Sajūtu cilvēks
Ziemas olimpisko medaļu spozmē daudziem aizmirsies un jaunā paaudze droši vien pat nezina, ka savulaik par sevi lika runāt ātrslidotāja Ilonda Lūse (dzimusi 1972. gada 11. jūlijā), kurai olimpiskie starti izdevās trīs spēlēs pēc kārtas — 1994. gadā Lillehammerē, 1998. gadā Nagano un 2002. gadā Soltleiksitijā. Kaut arī 25. vieta bija augstākā, ilglaicīgā stabilitāte vien ir uzteicama. Tāpat Ilonda startēja četros pasaules čempionātos un sešos Eiropas čempionātos. Viņai pieder visi seši Latvijas rekordi, kurus tuvākajā nākotnē neviens nepārspēs, jo, izņemot Haraldu Silovu, Latvijā citu ātrslidotāju vairs nav.
Ilonda absolvējusi RTU, LSPA un ieguvusi maģistra grādu RSEBAA. Savulaik bijusi Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretāre, strādājusi IT jomā, šobrīd ir SIA L-Ekspresis (vagonu remonts un starptautiskie pasažieru pārvadājumi) personāla direktore.
AUGUMS, SVARS
Toreiz: 180 cm, 70 kg
Tagad: 180 cm, 72 kg
MĒRĶI
Toreiz: Pirmo reizi uz slidām nostājos divu gadu vecumā. Sešu gadu vecumā sāku trenēties, turklāt ātrslidošanā, nevis daiļslidošanā — kā gribēja mamma. Man jau bija atrasts partneris, mammas kolēģes dēls… Kādi nu bērnam mērķi? Vispirms — iemācīties slidot. Daiļslidošana mani neuzrunāja, jo gribēju asāku kustību, skriet, nevis zīmēt uz ledus kaut kādas figūras.
Vēlāk, kad sāku piedalīties sacensībās un kaudzē krājās sarkanie diplomi, mērķi kļuva izteiktāki. Uzvarēt, labot rekordus, uzvarēt vecākās grupas meitenes. Tolaik konkurence bija liela, citreiz uz starta Mežaparkā izgāja 10—15 pāri. Puiši tolaik bija augumā kā Apolloni. Galvenais mērķis bija izdarīt visu šodien labāk nekā vakar.
Par olimpiskajām spēlēm pirmo reizi iedomājos 1992. gadā, kad televizorā redzēju spēles Albērvilā. Tolaik jau sāku mācīties augstskolā un biju tādās kā krustcelēs — visus spēkus ziedot mācībām vai turpināt vēl slidot un mācīties. Varbūt izšķīra draugu un ģimenes jautājumi — kāpēc tev netikt uz olimpiskajām spēlēm?
Vienojos ar krievu treneri Nikolaju Gudinu un nopietni atsāku trenēties. Sākumā bija doma par vienu olimpiādi, bet beigās tiku uz trijām. Tas viss izvērtās par manas dzīves fantastiskāko desmitgadi, jo tādas emocijas un gandarījumu citur es nebūtu guvusi. Tas laiks man deva pamatu arī šodienas dzīvei, jo sportā gūtais — darbs, neatlaidība, cīņas alkas — ir tik nepieciešamas īpašības arī ikdienas dzīvē.
Vēlāk trenējos pie vēl cita krievu trenera, tad pie sava drauga holandieša (tas bija par smagu, brīžiem asinis pa degunu tecēja). Vēlāk trenējos Kanādā pie Margo Frēzeres un Andrē Benuā. Interesanti, ka pamatīgu fizisko bāzi man ielika vieglatlētikas treneris Uldis Kurzemnieks, kas, neko nezinot par ātrslidošanas specifiku, prata izveidot tik pamatīgus vingrinājumus, ka par manu fizisko formu brīnījās pat kanādieši. Cepuri nost!
Iespējams, ka varēju startēt arī ceturtajās spēlēs, bet dzīvē radās citas prioritātes.
Tagad: Mana dzīves uztvere daudz nav mainījusies. Vienmēr visu gribu izdarīt labāk nekā vakar. Visās jomās esmu centusies tiekties pēc maksimāla rezultāta. Nevaru iedomāties kaut ko darīt bez īpašas jēgas. Visu gribu izdarīt ātrāk un labāk. Arī tagad, sākot strādāt dzelzceļā — SIA L- Ekspresis par personāla direktori, vispirms — vēl pirms līguma noslēgšanas — pārliecinājos, vai šī joma — vagoni, to remonti — man liekas interesanti. Sapratu, ka es to gribu un varu — arī pašai pilnīgi jaunā un svešā darbā.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz: Par problēmām es nerunātu. Tās manā uztverē ir neatrisinātas situācijas. Es uzreiz izvērtēju esošo stāvokli un to, ko man vajag. Tad meklēju ceļus, kā visu atrisināt. Iespējams, tāpēc nokļuvu gan Krievijā, gan Kanādā, jo Latvijā nopietni trenēties nevarēja arī toreiz. Man vajadzēja, es gribēju un atradu izeju no situācijas. Brīžiem tas robežojās ar fantastiku.
Tagad: Pamatprincipi man nav mainījušies. Visu cenšos analizēt, atrast ceļus, kā esošo stāvokli mainīt uz labu. Tas reizēm nav vienkārši, bet, krietni padomājot, visu vai gandrīz visu iespējams vērst pareizajā virzienā.
INVENTĀRS
Toreiz: Man sākumā nebija visaugstākās kvalitātes slidas. Reiz, kad lidoju mājās no pasaules čempionāta Japānā, lidmašīnā iepazinos ar kādu holandiešu ātrslidošanas fanu. Nekad dzīvē nebiju viņu redzējusi un arī vēlāk viņu vairs nesastapu. Runājāmies par visu ko, un viss beidzās ar to, ka izkāpām Amsterdamā un viņš man uzdāvināja pašas jaunākā modeļa slidas un vēl augstas klases riteni treniņiem — jaunas automašīnas vērtībā. Dieva dāvana! Vēlāk jau par inventāru sūdzēties nevarēju.
Tagad: Neesmu vairs tik labi informēta par jaunāko ātrslidošanas inventārā. Pirms pāris gadiem redzēju Haralda Silova olimpiskās slidas un sapratu, ka viss mainījies līdz nepazīšanai. Pilnīgi viss mainās un attīstās. Domāju, ka mūsdienu konkurencē visam jābūt perfektam — gan slidām, gan kombinezonam.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Kad trenējos — un tas bija septiņas līdz desmit reizes nedēļā —, tad forma bija vislabākā, jo citādi nebūtu sasniegusi to, ko sasniedzu.
Tagad: Svars nav daudz mainījies. Dejoju, reizēm pat piecas reizes nedēļā, kāpju kalnos. Līdz trīs kilometru augstumam uzkāpju un nokāpju. Mierīgi. Kaut arī tas dažkārt prasa 10 līdz 12 stundas. Eju kalnos bez kāda īpaša inventāra, vienīgi apaviem jābūt labiem. Par fizisko formu nesūdzos.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Jau toreiz sapratu, ka tev viss var nebūt, bet galvenais — jābūt veselībai. Tāpat apkārt jābūt cilvēkiem, uz kuriem var paļauties.
Tagad: Tas pats, tikai tagad to visu esmu sapratusi daudz dziļāk. Joprojām mana galvenā vērtība ir cilvēki, ar kuriem esmu kopā.
LIELĀKĀ KĻŪDA
Toreiz: Nav kļūdu, ir tikai mācību stundas… Reizēm kļūdas vajadzīgas, jo tikai tā var atrast pareizo ceļu. Un mācību stundu man nav trūcis.
Tagad: Mācību stundas turpinās. Tagad labāk protu tās izanalizēt. Izdaru secinājumus, ko katra situācija māca, ko varu no tās iegūt. Savā dzīvē neko nenožēloju, un viss, kas notiek, ir likumsakarīgi.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: To gan man bijis daudz. Sākot ar nepareizo celiņu izlozi un pēkšņu negadījumu sērijām pirms atbildīgām sacensībām, olimpiādes ieskaitot. Reiz pirms kārtējās olimpiādes tā sabeidzu muguru, ka bija grūti piecelties. Beigās gan tiku uz strīpas un nostartēju. Sportā neviens nav pasargāts no traumām. Vienalga, cik bija nebūšanu, bet kopumā tie bija mani mīļākie gadi.
Tagad: Neveiksmes tiek vairāk kontrolētas un analizētas. Dzīves pieredze daudz ko pasaka priekšā, lai daudzus iespējamos negadījumus novērstu. Pārdzīvot neveiksmes nav mans dzīves stils.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Lielākā veiksme bija realizēt sevi sportā tik daudz, cik tam biju gatava. Iepazīties ar fantastiskiem cilvēkiem, ar daudziem joprojām uzturu attiecības arī šodien. Caur sportu sapratu, ka reizēm, veicot arī grūtas lietas, tev sava nodarbe noteikti ir jāmīl.
Tagad: Brīžiem nonāku otrā galējībā. Vienmēr mēģinu visu iepazīt līdz sīkumam, lai saprastu — vai tas mani uzrunā vai ne? Ja jā, tad pieķeros no sirds. Tā man ir katrā darbā, kam pievēršos. Esmu izjūtu cilvēks. Ja man ir pareizā izjūta, eju tālāk. Man vienmēr jābūt skaidrībai par to, ko daru. Ja tas ir kaut kas mans, pieķeros no sirds.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Sportojot cēlos agri, sākumā bija nopietna rīta rosme (vēlāk gan to pārtraucu, jo trenējos intensīvāk), kam sekoja treniņi. Ja nebija sacensību, vienīgā brīvā diena bija svētdiena. Bez sporta nekam citam laika neatlika. It sevišķi tad, kad trenējos pie krieviem.
Tagad: Ceļos ap septiņiem. Darbs no astoņiem, dejošana un citas lietas. Viss sadalīts pa stundām.
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Īpaši nekam citam laika neatlika. Varbūt grāmatas. Periodā, kad trenējos Kanādā, jau parādījās laiks arī kam citam. Jau toreiz sāku adīt, ko turpinu joprojām.
Tagad: Nemainīgi adīšana. Pati adu, pati veidoju dizainu. Vēl dejas, kalnos kāpšana, literatūra. No tā visa gūstu enerģiju. Arī tagad plānoju jau nākošo kāpienu kalnos.
Kad neesmu kalnos, man ir viena vieta Saulkrastos, kur īpašos mirkļos (nedrīkst būt mierīgi laika apstākļi) varu pasmelt enerģiju. No kalnos gūtā gan rodas cita enerģija.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Nebiju viena.
Tagad: Neesmu viena.
