Grēniņš. Pasaules rekordists Grēniņš

Mēs mazliet bijām pārsteigti par ziņu no Turcijas
pilsētas Izmiras. Spriediet paši – četrkārtējs pasaules čempions, pasaules
rekordists, divkārtējs Eiropas rekordists. Kas??? Māris Grēniņš – mūsu šogad
labākais tāllēcējs, trīssoļlēcējs un sprinteris. Pārsteigti bijām par
sacensībām – pasaules meistarsacīkstes nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem.
Māris nedzird? Māris sarunai piekrīt
labprāt. Pastāsta, ka vājdzirdīgs (pēc mammas stāstītā) esot kļuvis bērnībā pēc
pārciestā vidusauss iekaisuma. Nav tā, ka neviens to
nezināja – puiša tuvākie, trenere, treniņbiedri zināja, daži nojauta.
Māris savu problēmu nekad nav afišējis. Tiesa, puisis atzīst, ka pamatskolā
dažkārt cietis no klases biedru jokiem, jo tolaik staigājis ar visai lielu un
pamanāmu dzirdes aparātu – bērnībā jau bērnu joki ir visai nežēlīgi. Tomēr
Māris bija pietiekami patstāvīgs un spēcīgs puisis, lai nekauņu runas
apklusinātu. Tagad tikai zinātājs pamana mazmazītiņu aparātiņu Māra ausī.
Sacensībās viņš to izņem. Nav tā, ka Māris neko
nedzird – dobjās un zemās skaņas ir dzirdamas. Tiesa, peles pīkstiens
paliks nesadzirdēts. Ja esam tik tālu medicīniska rakstura izziņās, tad Māris teic,
ka ar dzirdes aparātu ir kā ar brillēm – ja nēsāsi tās nepārtraukti, tad
vajadzēs arvien stiprākas. Atslodze trenē dzirdi, daudz ko Māris nolasa no
lūpām. Labu gribēdams, ar
Māri intervijā centos runāt mazliet skaļāk, bet drīz vien aptvēru, ka tam nav nekādas
nozīmes – ar aparātiņu viņš dzird ļoti labi.

– Kad tu pirmo reizi uzzināji par iespējām
startēt sev līdzīgo sacensībās? – Pavisam nesen –
trenerīte pierunāja mani veikt sarežģītu pārbaudi dzirdes centrā un nosūtīt
datus uz Ameriku, kur vājdzirdīgie tiek kvalificēti un tiek lemts par viņu
atbilstību šādiem čempionātiem. Atklāti sakot, es nedomāju, ka varēšu startēt –
likās, tur mačojas tikai pilnīgi kurlie. Atbilde atnāca drīz – vari
startēt, turklāt līdz normas minimālai normai mani nemaz nevērtēja – izrādās,
ka ir pat rezervīte. – Kā tevi pirmo reizi uzņēma šajā sabiedrībā? – Neteikšu, ka ar
sajūsmu. Par maniem rezultātiem (tie bija daudz augstāki par citu labākajiem)
daudz jau zināja un klusībā rūca – simulants. Trenerīte teic, ka to pašu
esot bļāvuši no tribīnēm – es, par laimi (šoreiz), nedzirdēju, domāju, ka
mani atbalsta. Daži pat grasījās iesniegt protestus, bet tik tālu tomēr
nenonāca, jo apstrīdēt amerikāņu slēdzienu tik viegli nevar. Nav tā, ka es
stāvu istabas stūrī un ārsts pa gabalu kaut ko čukst – pārbaudes tiek veiktas
ar speciāliem rezonanses aparātiem, dziļi izpētot dzirdes aparātu. Tur blati
neder.

– Par kuru čempiona titulu lielākais prieks?

– Neesmu par to domājis –
pasaules rekords bija 110 metru barjerskrējienā. Tas ir mans personiskais
rekords un trešais labākais šogad Latvijā, aiz Olijara un Daubes. Vispār nebija
viegli, jo četrās dienās es startēju četrās disciplīnās, kvalifikāciju un priekšskrējienus
ieskaitot. Arī rekordi nepavisam nav zemi – piemēram, pasaules rekords
vājdzirdīgajiem tālumā ir 7,94 metri (mans labākais 7,80 m), 100 metros ātrāks
par Latvijas rekordu (10,28).

Prieks par
tāllēkšanu. Kaut ar nelielu pārkāpumu, tomēr pirmo reizi reāli jutu, kā ir lidot
aiz astoņu metru atzīmes (tiesneši tomēr izmērīja un teica, ka esot ap 8,20 m).
Uzvarēju gan ar 7,67 metriem.

Skaidrs, ka uzvaras
šādos mačos nav tas lielākais, ko gribu sava sportista mūžā sasniegt, bet, ja
var, kāpēc ne? Tomēr tik daudzas reizes man par godu Latvijas karogs nekad
nebija celts.

Nākamgad būs
nedzirdīgo olimpāde un, protams, startēšu.

– Kā tu vispār nonāci vieglatlētikā?

– Tas ir vesels stāsts.
Skolā es sportoju kā visi – ne ar ko īpaši neizcēlos un par regulāriem
treniņiem kādā sporta veidā pat nedomāju. Izšķirīgais brīdis bija ap gadiem
astoņpadsmit, kad biju nonācis neapskaužāmā situācijā – divus gadus biju
dzīvojies pa ballītēm, tusējies uz nebēdu. Ko tur slēpt, arī krietni dzēru,
varētu teikt – līdz kliņķim. Tālāk nebija – kur. Ar visu to celtniecības
tehnikuma fizkultūras stundā 100 metrus pa asfaltu, bez naglenēm noskrēju 11,5
sekundēs. Kad mans fizkultūras skolotājs to pateica mūsu labākajai sprinteru trenerei
Mārītei Lūsei, viņa ieinteresējās. Tiesa, kad uzzināja, ka man ir 18 gadu,
noplātija rokas un teica, ka tik vecus neņem. Tas ir loģiski, jo vieglatlētikā
trenēties tomēr sāk astoņu, desmit gadu vecumā.

Vēlāk Mārīte
apžēlojās un atļāva nākt uz terniņiem. Varbūt domāju, lai paskrien, palēkā, gan
jau pats aizies.

Nekur neaizgāju, jo
biju stingri nolēmis – sāku dzīvi vēlreiz, bez alkohola, bez tusiņiem.
Trenējos bez apstājas. Sākumā neko īpašu nesasniedzu. Kad 21 gada vecumā ziemas
meistarsacīkstēs aizlēcu 7,25 metrus, turklāt bez lāga naglenēm, lēcu ar ar
vidusdistančniekiem paredzētajām, pirmo reizi jutu, ka varu.

Arī trenerīte vairāk
sāka man pievērsties, un treniņi kļuva saturīgāki.

– Kas tu vairāk esi – lēcējs vai
sprinteris?

– Vispār sākumā
gribēju būt daudzcīņieks, bet tas prasa citādus treniņu apstākļus, kas pie
Mārītes nebija iespējams. Vairāk pievērsos tāllēkšanai (Māra šāgada rezultāts –
7,80 m ir labākais valstī, un tikai 25 centimetri viņam pietrūka līdz dalībai
olimpiskajās spēlēs), skrēju arī barjeras, sprintu. Kad vienu sezonu nolēmām
pievērsties tikai sprintam, rezultāti nevis auga, bet sāka slīdēt lejup. Abi ar
trenerīti sapratām, ka man nepieciešama daudzpusība. Tiesa, kaut kā kopā neiet
sprints ar trīssoli, tāpēc par trijiem soļiem īpaši nedomāju. Uzskatu, ka
pamatā esmu tāllēcējs.

– Bet arī sprintā tu šogad biji Latvijā
nenoķerams…

– Par to brīnos, jo
simtnieks man liekas tā kā par garu, distances otrajā pusē nespēju panākt kāpinājumu,
bet personisko rekordu tomēr laboju. Skaidri arī apzinos, ka sprintā es nevaru
sasniegt starptautisku klasi. Kas ir redzējis melnos skrējējus, tas zina, ka
viņiem ir pavisam cita Ahilleja cīpslas uzbūve, kas noņem vismaz kādas pāris
desmitdaļas. Baltajam jābūt brīnumbērnam, lai viņus pārspētu.

Arī par barjerām
īpaši nedomāju, tā atkal ir sava specifika. Skrienu, un viss.

– Loģisks jautājums, vai tu dzirdi starta
šāvienu?

– Kā jau teicu, tad
zemās skaņas dzirdu. Pat stipri nedzirdīgāki tādu troksni dzird. Izmirā pirms
starta līnija bija arī gaismiņas, kas vizuāli rādīja startu, bet man tas nav
vajadzīgs. Kaut kur, liekas, Delfos
manas uzvaras dažādi komentēja, varbūt arī aizskaroši, bet es neapvainojos.
Viena lieta tur gan bija pamatoti minēta – mums, vādzirdīgajiem, nedaudz
savādāk strādā vestibulārais aparāts. Trenerīte arī saka – kaut kādas
koordinācijas īpatnības esot, bet par to es nedomāju – ko es varu mainīt?
Kaut gan esmu lasījis, ka mūsdienu medicīna darot visādus brīnumus – esot jauni
elektroniski dzirdes aparātiņi (tie gan maksā pāris tūkstošu), kas neesot
vispār pamanāmi, tiek veiktas operācijas galvā – izmanto briljantus un vēl
nezin ko. Tas man pagaidām nav pieejams.

– Aizvadīta reti veiksmīga sezona. Kādi ir
plāni nākamajam gadam?

– Man atkal sākusies
jauna dzīve – pirms Izmiras apprecējos. Sieva Inga saprot manu aizraušanos
ar sportu un pagaidām iebildumus neceļ. Pēc atpūtas (otrajā nedēļā gan sāku
just, ka kaut kā trūkst) atsāku trenēties, drīz dosimies uz treniņnometni
Murjāņos. Ziemā esmu nolēmis gatavoties pasaules čempionātam telpās, tāpēc tie astoņi
metri jāsasniedz, varbūt arī 60 metru skrējienā varu izpildīt normu. Ja
neizdosies ziemā, tad īpaši nebēdāšu – arī vasarā startu ir pietiekami. Nedzirdīgo
olimpiāde, pasaules čempionāts Berlīnē, Eiropas kausi, pašmāju starti.

– Tu strādā nopietnu darbu Babītes pagastā –
esi būvinspektora palīgs. Kā to var apvienot ar sportu profesionālā līmenī?

– Kas es par
profesionāli? Naudu ar sportošanu vēl nepelnu – tik vien, ka esmu dažkārt
patīrījis kaimiņu igauņu Zelta līgas rīkotāju kasi un nopelnījis kādu latu
Rīgas kausu izcīņā. Man pat vēl nav menedžera. Kad stabili lēkšu 7,80-8 metru
robežās, tad varēšu domāt par starptautiskiem komercmačiem. Ja runājam par
darbu, tad esmu ļoti pateicīgs Babītes pagasta izpildirektorei Vitai Pūķei,
priekšsēdētājam Andrejam Encem. Bez viņu atbalsta un sapratnes es netiktu uz
nometnēm, kas būtībā ir galvenais sagatavošanās posms manās sportista gaitās.
Citādi es strādāju normālu darba dienu un trenējos tikai vakaros. Ar to vien
būtu par maz, lai lēktu astoņus metrus (starpa citu, pasaulē to šogad spējuši
aptuveni 35 sportisti – red.).

Man vienkārši patīk
sports, citādi es netrenētos. Treniņgrupa man ir kā ģimene, un trenerīte kā
otra mamma.

– Darbs, sports, tagad ģimene, kam vēl atliek
laiks?

– Kādam tas varētu
likties jocīgi, bet esmu ļoti aizrāvies ar Otrā pasaules kara bruņojuma
tehniku. Taisu miniatūrus kara tehnikas modelīšus, līmēju, krāsoju, daudz lasu
par karu. Kam man tas vajadzīgs – pats nezinu. Varbūt iepriekšējā dzīvē
esmu bijis karavīrs?…

Māris Grēniņš

vieglatlēts

Dzimis            1981. gada 7. jūlijā

Augums          1,83 m

Svars 84 kg

Izglītība            mācījies Babītes vidusskolā, beidzis
Rīgas celtniecības tehnikumu, RTU būvinženieru fakultāti

Trenējas         sporta klubā Auseklis

Trenere           Mārīte Lūse

Labākie sasniegumi             vienpadsmitkārtējs Latvijas
čempions, trīskārtējs Latvijas II olimpiādes čempions. Pasaules nedzirdīgo un
vājdzirdīgo čempions

Labākie rezultāti        tāllēkšana 7,80 m, 100 m 10,57, 200 m
21,80, trīssoļlēkšana 16,13 m, 110 m/b 14,44 (pasaules rekords
vājdzirdīgajiem). Visi rezultāti sasniegti 2008. gadā

Strādā            Babītes pagasta pašvaldībā,
būvinspektora palīgs

Ģimene          precējies, sieva Inga

Vaļasprieks   kara tehnikas modelēšana

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS