Vētra pašmāju dīķī
Latvijas volejboliste
Inga Vētra vēl pirms dažiem gadiem spēlēja Eiropas Čempionu līgā, bet pašlaik
viņa SVK Rīga sastāvā pašmāju
čempionāta mačos ar savu spēli priecē dažus desmitus skatītājus. Biznesa
augstskolas Turība studente Vētra vēl
nav atmetusi cerības par lielo sportu, taču domas vairāk saistās ar iespēju
atgriezties pludmales volejbolā.Dažus gadus ilgā
pauze nepilnus 28 gadus vecās volejbolistes karjerā saistīta ar muguras
savainojuma ārstēšanu. Tieši trauma Vētru atmeta atpakaļ no Eiropas Čempionu
līgas augstumiem līdz pat spēlēšanai Murjāņu, Svētes un Daugavpils sporta
zālēs, kur uz valsts čempionāta mačiem pulcējas tikai paši lielākie šā sporta veida
fanāti, kā arī spēlētāju draugi un radinieki. Izņēmums nebija arī Latvijas
čempionāta otrā sabraukuma spēles, kad Jelgava/LU
sāncenses uzņēma Jelgavas pievārtē esošajā Svētes sporta zālē, uz mačiem
pulcējot pārdesmit skatītāju, ieskaitot kādu amerikāņu studentu volejbola
skautu. Vētras pārstāvētā Latvijas čempionvienība SVK Rīga uzvarēja divos no trijiem mačiem, turnīra tabulā noslīdot uz
otro vietu.Nepametot cerības– Šobrīd svarīgākais
darbs ir pabeigt studijas, – sarunā ar žurnālu Sports uzsver Inga Vētra. –
Lai cik arī skumīgi tas nebūtu, taču volejbolu spēlēju prieka pēc, par to
saņemu nelielu atalgojumu. Volejbols ir mana sirdslieta, tādēļ meklēju iespēju
ar to nodarboties. Līdz ar to šobrīd spēlēju SVK Rīga sastāvā.– Vai tad pēc tik meistarīgas spēlētājas klubi
nestāv rindā?– Protams, mani
sameklēja. Pēc traumas biju nolēmusi teikt lielajam volejbolam ardievas, tādēļ
ilgi pārdomāju pagājušajā sezonā izteikto FK
Rīga piedāvājumu. Pagājušā gada pavasarī izmēģināju spēkus un vēl pašreiz pārstāvu
Rīgas komandu.– Pirms dažiem gadiem spēlēji Eiropas klubu
turnīros, bet pašreiz jāsacenšas Svētes sporta hallē.– Pēc traumas trīs
gadus volejbolu nespēlēju, tādēļ arī mana meistarība vairs nav tāda, kāda tā bija
tad, kad pārstāvēju Šveices klubu. Lai atgūtu sportisko formu, pašmāju
volejbola līmenis ir pietiekami labs. Ar situāciju esmu samierinājusies, taču ceru,
ka sieviešu volejbolā Latvijā pienāks arī labāki laiki.– No spēlētājas ar tik lielu pieredzi noteikti
tiek prasīts daudz?– Katrai spēlētājai
ir noteikta sava pozīcija laukumā, taču cenšos arī palīdzēt komandas biedrenēm.
Esmu kapteine, un man ir papildu atbildība par rezultātu. Nav tik vienkārši, reizēm
ir grūti tikt galā arī pašai ar sevi.
– Spēles laikā nereti uzmet niknu skatienu
tiesnešiem, dažreiz pat iesaisties diskusijās.
– Ar to man jau
izsenis bijuši sarežģījumi. Esmu pārliecināta, ka arī tiesnešiem nav viegli. Tas,
ka diskutēju ar tiesnešiem, ir mans spēles stils. Iespējams, pie vainas ir arī
tiesnešu attieksme pret šāda līmeņa mačiem – gribas, lai ātrāk beigtos spēles
un varētu braukt mājās.
Par pirmo vietu
– Kāds varētu būt SVK Rīgas statuss – pusprofesionāls vai amatieru?
– Trenējamies trīs
reizes nedēļā, profesionāļi tādā režīmā nespēlē. Vairākas spēlētājas studē, bet
citas – strādā, tādēļ visu pakārtot volejbolam nav iespējams. Ar tik nelielu
treniņu darbu nepietiek, lai sabraukumos vienlīdz labi aizvadītu divus mačus
dienā. Savulaik biju pieradusi pie pavisam cita treniņu grafika, taču arī pašreizējos
apstākļos jādara viss, lai uzspodrinātu meistarību.
– Pēc diviem Latvijas čempionāta sabraukumiem
SVK Rīga ieņem tikai otro vietu. Vai
jelgavnieces pelnīti ir turnīra līderes?
– SVK Rīga ir tituliem bagātākā komanda, taču
neņemos apgalvot, ka pašreiz esam spēcīgākā Latvijas vienība. Čempionāta
turpinājumā nebūs viegli pārspēt jelgavnieces un apsteigt viņas turnīra tabulā.
Laika gaitā Jelgava/LU kļuvusi par
mūsu komandas sīvāko pretinieci arī psiholoģiski. SVK Rīgas rindās ir daudz jauno volejbolistu, kurām tieši šajos mačos
neizdodas parādīt pietiekami stabilu spēli.
Augstākais lidojums Šveicē
– Vairākus gadus Zeiler Koeniz bija gluži latvisks klubs.
– Par uzaicinājumu
spēlēt Šveices klubā man jāpateicas nu jau arī bijušajai Zeiler Koeniz volejbolistei Žanetei Strazdiņai, ar kuru kopā
spēlēju šajā komandā. Turklāt kluba menedžeris apprecējās ar latviešu
volejbolisti Anitu Rosijsku, un drīz uz Šveici atbrauca arī Eva Mārtiņsone. Zeiler Koeniz drīz vien latviešu kļuva
mazāk – es guvu traumu, tad Strazdiņa teica ardievas lielajam volejbolam, bet
pēc tam veselības problēmu dēļ profesionālās gaitas beidza arī Mārtiņsone.
– Vai gribētu kādreiz atgriezties Zeiler Koeniz vai līdzīga līmeņa klubā?
– Šis posms paliks
labās atmiņās. Protams, varu pasapņot par atgriešanos profesionālajā volejbolā,
taču vairs neesmu tajā vecumā, kad būtu pieprasīta ārzemju klubos. Manā karjerā
bijusi pārāk liela pauze, lai vēl tagad kāds mani atcerētos, nākamnedēļ svinēšu
jau 28. dzimšanas dienu. Noteikti vēlos profesionāli nodarboties ar volejbolu, taču Eiropas Čempionu līgas līmenī diez
vai spēšu atgriezties. Varbūt varētu spēlēt kādas Eiropas volejbola lielvalsts
otrajā divīzijā.
– Cik daudz savainojums pašreiz ietekmē
sportošanu?
– Ir palikušas
sāpīgas atmiņas par muguras operāciju, pēc kuras ārsti neieteica nopietni
nodarboties ar sportu – vienīgi veselības uzturēšanas nolūkos. Ilgu laiku
klausīju ārstu norādījumiem, taču pamazām tomēr atsāku spēlēt. Vispirms
pludmalē, bet pēc tam arī zālē. Varu trīsreiz pārspļaut pār plecu un piesist
pie koka, taču savainojums spēlēt vairs netraucē. Paldies ārstiem Šveicē par godam
padarīto darbu.
Olimpiādes izaicinājums?
– Pagājušajā vasarā pārī ar Agnesi Megni kļuvāt
par Latvijas olimpiādes vicečempionēm pludmales volejbolā. Vai būs kāds
turpinājums smilšu volejbolā?
– 2008. gada vasarā man
tas bija arī vienīgais starts pludmales volejbolā, jo piekritu kuldīdznieku
lūgumam piedalīties olimpiādē. Spēlēt Latvijas čempionāta posmos noteikti nebūs
mans mērķis pludmales volejbolā, jo šādi turnīri ir vairāk izklaides pēc jūras
malā. 2007. gada vasarā vēl izmēģināju spēkus ar Salliju Salmiņu
starptautiskajos turnīros, bet pašreiz lielākās grūtības man varētu būt ar
līdzvērtīgas partneres atrašanu. Pašlaik mūsu valstī nav nevienas reālas
kandidatūras, jo negrasos izjaukt mūsu spēcīgāko pāri – Inesi Jursoni un Ingunu
Minusu. Ja arī izveidotu spēcīgu pāri, tad pašreizējā finansiālajā situācijā
diez vai izdotos atrast naudu braucieniem uz Pasaules kausa posmiem.
– Vai iespēja kļūt par Latvijas čempionāta
medaļnieci nesaista?
– Konkurence nav tik
liela, lai šādu mērķi nesasniegtu. Par to varēju pārliecināties Latvijas
olimpiādē. Šāda līmeņa spēlēm tomēr ir grūti veltīt visus spēkus, parādīt
labāko sniegumu. Līdzdalība olimpiskajās spēlēs noteikti būt labs izaicinājums
iekļauties pludmales volejbola apritē. Viss vēl nav zaudēts, šajā sporta veidā
labus panākumus gūst arī trīsdesmitgadnieki, taču pašreiz lielus plānus bez
atbilstoša finansējuma nevaru kalt – pašreiz Latvijas ekonomika ir tāda, kāda
tā ir.
Renārs BUIVIDS
Inga Vētra
SVK Rīga
volejboliste
Dzimusi 1981. gada 14. februārī Kuldīgā
Augums, svars 1,80 m, 65 kg
Pozīcija ceturtās zonas, pašreiz diagonāles spēlētāja
Pirmā trenere Rasma Zeberliņa
Karjera Kuldīgas sporta skola, Murjāņu sporta
ģimnāzija, Spēks-R, Šveices Zeiler Koeniz, FK Rīga
Panākumi pludmales volejbolā – 1999. gada Eiropas
junioru vicečempione pārī ar Zandu Bautri; 2000. gada Eiropas junioru
vicečempione pārī ar Inesi Jursoni; volejbolā – Eiropas kausa vicečempione
(2002.), Eiropas čempionu līgas dalībniece (2002./2003.), Latvijas čempione
(2001. un 2008. gads), Šveices čempione (2002.-2004.), Šveices kausa ieguvēja
(2003.), Baltijas kausa vicečempione (2008.)
Izglītība BA Turība
studente
Ģimenes stāvoklis neprecējusies, ir draugs
un kaķis
Vaļasprieki atpūta pie dabas, iepirkšanās, būta kopā ar saviem
mīļajiem
Latvijas čempionāts sievietēm
Otrais posms Svētē
SVK Rīga – Ropaži-MSĢ 3:0 (25:21, 25:22, 25:21), Jelgava/LU – Ezerzeme 3:1 (21:25, 25:16,
25:12, 25:14), SVK Rīga – Ezerzeme 3:0
(25:12, 25:22, 25:18), Jelgava/LU –
Ropaži-MSĢ 3:2 (23:25, 25:17, 25:16, 18:25, 15:8), Ezerzeme – Ropaži-MSĢ 0:3 (12:25, 11:25, 21:25), Jelgava/LU – SVK Rīga 3:1 (25:14, 25:20, 23:25, 25:19).
Jelgava/LU 6 5
– 1 17:8 15
SVK Rīga 6 4
– 2 15:9 12
Ropaži-MSĢ 6 3
– 3 12:13 8
Ezerzeme 6 0
– 6 4:18 1
