Krištopāna pirms un pēc
Tā kā Latvijas handbola izlases debija Eiropas čempionāta finālturnīrā bija vēsturisks notikums Latvijas sportam, piedāvājam izlases līdera Daiņa Krištopāna divas versijas par un ap turnīru — pirms un pēc meistarsacīkstēm. Žurnāls Sports vienu no labākajiem Eiropas handbolistiem intervēja Rīgā divas nedēļas pirms čempionāta un pēc tam Tronheimā — uzreiz pēc meistarsacīkstēm, fokusējoties uz konkrētā brīža aktualitātēm.
PIRMS ČEMPIONĀTA
Rīga 28.12.2019.
— Kāda ir atmosfēra komandā, gatavojoties vēsturiskajai debijai Eiropas čempionātā?
— Viss ir labi, jautri un patīkami. Domāju, mēs vēl neesam aptvēruši, ka brauksim uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Pirmais stress, kas katram piezogas savā laikā — citam varbūt čempionāta pirmajā spēlē… Trenējāmies, gatavojāmies, daudz strādājām individuāli, tostarp pie fiziskās sagatavotības trenera Ērika Visocka un fizioterapeites Agates Ādiņas. Daudziem ir mikrotraumas. Treniņi ir baudāmi, taktikai pievērsīsimies vēlāk.
— Latvijas izlases spēlētāji vēl nekad nav dzīvojuši tik ilgu laiku visi kopā.
— Jā, domājām, vai nepiemetīsies zemūdenes sindroms — kad sāk viens otram uz nerviem krist. Es izlasē jūtos ļoti labi. Klubā spēlētājam ir lielāka atbildība — pienākumi ir rakstīti uz papīra un par to veikšanu saņem algu, bet izlasē mēs esam sevis, valsts dēļ, mēs cenšamies un neviens neko nevar mums pārmest. Atdodu no sevis izlasē maksimumu — tā ir forša izjūta.
— Mēnesi pirms valstsvienības nometnes sākuma iedzīvojies savainojumā. Kas notika?
— Tas notika noguruma iespaidā. Ar Vardar spēlējām pret serbiem. Izspēlējot vairākumu, izlēcu un piezemējos uz pretspēlētāja pēdas… Izgriezu potīti — sastiepu saites. Bija liela hematoma — asinsizplūdums zem ādas ar pampumu, no kura ilgi nevarēju tikt vaļā vēl tad, kad sāpes jau sen bija pazudušas.
Pēc tam Vardar bija atbildīga cīņa Brestā, pats gribēju spēlēt. Tad jau abas potītes bija noteipotas, taču acīmredzot pampums lika par sevi manīt un atkal sastiepu to pašu cīpslu. Trīs nedēļas nomocījos, pirms Ziemassvētkiem pamazām varēju atsākt trenēties.
— Varbūt no defekta sanāk efekts? Būsi atvilcis elpu.
— Kā man teica Parīzes Saint Germain treneris Rauls Gonzaless, dažkārt savainojumi nāk par labu — spēlētājs var atpūsties, izraujoties no spēļu rutīnas, un atgriezties laukumā ar dubultu jaudu un asākām emocijām.
— Komandas galvenais treneris Armands Uščins uzsver, ka Latvijas izlases bīstamākais ierocis ir cīņasspars. Taču bez cīņasspara un tevis noteikti vēl kas ir komandas arsenālā!?
— Atšķirībā no klubiem izlases ir spiestas spēlēt vienkāršāku handbolu, tādēļ valstsvienībā vairāk telpas paveras individuālajai meistarībai — divcīņām, epizodēm divi pret divi, atstrādājot dažādus mazākus taktiskus elementus. Domāju — varam pretiniekus paķert uz viltu, ļoti gribētu tā uzspēlēt. Piemēram, līnijā Ingaru [Dudi] izvirzīt pret vājāku pretinieku vai spēles vidū pats pacīnīties viens pret vienu. Ierocis ir arī tas, ka pretinieki mūs lāgā nepazīst — spāņi un vācieši sen nav spēlējuši pret mums, bet analizēt pretiniekus video nav gluži tas pats, jo tikai spēlē no pretinieka darbībām tu vari uztvert šīs izjūtas un kustības.
— Vai pieļauj, ka pretinieki Latvijas izlasi varētu arī nenovērtēt?
— Protams, Spānija un Vācija mēdz šādas spēles aizvadīt ar 50 procentu atdevi. Saku pēc savas pieredzes — laukumā vienmēr nevar iziet maksimāli gatavs. Bet ir jābūt simtprocentīgi gatavam, citādi brīnumu sportā pietiek.
— Mums ir ļoti talantīgi jaunie spēlētāji — kā Ņikita Pančenko vai saspēles vadītājs Endijs Kušners, kuram ir tikai 16 gadu, taču viņš jau ir nonācis Parīzes Saint German redzeslokā.
— Domāju, tā būtu laba doma paņemt sastāvā Kušneru, tā viņam būtu superpieredze, tas būtu arī izlases interesēs viņu maksimāli attīstīt — viņš ir nākamais Latvijas izlases spēlētājs.
— Aizvadīsiet tikai vienu pārbaudes spēli pret Norvēģijas B izlasi, kuru vada Latvijas speciālists Valērijs Putāns, pēc tam arī treniņu spēle, kurā rezultāts netiks fiksēts. Kā tu vērtē, ka sagatavošanās posmā neaizvadīsiet nevienu pārbaudes spēli pret elites komandām?
— Domāju, ka tas ir saprātīgs lēmums. Zinot, ka mēs visi neesam profesionāļi, slodze treniņos ir diezgan liela. Spēlēt turnīru — tas nozīmē aizvadīt trīs spēles nepilnās trijās dienās, tas ir smagi arī profesionāļiem. Norvēģija ir TOP5 komanda, un otro izlasi es nevērtētu zemu — tie ir tie paši spēlētāji, kuri sedz muguras Norvēģijas zvaigznēm. Būs, ko pamēģināt, turklāt ar treneri Putānu varēsim sarunāt, lai varam izmēģināt spēli pret dažādām aizsardzībām. Lieliska iespēja, tā nav nekāda spēlēšana pret banānu republikas valstīm.
— Tronheimā ieceļosiet agri — gandrīz nedēļu pirms čempionāta. Vai tāda ierašanās laikus palīdz?
— Aklimatizācija ir svarīga. Vienmēr ir labāk, ja pirms turnīra notikuma vietā pavada ilgāku laiku.
— Latvijas handbola izlase saņēma Latvijas Gada balvu sportā kā Latvijas labākā sporta spēļu komanda. Vai šī atzinība ietekmēja komandas noskaņojumu?
— Bijām gandarīti, jo ieguldītais darbs bija patiešām liels. Apsveicām cits citu, bet laika svinībām nebija. Neesam kā basketbola izlase, kas spēlē katrā Eiropas čempionātā, vēl nevaram tik tuvu stāvēt grandiem.
— Kā tu pats juties, uzzinot, ka esi nominēts Latvijas gada sportista titulam?
— Biju ļoti pārsteigts, jo šajā sakarā handbola virzienā parasti vispār neskatījās, nebija arī sasniegumu. 2019. gads patiešām sanāca veiksmīgs — viss maksimums savākts. Bija izdevies sasniegt labu fizisko kondīciju, ar izlasi padevās fantastisks starts. Atliek tikai izcīnīt pirmo uzvaru Eiropas čempionātā!
— Kura spēle tev nozīmē vairāk — uzvara Čempionu līgā ar Vardar vai uzvara Valmierā pret pasaules čempionāta bronzas medaļnieci Slovēniju, kas nodrošināja ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru?
— Uzvara Čempionu līgā. Tās bija nereālas emocijas, tas ir augstākais, ko handbolā var sasniegt. Viss notika ilgi, līdz ar fizisku un emocionālu spēku izsīkumu — pat nesaprotu, kur mēs guvām izšķirošo enerģiju, lai triumfētu, ko visu pēc tam pavadīja svinības un ceremonijas. Tas pats varētu būt, ja mēs ar Latvijas izlasi uzvarētu Eiropas čempionātā. Iekļūšana starp Eiropas čempionāta finālturnīra dalībniekiem bija kā bonuss eiforijai, kas bija pārņēmusi pēc panākuma Čempionu līgā.
— Bet kāda ir izjūta tajā brīdī, kad atrodies balvas pasniegšanas ceremonijā, pienāk noslēdzošā nominācija, kurai esi nominēts, nosauc tavus titulus un apzinies… ka varbūt tev tūdaļ būs jākāpj uz skatuves?
— Bija stress un uztraukums no neziņas — vai būs jāceļas, vai ne.
— Pēc balvas ieguvēja vārda nosaukšanas izskatījās, ka biji vīlies.
— Īstenībā nē. Visi, kas bija nominēti, bija pelnījuši balvu. Tas nav viena cilvēka lēmums, bet ir komiteja — daudz cilvēku, kuri laureātu sasniegumus izvērtē. Man bija prieks, ka biju nominēts balvai. Ļoti labs pasākums.
— No otras puses — ja handbols saņemtu divas gada balvas, tauta varbūt sāktu šķībi skatīties?
— Es vienmēr saku — ja gribi iesist sunim, pagale vienmēr atradīsies. Handbola saimei tas būtu lielisks notikums. Kritiku vienmēr var atrast.
— Nākamajā dienā sociālie tīkli burtiski eksplodēja no atbalsta, ko sabiedrība tev veltīja.
— Pats komentārus nelasīju, bet man diezgan daudz ko atsūtīja. Protams, gribētos līdzjutējiem pateikties par tādu atbalstu — tas vispār ir patīkami, ka tevi kāds atbalsta, tas rada jaunas emocijas, tā ir vēl viena motivācija, kas dzen uz priekšu.
— Cik bieži tu trenējies klubā?
— Divas reizes dienā. Rīta treniņš nav obligāts.
— Sanāk tik, cik dažiem Latvijas izlases kandidātiem ir iespēja visā nedēļā. Ar kādu rezultātu būsi apmierināts, atgriežoties no Tronheimas?
— Negribu uzlikt uzdevumu. Noteikti uzvarēt Nīderlandi un iekosties abās lielvalstīs. Kāpēc gan ne?
— Ko lai Latvijas izlasei novēl pirms čempionāta?
— Izturību un savest veselību kārtībā. Spēles būs smagas, un vajadzēs spēku.
PĒC ČEMPIONĀTA
Tronheima 13.01.2020.
Tikai viena precīza metiena pietrūka, lai Latvija nostātos līdzās valstij, kurā ir 750 000 reģistrētu handbolistu, — Vācijai. Kā tas ir iespējams?
— Tā ir psiholoģija — pret vāciešiem spēlējām bez spiediena, ļoti labi nospēlēja vārtsargi. Treniņā pirms spēles izmēģinājām daudz ko jaunu, vāciešiem aizsardzībā ir tikai divi taktiskie zīmējumi. Šoreiz viņiem bija jāiztur spiediens — jāuzvar, bet te atnāk latvieši, kuri nav pat profesionāļi, un sāk viņus vazāt pa laukumu ar tikko izdomātām shēmām.
— Vēl otrā puslaika sākumā no malas izskatījās, kā vācieši soli pa solim virzās uz to, lai salauztu spēli, panākot +7.
— Sākums mūs nedaudz nošokēja. Iekritām aizsardzībā stulbās situācijās un zaudējām vārtus. Apgriezienus uzņēmām vēlāk. Skaidrs, ka arī vācieši nav no dzelzs un spēki viņiem izsīka. Viņi mēģina spēli veidot vairāk individuāli, mēs spēlējām gudrāk. Mēs neesam banāni, kurus var vienkārši apspēlēt.
— Kuru no partneriem uzbrukumā varam uzslavēt?
— Gribu izcelt Nilu (Kreicbergu), varējām viņu izmantot vairāk arī pret Nīderlandi un Spāniju. Sekoju līdzi viņa spēlēm Čempionu līgā — somu klubs Nilu izmanto spēlē viens pret viens, lai iekustinātu partnerus, kad komandai spēle sāk noplakt. Kopā ar Nilu izgājām cauri taktikai, lai izdomātu kaut ko jaunu un pārsteigtu vāciešus — beidzot paņēmām spēles laukuma tāfeli un bīdījām kauliņus. Un redzējām — bija rezultāts.
— Ko tieši taktiski centāties izpildīt?
— Vācieši gribēja spēlēt aktīvu aizsardzību pēc vienkāršākajām spāņu shēmām. Tādēļ mēs centāmies aizsargu apskriet pa abām pusēm, tad pašiem vajadzēja tikai pareizi pašķirties, un viss.
— Ar ko tev paliks atmiņā šī debija Eiropas čempionātā?
— Pirmais mačs, un uzreiz pret čempioniem — Spāniju. Šis ir grandiozs turnīrs, lieliskas izjūtas!
— Čempionātā pirmos soļus spērāt izcili, bet pēc tam spāņi nodemonstrēja savu ātrumu.
— Spēlei pret spāņiem bijām gan labi noskaņojušies, gan sagatavojušies, vārtsargs sākumā glāba. Redzējām, ka varam spēlēt, bet otrajā puslaikā kaut kas mums nesanāca, spāņi pārsteidza ar atsevišķām individuālām kvalitātēm, kamēr mēs pieļāvām tehniskas kļūdas, pazaudējām bumbu. Žēl, ka rezultāts izskatījās nedaudz sliktāk, nekā reāli bija pati spēle un darbs, ko labu tajā padarījām.
— Aizvadīji laukumā visu spēli no zvana līdz zvanam. Pats maiņu neprasīji. Vai tā nebija kļūda, kas laupīja spēkus visgaidītākajam mačam pret Nīderlandi?
— Lieta tāda, ka divus mēnešus nebiju aizvadījis nevienu oficiālu spēli — nospēlēju tikai vienu treniņspēli divas dienas pirms čempionāta (pret Norvēģijas B izlasi) — nebiju pilnvērtīgi trenējies. Pats biju patīkami pārsteigts, cik labi jutos. Pēdējā spēlē pret Vāciju pirmā puslaika beigās jutos, ka esmu iesēdies bedrē, laikam organismam pietrūka skābekļa — izdarīju tādus metienus, kādus parasti neizpildu, — pa vārtsarga stūri, pa tuvāko vārtu stūri…
— Nīderlandei spēle gāja no rokas ar uzviju, kamēr Latvijai nekas nesanāca.
— Nebija laika gatavoties šai cīņai, nepaspējām neko īpašu sagatavot. Gaidījām, ka holandieši spēlēs aktīvu aizsardzību, bet viņi pārsteidza ar aizsardzību 6—0 (kad visi spēlētāji spēlē vienā līnijā, priekšā nevienu neizvirzot). Nebija tik daudz kļūdu, cik paši nesametām vārtus. Savukārt viņi mūsu aizsardzību izretināja, komandai bija jūtams psiholoģiskais slogs, pie kura ne visi ir pieraduši.
— Komandas galvenais treneris Armands Uščins sacīja, ka pret holandiešiem varēji būt aktīvāks.
— Tas jau nav basketbols, kur vari atnākt un mētāties. Sākumā taktiski spēlējām uz kreiso pusi. Vienmēr saku — priekš kam man skriet iekšā barā, ja nespēlē kombināciju uz mani, tas būtu pagalma handbols. Ja būtu spēlējuši uz mani, varbūt izskatītos aktīvāks. Nekas, otrajā puslaikā uzspēlējām uz otru pusi, un arī es guvu vārtus.
— Vai var teikt, ka holandieši taktiski piespieda izslēgt tevi no spēles zīmējuma?
— Nē. Vienkārši saspēles vadītājs nospēlēja vairāk uz kreiso pusi.
— Kā jūtas tavas kājas? Dienu pirms tikko apspriestākās čempionāta atbildīgākās cīņas treniņu pabeidzi ātrāk un ar ledus maisu uz potītes.
— Abas potītes ir izčakarētas. Ja viena izskatās labi, otra — atkal sapampusi. Čempionāts ir beidzies, un klubā iedeva trīs brīvas dienas. Mēģināšu veikt rehabilitāciju un atgriezties laukumā nākamajā Čempionu līgas spēlē vesels.
— Komandas fizioterapeits Ēriks Visockis detalizēti paskaidroja, kā traumas fiziski ierobežoja tavu kustību amplitūdu un virzienus.
— Grūti spriest, cik tas ko ietekmēja. Koncentrēšanās un adrenalīns dara savu — dažreiz arī caur sāpēm var skriet.
— Kādi ir pirmie secinājumi par čempionātu kopumā?
— Vajag beidzot kaut ko mainīt. Spēlē redzējām, ka visi spēlētāji var nospēlēt 60 minūtes līmenī. Tā tomēr ir izlase, nevis klubs, kur spēlētāji kopā ir ilgstoši un saspēlējušies tik labi, ka no partneru acīm var nolasīt, ko katrs grib darīt. Kopumā super — esmu par mūsu komandu patīkami pārsteigts. Vajag sākt ātrāk mācīties un gatavoties — tūdaļ jaunā paaudze ienāks Latvijas izlasē, vajag beidzot ieviest kādu sistēmu. Visbeidzot visi pārliecinājās, ka ar visām izlasēm varam spēlēt. Visi esam tikai cilvēki — panākumu atslēga slēpjas tajā, kurš ir labāk sagatavojies un taktiski zina vairāk par otru komandu.
— Kāds mērķis tev ir sezonas turpinājumam?
— Klubā Vardar mums nomainījās galvenais treneris. Redzēs, kā būs — jauns treneris, kurš nav spānis… Sezona jau tāpat brūk kopā. Redzēs, kāda klubā būs finansiālā situācija.
Dainis KRIŠTOPĀNS
Handbolists
Dzimis: 1990. gada 27. septembrī Ludzā
Augums, svars: 213 cm, 135 kg
Izglītība: Ludzas ģimnāzija
Pirmais treneris: Andrejs Grebežs, Andrejs Narņickis
Spēlējis: HK Latgols (Latvija), Prešovas Tatran (Slovākija), Al Rayyan (Katāra), Brestas HK Meshkov (Baltkrievija), Vardar (Maķedonija)
Lielākie sasniegumi: EHF Čempionu līgas čempions, SEHA līgas čempions, Maķedonijas čempions, Slovākijas čempions, nominēts 2019. gada labākā Latvijas gada sportista balvai
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene
Valodas: latviešu, latgaliešu, krievu, slovāku, vācu
