS Bendija tiesnešu kolēģija, bet pati spēle varēja norisināties jau gatavos bendija laukumos, kuriem gan nācās pagādāt vārtus un laukuma apmales. Bija jāapgūst jaunās spēles noteikumi zviedru hokejista un tiesneša Svena Jansona vadībā, kurš jau iepriekšējā sezonā bija apmācījis liepājniekus. Rīgā Jansonam hokeja tiesnešu un spēlētāju kursos asistēja latviešu sportists Arvīds Jurgens, kurš iepriekš ar hokeju bija iepazinies Vīnē, Austrijā. Abi lietpratēji — Jansons un Jurgens — kļuva par Rīgas Vanderera hokejistiem, padarot šo komandu par gaidāmā turnīra favorīti.

Union bija sporta klubs ar pieklājīgu vēsturi. Rīgas Union dibināts 1893. gadā kā riteņbraucēju biedrība, taču pakāpeniski tā darbības virzieni paplašinājās. Unionieši spēlēja futbolu, handbolu, bendiju, startēja vieglatlētikas un citu sporta veidu sacensībās. Tagad Union programmā tika uzņemts arī hokejs. Jāpiebilst, ka sporta biedrība Union bija vācbaltiešu sporta organizācija. Kaut arī tajā dominēja vāciskais elements, unioniešu rindās, tostarp hokejā, startēja arī latvieši, kā arī citu tautību pārstāvji.

Unionieši jau no paša sākuma hokejam pievērsās pilnā nopietnībā, no bendija atsakoties vispār. 1931. gada janvārī Union aizvadīja draudzības spēli hokejā pret Universitātes Sportu, kas tika pieveikts ar 3:0. Tā gan bija saīsināta laika sacīkste (2×15 minūtes), taču unioniešu ambīcijas bija skaidras. Tolaik atbilstoši Starptautiskās Hokeja federācijas noteikumiem spēles laiks bija 3×15 minūtes, bet laukumā tāpat kā mūsdienās vienlaikus devās seši spēlētāji.

MŪSU HOKEJAM CITS VĒRIENS…

Pirmais Latvijas čempionāts norisinājās vienu mēnesi — no 1. februāra līdz 1. martam. Turnīra spēles notika svētdienās dienas gaismā. Ieskaitot finālu, uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas sešas spēles. 1. februārī sāka Liepājas komandas, 8. februārī arī rīdzinieki, kā pirmie — Rīgas Vanderers un Universitātes Sports. Rīgas sporta apskatniekiem viedokļi par redzēto atšķīrās. Pēc čempionāta pirmās spēles Rīgā avīze Latvijas Kareivis bija kritiska: “Sac. laukums maziņš (30×60 mtr.) iežogots ar pēdu augstu dēļu sētu ripas (šeibes) aizturēšanai. Vārti mazi, vārtsargam līdz krūtīm un pāris metrus plati. Sac. 6 pret 6 vīru komandas. Spēlētājus var mainīt pēc patikas. Spēli sāk no laukuma vidus, kur iezīmēts riņķis. Tiesnesis svilpj spēles sākumu un tūliņ iemet ripu riņķī, bet divi spēlētāji, katrs no savas komandas, cenšas ripu pārņemt savā rīcībā. Sākas spēle. 12 vīri mazajā laukumiņā jūtas stipri sablīvēti. Spēlei nav tā ātruma, cīņas aizrautības, plaša vēriena saspēles, kādu redzam mūsu parastajā hokejā [t. i., bendijā]. Mazajā laukumā dominē garie koki un… publikā garlaicība, jo spēles īpatnējais veids atļauj piespēli tikai atpakaļ, ne uz priekšu, kas ciņu padara garlaicīgu, lēnu. [..] “Mūsu hokejam cits vēriens, jo plašums un straujums, bet šeit, niekošanās” — nosaka kāds vecāks sporta cienītājs. Nākotne rādīs, vai “kanādietis” gūs piekrišanu jeb paliks, kā piedeva mūsu “bumbiņas” hokejam.” Acīmredzot jauntapušie hokejisti vēl nebija tik prasmīgi un arī tā laika noteikumi bija specifiski — piespēles uz priekšu uzbrukuma zonā tika atļautas tikai pēc dažiem gadiem. Savukārt laikraksts Pēdējā Brīdī sprieda: “Kanādas hokeja pirmā sacīkste Rīgā bija modinājusi lielu interesi un Esplanādes slidotavā bija sapulcējušies daudz skatītāju. Sacīkste rādīja ātru un aizraujošu spēli, kurai, droši vien, arī pie mums Rīgā būs liela piekrišana.”

Union pirmā spēle čempionātā norisinājās 1931. gada 15. februārī Esplanādes slidotavā Rīgā pret turnīra favorītiem — komandu Rīgas Vanderers, kura pirmajā spēlē bija panākusi uzvaru pret Universitātes Sportu. Tagad, vandereriešiem uzvarot, Rīgas grupas uzvarētājs un finālists būtu jau skaidrs. Taču tas neietilpa Union plānos. Pirmais periods beidzās 2:1 unioniešu labā, otrais — 3:1, un savā pirmajā čempionāta spēlē Union uzvarēja ar 5:2. Sporta presei nācās secināt, ka Union uzvarēja “necerēti viegli”. Pirmajā čempionāta spēlē ar diviem vārtu guvumiem izcēlās uzbrucējs Johans Skadiņš, bet pa vienai reizei trāpīgi bija uzbrucējs Ērihs Kelimess, aizsargi Arveds Keslers un Indriķis Reinbahs. Otrajā spēlē pret Universitātes Sportu Union hokejistiem derēja arī neizšķirts, lai kļūtu par Rīgas grupas uzvarētājiem. 22. februārī tā arī notika — 3:3.

Pirmais Latvijas fināls hokejā tika aizvadīts 1. martā Esplanādes slidotavā Rīgā. Starp Rīgas Union un Liepājas Armijas Sporta Klubu norisinājās īsta sniega kauja, jo nācās spēlēt putenī un piesnigušā laukumā. Pamatlaiks beidzās bez vārtu guvuma — 0:0. “Obligatoriskais spēles laiks beidzās neizšķirti, jo abi vārtsargi pilnīgi aizsedza mazos vārtiņus,” skaidroja Latvijas Kareivis. Tika noteikts papildlaiks 2×5 minūtes. Otrās piecminūtes sākumā Johans Skadiņš guva vārtus, un līdz papildlaika beigām nevienam pārspēt vārtsargu neizdevās. Uzvaru pirmajā Latvijas finālā ar 1:0 svinēja Union.

Sezonas noslēgumā 1931. gada 8. martā Rīgas grupas komandām Esplanādes slidotavā tika sarīkots Zibensturnīrs. Tas bija vienas dienas turnīrs ar saīsinātu spēles laiku — 3×10 minūtes, katrai komandai aizvadot pa divām spēlēm. Pirmajā spēlē Union ar 2:0 pieveica komandu Rīgas Vanderers, bet otrajā — piekāpās Universitātes Sporta vienībai (1:2), kas togad kļuva par Zibensturnīra uzvarētājiem. Union palika 2. vietā.

GARLAICĪGĀ KANĀDIEŠA PAMODINĀŠANA

Otrās 1931./1932. gada sezonas hokeja turnīrā, kuru nu jau oficiāli dēvēja par Latvijas meistarsacīkstēm, startēja deviņas komandas. Rīgas Vanderers no hokeja spēlēšanas atteicās, toties Rīgā pieteicās četras jaunas komandas — Rīgas Armijas Sporta Klubs, Latvijas Sporta Biedrība (LSB), Rīgas Futbola Klubs (RFK) un Kaiserwald (saukts arī Ķeizarmežs). Liepājā jaunpienācēji bija Liepājas Tenisa Klubs (LTK). Saglabājās līdzšinējā turnīra norises kārtība — vispirms tika noskaidroti uzvarētāji grupās, un pēc tam Latvijas finālā bija jāspēlē Rīgas un Liepājas spēcīgākajām komandām. Konkurence kļuva sīvāka, spēļu vairāk. Sākumā abās grupās bija paredzēts divu apļu turnīrs. Liepājā tas izdevās — katrai komandai pa četrām spēlēm (Liepājas grupā kopā sešas sacīkstes). Rīgā komandām otro apli pabeigt neizdevās, jo bija jāizbrīvē laiks Latvijas hokeja izlases braucienam uz Eiropas čempionātu Berlīnē, un Latvijas meistarsacīkšu rezultātus Rīgā aprēķināja pēc pirmā apļa spēlēm. Tātad Rīgas grupā tika ieskaitītas 15 spēles, katrai komandai piecas. Šoreiz hokeja turnīrs ilga no 1931. gada decembra līdz 1932. gada martam.

Līdzās hokeja spēlēm notika cīņa arī ziemas sporta apskatnieku slejās presē — tur cīnījās hokejs pret bendiju. Vieni sprieda, ka bendija spēles “ir populārākas par garlaicīgo kanādieti”, citi saskatīja hokeja potenciālu. “Kanādas hokeju pie mums piekopj tikai otro gadu. Protams, ka tādēļ spēles līmenis vēl nav visai augsts. Spēle ļoti interesanta. Viņā dalībnieku skaits nav tik liels, kā pie bendija. Tādēļ sagaidāms, ka turpmāk komandu skaits turnīros palielināsies, cīņas kļūs spraigākas. [..] Meistarības turnīrā labākās sekmes guvusi “Unions” vienība. Tam par iemeslu laikam apstāklis, ka “Unions” pirmais sāka piekopt šo spēli un tādēļ arī ievingrinājies vairāk par citām vienībām,” sezonas sākumā, 1932. g. janvārī, sprieda avīzes Pasaules Pasts analītiķis.

Arī otrajā sezonā Union hokejam pievērsās mērķtiecīgi. Jau pirms sezonas, 1931. gada rudenī, unionieši bija sākuši nopietnu gatavošanos — sausos treniņus. “Jau agrā rudenī, kad vēl nemaz ledus nebija, Unions uzsāka sagatavošanos priekšā stāvošām cīņām — trenējās slēgtās telpās — Konservatorijas vingrotavā,” ziņoja prese. Tosezon arī tika ieviests jauns Union hokeja komandas vizuālais tēls, kas saglabājās 30. gadu gaitā, — melns tērps ar lielu sarkanu U burtu krūšu daļā.

STABILS SĀKUMS

Dalību meistarsacīkstēs Union uzsāka stabili — 2:0 pret Latvijas Sporta Biedrību, 1:0 pret Rīgas Armijas Sporta Klubu, kurā tagad spēlēja Rīgas hokejistu skolotāji Jansons un Jurgens, 5:2 pret Kaiserwald. Sezonas pirmo punktu nācās zaudēt 1932. gada 13. februārī Esplanādes laukumā cīņā pret Universitātes Sportu. Spēle bija diezgan sīva un ievērību izpelnījās ar ļoti daudziem noraidījumiem, ko prese atcerējās vēl pēc dažiem gadiem. Turklāt toreiz tiesneši visu skaitlisko mazākumu piešķīra uzreiz. Sporta Pasaule ziņoja: “Tur gadījās tā, ka tiesnesis A. Jurgens no laukuma noraidīja veselu pulku unioniešus, tā ka ierindā vairs uz brīdi palika tikai 2 Uniona vīri — vārtsargs Hincenšteins [Hincenšterns] un aizsargs Keslers! Interesantākais tomēr tas, ka dažas minūtes vēlāk tāds pat liktenis piemeklēja US vienību, no kuras laukumā palika tikai 2 vīri — vārtsargs Otlans un aizsargs Ozols, kamēr pretinieki darbojās pilnā 6 vīru sastāvā!” Abām komandām bija nācies kādu laiku spēlēt formātā — 5 pret 1 un 1 pret 5 laukuma spēlētājiem! Nevienai komandai neizdevās gūt virsroku, un spēle beidzās ar neizšķirtu 2:2. Jāpiebilst, ka aizsardzībā esošajai komandai tolaik bija būtiska priekšrocība — ķermeniska spēle jeb spēka paņēmieni savā aizsardzības zonā bija atļauti, bet uzbrukuma zonā tos nedrīkstēja pielietot.

Unioniešiem svarīga spēle norisinājās 1932. gada 21. februārī pret Rīgas Futbola Klubu, kas bija nopietni sāncenši uz uzvaru Rīgas grupā. Pirmajā periodā rezultātu atklāja RFK uzbrucējs Ēriks Pētersons. Taču otrajās 15 minūtēs Union jaudīgais uzbrucējs Johans Skadiņš panāca četrus vārtu guvumus! Trešajā periodā Pētersons (RFK) vienus vārtus atguva, taču pēc spēles beigām ar 4:2 uzvaru svinēja Union.

Union uzsāka arī otro apli, 28. februārī vēlreiz uzveicot Kaiserwald hokejistus — šoreiz ar 3:1. Taču šī spēle palika ārpus oficiālās meistarsacīkšu uzskaites, kuru nolēma veikt, ņemot vērā tikai pirmā apļa spēles. Tobrīd tika izveidota Latvijas hokeja izlase, kas gatavojās startam savā pirmajā starptautiskajā turnīrā — Eiropas čempionātā Berlīnē 1932. gada martā. Bet jau 27. februārī valstsvienība uzvarēja savā pirmajā oficiālajā spēlē Rīgā — 3:0 pret Lietuvu. Likumsakarīgi, ka Latvijas izlases kodolu veidoja spēcīgākās komandas Union spēlētāji. Tosezon valstsvienībā startēja virkne Union hokejistu — vārtsargs Herberts Kuške, aizsargs Arveds Keslers, uzbrucēji Jūlijs Lindenbergs, Johans Skadiņš, Alfrēds Verners, kā arī aizsargs Indriķis Reinbahs, kurš bija Latvijas hokeja izlases kapteinis Berlīnē.

Ar nolūku papildināt budžetu izlases braucienam uz Berlīni 1932. gada 5.—6. martā sešas Rīgas komandas aizvadīja divu dienu Zibensturnīru. Komandu skaits bija pieaudzis, un nu vajadzēja jau divas dienas šī turnīra norisei. Mainījās izspēles formāts — tagad tā bija t. s. divmīnusu sistēma, kas nozīmēja, ka turnīrā dalību pārtrauc komanda, kas zaudējusi divas spēles. Mainījās arī spēļu ilgums — togad tie bija divi periodi pa 10 minūtēm (finālā trīs periodi) ar papildlaiku pēc nepieciešamības. Pirmajā dienā Union uzvarēja abus savus pretiniekus — 1:0 pagarinājumā pret Rīgas ASK un 2:1 pret Kaiserwald. Saskaņā ar preses liecībām spēlē pret karavīriem ar vārtu guvumu izcēlās Johans Skadiņš, bet otrajā — Georgs Kabuls un Jūlijs Lindenbergs. 6. martā Union nācās aizvadīt divas spēles un abas pret RFK. Pirmajā spēlē Union uzvarēja pārliecinoši ar 3:0, divreiz ar vārtu guvumiem izceļoties Skadiņam un vienreiz Lindenbergam. Zibensturnīru noslēdza fināls, kuram kvalificējās gan Union, gan RFK. Šoreiz veiksme bija pretinieku pusē — ar 3:1 uzvarēja RFK puiši, bet Union nācās samierināties ar otro vietu Zibensturnīrā. Bet kas gan ir otrā vieta Zibensturnīrā, ja uz spēles valsts čempionu tituls?

ČETRPADSMIT UZVARAS VĀRTI

Vēl pirms brauciena uz Berlīni bija jānoskaidro Latvijas čempionvienība. No Liepājas grupas valsts meistarsacīkšu finālam bija kvalificējusies Olimpija, kurai bija trīs uzvaras un viens neizšķirts. Šķita, ka Union vīriem jāgatavojas sīvai cīņai un gaidāms daudzsološs valsts meistarsacīkšu fināls. Tas norisinājās 1932. gada 12. martā Latvijas Sporta Biedrības slidotavā K. Valdemāra un Sporta ielu stūrī (vietā, kur tagad ir Rīgas 49. vidusskolas teritorija).

Ja pirms gada Rīgas un Liepājas komandu spēle bija salīdzinoši līdzvērtīga cīņa, tad šī gada finālā tā nebija. “Cīņa bija modinājusi lielu interesi, ar ko arī izskaidrojams samērā prāvais skatītāju pulks. Bet tik, cik abu vienību spēkošanās saistīja pirms spēles, tikpat gaŗlaicīga tā bija visas 3×15 minūtes. Izrādījās, ka Olimpija hokejā ir vēl pavisam nevarīga,” atzina Pasaules Pasts. Nepilnā sastāvā bez maiņas spēlējošos olimpiešus Union vienkārši saplosīja — 14:1! “Pirmā spēles trešdaļā Unions iesita 7, otrā — 4, bet pēdējā 3:1 vārtus, uzvarot visu spēli ar 14:1 vārtiem un paturot otro gadu meistara nosaukumu,” pēc spēles ziņoja Latvijas Kareivis. Īpaši izcēlās Arveds Keslers, kurš guva vārtus sešas reizes! Hattrick jeb trīs vārtu guvumus panāca divi hokejisti — Georgs Kabuls un Johans Skadiņš. Savukārt Jūlijs Lindenbergs un Indriķis Reinbahs atzīmējās ar vienu trāpījumu katrs.

“Unions Latvijas meistaru godu ieguva pelnīti — bez kaut kādas piespiešanās. Grūtāki tam bija turpretīm tikt pie Rīgas meistara nosaukuma, jo te iznāca cīnīties ar daudz spēcīgākām vienībām. Bet arī te Unions izrādījās pārāks, ko tas panāca ar savu nopietno sagatavošanos. [..] Latvijas meistarkomandai arī vienīgai piemēroti glīti sarkanmelni hokeja tērpi, kas prasa, saprotams, diezgan daudz līdzekļus,” sprieda Pasaules Pasts. Jāpiebilst, ka tieši Union savus glītos tērpus aizdeva mūsu valstsvienībai startam Eiropas meistarsacīkstēs, uz kurieni mūsu hokejisti devās drīz pēc Latvijas fināla — naktī no 12. uz 13. martu.

No Eiropas čempionāta Latvijas izlase atgriezās ar izcīnītu 8. (priekšpēdējo) vietu un lielu pieredzes bagāžu. Mūsējie beidzot bija redzējuši īsto hokeju spēcīgāko Eiropas valstsvienību izpildījumā. Togad ziema vēl pieturējās, un marta beigās Union izvadīja divas demonstrācijas spēles pret Universitātes Sporta un RFK apvienoto komandu ar nolūku Rīgas publikai demonstrēt Berlīnē apgūtās jaunās prasmes. 25. martā Esplanādes slidotavā ar 1:0 uzvarēja pretinieki, bet 28. martā turpat Esplanādē saīsināta laika spēlē (3×10 minūtes) uzvaru ar 1:0 izcīnīja Union, vārtus gūstot Skadiņam. Šiem spēļu rezultātiem bija otršķirīga nozīme, jo uzsvars tika likts uz jaunā hokeja atrādīšanu rīdziniekiem — uzmanīgu aizsardzību, spēka spēli, jaunu taktiku. Turklāt otrā demonstrācijas spēle norisinājās uz saulstaru kausēta ledus ļoti apgrūtinošos apstākļos. Sezona bija noslēgusies.

TREŠĀ SEZONA

1932./1933. gada sezonā Latvijas meistarsacīkstēs komandu skaits samazinājās no deviņām līdz septiņām. Tosezon dalību iepauzēja Rīgas Kaiserwald un Liepājas ASK. Kaiserwald gan pēc gada vēl uz sezonu atgriezās meistarsacīkstēs, bet Liepājas karavīri vairs ne. Rīgas grupā bija paredzēts viena apļa turnīrs — katrai komandai četras spēles, bet Liepājas grupā — abām komandām bija iecerētas divas savstarpējas spēles. Abās grupās gan nācās aizvadīt vēl papildu spēles. Rīgā tādēļ, ka divām līderkomandām bija vienāds punktu skaits, bet Liepājā sacīkšu atkārtojumi bija nepieciešami anulēto rezultātu dēļ. Finālā bija jātiekas Rīgas un Liepājas grupu uzvarētājiem.

Čempionvienība Union arī trešajai sezonai gatavojās nopietni un pirms sezonas pastiprināja sastāvu. Vērtīgi ieguvumi bija no Kaiserwald pārnākušie uzbrucēji Zigurds Bergmanis un dānis Jergens Hvīds, kā arī agrākais LSB spēlētājs Harijs Fogels. 1933. gada 8. janvārī Esplanādē tika aizvadīta draudzības spēle pret Universitātes Sportu. Sacīkste beidzās ar 0:0.

Vēl pirms Latvijas meistarsacīkšu sākuma, 15. janvārī, Latvijas Sporta Biedrības laukumā norisinājās vienas dienas Zibensturnīrs ar saīsinātu spēles laiku un visu piecu Rīgas komandu dalību. “Turnīrs ilga 6 stundas, jo dažām komandām spēles laiks bija jāpagarina. Daudzas komandas nebija formā, spēlēja primitīvi un bez tehnikas. Kā izņēmums jāmin ASK un Uniona spēlētāji, kuri rādīja jau diezgan labu spēles tehniku un saspēli,” rakstīja avīzes Latvijas Kareivis sporta apskatnieks. Vispirms unionieši ar 2:1 pieveica Rīgas ASK hokejistus, pēc tam ar 1:0 pagarinājumā RFK komandu. Zibensturnīra finālā atkal bija jāspēlē Union un ASK komandām, un atkal ar 2:1 uzvarēja unionieši. Beidzot Union bija kļuvis arī par Zibensturnīra uzvarētāju. Ar rezultativitāti turnīrā izcēlās gan pieredzējušie spēlētāji — Reinbahs, Skadiņš, gan jaunpienācējs Hvīds.

Latvijas meistarsacīkstes sākās 1933. gada 22. janvārī ar divām spēlēm Rīgā. Armijas Sporta Kluba slidotavā K. Barona ielā (tagad — Centra sporta kvartāls) Union sacentās ar mājiniekiem — Rīgas ASK. “Spēli uzsākot, Unions it kā taustās, izvairās no uzbrukumu ievadīšanas un ķer šeibi tik pie saviem vārtiem,” par spēli ziņoja Sporta Pasaule. Karavīru komanda to prata izmantot un sagādāja unioniešiem pirmo zaudējumu Latvijas čempionātu vēsturē — 0:2. Jāpiebilst, ka tosezon Union uzvarēja visās piecās turpmākajās meistarsacīkšu spēlēs, un šis zaudējums izrādījās vienīgais čempionāta trijās sezonās.

Čempionāta turpinājumā Union ar 2:0 pieveica Universitātes Sportu, ar 2:1 — Rīgas Futbola Klubu, ar 3:0 — Latvijas Sporta Biedrību. Ar rezultativitāti īpaši izcēlās Rīgā dzīvojošais dāņu hokejists Jergens Hvīds. Rezultatīvi bija arī Johans Skadiņš un Alfrēds Verners, labu spēli uzrādīja Harijs Fogels un komandu vilka vārtsargs Herberts Kuške. Sporta preses skatījumā īpaši intriģējoša bija Union—RFK spēle 1933. gada 29. janvārī. “Spēles pirmā trešdaļā abas komandas spēlē uzmanīgi, vairāk rūpējoties par vārtu segšanu nekā par labu uzbrukumu vešanu. Tā trešdaļa rezultātu nedeva. Otrā trešdaļā klubs [RFK] reizēm ievadīja it bīstamus gājienus uz vārtiem, bet tie bija vairāk gadījums nekā sistēma. Trešdaļas beigās asi mestai ripai [RFK] vārtsargs Skuja uzkrīt virsū. Piesteidzās Verners un ar asu grūdienu izgrūž caur vārtsarga ķermeņa apakšu šeibi vārtos. Trešā trešdaļa sniedza īstu hokeju. Klubs [RFK], lai atgūtu zaudējumu, metās sparīgi uzbrukumā. Drīzi vien Langem izdodas apvest [Union] aizsargu Lindenbergu un šeibi centrēt. Momentā to uztver Pētersons un stāvokli izlīdzina. Tagad arī Unions iet straujos uzbrukumos. Spēle kļūst strauji asa, bet interesanta. Abas puses spīd ar skaistiem uzbrukumiem. Trešdaļas beigās Skadiņam solo gājienā izdodas iegūt uzvaru nesošos vārtus,” detalizēti ziņoja Sporta Pasaule.

PUSFINĀLS UN FINĀLS. 1933

Pēc aizvadītajām Rīgas grupas spēlēm divām vienībām — Union un ASK — bija vienāds iegūto punktu skaits: seši. Karavīri divās sacīkstēs bija nospēlējuši neizšķirti. Un tagad bija jāaizvada papildu spēle, lai noskaidrotu Rīgas grupas uzvarētājus. Spēle norisinājās 14. februārī Latvijas Sporta Biedrības laukumā. Šoreiz Union bija pārliecinošāki un, galvenais, trāpīgāki. “Izšķirošā sacīkstē pret ASK Uniona komanda bija viscaur labāka, sevišķi uzbrukuma taktikā, kur no labākās puses sevi rādīja J. Skadiņš un Hvīds. Aizsardzībā ļoti labs bija vārtsargs Kušķe un H. Fogels,” ziņoja Stadions. Union uzvarēja ar 3:1. Jergens Hvīds guva vārtus divreiz, Jūlijs Lindenbergs — vienreiz. Uzbrukumā lieliski līdzdarbojās Johans Skadiņš un Harijs Fogels, bet vārtos lielisku sniegumu demonstrēja Herberts Kuške, Latvijas izlases pirmais numurs.

Latvijas čempiona noskaidrošana bija jāatliek uz… četrām nedēļām. Proti, Liepājas grupas uzvarētājs tika noskaidrots tikai 10. martā. Turklāt 15. februārī Latvijas izlase devās uz pasaules čempionātu Prāgā. Valstsvienības sastāvā, protams, bija arī Union hokejisti — vārtsargs Herberts Kuške, aizsargi Arveds Keslers un Indriķis Reinbahs un uzbrucējs Johans Skadiņš. Eksperti izlases sastāvā gribēja redzēt arī talantīgo Jergenu Hvīdu, taču viņš bija Dānijas pavalstnieks…

1. martā Latvijas valstsvienība atgriezās Rīgā ar 10. vietu 12 izlašu konkurencē. Liepājnieki tobrīd vēl nebija tikuši galā ar sava uzvarētāja noskaidrošanu, bet Union varēja mierīgi startēt draudzības sacīkstēs, kas līdzīgi kā pirms gada bija iecerētas jaunapgūto prasmju un arī noteikumu jauninājumu demonstrēšanai mājās. 5. martā Union ar 0:1 piekāpās ASK komandai, bet 8. martā spēlēja neizšķirti pret RFK — 0:0. Rezultāta ziņā nekā iepriecinoša, bet tās bija tikai draudzības spēles un vienlaikus labs treniņš pirms Latvijas fināla.

Liepājnieki beidzot tika galā ar uzvarētāja noskaidrošanu, otro gadu pēc kārtas tā bija Olimpija. Drīz pēc tam, 1933. gada 12. martā, Rīgā norisinājās fināla spēle. Iespējams, skatītāji, kas todien devās uz Latvijas Sporta Biedrības slidotavu, un arī paši spēlētāji gaidīja kaut ko līdzīgu pērnā gada šovam ar divciparu sagrāvi. Šoreiz nebija tik viegli un vienkārši. Bija iestājies atkusnis, slidotavas ledu klāja ūdens kārta, un sākumā bija pat doma finālu atcelt. “Mīkstajā ledū grima iekšā slidas, bet ūdenī un ledus putrā ripa neslīdēja. Tiesnesis atzina, ka uz šāda ledus spēli nevar noturēt. Komandas tomēr pēc stundas garām sarunām vienojās spēli noturēt. No īstas hokeja spēles nebija ne jausmas. Pirmās divās trešdaļās spēle beidzās neizšķirti, kaut gan olimpieši spēlēja ļoti vājā sastāvā un bez rezerves spēlētājiem. Pēdējā spēles trešdaļā unioniešu uzbrucējiem laimējās iesitiens. Ar 1:0 vārtiem Unions guva uzvaru un meistara nosaukumu,” pēc spēles ziņoja Latvijas Kareivis. Vairums sporta rubriku precizēja — vienīgo vārtu guvumu bija panācis Jergens Hvīds. Trešo reizi unionieši bija uzvarējuši Latvijas čempionātā, tas arī bija pēdējais Union komandas čempionu tituls.

POST SCRIPTUM

Latvijas čempionāta pirmās trīs sezonas bija pagājušas ar Union priekšgalā. Hokeja celmlauži bija savu darbu padarījuši. 1932./1933. gada sezonā vēl paralēli norisinājās Latvijas bendija meistarsacīkstes, bet par galveno spēli uz ledus bija kļuvis hokejs ar ripu. Bendijam nācās dot vietu kanādietim, un nākamajā sezonā Latvijas bendija čempionāts vairs nenorisinājās. 1933. gada februārī izdevums Radio Abonements konstatēja: “Beidzot ziemas sports iet pilnā sparā un no visiem sporta veidiem pirmā vietā pašreiz stāv ledus hokejs jeb kā viņu vēl sauc — “kanādiešu hokejs”. [..] Šī mazliet robustā, bet ārkārtīgu veiklību prasošā spēle ir apbrīnojami ātri atradusi dzīvu atbalsi mūsu sportistos un skatītājos. Ar savu ātro tempu un momentu bagātību viņa ieguvusi publikas nedalītu piekrišanu.” Bendija aizstāvju loks kļuva arvien retāks. Hokejs bija uzvarējis.

Jāpiebilst, ka aizvadītā gadsimta 30. gadu pirmajā pusē īpaši nozīmīga loma Latvijas izlases izveidošanā un tās līdzdalībā starptautiskajos turnīros bija Union darbiniekiem — brāļiem Paulam un Sergejam Frēlihiem, kā arī Nikolajam Kavasam. Sergejs Frēlihs bija mūsu valstsvienības oficiālais pārstāvis Eiropas čempionātā Berlīnē 1932. gadā un Latvijas delegāts Starptautiskās Hokeja federācijas kongresā. Union hokeja komandas menedžeris Pauls Frēlihs aktīvi darbojās LZSS valdē, bija izlases menedžeris pasaules čempionātā Prāgā 1933. gadā. Nikolajs Kavass darbojās LZSS valdē, bija LZSS Bendija-hokeja sekcijas hokeja lietu pārzinis, līdzdarbojās Latvijas hokeja izlases komplektēšanā un sagatavošanā turnīriem.

Nākamajās sezonās Union atkāpās no līderpozīcijām. Turpmāk 30. gados par valsts čempioniem visbiežāk — piecas reizes — kļuva Rīgas ASK komanda (1934., 1935., 1936., 1938., 1939. g.). Karavīru nopietnākais konkurents bija Universitātes Sports, kas valsts čempionu titulu izcīnīja divas reizes (1937., 1940. g.). Unioniešiem nācās izpildīt otrā plāna lomas līdz 1939. gadam, kad komanda beidza pastāvēt. 1939. gada 1. septembrī sākās katastrofa — Otrais pasaules karš. Vācija un PSRS, saplosot kaimiņvalstis, nosprauda savas jaunās robežas. Rudenī sākās t. s. repatriācija — vācbaltiešu izceļošana uz Lielvāciju. Latvijas un Vācijas diplomātiskās vienošanās paredzēja visu vācbaltiešu organizāciju slēgšanu Latvijā. Beidza pastāvēt arī sporta biedrība Union un pirmā Latvijas hokeja čempionvienība.

LATVIJAS HOKEJA ČEMPIONVIENĪBAS UNION SASTĀVS ZELTA SEZONĀS:

Zigurds Bergmanis, uzbrucējs 1932./1933.

Harijs Fogels, aizsargs, uzbrucējs 1932./1933.

Hincenšterns, vārtsargs 1931./1932.

Jergens Hvīds, uzbrucējs 1932./1933.

Georgs Kabuls, uzbrucējs 1931./1932., 1932./1933.

Ērihs Kelimess, uzbrucējs 1930./1931.

Arveds Keslers, aizsargs 1930./1931., 1931./1932., 1932./1933.

Herberts Kuške, vārtsargs 1930./1931., 1931./1932., 1932./1933.

Jūlijs Lindenbergs, uzbrucējs 1930./1931., 1931./1932., 1932./1933.

Indriķis Reinbahs, aizsargs 1930./1931., 1931./1932., 1932./1933.

Johans Skadiņš, uzbrucējs 1930./1931., 1931./1932., 1932./1933.

Manfreds Štāls, uzbrucējs 1931./1932.

Alfrēds Verners, uzbrucējs 1930./1931., 1931./1932., 1932./1933.

UNION IEŅEMTĀS VIETAS LATVIJAS ČEMPIONĀTOS

Sezona, Vieta, Komandu skaits turnīrā

1930./1931. 1. (no 5)

1931./1932. 1. (no 9)

1932./1933. 1. (no 7)

1933./1934. 5. (no 6)

1934./1935. 3. (no 5)

1935./1936. 5. (no 5)

1936./1937. 4. (no 4)

1937./1938. 4. (no 4)

1938./1939. 3.—4. (no 4)