Patiesais smilšu lauva
Pludmales volejbola treneris Genādijs Samoilovs šogad papildināja savu sasniegumu sarkano stūrīti, negaidīti līdz Eiropas čempionu titulam un Tokijas olimpiskajai ceļazīmei aizvedot gados jaunās Tīnu Graudiņu un Anastasiju Kravčenoku. Kad Genādijs pats spēlēja, partneri viņu nodēvēja par smilšu lauvu, taču tagad šo iesauku mantojis paša izskolotais dēls Aleksandrs Samoilovs.
Diez vai pieredzējušais treneris apvainosies, ja viņu nosauksiet arī par rata de playa jeb pludmales žurku. Tā jaunībā viņa spāņu pārinieks dzimtajā valodā apzīmējis meistarīgos brazīliešu pludmales volejbolistus, kuri tolaik tika uzskatīti par klasi augstākiem spēlētājiem, jo burtiski dzīvojuši pludmalē, smagi trenējoties. Un pēc tam pretiniekus sacensībās burtiski nograuzuši. Pārinieka teiktais licis pamatus Genādija Samoilova darba izpratnei — tāpat nenogurstoši pludmalē strādā arī viņš, sagaidot līdzīgu attieksmi no saviem audzēkņiem, lai izspiestu maksimālo rezultātu.
Satiekoties Andrejostā ar autoritāro speciālistu, uzreiz jūtams, ka ir divi dažādi Genādiji. Viens, kurš plosās sporta laukumā, otrs — aizrautīga, atklāta un pozitīvas enerģijas pilna persona sadzīvē. Šobrīd Genādijs turpina strādāt pie sava solījuma, ko pirms kāda laika izteica, aizvest uz Tokiju trīs Latvijas komandas. Divas ceļazīmes, ko izcīnīja Graudiņa/Kravčenoka un Pļaviņš/Točs. Savukārt Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš vēl ir ceļā uz mērķi, aizvadītajā sezonā dodot arī atsevišķus optimistiskus signālus cerībām. Būtībā trenera pārraudzībā šobrīd ir visi trīs Latvijas labākie dueti. Pērn līdz Eiropas U-22 čempiona titulam viņš aizveda arī dēlu, kuram nav izdevies atrast stabilu pārinieku.
“Es vienmēr esmu nikns un pat ļauns, ja spēlētājs izdara kļūdu, bet nesaprot to vai nevēlas labot. Es neslavēju savus audzēkņus — lai to dara līdzjutēji,” trenera filozofiju ieskicē Genādijs. “Vienīgais iemesls, lai atceltu treniņu, var būt tikai paša sportista nāve.”
GRIBĒJA BŪT BOKSERIS
61 gadu vecais Samoilovs ir dzimis Krievijas pilsētā Orenburgā, kur dzīvo pusmiljons iedzīvotāju. Tā atrodas Sibīrijas dienvidu mežastepes ielokā netālu no Kazhstānas robežas. Genādijs nāk no vienkāršas ģimenes — tēvs bijis šoferis, māte — skolotāja. Tātad pedagoģiskā cīpsla Genādijam ir mantota. “Man sieva aizrāda — ko es varu nemitīgi mācīt cilvēkus, kad vajag un kad nevajag, — lai nomierinos. Bet, ja es redzu, ka dara nepareizi, man ir svarīgi, lai cilvēks izdara pareizi,” piebilst treneris.
Brāļi Aleksandrs un Pāvels izveidojuši karjeras Krievijas policijas speciālo vienību organizācijā. 15 gadu vecumā Genādijs gribējis kļūt par karavīru. Par volejbolu nav bijusi pat doma, taču — kā dzīvē mēdz gadīties — likteņa rats ievieš savas korekcijas: “Sāku mācīties Tverā, taču man nepatika, ka tur programmā nebija boksa. Tādēļ pievērsos volejbolam un pakāpeniski sāku spēlēt to.” Pēc tam Genādijs atgriezies dzimtajā pilsētā, kur mācījies politehniskajā institūtā un spēlējis institūta volejbola komandā ASK Orenburg. “Es kļuvu par labu treneri, jo pats biju netalantīgs spēlētājs, kurš trīs gados neprogresēja — man vajadzēja laukumā domāt vairāk nekā citiem, lai varētu konkurēt,” atklāj Genādijs.
TRENER, AR JŪSU ATTIEKSMI…
Latvijā pirmo reizi nonācis augstskolas praksē kā 3. kursa students. “Ieraudzīju Jūrmalu un nodomāju — o, te es varu spēlēt arī ziemā!” neslēpj treneris. Pārcelšanās uz Latviju bija vairs tikai laika jautājums.
Trīs gadus strādājis Rīgas vagonbūves rūpnīcā par inženieri konstruktoru. “Vairāk biju konstruktors nekā sportists. Pēc tam pārgāju uz Latvijas Universitāti un 15 gadus strādāju par volejbola treneri ar augstskolas meiteņu komandu. Kad ar volejbolistēm biju turnīrā Gruzijā, viena no spēlētājām — Laila Bierande — man pienāca klāt un teica: “Trener, mēs esam tikai studentes amatieres, kuras volejbolu spēlē prieka pēc. Ar jūsu attieksmi jums būtu jāstrādā ar profesionāļiem!” spēlētājas neviltotie vārdi likuši aizdomāties.
Astoņdesmito gadu beigās Jūrmalas pludmalēs sāka izplatīties pludmales volejbols, notika pirmie turnīri. Kamēr zāles volejbola spēlētāji starpsezonu periodā trenējuši fizisko sagatavotību, Genādijs sācis sevi piepildīt pludmalē. “Esmu bijis dažādās pasaules valstīs — Brazīlijā, Austrālijā, Kanādā, Norvēģijā un daudzās citās zemēs — un varu teikt: Latvija ir labākā zeme pasaulē, bet Jūrmala ir labākā vieta Latvijā.”
Samoilovs bija viens no pirmajiem, kurš meta izaicinājumu tā laika meistarkomandas Radiotehniķis spēlētājiem, lai gan pats nebija nekāds izcilais volejbolists: “Spēlēju pret viņiem — pludmalē viņi gandrīz visi bija vāji,” treneris uzsver, ka smiltīs nepieciešama lielāka izturība, tehnika, bet visam pa priekšu iet viltība. Viens no pāris radiotehniķiem, kurš spējis godam cīnīties arī pludmalē, bijis leģendārais Raimonds Vilde. “Pret viņu uzspēlēju tagad veterānu turnīros,” Genādijs piebilst ar azartisku smaidu.
UZ OLIMPISKO ČEMPIONU NEKLIEDZIET!
Līdzīgi klasiskā volejbola meistars Vladislavs Hotuļevs bīča pirmsākumos Latvijā savos karjeras labākajos gados vasaras treniņā uzspēlējis pret Genādija audzēkni, kura pamatnodarbošanās bijis bokss. Hotuļevs paspēlējis četrus setus… Neizpratnē bijis arī pats Genādijs: “Kā profesionāls volejbolists, kurš ir divus metrus garš un brauc spēlēt uz Francijas klubu, var paspēlēt bokserim, kurš spēlē kopā ar amatieri?” Viņš atbildēja: “Es arī nevaru saprast.”
Cits klasiskā volejbola meistars Pāvels Seļivanovs, iekāpjot pludmales volejbola laukumā, piekodinājis: “Es esmu olimpiskais čempions — lūdzu, uz mani nekliedziet!” smejas Genādijs. Viņš akcentē vēl vienu būtisku atšķirību starp abiem volejbola veidiem, kas klasiķiem sarežģī dzīvi: “Seļivanovs nostājās laukuma stūrī un pēc zaudēta punkta sacīja: “Paceļu galvu un redzu sauli, debesis, putnus, pūš vējš, bet lidojam bumbu neredzu…” Pludmalē spēlēt ir grūtāk,” uzsver Genādijs.
SPECIFIKA UN NIANSES
Genādijs stāsta, ka klasiskā volejbola treneri pludmales volejbolā nespēj sasniegt visaugstākos rezultātus, jo atšķirība ir niansēs, īpaši spēlējot aizsardzībā. “Elementi, kuri zāles volejbolā ir aizliegti, pludmales volejbolā ir vajadzīgi. Piemēram, pludmalē blokā lec ar izstieptām rokām uz priekšu, pēc piezemēšanās nedrīkst izlaist bumbu no redzes loka, ar kājām ir jāpagriežas pret partneri ar hulahūp kustību. Savukārt zāles volejbolā spēlētāji blokā izlec ar vertikāli paceltām rokām, seja ir vērsta uz leju, jo galvenais uzdevums ir neļaut pārsist spēlētājiem pāri; ja spēlētājs pēc lēciena zālē sagriežas, viņš būtībā izslēdzas no cīņas,” Genādijs uzskatāmi demonstrē nianses, pieceļoties kājās un ar izstieptām rokām ilustrējot kustības.
“Neņemot vērā šīs atšķirības, zāles volejbolistiem bez iepriekšējas sagatavošanās pludmales volejbolā nav, ko darīt. Kad Mārtiņš Pļaviņš 2013. gada pasaules čempionātā pludmales volejbolā Polijā spēlēja kopā ar Jāni Pēdu, kurš bija sevi labi apliecinājis klasiskajā volejbolā un spēlēja Itālijā, vienā spēlē divas reizes bija epizodes, kad Mārtiņš atsit bumbu un tā trāpa Jānim pa dibenu, pēc divām minūtēm — pa muguru… Skatītāji sāka smieties. Pēc spēles prasīju Jānim — kādēļ viņš nepagriezās pret partneri, neuztaisīja hulahūpu. Viņš atbildēja: “Trener, pirmo reizi dzirdu par to…””
Pieredzējušais speciālists norāda, ka pludmalē svarīgi prast nospēlēt blokā ar vienu roku, kas zāles volejbolā varbūt izskatītos pat neprofesionāli. Svarīgi izdarīt smiltīs vairākus soļus un tad ar izklupiena palīdzību veikt eksplozīvu kustību: “Ja to darīs zāles volejbolā, ātri parādīsies sāpes ceļgalos un mugurā. Pludmalē kustības enerģija novirzās uz smiltīm, jo nav tādas pretestības, zālē — uz paša ķermeni.”
ES ESMU TRAKS
Genādijs stāsta, ka daudzus audzēkņus trenējis bez maksas, par saviem līdzekļiem vedis uz nometnēm, nepieciešamības gadījumā iedodot istabu savā dzīvoklī. “Cilvēki grib spēlēt volejbolu — man viņiem jāpalīdz, ir kauns par to prasīt naudu. Dēls Aleksandrs man reiz pateica: “Tā nedrīkst būt! Tu visu dempingo… Ja tā turpināsi, būs problēmas ar Beach Box, kur pludmales volejbolu spēlē zem apjumta laukuma.” Tādēļ ņemu naudu tikai par bumbām un laukumu, bet par darbu varat man kaut ko uzdāvināt,” stāsta Genādijs. Tiesa, nevar noliegt, ka tas bijis arī veids, kā palīdzēt dēliem volejbolā.
“Mans vecākais brālis Pāvels saka — pulksten piecos beidzas viņa darba laiks un no tā brīža līdz nākamajai darba dienai viņš vairs nav policists. Savukārt otrs brālis Aleksandrs uzskata, ka viņš visu laiku ir darbā, jo policista apliecība viņam jakā ir arī pēc pulksten pieciem. Man ir tāpat — es esmu treneris 24 stundas diennaktī, jau esmu treneris arī četrus un piecus gadus vecajiem mazdēliem, sieva mani arī uzrunā par treneri,” teic Genādijs.
“Esmu traks cilvēks — neuzskatu volejbolu par savu darbu, bet par dzīvesveidu. Es nestrādāju, bet dzīvoju laukumā. Jūtos kā spēlētājs, kurš spēlē ar saviem audzēkņiem laukumā. Lai Dievs dod man spēlēt vēl daudzus gadus! Amerikānis Džons Haidens, kuram ir 46 gadi, pārī ar Billiju Kolinsku joprojām turpina spēlēt,” Genādijs atgādina par turnīru novembrī Meksikā, kurā Samoilovs ar Šmēdiņu apspēlēja pieredzējušo amerikāni. “Tas arī parāda, cik pludmales volejbols veselībai ir pateicīgs no fiziskās puses. Pēc volejbola jūtos kā pēc atvaļinājuma.”
AR GALVU UN KĀJĀM
Genādijs uzskata, ka puišiem vispirms ir svarīgi patrenēties vīriešu sporta veidos — boksā, džudo, taekvondo. “Kādēļ? Lai pēc tam saprastu, cik maigs sporta veids ir pludmales volejbols,” gardi nosmejas Genādijs. “Kad bumba trāpa pa degunu, liekas — nonāksi bezsamaņā, bet, ja būsi trenējies kontaktu cīņas sporta veidos, varēsi salīdzināt, cik un kas ir patiesi sāpīgi.” Abus dēlus viņš sūtījis vispirms cīņas sportos: Sašu — boksā, Mišu — džudo. Aleksandrs Samoilovs trenējies kopā ar Mairi Briedi. “Mēs zinām, kur Mairis ir tagad, — Saša atceras viņa sitienus,” piebilst Genādijs.
Kad Genādijs pats sācis spēlēt pludmalē, uz kopējā fona viņa 185 cm bija gana slaids augums. “Tagad arī pludmalē arvien vairāk parādās fiziski spēcīgāki spēlētāji. 206 cm, 208 cm un pat 210 cm augumā,” uzskaita Genādijs, vienlaikus uzsverot, ka augumu starpība nav izšķirošā, galvenais ir spēlēt gudri. “Vienmēr saku, ka pludmales volejbolu vajag spēlēt ar galvu un kājām, bet rokas — tikai palīdz. Ja galva nestrādā un kājas neaiznes tur, kur vajag, rokas tevi neizglābs… Mārtiņš Pļaviņš man saka: “Trener, kādēļ lēkt blokā ar manu augumu — 190 centimetriem?” Bet es atbildu: “Tie ir veseli pieci centimetri vairāk nekā man…””
MENTĀLAIS ŽŅAUGS
Viena no Genādija pārliecībām: daudzi ļoti meistarīgi, tehniski labi spēlētāji nespēj sasniegt rezultātu, jo nespēj izturēt slodzi, kas rodas galvā. “Ja nav mentālās izturības, rezultāta nebūs,” rezumē Samoilovs. “60 procenti spēlētāju spēlē ar pretiniekiem kā līdzīgs pret līdzīgu līdz 17. punktam… 30 procenti spēlētāju spēlē visu spēli aptuveni vienā līmenī… Kas notiek ar tiem 10 procentiem spēlētāju, kuri pastāvīgi dominē turnīros? Viņi pēc 17. punkta sāk spēlēt vēl labāk — skriet vēl ātrāk, lēkt vēl augstāk un sist vēl stiprāk; līdz tam viņiem galvenais ir noturēt pretinieku trīs četru punktu robežās.”
“Tāds duets bija Samoilovs un Šmēdiņš — viņi spēles galotnē nožņaudza pretiniekus. Tehniski viņiem ir visaugstākais līmenis — ko viņi dara laukumā, nespēj izpildīt neviens, varbūt tikai viens poļu duets — Kantors/Losjaks. Piespēlē lēcienā pēc māņkustības parādīt, ka uzbrūc, bet pēc tam celt bumbu — to ir ļoti grūti izpildīt. Gremdserve, planējošā serve, svecīte, augšējā un apakšējā piespēle,” Genādijs argumentā par Sam/Šmē dēvētā dueta meistarību.
“Kādēļ bija? Tā ir mentālā izturība, par ko runāju… Domāju — viņiem šobrīd ir iestājies nogurums. Turnīros dažkārt izskatās, ka viņi iziet laukumā ar apziņu, ka šodien neuzvarēsim, esam saguruši, mums ir grūti. Kā to risināt? Varianti man bija divi — vai nu meklēt jaunus partnerus, vai nomainīt treneri — mani. Tēlaini izsakoties, kā futbolā — uzaicināt spēlēt Krištianu Ronaldu vai trenēt Žuzē Morinju? Pirmais variants atkrīt, jo ir jānospēlē 12 turnīri, lai kvalificētos olimpiādei, — tad par Tokiju varam aizmirst. Treneri mainīt viņi nepiekrīt.”
DVĒSELEI JĀBŪT LAUKUMĀ
Samoilova un Šmēdiņa sniegumā parādījušies uzlabojumi, kad Genādijs aizvadītajā vasarā pagājis malā no dueta un ieņēmis vietu tribīnēs. “Viņi nospēlēja labu turnīru Maskavā un Jūrmalā. Domāju — viņi gribēja man pierādīt, ka var spēlēt, tādēļ bija rezultāts. Taču šobrīd viņi spēlē tā, it kā nāktu uz darbu. Kā jau teicu, svarīgi ir, lai laukumā būtu ne tikai ķermenis, bet arī dvēsele. Ja dvēsele tikmēr jūrā makšķerē zivis, rezultāta nebūs,” Genādijs met akmentiņu tikko Ēģiptē aizvadītās treniņnometnes un Jāņa Šmēdiņa virzienā. Sarkanajā jūrā volejbolisti regulāri makšķerē, lai izvēdinātu galvu.
Genādijs iestarpina, ka pats beidzis spēlēt 37 gadu vecumā, jo vairs nav vēlējies spriedzi, kādu uzliek atbildīgākie turnīri, tāpēc nolēmis likt punktu karjerai. Taču tas bija cits līmenis un nav gluži Sašas un Šmēdiņa gadījums.
IZŠAUJ CITI
Treneris rezumē, ka šogad Pļaviņš/Točs izšāva, bet Samoilovs/Šmēdiņš sāka bremzēt. “Šmēdiņš ar Pļaviņu kopā uz laukuma neiet — viņiem ir iekšējs konflikts, situāciju pastiprina arī tas, ka viņi ir radinieki, Jāņa sieva ir Mārtiņa māsa. Pēc Londonas olimpiskajām spēlēm 2012. gadā internetā lasīju komentārus, ka Genādijs Samoilovs savam dēlam nopircis labu pārinieku un izjaucis labu duetu. Realitātē pēc olimpiādes pie manis atnāca tēvs Andris Šmēdiņš kopā ar Jāni Šmēdiņu un piedāvāja, vai mēs negribam, lai Jānis spēlē kopā ar Sašu, jo jebkurā gadījumā viņi negribēja turpināt sadarbību ar Mārtiņu Pļaviņu. Pēc tam no tā izveidojās vēl viens labs duets — Sašas iepriekšējam pāriniekam Ruslanam Sorokinam ar Tomu Šmēdiņu. Pāris pajuka, un viņi pazuda, negribēja viens ar otru spēlēt.”
Samoilovam un Šmēdiņam vēl ir reālas izredzes kvalificēties Tokijas olimpiādei. 2020. gada 14. jūnijā tiks pavilkta svītra pasaules rangam, sadalot 15 ceļazīmes, bet pēdējā iespēja būs Kontinentālā kausa izcīņas finālsacensības, kas notiks jūnija izskaņā. “Pļaviņš tāpat kā Saša ir īsts fanāts laukumā,” teic Genādijs. Par 31 gadu veco madonieti Toču viņš stāsta mazāk, vairāk pieminot Edgaru kontekstā ar trenēšanas metodēm.
TIKAI NĀVES DĒĻ
Saviem audzēkņiem Genādijs uzsver, ka treniņš var nenotikt tikai un vienīgi paša sportista nāves dēļ. “Slikti laikapstākļi, lielākas svinības vai kāzas — tas nav arguments. Treniņam ir jānotiek,” Sašu un Mārtiņu trenējis pludmalē ziemā, kad valdījis bargs sals. “Spēlējām cimdos. Trīs bumbas saplīsa no aukstuma,” Genādijs vērtē, ka ziemas volejbols, kas ir iedibināts kā oficiāls sporta veids, ir pavisam cits sporta veids ar izteiktu savu unikālo specifiku.
Ja spēlētāji ar vārdiem neuztver informāciju, Genādijs kļūdas labojumu mēģina panākt ar fizisku un morālu asumu. “Mārtiņš man saka — vajag sist Edgaru tāpat kā mūs sitāt. Es Mārtiņam — kā gan es sitīšu pieaugušam cilvēkam, kuram pašam tagad ir bērni,” smejas Genādijs. Nepārprotiet, tā nav brutāla spēlētāja aizskaršana, bet veids, kā fiziskas saskarsmes ceļā fokusēt spēlētāju uzmanību, lai labotu kļūdu.
“Kādreiz uzsitu spēlētājam ar pludmales čību pa plecu — citādi nevar visu, ko vajag, iebāzt galvā. Es nesaprotu tos trenerus, kas pēc spēlētāja pieļautas kļūdas var pateikt: “Labi, labi — spēlējiet tālāk…” Ja spēlētājs izdara kļūdu, tā ir viņa vaina. Es nekad neteikšu labi vai slikti — es saku — pareizi vai nepareizi. Tāpat esmu novērojis, ka jaunie treneri gadījumā, ja spēlētājs tehniski nepareizi izpilda spēles elementu un gūst punktu, slavē spēlētājus. Tas nav pareizi! Šādā situācijā ilg-termiņā spēlētājs būs zaudētājs, jo tehniskā kļūda paliek nepamanīta, tā paliek kā norma. Trenera uzdevums ir atrast spēlētāja vājāko vietu un pilnveidot to.”
Vēl viens no Genādija pamatprincipiem ir — nav bezcerīgas bumbas (epizodes laukumā), ir tikai bezcerīgi spēlētāji. “Šī ir īpašība, kas pazudusi Sašam un Šmēdiņam — kādreiz viņi skrēja pēc bumbām, kas krita uz palmām, krita tribīnēs.”
MĒRĶIS — NEDAUDZ VIRS TICAMĀ
Runājot par sieviešu volejbolu, treneris skaidro, ka Anastasija un Tīna neesot tik meistarīgas, cik Samoilovs un Šmēdiņš: “Bet viņas grib spēlēt. Un svarīgi ir šo gribu saglabāt, tas nav viegli.”
Iepriekšējā vakarā pirms sarunas Genādijs ar Tīnu tikās Jūrmalas sporta laureātu balvas pasniegšanā, kur Samoilovu godināja kā pilsētas gada treneri, bet Graudiņu — kā gada sportisti. “Tīna man atgādināja — trīs gadus atpakaļ sanācām kopā ar meitenēm uz pirmo sapulci un viņām toreiz teicu, ka pludmales volejbolā nekad neesmu strādājis ar sieviešu komandu, man ir trīs vīriešu pāri, ar ko esmu aizņemts.” Tīna teica: “Trener, jūs apsolījāt, ka mūs trenēsiet.” Vaicāju Anastasijai: “Kāds mums mērķis?” Viņa atbildēja: “Spēlēt volejbolu…” Bet es saku: “Mans mērķis ir spēlēt olimpiādē.” Viņas abas tā šķībi paskatījās uz mani.” Sākotnējais uzstādījums meitenēm acīmredzot izklausījies nedaudz pēc utopijas. Līdzīgi savulaik bijis ar Aleksandru Samoilovu un Mārtiņu Pļaviņu, kad pirms 2008. gada Pekinas olimpiādes nosprausts identisks mērķis. “Mārtiņš man teica: “Ko jūs, trener! Mēs taču esam vēl tik jauni…””
Abas reizes apstiprinājās senā sporta patiesība: ir jānosprauž tādi mērķi, kas ir nedaudz virs šķietami reāli sasniedzamā.
CAUR ASARĀM
Treneri, kuri strādājuši tikai vīriešu sportā, sākot trenēt meitenes, bieži vien aplaužas. Kā uzsver sieviešu sporta treneri, dāmām nepieciešama pavisam cita pieeja. Darbā ar Graudiņu un Kravčenoku dzīvi Samoilovam atvieglojuši gadi ar Universitātes meitenēm, taču darbā ar meitenēm bez asarām neiztikt — tas ir tikai normāli.
“Kad noskatījos Anastasijas un Tīnas koptreniņu, teicu: “Meitenes, jūs nemākat spēlēt volejbolu.” Anastasija pilnā nopietnībā man atbildēja: “Trener, mēs esam Eiropas U-22 čempiones. Jūs jokojat?” Pēc nedēļas Anastasija ar asarām acīs prasīja, vai mest mieru spēlētājas karjerai?” Diskusija izcēlusies pēc tam, kad Genādijs rādījis meitenēm, kā, viņaprāt, pareizi pārvietoties laukumā, skriet, lēkt, krist, piecelties, sist, celt… “Nevarētu teikt, ka viņas darīja nepareizi, bet citādāk,” atzīst Genādijs. Bet ko gan trenerim tagad pārmest, ja dāmām pūrā kontinenta zelts? Tāds ir ceļš: caur ērkšķiem uz zvaigznēm.
Pērn Anastasijai atkal uzdots šis jautājums, un viņa atbildējusi: “Es nemāku spēlēt volejbolu.” Treneris šādu atbildi vērtē kā platu soli uz priekšu. Pēc Eiropas čempionāta Kravčenoka vaicājusi: “Bet kā gan mēs varējām dabūt pirmo vietu, ja nemākam spēlēt?” “Es atbildēju — jo pārējās spēlē vēl sliktāk,” kā allaž skarbs savos izteikumos bija Genādijs. Viņš piebilst, ka ir tikai divi spēlētāji, kas ar viņu strīdas, — Anastasija un dēls Mihails.
PROGRESU VĒRTĒ ATŠĶIRĪGI
Tīnas Graudiņas aizvadīto studiju gadu Dienvidkalifornijas universitātē volejbola komandā Genādijs vērtē skeptiski. “Pa šo laiku, kamēr meitenes treniņos bija šķirtas, Anastasija meistarību ir uzlabojusi par 300 procentiem, bet Tīna pa gadu ASV pielikusi 10 procentus — tas nav tikai mans viedoklis, to man saka arī citi,” vērtē treneris.
“Tīnai vertikālais lēciens ir 75 cm, bet Anastasijai — divreiz mazāks. Anastasija vēl nav tik ātra, cik jābūt aizsargam, viņa ir arī maza augumā, taču tehniskā ziņā jau tuvojas Aleksandra un Jāņa meis-tarībai. Tīnai ir laba fiziskā puse, viņa ir atlētiska un augumā ražena, laukumā viņa ir nikna un cīnās ar sportisku ļaunumu, tas man ļoti patīk — bez šiem elementiem laukumā nav, ko darīt —, taču viņai klibo tehniskā puse — īpaši jāuzlabo augšējā piespēle, serves nav tik labas, tādēļ braucam četrus mēnešus uz Ēģipti. Pastrādāsim, un Tīna kļūs par ļoti, ļoti labu spēlētāj.”
LAUKUMS ARĪ ĒĢIPTĒ
Līdz 2007. gada Genādijam bijis bizness Kazahstānā, ko pirms Pekinas olimpiādes pārtraucis, lai visu uzmanību koncentrētu tikai volejbolam.
Zināms, ka jau daudzus gadus starpsezonu periodā viņš ar saviem audzēkņiem brauc slīpēt meistarību nemainīgi nometnēs uz Ēģipti. Savulaik Genādija draugs, vieglatlētikas treneris Zigmunds Čaks, uzaicinājis doties uz silto piramīdu zemi. “Man tur ļoti patika, nopirku dzīvokli un uztaisīju pludmales volejbola laukumu. Tagad treniņnometnē tur īrējam piecus sešus dzīvokļus vienā mājā. Varam tāpat kā Latvijā vasarā trenēties 12 stundas dienā, arī spēlētāju ģimenēm ar bērniem tur ir, ko darīt. Patīkami, ka tur nav pulksteņa laika zonu starpības ar Latviju. Regulāri pūš vējš, pierodam spēlēt jau grūtākos apstākļos, un sacensībās tas vairs netraucē,” vēl vienu knifu atklāj treneris.
“Ja cilvēks prot spēlēt pludmales volejbolu, viņš varēs spēlēt jebkuru citu sporta spēli. Mans mērķis ir iemācīt saviem audzēkņiem tā spēlēt, lai apkārtējie viņus patiesi apbrīnotu, cik viņi skaisti un meistarīgi spēlē pludmales volejbolu, lai būtu bauda skatīties,” sarunas noslēgumā teic Samoilovs.
Genādijs SAMOILOVS
Pludmales volejbola treneris, inženieris konstruktors
Dzimis: 1958. gada 23. augustā Orenburgā, Krievijā
Izglītība: divas augstākās izglītības — Orenburgas politehniskais institūts, 3. kategorijas inženieris, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts
Ģimenes stāvoklis: precējies ar Olgu, dēli Aleksandrs un Mihails, mazdēli Adriāns un Kristiāns
Lielākie sasniegumi kā trenerim: trīs olimpisko spēļu dalībnieks (Pekina 2008, Londona 2012, Riodežaneiro 2016), Eiropas čempioni Samoilovs/Šmēdiņš (2015) un Graudiņa/Kravčenoka (2019)
Citi sporta veidi: bokss, džudo, taekvondo
Mūzika: brāļi Ziemeļi, Mišels Legrāns
Grāmata, ko iesaka citiem: Trīs draugi (Remarks), Meistars un Margarita (Bulgakovs)
Anastasija KRAVČENOKA:
“Treneris Samoilovs ļoti mīl pludmales volejbolu. Viņš spēles laukumos pavada visu dienu — no sākuma trenējot savus sportistus, bet vēlā vakarā spēlējot pats. Treneris ir ārkārtīgi prasīgs, var labot vienu un to pašu kļūdu tūkstošiem reižu, kamēr sportists nesāk darīt pareizi. Viņš ir iemācījis nekad nepadoties, cīnīties līdz pēdējam punktam un darīt visu iespējamo, lai uzvarētu. Viņš ļoti iedziļinās spēlē, no sirds strādā ar audzēkņiem.”
Tīna GRAUDIŅA:
“Paldies trenerim Genādijam par pacietību un ticību, ka mēs varam sa-sniegt savus mērķus. Viņš mīl volejbolu tik ļoti kā neviens cits — viņš ir gatavs pludmalē pavadīt katru dienu no rīta līdz vakaram!”
