Kurzemes cīnītājs zem Rīgas karoga
„Žēl, ka savainojuma dēļ netiku uzspēlēt Latvijas finālsērijā. Ļoti gribējās… Gan tāpēc, ka tas bija fināls, gan tāpēc, ka pret manu bijušo komandu Ventspili. Ja pats būtu piedalījies, emocijas būtu vēl spilgtākas. Taču kopumā sezona tik un tā bijusi lieliska,” Aldara Latvijas Basketbola līgas čempionvienības VEF Rīgas aizsargs Artūrs Strēlnieks neslēpj, ka 28 gados sasniedzis savas karjeras augstāko punktu. Pagaidām augstāko. „Negribu nosaukt konkrētus mērķus. Ja kaut kas izdosies — varēšu atzīties, ka biju par to domājis. Galvenais — neapstāties. Iet uz priekšu. Pierādīt, ka vari kļūt labāks, vari progresēt. Vispirms pats sev.”
JAUNĀKĀ BRĀĻA ĒNĀ
Uzvārds Strēlnieks Latvijas basketbolā pirmo reizi skaļi ieskanējās 2007. gada vasarā, kad junioru izlases saspēles vadītāja Jāņa Strēlnieka precīzais metiens Latvijai atnesa pirmo bronzas medaļu Eiropas U-18 čempionātā. Jau pēc dažiem mēnešiem talantīgais astoņpadsmitgadnieks veiksmīgi debitēja BK Ventspils sastāvā. Pētot veiksmīgā snaipera un vecumam neatbilstoši prātīgā saspēles vadītāja radurakstus, acīgākie konstatēja, ka Jāņa vecākais brālis Artūrs spēlē LBL pastarīšu komandas Ķeizarmežs sastāvā. Itin rezultatīvi, tomēr bez īpaša spožuma.
„Nopietni trenēties sāku vēlu — 18 gados. Pirms tam spēlēju basketbolu Talsu sporta skolā un, kā jau nelielā pilsētiņā, darīju visu — skrēju krosu, spēlēju futbolu… Talants? Diezin vai. Nezinu, kā būtu izveidojusies karjera, ja padsmitnieka gados vecāki mani būtu aizsūtījuši trenēties uz Rīgu vai Ventspili tāpat kā Jāni. Ir lietas, ko agrā jaunībā iemācīties vieglāk. Taču nebiju tik labs, lai mani speciāli medītu lielās sporta skolas. Turklāt ilgi biju maziņš — mēs ar brāli pa īstam izaugām, kad jau mācījāmies vidusskolā,” Artūrs atzīst, ka agrā jaunībā nekādi nav atbildis uzlecošās zvaigznes statusam.
Talsiem pieaugušo basketbolā savas pārstāvniecības nebija, taču Artūram par labu nāca netālās Rojas komandas sasparošanās. Dažu gadu laikā rojēnieši no Latvijas Amatieru trešās līgas pakāpās līdz pirmajai vietai pirmajā līgā, turklāt 2007. gadā Artūrs Strēlnieks kļuva par visa turnīra rezultatīvāko spēlētāju.
„Trenējos divreiz nedēļā, tad trenera Aigara Meldera vadībā sāku darboties arī individuāli. Paralēli piestrādāju. Nekādu sapņu par profesionāļa karjeru man nebija. Arī ne tad, kad mani uzaicināja uz līgas Zvaigžņu spēli. Jā, bija patīkamas emocijas, bet pa galvu jaucās arī tādas domas — ko es tur starp īstajiem meistariem darīšu?! Un tad treneris Endzels pasauca uz Rīgu — Ķeizarmežu. Bija iespēja studēt Universitātē — kāpēc nepamēģināt?
POZITĪVĀS ENERĢIJAS IEMIESOJUMS
2008. gada sezonā Rīgas lielos klubus pārpludināja ārzemnieki un valstsvienības zvaigznes, bet Ķeizarmežā bija iespēja spēlēt jaunajiem latviešu puišiem. Arī Artūram Strēlniekam, kurš trenera Gunta Endzela acīs iekritis drīzāk ar enerģiju un cīņassparu, nevis konkrētām basketbolista kvalitātēm.
„Kā jau nelielas basketbola skolas audzēknis Artūrs laukumā centās darīt visu. Spēlējot LBL pirmajā divīzijā, viņam vajadzēja pārorientēties, saprast spēles sistēmas un laukumā domāt, nevis vienkārši mesties virsū bumbai. Viegli negāja. Bet viņš bija un ir īsts lauku puika — bez pretenzijām, toties ar lielām darba spējām un milzīgu vēlmi spēlēt basketbolu. Šai ziņā īsts piemērs daudziem jaunajiem, kuri pēc pirmajiem panākumiem saceļ pirkstus gaisā. Katrā komandā, lai kādā līmenī tā spēlētu, ir vajadzīgi spēlētāji, kuri pienes pozitīvo enerģiju. Tieši tāds ir Strēlnieks, un viņa ieguldījumu nedrīkst vērtēt pēc plikās statistikas,” atceras treneris Endzels.
Enerģiskais Ķeizarmeža spēlētājs basketbolu apvienoja ar studijām Latvijas Universitātē un mācījās arī basketbola laukumā. „Rojas komandai bija divas vai trīs sadarbības, spēlējām, kā mācējām. Ķeizarmežā jau bija jāspēlē disciplinēti — jādara, ko treneris liek. Un jāprot uzklausīt kritiku. Reizēm tas nav patīkami, pirmajā brīdī varbūt apvainojies uz treneri, bet, kad emocijas norimst, padomā un atzīsti, ka taisnība vien kritiķim ir. No malas tomēr vieglāk redzēt, ko tu dari pareizi un kur esi kļūdījies. Tāpēc tagad esmu kļuvis mierīgāks. Esmu pārliecinājies, ka ar darbu un pacietību var sasniegt daudz. Jebkurā sporta veidā. Tikai nevajag apstāties pie pirmajām neveiksmēm.”
2009. gada vasarā Gunti Endzelu uzaicināja par otro treneri uz BK Ventspils, un dažus mēnešus vēlāk toreizējā čempionvienībā līdzās Jānim parādījās arī Strēlnieks vecākais. Tiesa, treneris Endzels negrasās piesavināties liekus laurus par ieguldījumu Artūra karjerā. „Komandai bija vajadzīgs papildinājums no jaunajiem latviešu spēlētājiem. Mēs, treneri, kopā spriedām, kuru varētu pamēģināt, un, šķiet, tas bija Armands Krauliņš, kurš pirmais nosauca Artūra vārdu. Pirms tam laikam bijām kaut ko runājuši par šo puisi. Pirmajos mēnešos Ventspilī vairākas reizes viņš bija soli no atbrīvošanas — punktu nav, statistikas nekādas… Bet pamazām iejutās un sāka pierādīt noderību. Daudziem jaunajiem būtu, ko pamācīties.”
UZ REZERVISTU SOLIŅA NEGARLAIKOJAS
Trīs sezonu laikā Artūrs Ventspilī nogāja ceļu no tālākā rezervista līdz komandas kapteinim. Šosezon VEF Rīgas sastāvā iznāca atkārtot ko līdzīgu, pamazām pārliecinot treneri Ramūnu Butautu, ka Strēlnieku var droši laist laukumā ne tikai LBL spēlēs vien. Protams, viņš nemetīs trīspunktniekus kā Kristaps Janičenoks, nešausies garām pretiniekiem kā Dairis Bertāns un neizraustīs sāncenšu aizsardzību kā Ērls Roulends. Toties ļoti kvalitatīvi un ar pilnu pašatdevi izdarīs to, ko prot vislabāk — pārķers kādu neuzmanīgu pretinieku piespēli, ar agresīvu un uzmācīgu darbību aizsardzībā nobremzēs pretinieku līderi un, pats galvenais, ar savu enerģiju dos jaunu sparu pagurušajiem komandas biedriem.
Dažās minūtēs vai pat sekundēs iztērēs visu enerģijas krājumu un atgriezīsies uz rezervistu soliņa. Vai nav par maz nu jau pieredzējušam spēlētājam?
„Man nav jāspēlē 30 minūtes, lai justos labi. Ņemot vērā manu stilu, ar pilnu atdevi aizsardzībā un uzbrukumā nemaz nevarētu tik daudz nospēlēt. Ticiet vai neticiet, bet man nav svarīgi iemest punktus. Svarīgāk — iedot labu piespēli vai atņemt bumbu pretiniekiem. Pārķertās un izcīnītās bumbas — tā ir mana maizīte. Reizēm pārcenšos. Nonāku situācijā, kad pašam jāmet, bet es vēl meklēju iespēju piespēlēt. Īpaši ar to grēkoju pirmajā gadā Ventspilī.
Zinu, ka daudzi nevar iekļauties spēlē no rezervistu soliņa, bet man tas nesagādā nekādas problēmas. Vienmēr gaidu savu izdevību un katrā brīdī esmu gatavs iet laukumā. Ja kādā spēlē treneris neuzlaiž — nepārdzīvoju un neapvainojos. Galvenais, lai komanda uzvar. Nākamajā mačā atkal esmu gatavs palīdzēt. Kad tieku laukumā, enerģija pieplūst papildus. Gribas visu izdarīt pareizi, palīdzēt komandai.”
VEF RĪGASKOLEKTĪVA SPĒKS
Pērnās sezonas vidū BK Ventspils līderis Jānis Strēlnieks pārcēlās uz Sanktpēterburgas Spartak, un viņa vietā par komandas kapteini kļuva Artūrs. Tūlīt pēc sezonas vicečempionu klubs piedāvāja pagarināt līgumu, taču spēlētājs paņēma pauzi un pēc mēneša pārsteidza ziņa, ka Strēlnieks vecākais noslēdzis līgumu ar VEF Rīgu.
„Ventspilī biju pavadījis trīs labus gadus, apkārt visi savējie, bet gribējās pamēģināt kaut ko vairāk. Noskaidrot, uz ko esmu spējīgs augstākā līmenī. Sākumā nebija nekāda aprēķina vai cerību — vienkārši negribējās steigties. Arī apkārtējie — brālis, aģents — ieteica nestrebt karstu. Tad nāca VEF piedāvājums — iespēja spēlēt Eiropas kausā, VTB Vienotajā līgā…”
Vienā no sezonas spilgtākajām spēlēm — Arēnā Rīga ar sezonu lieliski sākušo Kauņas Žalgiri — Artūrs laukumā nemaz netika un uzvaras priekus izbaudīja uz rezervistu soliņa. Tad pēc vairākām neveiksmēm treneris Butauts paplašināja spēlē izmantojamo basketbolistu loku, Artūrs tika pie iespējas pierādīt sevi un to izmantoja, apliecinādams, ka viņam var uzticēties. Tomēr Eiropas kausa izcīņas svarīgākajā spēlē Bilbao atkal palika rezervē un, iespējams, tieši trenera pārliekās piesardzības dēļ mača galotnē nogurušie līderi komandu neievilka ceturtdaļfinālā…
„Neviens nezina, kā būtu bijis, ja notiktu citādāk. Bilbao mums bija ļoti grūti. Ja nu vienīgi būtu aizmukuši par 10 punktiem — varbūt tad tās jocīgās svilpes nebūtu skanējušas…
Neko darīt — ir, ko mācīties, ir, kur augt. Bet atnākšanu uz VEF ne mirkli nenožēloju. Mums bija ļoti draudzīgs kolektīvs. Tas bija baigais spēks šogad. Beigās traumas iegāza. Būtu Kaspars Bērziņš vesels, ar Himkiem būtu cita spēle. Vēl Kavļauskam tas lauztais pirksts… Cepuri nost, ka viņš ar tādu nospēlēja visas pēdējās spēles LBL finālā.”
Pats Artūrs finālsērijā laukumā izgāja tikai pēdējā mača pēdējās minūtēs, kad VEF Rīgai uzvara jau bija droša. Trenera žests sagādāja nelielu morālu gandarījumu. „Mačā ar Astanas komandu pastiepu ceļgalu, bet ar manu spēles stilu ir tā — ja nevaru spēlēt ar 100 procentu atdevi, tad laukumā nav, ko darīt. Žēl, ļoti gribējās uzspēlēt finālā. Ceru, ka vēl būs tāda iespēja. Izskatās, ka palieku Vefā arī uz nākamo sezonu.”
PAR SAPŅIEM SKAĻI NERUNĀ
Ja pirms pieciem gadiem Artūram kāds būtu teicis, ka viņš spēlēs komandā, kas uzvar Žalgiri un Bilbao, viņš skaļi smietos. Par ko smiekli nāk tagad?
„Tuvākais mērķis — vairāk spēlēt lielajos turnīros. Eiropas kausa izcīņā, VTB līgā… Tālāk — tad jau redzēs. Viss atkarīgs no veselības. Šosezon vispirms pamatīgi cieta plecs. Ilgi spēlēju caur sāpēm. Bija reizes, kad prasīju maiņu, bet pieradu. Vēl tagad jūtu. Vasarā izārstēšos. Un pavadīšu laiku kopā ar ģimeni — dēlam jau gads, gribu izbaudīt šo laiku. Viņi ir mani lielākie atbalstītāji. Galvenais, ka tic man, un tas ļoti iedvesmo. Gribas spēlēt tā, lai ir ko dēlam parādīt.
Basketbols man ir cīņa pašam ar sevi. Ticu, ka varu vēl progresēt. Ar katru gadu vēl kaut ko pielieku, neesmu apstājies. Jā, iespējams, man iet grūtāk nekā jaunajiem, bet ar darbu, ar neatlaidību esmu panācis diezgan daudz.”
Artūrs STRĒLNIEKS
Basketbolists
Dzimis: 1985. gada 31. jūlijā Talsos
Augums: 196 cm
Izglītība: Talsu sporta skolu
Pirmais treneris: Arkādijs Bajārs
Sportā: spēlējis komandās BK Roja (2004.—2007.), Ķeizarmežs (2008.—2009.), BK Ventspils (2010.—12012.) un VEF Rīga (2012./2013.)
Lielākie sasniegumi: Latvijas čempions (2013), LBL sudraba (2011., 2012.) un bronzas (2010) medaļu ieguvējs, spēlējis Latvijas studentu izlasē
