Dzīve uz sliecēm
Pirms četrām ziemām Lillehammerē Kristers Aparjods kļuva par II Jaunatnes ziemas olimpisko spēļu čempionu. Lielajās spēlēs Phjončhanā, savos nepilnos divdesmit gados būdams mūsu jaunākais kamaniņu braucējs, viņš arī bija labākais, izcīnot 11. vietu. Pērnziem, finišējot trešais, Kristers Latvijai izcīnīja pirmo medaļu Eiropas čempionātos, bet U-23 konkurencē kļuva par pasaules vicečempionu. Nule atgriezies no Lillehammeres ar Eiropas U-23 čempiona titulu, Kristers Aparjods atklāj dažus noslēpumus, kā patiesībā rit dzīve ārēji tik vienkāršajā kamaniņu sportā.
“Sezonas laikā tā vispirms ir apnicīga un nemitīga ceļošana pa jau gadiem iepazītiem maršrutiem. Pa Eiropas mačiem parasti braucam četru busiņu karavānā. Ja kāds grib kavēties vai ļoti steigties, tas pērk aviobiļeti par savu naudu. Pēc pārbrauciena, kas no Siguldas līdz Vācijas trasēm vai Īglsai Austrijā tiek veikts vienā piegājienā — man pašam gadījies nostūrēt 1000 kilometrus no vietas —, nākamā diena parasti ir brīva. Bet tikai no lielām fiziskām aktivitātēm, kuras aprobežojas ar kādu krosiņu. Toties strādājam ar galvu.
ATMIŅU KLADĪTE UN ZĀBAKI AR RADZĒM
Rīts sākas ar lasīšanu. Man ir īpaša kladīte, kurā katra trase ierakstīta. To daru nākamajā dienā pēc sacensībām, kad viss skaidrs, ko, kur un kā vajadzēja vai nevajadzēja darīt. Esmu pat trīs stundas sēdējis, lai visas 15—16 virāžas aprakstītu. Kā kurā jāiegriež, lai dabūtu pareizo trajektoriju, kur jāpietur līnija, kad no tās jāiet ārā, kur — vienkārši jālaiž brīvi. Dažai virāžai nācies veltīt pat veselu lappusi, citai pietiek ar vienu vārdu — jāķer!. Galvenais, lai, atgriežoties šajā trasē, pieraksti spētu atjaunot braukšanas izjūtas. Iepriekš pētu arī videomateriālus. Esmu paradis vismaz vienu vai divus treniņbraucienus katrā trasē nofilmēt ar kameru, kas piestiprināta pie ķiveres vai aptecētāja. Protams, fiksēju arī gaisa un ledus temperatūru, ledus konsistenci un citas nianses. Mūsu sportā, kurā rezultātus fiksē ar sekundes tūkstošdaļu, maznozīmīgu sīkumu nav. Jo vairāk tos ievēro, jo labākas izredzes.
Pēc tam dodamies uz trases apskati. Liekam pie zābakiem radzes un ejam no savām starta vietām pa reni lejup, pētām, kā mainījušies virāžu profili, ko jaunu ledus meistari sadarījuši, kuru virāžu ieejas, kā mēs sakām, aizlējuši, tas ir, biezāku ledus kārtu izveidojuši. Apskatei atvēlēts oficiāls laiks, un trase ir pilna ar visu nāciju kamaniņu braucējiem. Visi groza galvas, lokās, pēta, filmē un fotografē. Izskatās, ka ekskursanti sabraukuši. Es parasti eju kopā ar māsu (izlases kamaniņu braucēju Kendiju Aparjodi) un treneri Mārtiņu Rubeni. Tāds īsts priekšstats gan rodas tikai pēc pirmā treniņbrauciena.
NR. 3000 UN BRĪNUMZIEDES
Vakarā sākam gatavot kamanas, risināt tehniskās problēmas. Kamanas man ir vienas, slieču komplekti — divi. Viens treniņiem, otrs — sacensībām. Vienkāršoti runājot, aukstākam un cietākam ledum sliecēm jābūt asākām, siltākam — tās jānopulē apaļākas. Bet tas ir ļoti niansēts darbs — ar pārāk apaļām sliecēm, kādas mēs saucam par trubām, kamanas būs grūti vadāmas, savukārt pārāk asas var pārlieku griezties ledū un radīt citas problēmas. Turklāt visā garumā slieces profils nav vienāds. Pret kamanu smaguma centru tam jābūt asākam. Kamēr tiek līdz pašam smalkākajam — 3000. numura ūdens smilšpapīram —, stundas trīs četras paiet. Elektriskie instrumenti netiek lietoti, tīrs roku darbs. Pirms treniņbraucieniem gan tik ļoti nepūlamies, nav vēlams priekšlaikus parādīt visu, uz ko esam spējīgi. Lai slieces piemērotu attiecīgiem laikapstākļiem, lietojam arī dažādas pulējamās pastas un ziedes, par kurām plašāk neizteikšos. Tādas lietot ir atļauts, bet to sastāvu visas komandas tur noslēpumā.
LĪNIJAS, VIBRĀCIJAS UN KARTUPEĻU MAISS
Uz pirmo treniņbraucienu (dienā tādi ir trīs) vienmēr dodamies no lejas — kājām gar trasi, vēlreiz to acīm pārbaudot. Startu uzrauju ar pusspēku, cenšos braukt atbrīvoti un ķert sajūtas. Pēc tam jau saproti, kur vajadzēja braukt citādāk. Ar katru braucienu bildi sāc likt kopā arvien vairāk un jau pētīt tendences, ko dod tavas virāžās vilktās līnijas, ko vajadzētu darīt citādāk, ko mainīt. Varbūt likt cietākus vai mīkstākus ragus, tādējādi mainot amortizācijas iespējas. Jo vibrāciju mazāk, jo labāk. Katrā trasē arī spiedieni virāžās ir atšķirīgi. Piemēram, Īglsā tos vispār nejūt, brauc kā uz puņķiem. Savukārt mūsu pašu Siguldā, ja ķiveri zem zoda neturētu atsaite, kas savienota ar gurnu lencēm, pakausis dažviet dauzītos pa ledu tā, ka samaņa varētu izslēgties.
Otrajā un pēdējā treniņbraucienu dienā dažkārt vienu braucienu veicu arī uz pilnu klapi. Bet ir sportisti, kas to nedara nekad. Piemēram, trīskārtējais olimpiskais čempions un daudzu Pasaules kausu ieguvējs Fēlikss Lohs treniņos brauc kombinezonā kā kartupeļu maisā, arī tādējādi dzēšot ātrumu. Ja jūtu, ka kamana skrien, tendences ir vēlamās, treniņbraucienos līdz maksimumam neiespringstu. Parasti pirms sacensībām man nav milzīga stresa, spēju ar sevi tikt galā, cenšos saglabāt zināmu atbrīvotību. Bet pilnīgs pofigisms arī nav labi. Kaut kādam stresiņam jābūt.
BĻĀVIENS! KO NU DARĪT?
Šoziem Leikplesidā pēdējā treniņbraucienā nokritu, pēc tam vakarā viesnīcā domāju — bļāviens —, ko lai rīt es tajā trasē daru?! Vēl pirms starta sēdēju un vienkārši skatījos, kā sniedziņš snieg. Nekādas koncentrēšanās… Bet tā kritiskā virāža visu laiku man domās uzpeldēja, uz to arī ieciklējos. Trasi izbraucu ar piekto rezultātu, un pārliecība atgriezās. Zinu, ja vien trasi izbraukšu, viss būs kārtībā, jo kamanas mums ir līmenī, treneri ļoti labi pastrādājuši.
Pēc pēdējā treniņbrauciena viena diena ir brīva, kurā sacenšas sievietes, un es eju atbalstīt māsu. Ja paredzama komandu stafete, kurā visiem jābrauc no dāmu starta, kas atrodas zemāk par mūsējo, paanalizēju, kā mainās braukšanas stils, jo ātrums ir mazāks, virāžas nav jāņem tik stingri, bet maigāk un plūstošāk. Apspriežos ar māsu, ar Bračkām (brāļiem Šiciem). Atsevišķi treniņbraucieni vīriešiem no dāmu starta parasti nenotiek.
PIECU GRĀDU LIMITS
Vīriešu sacensības parasti notiek svētdienā un sākas deviņos un piecpadsmit minūtēs. Pirmie startē tie septiņpadsmit, kas Pasaules kausa sacensībām kvalificējušies Nāciju kausā (pēc tajā sasniegtajiem rezultātiem apgrieztā secībā), no piecpadsmit spēcīgāko grupas sportistiem septiņi visspēcīgākie (pēc PK iepriekšējo triju posmu vērtējuma) trasē dodas pēdējie pēc izlozes. Kopā esam 32.
Pirms starta man nekādu īpašo rituālu nav, māņticīgs arī neesmu. Režīmu nemainu, daru to pašu, ko vienmēr. Iepriekšējā vakarā gulēt eju — vēlākais — vienpadsmitos. Kā parasti.
Trasē ierodamies stundu pirms sacensību sākuma. No pārvalkiem pakojam ārā kamanas, treneri sāk mērīt slieču temperatūru. Jārēķinās, ka startā slieces nedrīkst būt vairāk nekā piecus grādus siltākas par gaisu. Ja pieturas sals, tad noteikumi citi, — sliece nedrīkst būt siltāka par 0 grādiem, kurus cenšas noturēt pat tad, ja vaigos kniebj mīnus divdesmit. Slieču sagatavošana optimālajai temperatūrai īstajā brīdī ir liela māksla, ar kuru nodarbojas treneri. Dzesēšanai tiek kausētas sniega pikas, vēdināts ar kartona gabaliem, sildīšanai ir daudzi un dažādi paņēmieni, turklāt jāņem vērā, ka sacensībām sagatavoto slieču trīšana kaitē to slīdamībai. Ja slieces būs aukstākas, tās sliktāk slīdēs, ja kaut mazliet siltākas par normu — mani diskvalificēs.
UZLĀDĒŠANĀS HAOSĀ
Es tajā laikā sāku iesildīties. Šis process, kurā ir sprinti, lēcieni, rokas muskuļu iesildīšana, ar gumiju palīdzību imitējot pingvīnus, kā mēs saucam starta atgrūdienus ar plaukstām pret ledu, dažādi eksplozivitātes vingrinājumi un citas aktivitātes, aizņem nepilnu pusstundu. Pacilājam arī svaru stieni, kas mums vienmēr busā ir līdzi.
Kad palikušas 25 minūtes, eju uz ģērbtuvi starta mājā, taisu vaļā somu un sāku gatavot ekipējumu. Caur šo telpu iziet visi 32 dalībnieki, un kņada brīžiem ir itin liela. Dažs joko, dažs sēž drūms kā sālsstabs, cits šurpu turpu staigā. Cenšos koncentrēties, domās izbraucu trasi, atgādinu sev par svarīgām niansēm, pārbaudu ekipējumu, sevišķi uzmanu, vai cimdi uzvilkti precīzi un dzelkšņi, plaukstas sitot pret ledu, nesašķiebsies sāņus. Ik pa brīdim uzmetu acis televizora ekrānam, kas notiek trasē, kurš dalībnieks stājas uz starta. Pulss pamazām kāpj. Lai vēl vairāk uzlādētos, turpat ģērbtuvē izdaru vairākus ātros vingrinājumus.
PIRMS ZVĒRA RĒCIENA
Kad līdz startam man priekšā palikuši trīs sportisti, ievelku elpu, eju ārā, ņemu kamanas un kāpju uz svariem. Kamanas nedrīkst būt smagākas par 25 un vieglākas — par 23 kilogramiem, ekipējums — ne smagāks par 4 kg, aprēķiniem tiek lietota īpaša formula. Piemēram, manas kamanas sver 24 kilogramus un mana ekipējuma atļautais maksimālais svars ir 3 kg, ķiveri ieskaitot. Vēl ir termoveļa, zeķes, kalipši, kā mēs saucam savus zābaciņus, cimdi pingvīniem ar piecmilimetrīgām adatām, ķiveres atsaites sistēma… Reizēm uz starta pat ir mazliet auksti. Papildsvarus drīkst lietot tie, kas vieglāki par 90 kg, bet tikai tik daudz, lai sasniegtu šo robežu. Uz mani tas neattiecas, jo sveru 110 kg un par to priecājos, jo trasē varu strādāt tikai ar savu ķermeni, kas nav apkarināts ar svina gabaliem.
Kad iepriekšējais sportists sēžas kamanās, es kopā ar starta treneri Sandri Bērziņu stājos viņam aiz muguras. Man palicis mazliet vairāk par pusotru minūti. Tik daudz katram braucienam ar visiem atkārtojumiem atvēl televīzija. Sandis notīra sniegu no kalipšu zolēm, palīdz sakārtot ekipējumu, pietur kamanas, kamēr es tajās iekārtojos. Kad atskan tradicionālais trase brīva!, iedegas zaļā gaisma un paliek pusminūte laika, Sandris man palīdz uzlikt masku un vēlreiz pārbauda, vai viss kārtībā… Neko daudz nerunājam. Tikai tad, kad sāku starta rāvienu, atskan Sandra zvēra rēciens. Es pat īsti nevaru pateikt, ko viņš bļauj, bet tas patiešām uzmundrina.
PINGVĪNI UN DIAGONĀLAIS DARBS
Pirms paša starta par trasi īpaši nedomāju. Vairāk noskaņojos rādīt labāko, ko spēju. Vispirms maksimāli precīzi un jaudīgi izpildīt pingvīnus, lai kamana iegūst iespējami lielāku paātrinājumu un ne par milimetru nesagriežas šķērsām. Atbilstoši starta taisnes stāvumam, situ trīs, četrus vai pat piecus pingvīnus. Tad guļos kamanās un sāku braukt.
Parasti tenti, kas treniņos sargā trasi no nokrišņiem un saules, sacensībās ir novākti un trasi var labi pārredzēt. Katrā ziņā nebraucu tikai pēc izjūtām vai iepriekš izstrādātas programmas. Lai gan galvu neceļu uz augšu, es arī vizuāli kontrolēju situāciju. Patiesībā gan neprātoju, kā ņemt nākamo virāžu — tas notiek automātiski.
Kamanas stūrē ar visu ķermeni — rokām, pleciem, kājām… Kā rotējot astotniekā. Griežot pa kreisi, ar labo kāju spiežu uz labās puses raga, kreiso rokturi it kā velku uz sevi un noslogoju kreiso plecu. Strādāju pa diagonāli. Ja gadās lielāka kļūda, rūgtums iesitas mutē, bet ātrums liels, nav laika bēdāties, jābrauc tikai tālāk. Bet reizēm finišē un nesaproti, kāpēc tik slikts rezultāts? Parunā ar treneri, paskaties video, un filma attinas atpakaļ: nu ja — te bija kļūdiņa, tur arī… Tā tās simtdaļas salasās.
KAD NAV LAIKA BĒDĀTIES
Kritieni kā šāgada Pasaules kausa pirmajā kārtā Īglsā vienmēr notiek negaidīti. Tu nekad iepriekš negatavojies gāzties. Krīti un nesaproti — kāpēc?! Ar tādu izteiksmi sejā arī blakus kamanām izšļūcu cauri finišam. Tikai vēlāk sapratu, ka virāžā esmu iegājis mazliet par agru, izejā uzkāries un mīksti apvēlies. Pēc šādām situācijām otrajā braucienā ir brīnišķīga sajūta — pilnīga atbrīvotība, tikai jāmauc. Tad arī viss izdodas — otrajā braucienā man bija labākais rezultāts. Bieži esmu domājis, kā šo sajūtu dabūt jau pirmajā braucienā? Tajā vienmēr saglabājas kaut kāds lieks iespringums.
Ne uz vienu trasi ļaunu prātu neturu. Esmu gatavs braukt visās. Patīk Oberhofas trase, kas ir līdzīga Siguldai, ar kuru gan tikai pēdējos gados sāku draudzēties. Mani kaitināja īsās un asās virāžas, kas radīja rupju lauzienu izjūtu. Bet pasaules junioru čempionātā beidzot atradām kopēju valodu. Labi jūtos Altenbergas trasē. Pasaules šāgada čempionāts būs Sočos, kur pirmo reizi biju pērn. Interesanta trase garām virāžām, izbraukt var bez lielām grūtībām, bet finišā var nākties brīnīties — kāpēc rezultāts tik slikts? Tur tā sāls, ka trasi izbraukt var dažādi, bet, lai sasniegtu maksimālu ātrumu, jāpieturas pie ļoti konkrētām līnijām.
OTRĀ BRAUCIENA MĒRĶIS UN LĀSTS
Starp braucieniem parasti ir pusstunda. Dodamies augšā uz starta vietu, kur stāv komandu busiņi. Treneri novērtē kamanu stāvokli. Ja sliecēs ievilkta kāda švīka, ķeras pie smalkajiem smilšpapīriem un atjauno kantīti. Mans brauciens no televizora ekrāna nofilmēts ar planšetdatoru. To izanalizējam, uzklausu padomus, apēdu kādu banānu, padzeros un sāku sildīt ķermeni otrajam braucienam. Startējam apgrieztā secībā — no sliktākā uz labāko. Tātad galvenais finišēt kā līderim. Vienmēr mērķis ir nobraukt labāk nekā pirmajā. Man ne vienmēr tas izdodas. Leikplesidā pirmajā braucienā biju piektais, otrajā — devītais, kopā gan paliku piektais. Vistlerā finišēju astotais un divpadsmitais, bet izcīnīju septīto vietu. Altenbergā, kur kopvērtējumā biju ceturtais, gan otrajā braucienā bija labāks par pirmajā izcīnīto sesto vietu. Bet Lillehammerē atkal bija pa vecam.
Komandu stafetē piedalās tas, kurš izcīna augstāku vietu pirmajā desmitniekā. Ja tajā nav neviena mūsējā, tad šis gods tiek tam, kurš bijis labākais vienā atsevišķā braucienā. Šī disciplīna man ne sevišķi patīk, liekas tāda saraustīta, nav laika pienācīgi sagatavoties braucienam, sēdi kamanās un gaidi, kad komandas dāma finišēs, uzsitīs pa klapi un atvērs tev startu… Bet pie visa jau var pierast. Reakcijas trenēšanai Siguldā izmantojam pat īpašu datorprogrammu, kas rauj vārtiņus vaļā pēc nejaušības principa. Kā BMX.”
Kristers APARJODS
Kamaniņu braucējs, Valsts Policijas koledžas students
Dzimis: 1998. gada 24. februārī
Augums/svars: 195 cm/110 kg
Izglītība: Murjāņu sporta ģimnāzija, Valsts Policijas koledžas students
Sportā: astoņu gadu vecumā sāka trenēties orientēšanās sportā, kamaniņu sportā kopš 11 gadu vecuma
Pirmā trenere kamaniņu sportā: Aiva Aparjode (māte)
Lielākie sasniegumi: 1. v. II Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs 2016. g., 11. v. 2018. g. olimpiskajās spēlēs Phjončhanā, 2. v. 2019. g. U-23 PČ, 3. v. 2019. g. EČ, 1. v. 2020. g. U-23 EČ, 3. v. 2020. g. EČ stafetē
Hobijs: makšķerēšana
Ģimenes stāvoklis: brīvs kamaniņu braucējs
