Viens par sešiem
Ja vēlaties, lai es jums dabūju naudu, tad nebalsojiet par mani. Ja, pretendējot uz Latvijas Slēpošanas federācijas prezidenta amatu, pirms gadiem divdesmit kāds savā prezentācijas runā būtu deklarējis šādu tēzi, viņu izsvilptu bez žēlastības. 36 gadus jauno Dināru Doršu ievēlēja vienbalsīgi.
Viņš nenāk no uzņēmējiem, politiķiem vai cita veida ietekmīgiem vadītājiem, kam ir kāda teikšana pie naudas upes sadales sīkākās tērcītēs. Dinārs Doršs vispirms pats bijis kalnu slēpotājs, absolvējis šāda novirziena sporta ģimnāziju Norvēģijā. Pēc tam izgājis cauri visai sacīkšu organizatoru hierarhijai, sākot ar trašu spraušanu un beidzot ar FIS delegāta statusu, kāds kalnu slēpošanā viņam Baltijā ir vienīgajam. Vienlaikus Doršs pilnveidojis trenera prasmes, vadot un organizējot Latvijas izlases darbu, vairākus rudeņus pat stažējoties ASV Pasaules kausa izcīņas komandā.
Dinārs Doršs kopā ar iepriekšējo Latvijas Slēpošanas savienības (tā līdz 2016. gadam devēja federāciju) prezidentu Vairi Brīzi un viceprezidentu Gunti Čivču federācijas valdē jau nostrādājis trīs olimpiskos ciklus. Kopš 2005. gada viņa atbildībā bijusi kalnu slēpošana, kopš 2019. gada 28. septembra vēlēšanām Doršam ar vienādu gādību jārūpējas par vēl piecu sporta veidu — distanču slēpošanas, snovborda, frīstaila, tramplīnlēkšanas un ziemeļu divcīņas — attīstīšanu.
100 dienas vēlāk Sports Dināru Doršu aicināja uz prezidenta pirmo interviju.
NEPAPILDINĀS VAIMANĀTĀJU KORI
— LSF ir ar sporta veidiem, bet ne naudu bagātākā federācija. Pie mums dārgākā un arī joprojām populārākā ir kalnu slēpošana. Vienam sportistam Eiropas kausa izcīņas sezona droši vien izmaksā vairāk par 50 000 eiro. Kļūstot par prezidentu, tev bija jābūt kabatā atbildei — kur tos ņemt?
— Pārvēlēšanu sapulcē teicu uzreiz: “Ja nākat ar šādu jautājumu, tad nebalsojiet par mani.” Iepriekš daudzi ir solījuši sagādāt naudas maisus, bet nevienam tas nav izdevies. Mums jāsaprot, kādas ir tradīcijas, mūsu valsts sporta prioritātes un galu galā — kāds ir mūsu sporta veida tirgus? Cik iespējams piesaistīt līdzekļus no atbalstītājiem, ko varam pārdot? Mums ir atsevišķi sportistu veiksmes stāsti. Tos veido viņu ģimenes un to spējas piesaistīt atbalstītājus.
Mums ir jauna, talantīga kalnu slēpotāja ar lielām perspektīvām un ambīcijām — Dženifera Ģērmane —, kura Latvijā nav bijusi tik redzama, toties viņa demonstrē savas spējas un vērā ņemamus rezultātus Alpos. Viņa dzīvo un mācās Austrijā, viņas treneris un menedžeris, kalnu slēpošanas aprindās ļoti pazīstamas ģimenes pārstāvis Stefans Šīlds, iepriekš strādājis ar Pasaules kausa līmeņa sportistiem, un viņam atbalstītājus Dženiferai ir daudz vieglāk piesaistīt Alpu reģionā, jo tur sabiedrība saprot rezultāta vērtību kalnu slēpošanā. Šeit viņas, sešpadsmitgadīgas meitenes, uzvara FIS sacensībās vai vieta labāko desmitniekā un solīds FIS punktu guvums nevienam neko neizsaka, jo esam pieraduši pie olimpiskajām un pasaules čempionātu medaļām bobslejā, skeletonā, kamaniņu sportā. Augsto sasniegumu līmenī Latvijā ziemas sporta veidos mums ir ļoti liela konkurence, tāpēc izdzīvot — sarežģīti.
Turklāt visi raud, ka nav naudas. Handbolisti kvalificējas Eiropas čempionāta finālam, lielisks panākums! Bet tūlīt seko ziņa, ka dalībai tajā nepietiek naudas, un skaidrs, ka kādam tā jāņem nost. Pēc tam izrādās florbolistiem arī vajag, jo viņi citādi netiek uz pasaules čempionātu. Rudenī tiek paziņots, ka Biķerniekos pasaules čempionāts rallijkrosā notiek pēdējo reizi, jo nākamajai valdība nedod finansiālas garantijas. Pēc ilgas vaimanāšanas tomēr iedod. Motokrosa pasaules čempionāta posma rīkotāji tradicionāli dīc pēc saviem simt tūkstošiem, kurus, protams, kārtējo reizi arī izdīc. Tad iestājas finansiāls krahs biatlonā un atkal skan izmisīgi lūgumi pēc palīdzības. Vaimanāšana kļuvusi par tādu kā stilu, kas sportam rada negatīvu tēlu, apgrūtinot jebkuras federācijas spējas piesaistīt līdzekļus.
Es negribu piedalīties šajā kolektīvajā raudāšanā. Vēlos būt godīgs pret vecākiem, kas uz mūsu sportu atved savus bērnus un no kuriem ne viens vien sapņo par visspožākajām medaļām, un pateikt, ka mums nav valsts pasūtījuma izaudzināt ne Eiropas, ne pasaules, ne olimpiskos čempionus un attiecīgi nav arī atbilstoša finansējuma. Tas, ko jūs varēsiet sasniegt, vislielākajā mērā būs atkarīgs no jums pašiem.
Mēs izaugsmei varam piedāvāt labvēlīgu vidi, mūsu sporta veidus, kas ziemā — sniegā — bērniem ir ļoti patīkami, padarīt pieejamākus. Bet, ja pie mums atnāk sportists un saka — ja jūs man nemaksāsiet, es nestartēšu! —, tad mūsu saruna arī beidzas. Valsts mums nav pasūtījusi ne veidot valsts tēlu, ne, piemēram, sagatavot pasaules čempionāta dalībniekus. Mēs varam tikai palīdzēt cilvēkiem, kas paši vēlas par tādiem kļūt.
— Tajā pašā laikā, kad Kristaps Zvejnieks olimpiskajās spēlēs iekļūst labāko trīsdesmitniekā, tas daudziem citzemniekiem liek brīnīties par līdzeno Latviju, kuras kalnu slēpotājs pārspēj dažu labu Alpu zemju sportistu! Pozitīvs Latvijas tēls neapšaubāmi tiek veidots.
— Jā, tajā publikas daļā, kas saprot kalnu slēpošanu. Bet, kad pretendējam uz valsts finansējumu, mums saka, jums nav rezultātu. Salīdzinot ar tiem sporta veidiem, kuros mūsējie regulāri cīnās par Pasaules kausiem, tā varētu teikt. Bet — vai distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka, kuras sniegumam starptautiskās sacensībās, jau konkurējot ar spēcīgajām Skandināvijas sportistēm, ir izteikti augšupejoša līkne, nav rezultāts?! Man ir pilnīgi cita izpratne par rezultātu.
Lai mūsu sporta veidos kāds tiktu līdz olimpiskajām spēlēm, viņam jau no astoņu gadu vecuma jātrenējas vismaz piecas reizes nedēļā, sešpadsmit gados šis apjoms jādubulto, tad, neatlaidīgi cīnoties un pilnveidojoties FIS sacensībās, viņš var nokļūt pasaules labāko sportistu forumā. Ja es uzskatītu, ka tas nav rezultāts, tad man šajā amatā nevajadzētu atrasties. Bet es arī nevaru apgalvot, ka nodokļu maksātājiem būtu jāfinansē visi, kas valstī ir labākie un kaut kur brauc piedalīties. Kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm gan ir apliecinājums milzīgam fiziskam, materiālam un mentālam ieguldījumam. Tā būtu pelnījusi lielāku atzinību. Vienkāršo skatītāju acīs visi olimpieši ir zvaigznes, kam ne par ko nav jārūpējas, jo valsts par visu ir samaksājusi, un viss ir kārtībā. Atliek tikai kļūt par čempioniem! Patiesībā ir citādāk. Bieži vien tiek upurēta sava personīgā un ģimenes labklājība, lai sasniegtu šo mērķi, no kura galu galā iegūst viss sporta veids. Un varbūt arī valsts.
Bet es nevēlos pievienoties vaimanātājiem. Gribu pateikt — ar sportu augstākajā līmenī jānodarbojas tiem, kuri to grib un var, tad mūsu intereses saskan un kaut kas var veidoties, turklāt mēs visiem organizējam kvalitatīvas sacensības.
MENEDŽMENTA ČEMPIONI
— Bet puisim, kas pie jums nāk ar stingru apņēmību trenēties tā, lai olimpiskajās spēlēs iekļūtu vismaz labāko sešniekā, jūs taču neteiksiet — piedod, mēs te tikai rīkojam pasākumus sniegā un saulītē bērniem un viņu vecākiem?!
— Protams, ka mūsu uzstādījums nav noliedzošs. Es tikai gribēju uzsvērt mūsu sporta veida priekšrocību — tas ir pieejams visai ģimenei. Mūsu — federācijas — pienākums ir organizēt konkurētspējīgus nacionālos čempionātus, kas piesaista visa reģiona interesi, veido veselīgu konkurences vidi, kurā augt. Kalnu slēpošanā jau mēs esam kļuvuši par ideju ģeneratoriem visām Baltijas valstīm — ar mērķi uzlabot kopējo asinsriti. Tas paplašina arī reklāmas iespējas atbalstītājiem. Mūsu rīkotās Baltijas kausa izcīņas kārtas, kurām šoziem Latvian Alpine Facebook profilā varēs sekot līdzi tiešraidēs, notiek arī Lietuvā un Somijā, šosezon tām pievienosies Igaunija.
Latvijas čempionāts, kas tagad ziemas beigās risinās Pihas kalnu slēpošanas centrā Somijas ziemeļos, jau kļuvis par nopietnām starptautiskām sacensībām, kurās piedalās arī Skandināvijas valstu elites sportisti un kurās uzvaras vērtība tuvojusies pat 8 FIS punktiem. Varam palielīties, ka šīssezonas Baltijas kausa izcīņas pirmajā kārtā novembra sākumā Lietuvas Snow Arena piedalījās 17 nāciju pārstāvji. Distanču slēpošanā nozīmīgi ir pie mums rīkotie Skandināvijas kausa posmi vai, piemēram, augustā Madonā izcili noorganizētais pasaules čempionāts rollerslēpošanā. Tie ir pasākumi, kas rāda, uz kurieni tiekties un caur kuriem augt. Piebildīšu, ka šīs sacensības, arī kalnu slēpošanā Lietuvā un Somijā pilnībā organizējam mēs paši. Ar saviem tiesnešiem, ar savām iekārtām, ar savu menedžmentu. Tādā veidā trenējot savu organizatorisko kapacitāti, kas jau sasniegusi vērā ņemamu starptautisku līmeni. Pat somi savu sacensību rīkošanā vēlas piesaistīt mūsu ekspertus.
— Vēlreiz par to puisi… Sapņot par olimpisko medaļu jau nevienam nevar liegt, un nevienam nedrīkst liegt sapņus īstenot…
— Protams. Es negribu mālēt visu melnu. Tā noteikti nav. Jāsaka paldies Olimpiskajai komitejai, kas atbalstīja mūsu kandidātu virzīšanu Starptautiskās Olimpiskās komitejas Solidaritātes stipendijām. Tās saņēma četri mūsu pārstāvji — kalnu slēpotāji Dženifera Ģērmane un Žaks Gedra, kā arī distanču slēpotāji Patrīcija Eiduka un Raimo Vīgants. Tā nekad nav bijis. Aptuveni tūkstoš dolāru mēnesī katram līdz Pekinas olimpiskajām spēlēm — tas ir nopietns atbalsts.
Četrpadsmit gados, kuros esmu strādājis federācijas valdē, ar katru sezonu izejas punkts ir bijis augstāks. Gan sportiskā, gan strukturālā, gan materiālā, gan iespēju ziņā līkne kāpj augšup. Protams, lēni, nepietiekami un lielā mērā ar entuziasmu balstīta. Bet tas ir vienīgais veids, kā varam virzīties uz priekšu.
JĒDZIENS REZULTĀTS. SKAIDROJUMS
— Netiešā veidā valsts pasūtījums sportā tomēr eksistē. Un arī prioritāšu noteikšanas sistēma sen pastāv. Sasniedzot attiecīgus rezultātus, sportists iekļūst Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sastāvā, un tādā veidā viss sporta veids iegūst zināmu prioritāti. Turklāt ar šo atlētu tiek slēgts līgums, kurā noteikts, kādi rezultāti viņam par šo atbalstu jāsasniedz. Tas taču ir valsts pasūtījums!
— Jā. Ja spēj izpildīt tos kritērijus, kas ļauj pie šāda līguma tikt. Runa ir par kritērijiem, par to, ko uzskata par nozīmīgu rezultātu.
— Kas kalnu slēpošanā ir nozīmīgs rezultāts?
— Iekļūšana TOP 100, varbūt pat TOP 150. Tie ir slēpotāji, kas spēj cīnīties par Pasaules kausa izcīņas punktiem — tātad iekļūt labāko trīsdesmitniekā savā disciplīnā. Ziemā mūsu sporta veids ir vismasveidīgākais, konkurence arī visaugstākajā līmenī — daudzskaitlīga. Bet es negribu ieslīgt salīdzinājumos ar citiem sporta veidiem.
— Kristaps Zvejnieks šajā simtniekā ir bijis?
— Jā, kādus četrus gadus slalomā, uz īsāku laiku — arī Lelde Gasūna.
— Kalnu slēpošanā olimpiskajās spēlēs tik plaša mūsu pārstāvniecība kā 2014. gadā Sočos — trīs kungi, divas dāmas — laikam vairs nebūs iespējama nekad…
— Kvalifikācijas noteikumi paliek arvien stingrāki. Ja Soču kritēriji netiktu mainīti, Phjončhanas spēlēs startētu astoņi (!) mūsu kalnu slēpotāji, bet bija tikai divi. Olimpiskajā ciematā vietu skaits nemainās, bet kalnu slēpošanā augsta līmeņa sportistus spēj sagatavot arvien vairākās valstīs. Tāpēc barjera pēc katrām spēlēm tiek celta arvien augstāk. Tagad, lai dabūtu trešo vietu spēlēs, jābūt gandrīz vai TOP 30.
Starp citu, ar šo sezonu kalnu slēpošanā mainīta FIS punktu sistēma. Pamatprincips paliek nemainīgs — par labāku rezultātu mazāk punktu. Bet sacensības kategorizētas un noteikti to vērtības griesti. FIS sacensībās uzvarētājs nevarēs saņemt mazāk par 23 punktiem, iepriekš bija 9, nacionālajos čempionātos — 20, kontinentālo kausu izcīņās — 15, mazāk — tikai Pasaules kausa izcīņas posmos un pasaules čempionātā. Protams, lai šo normu sasniegtu, sacensībās jāpiedalās attiecīgam skaitam noteiktas kvalifikācijas sportistu.
— Vai trīskārtējam olimpietim Kristapam Zvejniekam, kas Phjončhanā izcīnīja 26. vietu Alpu kombinācijā, tās bija pēdējās spēles?
— Pagaidām uz šo jautājumu nav atbildes. Ar 117. vietu pasaules rangā pēc pērnās sezonas sportistes karjeru beidza Agnese Āboltiņa. Pauzi ieturēšot Lelde Gasūna.
INDIVIDUĀLISTU LAIKS
— Kas šobrīd ir mūsu līderi kalnu slēpošanā?
— Žaks Gedra un Kristapa brālis Miks Zvejnieks. Dāmām konkurence pat blīvāka — Leldes jaunākā māsa Evelīna, Liene Bondare, Betija Burkovska. Sezonas sākumā, debitējot FIS sacensībās Austrijā, sešpadsmitgadīgā Dženifera Ģērmane, startējot ar 70. numuru, kad trase krietni zaudējusi kvalitāti, slalomā izcīnīja trešo vietu, kurai sekoja arī otrā un pirmā.
Tas ir iespaidīgs pieteikums.
— Jāatceras, ka viņas māte Ulla, meitas uzvārdā Lodziņa, astoņdesmito gadu otrajā pusē pasaules junioru čempionātā izcīnīja bronzas medaļu nobraucienā un pēc tam vairākkārt šajā disciplīnā Pasaules kausa izcīņas posmos spēja iekļūt labāko desmitniekā!
— Gēniem un vēl jo vairāk ģimenes ieinteresētībai veidot sekmīgu meitas karjeru kalnu slēpošanā ir milzīga nozīme. Būtiska ir viņas trenera pieredze, kas izaugsmi plāno vismaz trīs gadu perspektīvā. Šosezon viņas nozīmīgākais starts būs Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Lozannā. Vienīgo ceļazīmi puišiem sīvā cīniņā ar Akselu Bergmani un Marku Truhinu ieguva Kristofers Gulbis, kas šogad sācis mācības sporta ģimnāzijā Norvēģijā.
— Varbūt tavā prezidentūras četrgadē LSF sāks dominēt distanču slēpošana? Patrīcija Eiduka šo sezonu iesākusi ar cienījamu FIS punktu rekordu 37,95 — 10 km brīvā stila slēpojumā, savukārt pērnziem pasaules junioru čempionātā 5 km (F) viņa finišēja vienpadsmitā, bet Raimo Vīgants vasaru pabeidza ar bronzas medaļu pasaules čempionātā rollerslēpošanā…
— Iespējams. Raimo Vīgants, būdams LU students, apmaiņas programmas ietvaros nonācis Tronheimā, kur tagad trenējas spēcīgā norvēģu klubā. Savukārt Patrīcija Eiduka pēc savas pērnās sezonas komandas Team Haanja kraha saistībā ar Igaunijas slēpotāju dopinga skandālu tagad trenējas kopā ar Polijas sieviešu izlasi divkārtējās olimpiskās čempiones Justinas Kovaļčikas vadībā. Izaugsme ir acīm redzama. Pēc augstvērtīgiem rezultātiem tiecas arī Indulis Bikše, kurš savus plānus ar federāciju saskaņo mazāk.
Jaunatnes olimpiskajās spēlēs par mums cīnīsies Samanta Krampe, Kristīne Brunere, Lauris Kaparkalējs un Artūrs Aleksandrs Ļūļe.
— Labu laiku nav dzirdēts, ka mūsu izlasei būtu savs treneris…
— Tāda nav arī kalnu slēpošanā un nevienā citā mūsu federācijas sporta veidā. Mums nav tādas algu likmes, un būtu dīvaini, ja izlases trenerim mēs maksātu sponsoru naudu, kas paredzēta sportistiem.
— Vai starptautiskā federācija — FIS — kādu palīdzību sniedz?
— Tikai kontribūciju par FIS sacensību rīkošanu, mūsu dalību pasaules čempionātos un FIS licencētiem atlētiem. Kalnu un distanču slēpošanai kopā šī summa nepārsniedz 30 tūkstošus eiro sezonā.
ENTUZIASMA BENZĪNS
— Plašāka sabiedrība maz zina par Latvijas jaunajiem tramplīnlēcējiem un vēl jo mazāk — par divcīņniekiem.
— Markuss Vinogradovs pērnziem kļuva par pirmo Latvijas pārstāvi, kas ziemeļu divcīņā startējis pasaules čempionātā. Savos sešpadsmit gados būdams jaunākais dalībnieks, viņš 59 dalībnieku konkurencē finišēja 56. vietā. Sācis trenēties Siguldā Agra Kumeliņa vadībā, Markuss tagad apmaiņas programmas ietvaros nokļuvis pie norvēģu speciālistiem Tronheimas Sporta ģimnāzijā, piedalās kontinentālās sacensībās un cer uz iespēju startēt arī Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Lozannā. Tramplīnlēcēji un divcīņnieki pirmās iemaņas apgūst uz maziem tramplīniem tepat Latvijā, pēc tam pilnveidojas Polijā un Otepē, kur šiem sporta veidiem izveidotas starptautiska līmeņa bāzes.
Divi dalībnieki — Kristaps Nežborts un Šarlote Šķēle — piedalījās iepriekšējā pasaules čempionātā tramplīnlēkšanā. Jaunatnes olimpiskajām spēlēm kvalificējusies Elizabete Stankeviča. Šo sporta veidu attīstības dzinēju bākā tiek liets vistīrākais entuziasms. Pārējo arī. Mēs uzturam administratīvo pusi, cenšamies palīdzēt nodrošināt treniņu procesu un attiecīgu programmu izpildi. Administratīvā sadaļa finansiāli lielā mērā ir uz spēcīgāko mūsu sporta veidu – kalnu un distanču slēpošanas pleciem, jo esam viena, solidāra federācija. Izlases uzturēšana un sagatavošana droši vien jebkurai federācijai ir visdārgākā sadaļa. Pat bagātajā Norvēģijā ar spēcīgām kalnu slēpošanas tradīcijām sportistam, kas sasniedzis attiecīgu līmeni un vēlas startēt Eiropas kausa izcīņā, pašam jāinvestē 10 000 eiro, pārējos 50—60 tūkstošus sedz federācija. Vienīgi tiem, kas jau tiek Pasaules kausa izcīņas komandā, nav jāmaksā nekas. Bet ar kalnu slēpošanu reāli nopelna tikai tie, kas spēj uzvarēt.
— Pirms gadiem trīsdesmit Latvijā parādījās snovbords, kura kareivīgākie pārstāvji toreiz skaļi deklarēja kalnu slēpošanas kā vecmodīga sporta drīzu un pilnīgu galu.
— Viņiem nebija taisnība. Kalnu slēpošana tomēr atjaunojās un izdzīvoja, un snovbords arī ir dzīvs. Latvijā tas labi sadzīvo kopā ar frīstailu, kurā ietilpst arī triku taisīšana ar slēpēm. Viņiem ir kopējs pasākumu kalendārs, sacensības rīkojot Milzkalnē un Žagarkalnā. Atdzīvojusies Rīgas snovbordskola ar Ināru Bīrmani un Soču olimpisko spēļu kandidātu Tomu Petruseviču galvenajās lomās. Savukārt Gerds Sīmanis kopj slaloma lauciņu, un Paula Anna Vītola šoziem gatavojas atkal izmēģināt spēkus Pasaules kausa izcīņā.
Einārs Lansmanis, kas pats bijis Latvijas izlases kalnu slēpotājs, bet sirdī laikam vienmēr vairāk frīstailists, ir aktīvs šo sporta veidu pārstāvis federācijas valdē.
— Kas ir pārējie valdes locekļi, un kādi ir viņu pienākumi?
— Tagad federācijas valdē atbildīgais par kalnu slēpošanu ir Daniels Fogelis, kas vēl pirms četriem gadiem pats startēja pasaules čempionātā un vēlāk kā asistents man palīdzēja darbā ar izlasi, sacensību organizēšanā. Kā jau teicu, galvenā izlases trenera posteņa mums nav un tā īsti arī nekad nav bijis. Vadošie sportisti trenējas individuāli pēc savām programmām un iespējām. Daniela pienākums ir šo procesu koordinēt, aktualizējot federācijai svarīgas sacensības un uz tām izveidot spēcīgāko sportistu komandu.
Esam aizpildījuši zināmu tukšumu un neskaidrību distanču slēpošanā, kuru valdē kūrē divi vīri — šāgada pasaules rollerslēpošanas čempionāta direktors Gunārs Ikaunieks, kura vadītā Smeceres sila bāze Madonā uzņem arī citas lielākās sacensības, un Jānis Puida no sporta kluba Bebra. Tā radīta paritāte starp diviem mūsu lielākajiem sporta veidiem, jo kopā ar Fogeli esam divi kalnu slēpotāji. Savukārt Ikaunieks ievēlēts arī par LSF viceprezidentu. Visi kopā domāsim arī par mūsu mazskaitlīgāko sporta veidu — tramplīnlēkšana un ziemeļu divcīņa — attīstību. Mūsu biroju turpina vadīt ģenerālsekretārs Agris Raugulis.
— Vai arī federācijas valde tika ievēlēta tādā pat vienprātībā kā prezidents?
— Negribējām, ka valdē ievēlē atsevišķus cilvēkus, kas pēc tam mēģina sadalīt pienākumus. Piedāvājām visu komandu ar jau iezīmētām darbības sfērām un skaidriem uzdevumiem katram konkrētam valdes loceklim. Neslēpām iepriekšējā prezidenta Vaira Brīzes vēlmi mani redzēt kā viņa darba turpinātāju. Uz pārvēlēšanu sapulci bija ieradušies 19 no 20 LSF juridiskajiem biedriem. Par jauno valdi un tās priekšsēdētāju nobalsoja visi klātesošie.
— Diezgan netipiska vienprātība iepriekš visai kašķīgajai slēpotāju sabiedrībai!
— Pa šiem gadiem cilvēki laikam sapratuši, ka nekā cita, ko dalīt, izņemot darbus, kas turklāt veicami sabiedriskā kārtā, jau nav.
Dinārs DORŠS
Latvijas Slēpošanas federācijas prezidents, biedrības N57 un Baltic Ski Team vadītājs, treneris
Dzimis: 1983. gada 5. augustā Siguldā
Izglītība: Siguldas Valsts ģimnāzija, Rjūkanu Slēpošanas ģimnāzija Norvēģijā, nepabeigtas LSPA studijas
Sportā: kopš 6 gadu vecuma kalnu slēpošanā
Pirmais treneris: Daigars Doršs (tēvs)
Lielākie sasniegumi: vairākkārtējs Latvijas junioru čempions, 80 FIS punkti supergigantā (karjeru pārtrauca slimība, kas prasīja ilgstošu ārstēšanos)
Ģimenes stāvoklis: ar ģimenes dzīvi aizņemts četru bērnu tēvs
Hobiji: sports un bērnu audzināšana
LATVIJAS SLĒPOŠANAS FEDERĀCIJAS BIEDRI
SK Kore kalnu slēpošana
SK Pantera kalnu slēpošana
KSK Rīga kalnu slēpošana
SKF Traverss-V kalnu slēpošana
SK Ziemeļpols kalnu slēpošana
SK APEX kalnu slēpošana
SK ASI kalnu slēpošana
SK Virsotne kalnu slēpošana
SK SnowFeel kalnu slēpošana
SK International Ski Team kalnu slēpošana
SK White Rush kalnu slēpošana
SK N57 kalnu slēpošana
Siguldas novada pašvaldība kalnu un distanču slēpošana
Cēsu novada pašvaldība distanču slēpošana
Madonas novada pašvaldība distanču slēpošana
Viļakas novada pašvaldība distanču slēpošana
SK Lidojošais Slēpotājs tramplīnlēkšana, divcīņa
SK Ogres Stils tramplīnlēkšana, divcīņa
SK Ikskilec tramplīnlēkšana, divcīņa
SK Lidozols tramplīnlēkšana, divcīņa
Aktīvie sportisti
Kalnu slēpošanā 430
Distanču slēpošanā 417
Tramplīnlēkšanā, divcīņā 74
Snovbordā, frīstailā 50
FIS licences
Distanču slēpošanā 69
Kalnu slēpošanā 49
Snovbordā 17
Frīstailā 9
Tramplīnlēkšanā 6
Ziemeļu divcīņā 3
