Pa ceļu, ne grāvmalām
Uzslavējot Latviju kā sešpadsmito medaļām bagātāko valsti III Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs, Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis izsakās arī kritiski gan par attieksmi pret spēlēm un to rīkošanu, gan par olimpiskās kustības nākotni kopumā.
“Trešās Jaunatnes olimpiskās ziema spēles no iepriekšējām atšķīrās ievērojami,” sarunu sāk Aldons Vrubļevskis. “Pirmkārt, jau ar plašo areālu, kurā notika sacensības, un atšķirīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Saktmoricā, kur sacentās kamaniņu braucēji, skeletonisti un bobslejisti, valdīja īsta ziema ar mīnus 15 grādiem, Lozannā tajā pašā laikā bija plus piecpadsmit. Lai cik precīza būtu Šveices sabiedriskā transporta kustība, ideja taupības nolūkos to izmantot sportistu un treneru nokļūšanai sacensību vietās, kas prasīja stundu vai pat divas laika, nebija tā labākā. Nervozēšana par to, kā nepazīstamā vidē laikus no punkta A nokļūt līdz punktam B, noteikti neveicināja labāku sportisko rezultātu sasniegšanu.”
— Kas izraisīja šādas īpatnības?
— Bija jūtama cenšanās par varītēm iekļauties stingros Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) un rīkotāju definētos organizatoriskos, finansiālos un ideoloģiskos rāmjos. Piemēram, piespiedu dzīvošana olimpiskajā ciematā arī pēc sacensību beigām attiecīgajā sporta veidā, lai obligāti piedalītos kādos izglītojošos vai kultūras pasākumos. Par pārkāpumu draudēja disciplinārs sods un pat diskvalifikācija, neatkarīgi no sportistu nepieciešamības doties uz citām sacensībām. Manuprāt, ja pasākumu sauc par olimpiskajām spēlēm, tad jānodrošina apstākļi, kuros būtu iespējams sasniegt visaugstvērtīgākos rezultātus. Spēles Lozannā vairāk sāka atgādināt festivālu, kā ļoti precīzi savas jaunatnes olimpiādes sauc Eiropas Olimpisko komiteju asociācija. Turklāt, rīkojot grandiozas apbalvošanas ceremonijas, kurās tiek izmantota pilnībā visa olimpiskā simbolika, jauniešos var rasties iluzora pārliecība, ka viņi sportā jau sasnieguši visu, kaut gan ne tuvu tā nav. SOK vajadzētu pārdomāt, kā īsti dēvēt šo pasākumu. Olimpiskajām spēlēm tomēr vajadzētu palikt vienām — kā mērķim un virsotnei, kurā nonākušais tad arī ir patiesi vislabākais.
— Vai iepriekšējās jaunatnes spēles bija olimpiskākas?
— Pirmās Insbrukā — noteikti. Otrajās — Lillehammerē — bija jūtams, ka spēles ir traucēklis vietējo mierīgai dzīvei. Iespējums, ka tāds noskaņojums Norvēģijā valda lielākajā sabiedrības daļā un tāpēc norvēģi nobalsoja pret spēļu rīkošanu Oslo, un tagad pēc diviem gadiem mums būs jābrauc uz Pekinu. Reizēm vēlme pēc pārāk labas dzīves bremzē progresu.
— Arī mūsējo sniegums pelnījis kritiku?
— Federācijām tomēr jāpadomā, kādas sagatavotības jauniešus sūtīt uz sacensībām, kas šajā vecuma grupā ir augstākās no augstākajām. Vai tiešām obligāti jāaizpilda visas kvotas, lai pēc tam olimpiskajās sacensībās mērķis būtu — tikai nepalikt pēdējiem. Gods un slava renes sporta veidu pārstāvjiem, kuri kā pirmajās spēlēs sāka izcīnīt medaļas, tā izcīna tās joprojām. Ja runā par prioritārajiem sporta veidiem, tad, pieskaitot vēl hokeju, citu ziemā mums šobrīd nemaz nav.
Kamaniņu sportā, skeletonā un bobslejā izveidotā sistēma talantīgos jauniešus ļauj saglabāt arī lielajam sportam. Riks Kristens Rozītis, Ulla Zirne, Kristers Aparjods, Oskars Ķibermanis, Krists Netlaus, Dārta Zunte — viņi visi rūdījušies un panākumus guvuši jaunatnes spēlēs. Tagad tajās mums panākumu ir visvairāk — piecas medaļas —, un neoficiālajā valstu vērtējumā Latvija ieņem 16. vietu tūlīt aiz Kanādas. Pavisam spēlēs bija pārstāvētas 79 valstis.
— Jaunatnes olimpiskās spēles tiek izmantotas kā poligons dažādu jaunu disciplīnu testēšanai. Lillehammerē redzējām komandu stafeti kamaniņu sportā, Sanktmoricā uz starta stājās monobobi…
— Galīgais lēmums vēl nav pieņemts, bet, iespējams, ka sieviešu sacensības monobobos būs jau Pekinas spēļu programmā. Savukārt Sočos debiju piedzīvoja komandu stafete kamaniņu sportā. Jaunievedumi ir starptautisko federāciju ziņā, kas pēc tam tos saskaņo ar SOK un spēļu rīkotājiem. Bet notiek arī otrādi. Pēc SOK prasības sacensībās nodrošināt vienādu abu dzimumu sportistu skaitu kamaniņu sportā tika izveidotas sieviešu divnieku ekipāžās, federācijām radot jaunus izdevumus īpaša inventāra sagādāšanai. Tik formāli turpinot, drīz bobslejā vīriešu četrinieki nevarēs startēt, ja nebūs analogas dāmu ekipāžas.
Kļūdu, rīkojot jaunatnes spēles, ir daudz. Piemēram, pirmajās vasaras spēlēs vienam un tam pašam sportistam bija jāstartē gan šosejas riteņbraukšanā, gan MTB, gan BMX. Pilnīgs absurds. To pieļāva izbijis pusprofesionāls basketbolists, kam SOK uzticēja šī pasākuma rīkošanu un kam šķita, ka, ja jau brauc ar divriteni, tad nav lielas atšķirības, pa kādu trasi.
— Tātad Jaunatnes olimpiskās spēles turpināsies vai izčibēs?
— Vēl pāris reizes notiks. Bet, ja turpināsies pašreizējā virzība, tad izčibēs. Eksperimenti kļūst arvien dārgāki. Cik ilgi to varēs pavilkt, grūti pateikt. Tajā pašā laikā, domājot par dabas aizsardzību, SOK izvirza tēzi, ka olimpiskās spēles jārīko, neceļot neko jaunu. Vai ir tāda vieta pasaulē, kur, neko jaunu nebūvējot, var sarīkot olimpiskās spēles, es nezinu. Man liekas, ka bailēs no klimata izmaiņām visa pasaule ar lēkšanu no viena grāvja otrā jūk prātā. Svarīgi saglabāt stabilitāti un virzienu uz priekšu pa ceļu, ne grāvmalām.
Turklāt spēļu kļuvis pārāk daudz. Gan olimpiskās komitejas, gan sporta veidu federācijas jau sāk pārvērsties par tūrisma aģentūrām, kurām ar visu ekipējumu un loģistiku jānodrošina četras piecas lielas komandas gadā. Piemēram, pērn, kas nebija olimpiskais gads, mums bija jāpiedalās Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādē — 40 sportisti kopā ar pārējo personālu — ap simt cilvēku komanda. Tikpat daudz bija jāsūta uz Eiropas spēlēm Minskā, tad vēl Eiropas Jaunatnes vasaras olimpiāde un Pasaules pludmales spēles, kas notika pirmo reizi. Uzreiz janvāra sākumā Jaunatnes ziemas olimpiskās spēles. Vienpadsmit mēnešos pieci milzīgi pasākumi! Gandrīz vai nepaliek vairs ne jaudas, ne laika gatavoties šīm spēlēm, rūpēties par olimpisko vērtību izplatīšanu sabiedrībā un citām lietām.
— Tajā pašā laikā spēles, īpaši vērojot to norisi un būvētos objektus Āzijas pusē, kļūst arvien grandiozākas!
— Āzija demonstrē savu jaudu un tehnoloģiju iespējas. Kopā ar savu kvantitāti tā nonivelēs Eiropas tradīcijas un kultūru, kurā radušās arī olimpiskās vērtības. Eiropa būs kā vecpilsēta vai muzejs, uz kuru brauks brīnīties, kā kādreiz cilvēki dzīvoja. Austrumu ietekmē olimpiskās spēles nākotnē varbūt tāpat sauksies, bet tas jau būs pavisam cits pasākums, citās vērtībās balstīts.
