Sēžam zem palmām un runājam
Andra
Kļaviņa dzīve ir vesela lappuse Latvijas volejbolā. Pirms četrdesmit gadiem viņš
dibināja sieviešu volejbola komandu, kura desmit gados izauga līdz vienībai, kas
spēlēja līdzvērtīgi ar pasaules labākajām volejbola izlasēm, Kļaviņš strādāja
ar trīs valstu izlasēm, viņa audzēkņu skaits mērāms simtos. Vēlāk Andris
Kļaviņš no lielā volejbola aizgāja, bet tagad atgriezies un atkal vada Latvijas
meiteņu izlasi.Ar
treneri tikos viņa tagadējā darbavietā – Mārupes vidusskolā. Pilna zāle
smaidošu, dažādu vecumu meiteņu. Zib bumbas, un viss notiek kā kādreiz. Arī pašu
Andri vērojot, nemaz neliekas, ka pases dati atbilst īstenībai.– Kāds šobrīd tev liekas sieviešu
volejbols Latvijā?–
Vai tāds maz ir? Latvijas meistarsacīkstēs piedalās četras komandas, no kurām
divas – Murjāņi un Daugavpils – ir jauniešu vienības. Savulaik bija
trīs pieaugušo līgas, katrā pa 10-12 komandām. Sistēmas sieviešu volejbolā vairs
nav.Volejbolam,
arī vīriem, patlaban ir grūti laiki. Jaunā paaudze droši vien uz visu to skatās
bez vēsturiskām atmiņām, un labs ir katrs panākums, kuru izdodas izcīnīt. Bet,
zinot Latvijas volejbola tik neseno vēsturi, pārāk priecīgs prāts vis nav…Bet
esam tur, kur esam. Sākoties juku laikiem pirmajos atgūtās neatkarības gados,
lielākā kļūda, manuprāt, bija tā, ka nepratām nosargāt savus labākos trenerus –
Genādiju Paršinu, Borisu Kolčinu, Genādiju Antropovu un citus. Nezinu, kādas
toreiz bija domas (ja bija) par volejbola nākotni, bet šie augstas klases
speciālisti nebija vajadzīgi. Tagad viņi izklīduši pa pasauli un ar panākumiem
trenē citu valstu augstas klases komandas. Nedomāju, ka viņi negribētu atgriezties,
vienīgi – cik dārgs ir šāds solis?…Arī
man nebija nekādu piedāvājumu, un es no volejbola uz gadiem trīspadsmit pagāju
maliņā.– Nemaz netrenēji?–
Nopietni ne, jo nebija iespēju. Mans vecākais dēls Gints iestājas Nacionālās
aizsardzības akadēmijā. Rīgā vēl bija krievu tanki, un pārāk drošs par turpmāko
nejutos, tāpēc, lai būtu tuvāk dēlam, sāku strādāt akadēmijā par docentu, arī
par preses virsnieku. Izmēģināju strādāt vēl dažu labu darbu – piemēram,
par poligona priekšnieku, lodes svilpa gar galvu. Beidzu savu militāro karjeru
kā kapteinis.Fiziskās
sagatavošanās katedrā sāku trenēt armijas volejbolistus. Trenējamies tikai
amatieru līmenī, jo nebija augstāku uzdevumu – vinnējām mūsu bruņoto spēku
čempionātu, un ar to pietika.
Par
savu lielāko tālaika panākumu uzskatu to, ka no Dundagas mežiem volejbola
laukumā atpakaļ dabūju Salvi Cielavu. Šis 2,04 metrus garais puisis jau bija
volejbolam metis mieru, bet pierunāju viņu iestāties akadēmijā, un 2001. gadā
viņu atzina par labāko uzbrucēju Latvijā.
Vienubrīd
gribēju izveidot profesionālu ASK komandu, jo iespējas bija, bet nejutu nekādu
tālaika Volejbola federācijas ieinteresētību, un tā viss beidzās. Tikai vēlāk
armijas paspārnē nāca basketbola un handbola komandas.
Kad
pirms pieciem gadiem (armijā pastāv zināmi vecuma ierobežojumi) beidzu savu
militāro karjeru, par volejbolu vairs nedomāju. Bet no likteņa neizbēgsi –
veikalā Rimi satiku Silviju Bartuševiču,
kura toreiz atbildēja par sporta dzīvi Mārupē, un viņa mani uzaicināja patrenēt
Mārupes puišus – vīrus ap trīsdesmit un vecākus. Viņiem volejbols patika, bet
līdz zināmam līmenim. Kkādi treniņi? Uzspēlēt, pēc tam iedzert kādu aliņu, ar
to pieteik. Es viņus sapratu.
Nopietnāk
trenēju Mārupes skolnieces – mums ir komandas vairākās vecuma grupās, kas
gūst panākumus pat Latvijas mēroga sacensībās, vairākas meitenes spēlē valsts
jaunatnes izlasēs. Interese ir liela, bet tā noturība nav tik stabila, daudzas
ātri vien pamet nodarbības.
– Mārupē volejbols ir populārs?
–
Tā uzreiz grūti atbildēt. Ja esi aktīvs un tev ir labas attiecības ar bērnu
vecākiem, tad grupiņas savākt nav grūti. Mārupē, Rīgas guļamvagonā, ir sava
specifika. Daudziem bērniem ir turīgi vecāki un sports vairāk vajadzīgs tikai ķeksīša
dēļ. Ja meitene mājās pasūdzas, ka treniņi ir pārāk smagi, atbrauc tētis –
drusku paver džipa logu (kā runājot ar policistu) un saka – mans bērns
vairs netrenēsies. Nopirks viņai zirgu vai divus, lai dzīvojas pa stalli. Arī
labi, kaut gan meitenei bija labas dotības volejbolā. Un vai tie 1,85 metri
zirgam patiks?
Turklāt
šobrīd iespēju darīt ko citu ir tik daudz. Piemēram, prasu meitenei – kāpēc
nebiji uz treniņu? Man bija veselības pulciņš. Ko jūs tur darījāt? Pēc stundām
sēdējām un runājām par veselību. Paradokss, vai ne?
Bet
ir grūti runāt par augstiem sasniegumiem, ja nav skaidras motivācijas. Skolas
direktors Jānis Lagzdukalns pats ir bijis valstsvienības vieglatlēts un mani
visādi atbalsta. Rīkojam dažādus turnīrus, brauc pat tuvāki un tālāki ārzemnieki
– tagad pat spāņi ieinteresējušies pa mūsu volejbola personības Leopolda Kovala
piemiņas turnīru. Tāpat Jaungada balvas izcīņa, turnīrs Pavasaris pie Mārupītes. Tas stimulē.
– Ko, tavuprāt, volejbols, dod
meitenēm?
–
Vispirms jau kolektīva izjūtu, spēju darboties komandā, biedriskumu. Tas vēlāk
dzīvē noder. Gan sadzīvē, gan biznesā. Ir tāds amerikāņu pētījums – ja
skolas gados katru dienu trenējies, tad dzīvē gūsti par 30 procentiem vairāk
panākumu nekā nesportisks jaunietis. It sevišķi tas attiecas uz komandu sporta
veidiem, kur tavs ieguldījums var pacelt visu komandu.
Droši
vien nav korekti salīdzināt dažādus sporta veidus, jo katram ir savas prasības,
bet no volejbolistu sabiedrības ir izauguši daudzi slaveni cilvēki. Tagad pat
Kovala piemiņas turnīrā viesu vidū bija kādi pieci zinātņu doktori, kas
savulaik spēlēja pie Leopolda Kovala universiādes komandā – akadēmiķi Andrejs
Siliņš, Tālis Millers, profesors Andris Kauķis…
Mūsdienās
gan sports tik ļoti profesionalizējas, ka mācības un nopietnus treniņus
apvienot kļūst arvien grūtāk
– Tevi uzaicināja vadīt arī
Latvijas U-16 meiteņu komandu?
–
Jā, mēs pirms tam Spānijā pārbaudes spēlēs pieveicām vairākas sev līdzīgas
valstsvienības, taču Eiropas meistarsacīkstēs zaudējām visas spēles bez
ierunām. Tas bija likumsakarīgi, jo bez nopietnas sistēmas, bez koptreniņiem
nav iespējams līdzvērtīgi cīnīties ar valstīm, kur visa volejbola sistēma
sakārtota pēc pavisam citiem principiem.
Es
komandu praktiski saņēmu bez kādiem koptreniņiem, bez iespējām vērot un atlasīt
spēlētājas. Kāda nu katra bija, tā arī spēlējām. Ar aci jau bija redzams, ka
mēs neko nevaram izdarīt, jo daudzas citu valstu jaunietes bija augumā virs
diviem metriem, bet mums garākā – 1,84 metri. Kā F-1 pret F-3.
Tā
pati Itālija, kurai smagi zaudējām. Manos trenera ziedu laikos, kad bijām
piektajā vietā PSRS, par tādu komandu pat Aurora
varēja pavīpsnāt, un maz bija vienību Eiropā, ar kurām Latvijas izlase (praktiski
Aurora) nevarētu cīnīties līdzvērtīgi.
Atceros Maskavā, Tautu spartakiādē (toreiz tas bija tāds atklāts turnīrs), pret
pasaules čempionēm kubietēm bijām vadībā ar 2:0 un piektajā setā zaudējām tikai
ar 12:15.
Mums
tolaik bija labi nostādīta sistēma, Aurorai
bija labs dublieru sastāvs, ar kuru strādāja Juris Kostenko, un par rezervēm mums
nebija jāuztraucas. Tālaika izpratnē bijām labi nodrošināti, lai varētu ar
pilnu atdevi trenēties un spēlēt. Vairākas mūsējās startēja PSRS izlasē un
ieguva medaļas pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs.
– Kāpēc tev no Auroras bija jāaiziet?
–
Es izveidoju šo komandu, desmit gadus mēs spēlējām, kamēr nokļuvām līdz PSRS
pirmajam piecniekam, bet dažam labam priekšniekam likās, ka ar to ir par maz,
un tālaika sporta biedrības Daugava
priekšnieks mani savā kabinetā sāka mācīt, kā pareizi trenēt. Tolaik biju vēl
jauns un ar visai šerpu raksturu – nebiju diplomāts. Piedāvāju pat
samainīties lomām – jūs, Laimon Vasiļjevič, trenējiet, bet es pastrādāšu
kabinetā. Tā vārds pa vārdam, par neiekļaušanu pamatsastāvā un citām lietām
apvainojās arī viena otra mana meitene, un bija jāaiziet.
Sāku
strādāt Igaunijā par meistarkomandas un valstsvienības treneri.
Protams,
ka bija žēl pamest savas meitenes, paša izveidoto komandu. Iespējams, ka šobrīd
tas nebūtu noticis, jo gadi un pieredze uz daudzām lietām liek paskatīties citādi.
Tagad es sakārtotu prioritātes, iespējams, ka saprāta robežās piekāptos tur,
kur agrāk nogriezu kā ar nazi.
– Vai ar meitenēm ir viegli
strādāt?
–
Ar puišiem, iespējams, ir vienkāršāk.Viņi skaidrāk saredz prioritātes, novērtē
trenera stingrību. Un ceļus, kā sasniegt vajadzīgo meistarību. Varbūt mēs bijām
biedriskāki, kā saka – savējie.
Tagad
pat uz ielas man pienāk klāt vīri sirmiem matiem un saka – sveiks, trener!
Un ir labi jāieskatās acīs, lai atpazītu. Daudzi saka paldies, un tad ir
prieks.
Meitenēm
ir savas tīri sievišķās vajadzības – kā es izskatos, kāda man frizūra, ar
kuru es draudzējos, ar kuru ne. Darbā ar meitenēm tiešām jābūt lielam diplomātam
un arī labam aktierim. Kad pats biju tikai nedaudz vecāks par spēlētājām, man
tā pietrūka.
Bet
komanda mums bija laba, arī vadītāji. Nav kā tagad, kad ar U-16 uz Itāliju es aizbraucu
viens pats – ne otra trenera, ne daktera. Tā pat Beļģiju nevar pieveikt,
kurai ir sporta internātskolas, vienkopus pulcējas valsts labākās jaunās
volejbolistes. Viņām ir motivācija – izcelties jaunatnes mačos, pievērt
sev klubu komandu treneru uzmanību un pēc kāda laika spēlēt profesionāli un
nodrošināt sev dzīvi. Cik zinu, tad Latvijā tikai viena meitene spēlē ārpus
Latvijas profesionālā klubā.
Pie
mums šāds mērķis nav redzams, jo nav taču nopietnas izlases, klubu komandas, bet
spēlēšana notiek tikai amatieru līmenī.
– Teorētiski fantazējot, vai ar
savu pieredzi, volejbola izpratni tu tagad uzņemtos profesionālas komandas
vadību?
–
Ja nav jārāda pase (smejas)… Nē, ja
tāda iespēja rastos, apkārt būtu labi palīgi, kāpēc ne? Bet tā tiešām ir tikai
runāšana – kamēr mums nav profesionāla darba pašos pamatos, vienota
volejbola principu skola, par meistarkomandu sieviešu volejbolā nav ko sapņot.
Ja man izlasē jāmāca, kā pareizi turēt roku, kā servēt, tad tas nav izlases
trenera darbs.
– Kāda ir volejbola vadības
noskaņa par sieviešu volejbolu?
–
Tas jāprasa vadībai. Tur ik pa brīdim kaut kas mainās, bet tādu lielu volejbola
sabiedrības kopdarbību neredzu, neredzu saikni starp federāciju un treneriem. Latvijā
volejbolu spēlē gana daudz, jo tas tomēr ir visai demokrātisks sporta veids,
bet nopietnas sistēmas patlaban nav.
Atceros,
kad 1985. gadā strādāju Mali, arī tur bija lielas domas par nākotni. Toreiz
dažādās programmās šajā nabadzīgajā Āfrikas valstī strādāja daudzi slaveni
Eiropas un ASV speciālisti.
Sprieda,
kā attīstīt sportu. Arī volejbolu – sēdēja zem palmas, runāja,
žestikulēja, bet beidzās viss ar nopūtu – naudas taču nav.
Mums
šobrīd ir līdzīgi, domām nav materiāla pamatojuma. Žēl…
Andris
Kļaviņš
volejbola
treneris
Dzimis 1938. gada 2. maijā Rīgā
Izglītība Ventspils 1. vidusskola, Latvijas
Valsts Fiziskās kultūras institūts, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija –
doktorants
Darba
vietas Latvijas sieviešu volejbola izlase
un Auroras meistarkomanda
(1969.-1979.), Igaunijas sieviešu volejbola izlase un Kalev meistarkomanda (1980.-1984.), Mali (Āfrika) nacionālā izlase
(1984.-1985.), PSRS izlases treneris Latvijā (1987.-1991.), Nacionālās
Aizsardzības akadēmijas docents (1992.- 2004.), Mārupes pagasta volejbola
treneris (kopš 2005. gada), Latvijas U-15 un U-16 treneris
Ģimenes
stāvoklis šķīries, divi dēli
Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS
