Ķerot un metot akmeni

Apnicis hokejs? Nāc spēlēt lakrosu. Tas ir hokejam
līdzīgs Kanādas nacionālais sporta veids. Latvieši lakrosu iepazina tikai
gadsimta sākumā, taču jau 2006. gada pasaules čempionātā Latvijas izlase
izcīnīja 14. vietu, bet šogad Eiropas čempionātā finišēja vienpadsmitie. Lakrosu spēlē ar īpašām nūjām un
bumbiņu, un mērķis ir, piespēlējot bumbiņu pa gaisu, raidīt to vārtos. Ar šo
sporta veidu Latvijā nodarbojas aptuveni 65-70 sportisti, kas sadalījušies trīs
komandās – Rīgā, Jelgavā un Druvā.

Kur? Kā? Cik ilgi? Spēles pirmsākumi meklējami Ziemeļamerikā
pie indiāņiem, ne velti ar gadsimtiem ilgo vēsturi lakross ir kļuvis par
Ziemeļamerikas vecāko sporta veidu. To spēlē brīvā dabā uz amerikāņu
futbola laukuma (100,58 x 54,86 metri), kas sadalīts trīs zonās – aizsardzības,
uzbrukuma un vidējā. Tāpat kā hokejā spēle sākas ar centra iemetienu, kurā
piedalās divi spēlētāji, bet pārējie cīņā iesaistās pēc tam. Mača laikā laukumā atrodas desmit
cilvēku – pa trīs aizsargiem, pussargiem, uzbrucējiem un viens vārtsargs.
Uzbrukt vai aizsargāties vienlaikus var tikai seši spēlētāji, pārējie četri
nedrīkst šķērsot centra līniju. Palīdzēt komandas biedriem gūt vārtus var
doties arī vārtsargs, tomēr tas nemaina noteikumus, ka aiz centra līnijas
vienmēr jābūt četriem katras komandas pārstāvjiem. Vārtsargam ir sava zona. Atšķirībā
no spēles uz ledus ieeja šajā laukumā pretinieku komandas spēlētājiem ir
aizliegta. Arī savas vienības spēlētājs tur ar bumbiņu var uzturēties ne ilgāk
par četrām sekundēm. Vārti ir krietni lielāki nekā hokejā (1,83 x 1,83 metri),
tāpēc katra komanda bieži vien gūst padsmit vai pat vairāk vārtu. Ne velti Amerikā
par vārtsargiem kļūst vīri ar lielāku ķermeņa masu. Lakrosu spēlē ar trīs dažādām
nūjām. Aizsarga nūja ir gandrīz divus metrus gara, un laukumā vienlaikus var
atrasties ne vairāk par četrām tādām. Aptuveni septiņdesmit centimetru īsākas
ir uzbrucēju nūjas, bet vārtsargu nūjai garuma ierobežojums nav, taču tā ir
daudz platāka par laukuma spēlētāja inventāru. Tās atgādina makšķernieku
ķeseles, taču zivju vietā šoreiz tiek ķerta cieta gumijas bumbiņa, kas metiena
brīdī var sasniegt tādu pašu ātrumu kā hokeja ripa. Bumbiņa ir nedaudz mazāk
nekā florbolā, taču apaļa akmeņa formā – 140 grami. Lakrosa noteikumos ir
iekļauts punkts, ka, to nometot uz cietas koka grīdas no 1,83 metru augstuma,
tai jāatlec 1,15-1,25 metru augstu. Mačam ir četras ceturtdaļas –
katra pa 20 minūtēm. Spēlei ritot, laiks netiek apturēts, tomēr nokavētais
laiks netiek kompensēts. Tā kā vienam mačam var pieteikt tikai 13 spēlētājus,
nepieciešama ļoti laba fiziskā sagatavotība, jo atrasties nemitīgā kustībā un
izvairīties no pretinieku spēku paņēmieniem 80 minūtes nav joka lieta.

Sāka mierīgi

Latvijā lakross pirmo reizi pēc
zviedru un Aigara Grīnberga iniciatīvas parādījās 1992. gadā kā šā sporta veida
paveids – interkross, kuru spēlē telpās un bez kontakta. Spēle lielākoties
paredzēta bērniem, taču to iecienījuši ar spēlētāji, kas pēc savainojuma
sadziedēšanas gatavojas atgriezties lakrosā. Interkross savā būtībā ir līdzīgs
florbolam, taču visa spēle notiek pa gaisu. To spēlē ar vieglāku un mīkstāku
bumbiņu nekā lakrosā, un pie sportista tā var atrasties līdz piecām sekundēm.
Šajā laikā bumbiņa ir jāatdod komandas biedram vai jāizdara metiens pa vārtiem,
kamēr pretinieks mēģina to pārtvert, prognozējot tavu rīcību. Latvijas izlase
aizbrauca uz pirmajām sporta spēlēm interkrosā, bet pēc tam sporta veida
aktivitātes apsīka.

Grīnbergs lakrosā no jauna atgriezās
deviņdesmito gadu beigās, kad devās mācīties uz Angliju. Britu salās par jauno
sporta veidu ieinteresējās vēl vairāk, tāpēc pēc atgriešanās 2001. gadā
Latvijas sporta skolotājiem tika rīkots iepazīšanās seminārs.

Pēc gada vasarā latvieši saņēma
Eiropas lakrosa federācijas uzaicinājumu piedalīties jauno lakrosa valstu
turnīrā Austrijā, kur nedēļas laikā viņi aizvadīja sešas spēles pret Itālijas,
Spānijas un citu valstu iesācējiem. Mūsējie pirms tam nebija aizvadījuši
nevienu spēli, Austrijā, izcīnot vienu uzvaru, mūsējie saprata, kas ir lakross.

2005. gadā nodibināja Latvijas Lakrosa
federāciju, kuras prezidents šobrīd ir spēles kustības aizsācējs Aigars
Grīnbergs, bet gadu vēlāk latvieši jau devās uz lakrosa dzimteni Kanādu
piedalīties pasaules čempionātā. Pirmā pasaules labāko komandu tikšanās notika
jau krietni pasen – 1967. gadā.

Latviešu cīņas

Pēc piedalīšanās pasaules
čempionātā tika aizvadītas arī pirmās Latvijas meistarsacīkstes, kurās
triumfēja klubs Rīga, savukārt šogad pēc divu apļu turnīra pabeigšanas
uzvaru triju komandu konkurencē svinēja Druva dynamite.

Latvijas lakrosa pirmsākumos
mūsējie spēlēja hokeja ekipējumā. Vēlāk parādījās pirmie cimdi, bruņas,
ķiveres. Tie, kas vēl tikko sākuši iepazīt sporta veidu, joprojām spēlē ar
hokeja ķiverēm.

Līdzīgi kā hokejs arī lakross
pieder pie augsta riska traumatiskajiem sporta veidiem. Tiesa, jo tehniskāks
spēlētājs un viņa pretinieki, jo mazāka iespējamība gūt kādu savainojumu. Box
lakross, kuru spēlē ASV hokeja laukumā bez ledus un bieži vien var vērot arī
satelīttelevīzijā, ir daudz bīstamāks, taču no sasitumiem jebkurā sporta veidā
izvairīties ir grūti.

Tiem, kas lakrosu sākuši spēlēt vai
vēl tikai gatavojas, regulāri apmeklējot treniņus un piestrādājot pie nūjas
vadīšanas arī mājās, ir ļoti labas iespējas sezonas laikā iekļūt Latvijas
valstsvienībā. To pierādījuši jau vairāki cilvēki, kuri pirms tam nav nodarbojušies
ar nevienu sporta veidu, bet jau aizstāvējuši Latvijas izlases godu pasaules un
Eiropas čempionātos.

Vislabāk kanādiešu nacionālais
sporta veids padodas hokejistiem, futbolistiem, tenisistiem un handbolistiem.
Ja nevedas hokejs, varbūt īstais sporta veids ir lakross. Lai varētu
izgrozīties un aizbēgt no pretinieku ķetnām, ir nepieciešama galvenokārt
veiklība.

Bez problēmām nekur

Lai plašāk attīstītu lakrosa
kustību mūsu valstī, oktobra vidū Latvijas lakrosisti tiksies sēdē, kurā
ievēlēs jauno valdi. Ar šā sporta veida koordinēšanu visu laiku nodarbojušies 3-4
cilvēki.

Jāmēģina piesaistīt jaunus
spēlētājus un tiesnešus. Citādi, kamēr divas komandas spēlē, trešās vienības
spēlētāji tiesā. Nesen tika organizēts arī seminārs tiesnešiem, kuru vadīja
šogad notikušā Eiropas čempionāta galvenais tiesnesis no Vācijas.

Federācijas vadība arī vēlās
piesaistīt ietekmīgus uzņēmējus. Ja noorganizē labu mārketingu, var pārdod
jebko. Lakross ir skatāms sporta veids, Amerikā tas pulcē tūkstošiem skatītāju.

Jaunie hokejisti un basketbolisti
tiecas iekļūt attiecīgi NHL un NBA, bet savs sapnis ir arī jaunajiem lakrosa
spēlētājiem, kuri labprāt iekļūtu NLL (Nacionālajā lakrosa līgā). Visos
notikušajos pasaules čempionātos pirmās divas vietas ieņēmušas tikai trīs
valstu izlases – ASV, Kanāda un Austrālija. Eiropā lakrosu vislabāk spēlē
angliski runājošajās valstīs, taču līdz lielā trijnieka līmenim vēl garš ceļš
ejams.

Raitis PURIŅŠ