Kombināciju kamola tinēja

Turpinot rakstu
sēriju par TTT zelta meitenēm, šoreiz uz sarunu aicinājām seškārtējo Eiropas
valstu čempionu kausa ieguvēju Zandu Grāvi. Slavenajā TTT centra
uzbrucēju plejādē Zanda Grāve gandrīz nekad nav bijusi pirmais numurs, viņa
sevi dēvē par mūžīgo otro, paliekot Skaidrītes Budovskas-Smildziņas, Silvijas
Kroderes un Uļjanas Semjonovas ēnā. Taču Zandas ieguldījums komandas modelī
bija neatsverams, kad Skaidrīte un Silvija gatavojās kļūt par māmiņām, bet,
spēlējot kopā, Zanda slavenajā tīšanās
sistēmā bija viena no motoriem. Meistarkomandā Grāve spēlēja no 1964. līdz
1971. gadam, kopā ar pārējām līdzgaitniecēm sešas reizes uzvarot Eiropas valstu
čempionu kausa izcīņā un tikpat reižu kļūstot par PSRS čempioni.

Grāves liktenīgais cilvēks Zanda sevi uzskata
par netipisku basketbolisti, jo, kad treneris Andris Purkalns ieradies Rīgas 6.
vidusskolā un aicinājis uzspēlēt bumbu, viņa sava iedzimtā kautrīguma dēļ nav spējusi
šim speciālistam atteikt, lai gan pret basketbolu jutusi pat nepatiku. „Pēc pirmajiem pāris treniņiem mana nostāja
nebija mainījusies, bet, kad iemācījos bumbu trāpīt grozā, viss bija kārtībā,"
atceras Zanda. „Un basketbols man
iepatikās pa īstam. Purkalns zināmā mērā ļoti iespaidoja manu turpmāko likteni.
Andris pats trenēja arī Rīgas Medicīnas institūta sieviešu basketbola komandu
un ieteica man studēt medicīnu. Paklausīju, bet bija šaubas, vai mani uzņems
studentu kārtā, jo iestājeksāmenos dabūju vienu trijnieku (pēc toreizējā piecu
ballu novērtējuma). Var jau būt, ka tas bija arī RMI toreizējā rektora
Vladislava Korzāna pirksts, jo viņš bija liels sporta, īpaši basketbola
cienītājs. Neraugoties uz milzīgo konkurenci, kļuvu par topošo mediķi. Iestājos
stomatologos, taču rektors pēc gada man ieteica mainīt profesiju – lai pārejot
uz Vispārējās ārstniecības fakultāti. Tā arī izdarīju jau otrajā kursā. Toreiz
nekādu individuālo mācību plānu nebija un kavētās nodarbības vajadzēja
atstrādāt līdz pēdējam sīkumam. Biju apzinīga studente, varbūt ne tik apzinīga
meistarkomandā. Pie Karnīša uz rīta treniņiem gāju ne vienmēr, priekšroku dodot
lekcijām. Trenerim ne sevišķi patika, ka basketbolistes stājas augstākajās
mācību iestādēs, jo viņš uzskatīja, ka tad nevarēšot visu sportisko mūžu ziedot
basketbolam. Tiesa, viņš domāja par katru komandas dalībnieci, lai tai atrastu
optimālāko posteni sastāvā. Domāja arī par to, lai katra basketboliste sezonas
laikā nospēlētu laukumā nepieciešamo minūšu skaitu un PSRS čempionāta izskaņā
saņemtu zelta medaļu. Uz Eiropas kausu šāds ierobežojums neattiecās."

Trijnieks vingrošanā

Zandai, mācoties
mediķos, vidējā atzīme bija četrinieks ar krustiņu. "Tas tāpēc, ka galva bija
viegla, viss padevās, bet vidusskolas desmitajā klasē vingrošanā dabūju
trijnieku, jo nespēju uzrāpties pa virvi. Mani toreiz atstāja pēc stundām. Lai
trenējoties. Kaunos vēl šobaltdien," atzīstas Zanda. "Lai gan pat vēl tīņu
vecumā sports man šķita ne sevišķi pievilcīgs, tomēr no tā izvairīties
nevarēju. 6. vidusskolas sporta skolotāja Līduma gribēja mani vilkt uz augstlēkšanu
un tāllēkšanu, jo esot dotumi. Tie gan izpaudās pirms daudziem, daudziem
gadiem, kad pionieru sacensībās izdevās iegūt diplomu par otro vietu vienā no
šīm vieglatlētikas disciplīnām. Pirms vēl nebiju iepazinusi basketbolu, ļoti
gribēju peldēt. Sausajos treniņos viss bija lieliski, bet, kad pirmoreiz
vajadzēja doties ūdenī, piepeši saslimu un viss bija cauri. Izmēģināju spēkus
arī daiļlēkšanā un akrobātikā. Basketbolā noturējos tikai tāpēc, ka Andris
Purkalns, būdams diezgan stingrs un pedantisks treneris, ar sev vien zināmām
metodēm prata mūs iedvesmot, sapurināt tad, kad, šķiet, kājas pa zemi velkas. Liela
nozīme bija arī viņa neizsīkstošā humora dzirkstij. Bet visas iepriekšējās
aktivitātes citos sporta veidos man palīdzēja lielā basketbola gaitu sākumā un
arī turpmāk, jo attīstījās kustību koordinācija, varēju žigli paskriet un
pietiekami augstu savam augumam (184 cm) uzlēkt, kas nākamajai centra
uzbrucējai bija ļoti svarīgi."

Tava ienākšana

Pie TTT meistarēm
Zanda Grāve sāka 1964./65. gada sezonā – gadu pēc tam, kad komandas
vadības stūri no Oļģerta Altberga pārņēma Raimonds Karnītis.

Kāda bija jūsu
ienākšana? "Ar Karnīša izstrādāto spēles shēmu iepazīšanu, ar iekļaušanos
kolektīvā. Šefību par mani uzņēmās mazā adatiņa,
kā komandā dēvēja Ināru Apsi. Izbraukumos viesnīcas numuros mitinājos kopā ar
Mārīti Jansoni, Dzintru Grundmani, toreiz turējos kopā arī ar Ingrīdu Osi un
Edīti Tuču, kas bija manas vienaudzes un ar kurām vēl pirms TTT meistarkomandas
spēlēju kopā republikas meistarsacīkstēs TTP vienības rindās. Nekādas lielās
čupošanās meistaros nebija, jo gandrīz visu gadu bijām treniņu procesā un
sacensībās, brīvas vien trīs nedēļas vasarā. Mans pirmais izbraukums uz
kapitālistiskajām valstīm notika 1965. gadā, kad viesos spēlējām ar Izraēlas
čempionēm. Bija šaubas, vai tikšu aiz dzelzs priekškara, jo mana tante bija
Latvijas pastāvēšanas pirmo laiku čempione Mirdza Irbe, kas nedzīvoja Latvijā.
Laikam orgāni tik tālu manā personiskajā lietā nebija aizrakušies. Pirms tam gan
biju Polijā un Čehoslovakijā. Un tas viss manas karjeras pirmajā sezonā."

Kādas īsti bija
Karnīša spēles shēmas? "Tā dēvētā tīšanās,
kurā iesaistītas visas piecas komandas spēlētājas. Mums bija piecu gājienu
kombinācijas, kuras pretinieces un viņu treneri gan zināja, bet nevarēja
atšifrēt, jo kombinācijas tika izspēlētas ļoti straujā tempā, turklāt ar dažādu
risinājumu. Mēģinot segt Uļu ciešāk, bumba tika iespēlēta kādai no mazajām vai
arī otrajam centram, ja tā biju es. Bumba tiek piespēlēta pa apli, iesaistot
gan laukuma labo malu, gan kreiso, pa starpai to nogādājot saspēles vadītājai,
kas nolēma, no kuras puses sāksies tīšanās
un kurā laukuma daļā tā beigsies ar izspēli brīvajai zem groza. Tā darbojāmies,
kad laukumā bija arī Maiga Skapāne, Silvija Skulme, Uļa un Tamāra Hendele. Grūti
visu izskaidrot, lai lasītājam būtu saprotami. Žēl tikai, ka šodienas TTT Rīgas arsenālā tīšanās vairs netiek pielietota. Varētu taču šodienas TTT modeļa
treneri paaicināt mūs – vecās – pakonsultēt, parādīt. Tas taču ir varens
ierocis, kas nerūsē."

Volejbola un basketbola krustojums

Pagājušā gadsimta
septiņdesmitajos gados Latvijas sporta spēļu komandas gatavošanos sezonai sāka
vasarā, izbraucot uz treniņnometnēm PSRS dienvidos. Tā nu sagadījās, ka
vienlaikus Adlerā trenējās gan Rīgas Radiotehniķa volejbolisti, gan TTT
basketbolistes. Arī mūsu volejbola vīri jau toreiz bija vieni no spēcīgākajiem
Padomju Savienībā. "Adlerā saskatījos ar jau tolaik pazīstamo tīkla bumbas
meistaru Mārtiņu Elefantu. Vārds pa vārdam, sākām biežāk tikties, līdz 1970. gadā
apprecējāmies, kā dažkārt mēdz teikt, tēvam, mātei nezinot. Nosvinējām divatā,
bet vakarā paziņoju mammai, ka esmu kļuvusi par precētu sievu," grēkā atzīstas
Zanda. "Dzīvojam laimīgi un saticīgi. Māja Garupē, to savām rokām būvēja
Mārtiņš, vien jumta likšanu un kamīna būvi uzticot profesionāļiem. Bērnu gan
mums nav, toties ilgus gadus esmu palīdzējusi ucināt un audzināt māsas Elitas
trīs dēlus – Kasparu, Kristapu un Andri Kambalas, savā atvaļinājuma laikā
braucot ar viņiem kopā makšķerēt. Kristapa vairs nav šajā saulē, bet Kaspars
pēc ilgākas sportošanas (arī boksēšanās) Amerikā, atgriezies dzimtenē un kopā
ar savu jauno draudzeni Tifāniju mūs jau apciemojuši. Mūsu attiecības palikušas
tikpat siltas, kā bija viņa dziļā jaunībā. Garupē divvientulību palīdz sasildīt
sunenīte Šerija. Kādreiz zemes pleķītī audzējām zemenes, tagad ir mauriņš, kuru
Mārtiņš kopj ar pašdarinātu un ļoti klusu pļaušanas mašīniņu. Manā pārziņā
savukārt puķu dārzs."

Vainīgs ceļgals

Zanda mierīgi vadīja
savu piekto sezonu TTT meistarkomandā, un nekas neliecināja, ka varētu rasties
sarežģījumi. Bija panākumi, tituli, medaļas, un galvenais – spēle gāja no
rokas. Nelaime notika 1969. gadā, kad sezona sākās tik cerīgi. Taču ceļgala
saišu pārrāvums un menisks iecirta dziļu robu turpmākajā karjerā. "Traumu
apdziedēju, bet pēc četriem mēnešiem tas pats ceļgals atkal atgādināja,"
atceras Zanda. "Un tā vēl reizes trīs. Gads bez basketbola, toties institūta
sešus kursus izdevās pabeigt septiņos gados. Tas man bija liels notikums.
Mācoties ceturtajā kursā, vienu studiju gadu gan vajadzēja izlaist, jo komandai
tolaik bija daudz braucienu. Tāpēc paņēmu akadēmisko. Vienu gadu nospēlēju RMI
komandas sastāvā, bet, Skaidrītei aizejot dekrēta atvaļinājumā, Karnītis mani
aicināja atgriezties meistarkomandā. Vēl uzspēlēju, guvu pa diviem Eiropas
kausa un PSRS čempiones tituliem, taču ceļgals tā pa īstam neatkopās. Tā es 25
gadu vecumā beidzu aktīvās gaitas lielajā basketbolā. Ja nebūtu šo daudzo savainojumu,
varētu vēl spēlēt. Par treneres karjeru nedomāju, jo man bija laba izglītība.
Tāpēc gribēju strādāt savā specialitātē."

Sertificēta pulmonoloģe

Zandai studiju laikā
bija doma pēc diploma saņemšanas strādāt Daugavas
CSN sporta mediķu kabinetā, taču RMI internatūra viņu ievirzīja citās sliedēs. "Par
to paldies docentam Gaitam Brežinskim un Laimai Kazmerei. Kādu laiku biju pat
pilsētas galvenā alergoloģe, nodarbojos arī ar adatu terapiju," klāsta Zanda. "Bet
nu jau 37 gadus strādāju Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas Pulmonoloģijas un
alergoloģijas centrā. Ārstēju plaušu un aknu slimniekus. Gadījies palīdzēt arī
sporta cilvēkiem – basketbolistēm. Pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm vizītē bija
ieradusies arī slavenā šķēpraižu trenere Valentīna Eiduka. Tagad mūsu paciente
ir titulētā motobraucēja Ērika Kiope. Cenšos palīdzēt visiem, kam tas
vajadzīgs. Kad manu ceļgalu ceturto reizi atbrīvoja no ģipša, sportam liku
mieru septiņus gadus. Tad sadomāju aiziet uzspēlēt basketbolu. Vienkārši prieka
pēc, bet jau pirmajā treniņā atkal savainoju to pašu celi. Tad man operāciju
veica slavenais dakteris Henriks Runds. Atkal nostādīja uz kājām. Ar to
basketbolam tika pielikts punkts uz visiem laikiem."

Sieviete pēc vilcienu saraksta

"Tā nu sagadījies, ka
man ir autovadītājas tiesības, bet braukt lāgā nemāku, tāpēc varat mani dēvēt
par dāmu pēc vilcienu saraksta, jo pēc darba tomēr uz Garupi jātiek,"
puspajokam, pusnopietni atzīstas Zanda Grāve. "Vīru taču katru vakaru
neizsauksi, viņam arī savas darīšanas. Tāpēc sēžos vilcienā un dodos mājās.
Pats liktenis laikam man bija lēmis kļūt par dakteri, jo jau bērnībā ārstēju
lelles. Un esmu viena no retajām TTT zelta meitenēm, kas no Karnīša neiemācījās
spēlēt šahu. Toties uz zoles partiju vai džokeru mani divreiz nav jāaicina. Protams,
līdz Karnīša prasmei man bija tālu. Viņš galda spēlēs tāpat kā basketbola
sapratnē bija virtuozs."

Kolēģe par kolēģi

TTT Dāmu klubiņa
valdes priekšsēdētāja Silvija Skulme: "Gudra galva. Spēlēt basketbolu
visaugstākajā līmenī un vienlaikus iegūt augstāko izglītību tik sarežģītā
specialitātē, kāda ir medicīna… Cepuri nost Zandas priekšā. Klusa, kārtīga,
pieklājīga, izpalīdzīga, bet bezgala kautrīga. Kādreiz, tiekoties ar TTT
pārvaldnieku Aleksandru Zālīti, sarka un bālēja, lai gan nekā slikta nebija
nodarījusi. Inteliģents cilvēks. Viņa TTT Dāmu klubiņam uzdāvināja ratiņkrēslu.
Gan jau noderēs. Tā nav viņas vienīgā labestības izpausme. Tiksimies TTT zelta
meiteņu jubilejas svētkos nākammēnes."

Gatis ĶĪSIS