Lidojošais Pavlovičs

„Sportists 24 stundas diennaktī," tā Latvijas
čempionvienības ASK/AB.LV rezultatīvāko handbolistu Jāni Pavloviču
raksturo viņa draudzene Inga. Ar savu uzcītību 24 gadus vecais handbolists
Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā iekarojis jau vietu Latvijas izlases
pamatsastāvā.Divpadsmit valsts
meistarsacīkšu spēlēs labās malas spēlētājs Pavlovičs guvis 91 vārtus,
rezultatīvāko spēlētāju sarakstā ieņemot otro vietu. Tāpat kā daudzi citi
Latvijas labākie handbolisti, arī Jānis mācījies Murjāņu Sporta ģimnāzijā,
iekļuvis labākajā Latvijas komandā ASK/AB.LV un drīzumā pametīs Latviju,
lai pievienotos kādam ārzemju klubam.– Kur spēri
pirmos soļus handbolā?– Pie trenera
Imanta Čerņavska Ludzā, kur dzīvoju līdz 14 gadu vecumam, bet pēc pārvākšanos
uz Rēzekni handbolu, kas man ne īpaši patika, pametu. Tad vairāk spēlēju
basketbolu, trenējos vieglatlētikā. Biju pat uz dažiem svarcelšanas treniņiem
aizgājis.Pēc diviem gadiem
Murjāņu Sporta ģimnāzijas handbola treneris Valdis Rozentāls, acīmredzot meklēdams
kreili, mani uzaicināja piedalīties dažos viņa treniņos.Īpaši negribējās
mainīt skolu, tomēr vecāki pierunāja. Arī mana mamma spēlēja handbolu, taču
ģimene meiteni nepalaida mācīties uz Murjāņiem, un viņa sportu pameta.Ģimnāzijā sāku
mācīties devītās klases otrajā pusē. Sākumā bija grūti pierast dzīvot tik tālu
no mājām, tāpēc katras nedēļas brīvdienās braucu uz mājām. Bija pat doma pēc 9.
klases atgriezties vecajā skolā, tomēr vasaras nometnēs sadraudzējos ar citiem
handbolistiem un septembrī atgriezos Murjāņos.Handbola pamatus
pie Rozentāla vajadzēja apgūt no jauna, jo to, ko biju iemācījies Ludzā, jau
sen biju aizmirsis.– Ar ko kopā
mācījies Murjāņos?– Ar Aleksandru
Krastiņu, Gati Ciematnieku, Raimondu Šteinu, Māri Veršakovu, Valdi Gūtmani,
Raiti Enci, Valteru Buliņu. Sākumā kopmītnes istabiņā dzīvoju viens, bet vēlāk
jau kopā ar Buliņu. Pirms tam nezināju, ko vienam iesākt. Televizora nebiju,
tāpēc garlaikojos  – lasīju avīzes un grāmatas. Droši vien tāpēc pirmo
gadu Murjāņos mācījos ar nepatiku.

– Kad aizvadīji
pirmo maču Latvijas virslīgā?

– Desmitajā klasē
Murjāņu Sporta ģimnāzijas komanda spēlēja pirmajā līgā. Tad vēl spēlēja Māris
Adijāns, Pēteris Apaļko, Kārlis Savickis un Ivars Lācis, mēs, jaunie, bijām
rezervisti. Biju otrais numurs aiz Ciematnieka.

Gadu vēlāk ar
jauniešu izlasi startējām jau virslīgā. Tajā spēlēja ne tikai Murjāņu
skolnieki, bet arī Edgars Vadzītis no Aizkraukles un Šteins, kura ceļi ar
Murjāņu skolu agri vien šķīrās.

– Kā veicās,
spēlējot jauniešu un junioru izlasēs?

– Ar jauniešu
izlasi 2002. gadā Ungārijā EČ kvalifikācijas turnīrā visiem zaudējām. Tad es
vēl spēlēju labā ārējā spēlētāja pozīcijā, ne tikai malā.

Pēc diviem gadiem
junioriem finālturnīrs notika Rīgā. Mums bija labs sastāvs. Neveiksmīgi
zaudējām francūžiem, pēc tam arī pēdējās sekundēs izlaidām uzvaru pret čehiem.
Vienīgo punktu izcīnījām pret Austrijas handbolistiem apakšgrupā, kad tas vairs
neko neizšķīra, un beigās palikām pēdējie.

– Kā nokļuvi ASK/AB.LV
vienībā?

– Pēc junioru čempionāta
ASK/AB.LV galvenais treneris Andris Gulbis aicināja visus piedalīties
nometnē. Tad armijnieku sastāvā vēl spēlēja brāļi Kuzmini, Līcis, Valkovskis,
Tihanovs un Babra. No junioriem aizgāju spēlēt es, Veršakovs, Vadzītis, Gremzde
un Šteins.

Pirms tam vienmēr
maču sāku pamatsastāvā ārējā pozīcijā, bet ASK/AB.LV mani nosēdināja uz
beņķa. Turklāt nācās pārorientēties uz malējo pozīciju, tāpēc par spēles laiku
cīnījos ar Andreju Kuzminu un laukumā tiku vairs tikai piecas minūtes katrā
mačā.

– Kad palielinājās
tavs spēles laiks?

– Pirmajā gadā
Andrejs Kuzmins salauza roku. Tad es divus mēnešus spēlēju jau vairāk. Vēl pēc
gada Andrejs atrada klubu Igaunijā, un es labajā malā paliku vienīgais. Tad gan
dabūju kārtīgi izspēlēties. Insaidā spēlēja Lilienfelds un Gūtmanis,
kuri tagad cīnās Vācijas vienībās. Vēlāk komandai pievienojās vēl viens malas
spēlētājs – kreilis Ēriks Blūms.

– Atceries savu
pirmo spēli Latvijas valstsvienībā?

– Izlases kandidātu
sarakstā mani iekļāva drīz pēc iekļūšanas armijnieku rindās, taču vēl
nevarēju meistarībā sacensties ar Ivaru Serafimoviču un Andreju Kuzminu, tāpēc
izlasē debitēju 2006. gadā pārbaudes spēlēs ar Igaunijas komandu, kad
latviešiem palīdzēt no Vācijas nebija atbraucis Serafimovičs.

Pamatsastāvā
laukumā pirmo reizi izgāju pagājušajā atlasē 2008. gada sākumā, jo toreiz
nespēlēja ne Kuzmins, ne Serafimovičs. Pēc tam sākuma septītniekā iekļuvu arī
abos mačos ar Portugāli 2010. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā.
Iepriekšējā mačā Luksemburgā spēli uzsāka Serafimovičs, bet jau puslaika vidū
laukumā bija jādodas man. Ne ar ko īpaši neizcēlos, bet arī pēc pārtraukuma
mani nenomainīja. Pirmajā turnīra mačā pret čehiem sevi labi parādīju pēdējās
15 minūtēs. Tagad beidzot pazudis uztraukums, arī treneris uzticas vairāk.

– Droši vien esi
mēģinājis iekļūt ārvalstu klubos?

– Pērn pāris
treniņus aizvadīja Veršakova bijušajā vācu klubā SG Achim/Baden.
Komandas vadībai mans sniegums patika, un jau biju tuvu līguma parakstīšanai,
taču klubs bankrotēja un mani plāni izkūpēja vējā. Bija vēl iespēja aizbraukt
atrādīties Gūtmaņa un Uščina klubiem, taču tad neredzēju tam jēgu, jo biju
pārliecināts, ka spēlēšu Ahimā. Stulbi sanāca, tāpēc vajadzēja palikt Latvijā
vēl uz vienu gadu.

Nesen Uščina klubam
uz Desavu aizsūtīju EHF kausa izcīņas 3. kārtas spēles ar Vācijas 1.
bundeslīgas klubu TBV Lemgo videoierakstu. Viņiem pašlaik vajag labo
malējo spēlētāju, tāpēc principā no Latvijas varētu pazust jau tagad, taču tad
nebūs, kas spēlē ASK/AB.LV.

Ja līdz jaunajai
sezonai šis piedāvājums būs novecojis, tad ar Latvijas handbolistu aģenta
Edgara Švanka palīdzību meklēšu citus variantus.

Pēc šīs sezonas,
visticamāk, uz ārzemēm brauks arī Aivis Jurdžs. Tikko veiksmīgi pa kluso uz
Vāciju aizbrauca Uldis Lībergs.

– Kā izdevās
savienot mācības par muitas ekspertu RTU, spēlējot ASK/AB.LV?

– Man bija vieglāk
nekā citiem, jo lekciju saraksts bija veiksmīgi pakārtots treniņiem. Kad
pārgāju uz ASK/AB.LV, vienu no trīs rīta treniņiem neapmeklēju. Pirmajā
gadā bija grūtāk, otrajā  – vieglāk, trešajā un ceturtajā uz lekcijām gandrīz
vairs nebraucu. Draudzene palīdzēja mācīties, arī mamma, kas strādā muitā.
Tikai sagatavojos eksāmenam un bakalaura grādu dabūju.

Mācījos kopā ar Veršakovu,
taču Māris pēc pirmā līmeņa augstākā grāda iegūšanas aizbrauca spēlēt uz
Vāciju.

Strādājis neesmu.
Atceros, kā Kuzmini dienā strādāja celtniecībā, bet pēc tam brauca uz treniņu,
taču viņi nemācījās.

– Burtu
savienojums ASK nozīmē Armijas
sporta klubs. Kādi ir tavi pienākumi armijā?

– Kopā ar Jāni
Gremzdi dienam Jūras spēkos, bet pie sporta kluba tikai piedienējam. Raimonds Šteins dien gaisa spēkos, un viņam lika
izvēlēties – darbs vai sports.

Pašlaik mēs
mācāmies – apgūstam soļošanu, šaušanu, teorētiskās zināšanas un citas
lietas. Tāpat palīdzam karavīru sporta sacensībās.

Sporta klubā man,
Gremzdem un Šteinam vairāk nebija vietas, tāpēc mēs dienam citur. Tas ir arī
viens no iemesliem, kāpēc Raimonds atstāja ASK/AB.LV, pievienojoties
Dobeles Tenax.

– Kā Latvijas
izlasei pietrūkst, lai varētu iekļūt pasaules vai Eiropas čempionātu
finālturnīrā?

– Šajā
kvalifikācijas turnīrā portugāļus varējām vinnēt abās spēlēs. Arī čehus un
rumāņus bija iespējas uzvarēt. Visu laiku kaut kā drusku pietrūkst. Iekļūt
finālturnīrā nav nereāls mērķis. Tad savainojumi patraucē, tad vēl kaut kas…

Jānis Pavlovičs

handbolists

Dzimis           1984.
gada 16. septembrī Rēzeknē

Augums, svars        184
cm, 86 kg

Izglītība         Ludzas
1. vidusskola, Rēzeknes 5. vidusskola, Murjāņu Sporta ģimnāzija, RTU
profesionālais bakalaurs (muitas eksperts)

Pirmais treneris      Imants
Čerņavskis, Valdis Rozentāls

Sasniegumi  četrkārtējs
Latvijas čempions, divas sezonas labākais labās malas spēlētājs Latvijā, visas
trīs godalgotās vietas Baltijas līgā, otrā vieta pasaules karavīru čempionātā

Ģimene          draudzene
Inga

Raitis PURIŅŠ