Mēs gribam vairāk!
Par vienu no pēdējo gadu lielākajiem pārsteigumiem Latvijas sportā parūpējušās Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka, triumfējot Eiropas čempionātā pludmales volejbolā, kas augusta sākumā norisinājās Krievijas galvaspilsētā Maskavā. Tādā veidā duets atkārtoja Ingunas Minusas un Ineses Jursones pirms apaļiem desmit gadiem gūtos panākumus, simboliski pāršķirot jaunu vēstures lappusi pašmāju volejbolā.
Ar jaunizceptajām Eiropas čempionēm — 21 gadu veco Tīnu Graudiņu un par nepilnu gadu vecāko Anastasiju Kravčenoku — tiekamies Majoru pludmalē trīs dienas pēc izcīnītā titula, uzreiz pēc aizvadīta treniņa. Jau ar sarunas pirmajiem vārdiem meitenes pārsteidz ar atvērtību un spēju provokatīvi pasmieties vienai par otru, atstājot patiesi inteliģentu un ļoti, ļoti perspektīvu sportistu iespaidu. “Mēs esam nereāli motivētās labas darba kolēģes,” — tā savas veiksmīgās saspēles stūrakmeņus raksturo partneres.
Pie gūtajiem panākumiem duets negrasās apstāties — Tīna ir paņēmusi akadēmisko pārtraukumu studijās ASV, lai izcīnītu ceļazīmi uz Tokijas olimpiskajām spēlēm.
DĪVAINĀS SAKRITĪBAS
Meitenes uzsver, ka nav māņticīgas, taču pēc turnīra lielākās pārdomas raisot čempionāta gaitā Maskavā piedzīvotās daudzās sakritības, kādas parasti nenotiekot. “Tieši pirms apaļiem desmit gadiem Eiropas čempionātā uzvarēja Minusa un Jursone. 8. augustā Mārtiņš Pļaviņš [un Jānis Smēdiņš] Londonas olimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzu, bet mēs šajā datumā Eiropas čempionātā iekļuvām pusfinālā… Vācietes, kurām zaudējām ceturtdaļfinālā 2017. gada Eiropas čempionātā, Maskavā ceturtdaļfinālā uzvarējām. Pērn Jūrmalā U-22 finālā zaudējām, bet šogad finālā uzvarējām, turklāt finālā viena no polietēm mums stājās pretī arī 2016. gada Eiropas čempionāta U-22 fināla spēlē, kad uzvarējām,” norāda Tīna. Anastasija piebilst: “Mēs dzīvojām viesnīcā 777. numuriņā un čempionātā aizvadījām septiņas spēles,” meitenes nosmejas. “Mēs nesekojam šādām lietām, bet redzam sociālajos tīklos, ka cilvēki tās pamana un atgādina. Labi nospēlējām, tādēļ arī uzvarējām,” rezumē Tīna.
AR AHILLEJA PAPĒDI EIROPU NEUZVARĒTU
Tīna uzskata, ka tīri tehniski Maskavā izcīnītā zelta aizkulisēs slēpjas ieguldītais darbs spēļu nianšu noslīpēšanā. “Piemēram, atstrādājam vienu sitiena veidu no vienas pozīcijas vienā virzienā. Mums ir skaidrs, no kā sastāv pludmales volejbols,” norāda Tīna. Anastasija papildina: “Mums bija miers un aukstasinība. Dziļa doma zem tā visa, ticība un stabilitāte. Bet, ja viens no šiem elementiem pazūd, tad…” Meitenes labāk atstāj teikumu nepabeigtu.
“Fināls nebija tik kvalitatīvs kā pārējās spēles,” norāda Anastasija. “Mēs cenšamies spēlēt gudri un nemitīgi to viena otrai atgādinām — spēlējam ar galvu.” Tīna piebilst: “Finālā vairāk strādāja nervi, nevis tehnika. Pieļāvām nepiespiestās kļūdas, kādu mums parasti nav. Tas ir noguruma fons.”
Vājās vietas meitenes neatklāj: “Ar Ahilleja papēžiem nevar uzvarēt Eiropas čempionātos, jo Ahilleja papēžus pretinieki ātri uzož, un tad ir cauri… Mēs visus spēles elementus varam diezgan labi izpildīt, bet vēl ir daudz, ko uzlabot,” teic Tīna.
NĒ! NEATDOŠU!
“Kad iekļuvām finālā, mani uzreiz pārņēma izjūta — nekādā gadījumā negribu zaudēt. Pērn, kad Jūrmalā U-22 Eiropas čempionātā zaudējām finālspēlē, man bija tik žēl… Neguvu nekādu prieku, jo paspēlējām mājās savu skatītāju priekšā zelta spēlē. Kad pirmo reizi 2018. gada janvārī iekļuvām CEV Masters turnīra finālā, man bija vienalga — galvenais, ka medaļa, un pofig, kas tur tālāk (smejas). Bet šogad pirms fināla pie sevis nodomāju — nē, neatdošu,” atklāj Anastasija.
Tīna piebilst, ka toreiz gūto rūgtumu vienlaikus papildinājis atvieglojums. “Labi, ka pērn vispār tikām līdz U-22 finālam, jo jauniešu čempionātos nekad nevar zināt, kas galā sanāks, — tur notiek lieli brīnumi… Savukārt šogad Eiropas čempionātā man bija neizsakāms prieks tikt finālā, fantastiskas izjūtas. Vaicāju sev, vai tiešām tas, kas notiek, šobrīd notiek? Tajā brīdī, kad uzzināju, ka finālā jāspēlē pret polietēm, jutu, ka mums ir jāņem šī spēle, jo tā ir komanda, par kuru mēs esam labākas,” salīdzina Graudiņa. “Jūrmalā, spēlējot savu skatītāju priekšā, pērn biju uztraukusies vairāk. Iespējams, tas bija tādēļ, ka čempionātā Maskavā bija ļoti maz skatītāju, maza mediju uzmanība — jutos kā treniņu mačos. Pieļauju, ja spēlētu milzīgā stadionā, kur valda ažiotāža, varbūt viss būtu noticis savādāk…”
Tiesa, blāvo fonu, ko radīja čempionātā Maskavā valdošais miers, Latvijā aizpildīja sen nepieredzēta Latvijas līdzjutēju aktivitāte sociālajos tīklos, aizrautīgi daloties ar ziņu par Latvijai atnesto titulu, un siltā mājās sagaidīšana lidostā Rīga. “Tur bija tāds šuruburums, ka grūti visiem pateikt — čau!” teic Graudiņa. “Galva pilna,” smaidot piebilst Kravčenoka.
Meitenes nekavējoties cenšas atstāt pagātnē augsto sasniegumu. “Ir jāpārslēdzas un jāaizmirst visas tās spēles. Un viss jāsāk no jauna. Jā, mēs esam Eiropas čempiones, bet mēs gribam vairāk — spēlēt pasaules tūrē un cīnīties Tokijas olimpiskajās spēlēs,” teic Anastasija. “Šampanietis ir izdzerts, un jāliek iekšā jauna bilde,” rezumē Tīna.
IZSALKUMS SPĒLĒT
Tīna pēdējos divus gadus lielākoties aizvadījusi viņpus okeānam, studējot politoloģiju Dienvidkalifornijas universitātē Losandželosā. Viņa intervijās uzsvērusi, ka ziemā nevar sagaidīt pludmales volejbola sezonu — izsalkums spēlēt ir ārkārtīgs.
Interesanti, ka gan pērn, gan šogad abām pēc starpsezonu nošķirtības nemainīgi sekojuši teicami rezultāti — kā jau minēts, pērn Jūrmalā Eiropas U-22 čempionātā iegūts sudrabs, šogad — Eiropas čempionāta zelts. Vai attālums satuvina? “Nē!” — vienbalsīgi noteic partneres. “Es gribu, lai Tīna visu laiku trenējas kopā ar mani un veidojam kopīgu treniņprocesu. Puiši dažkārt sūdzas, ka jau daudzus gadus spēlē kopā un veidojas smagnēja rutīna, bet laiku var menedžēt tā, lai nezūd interese spēlēt kopā.”
Starpsezonu periodā meitenes sazinās reti. Tas ir normāli, ja nav komunicējušas mēnesi, divus vai pat ilgāk. Tīna: “Ikdienā mēs nesazināmies savā starpā — esam labas darba kolēģes. Protams, turnīru laikā esam draudzenes un ejam izklaidēties kopā, jo nav iespējams būt darbā 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Bet, kad esam Latvijā, izmantojam iespēju brīvo laiku nepavadīt kopā.”
IZVĒLES MUMS NAV…
Meitenes piebilst, ka viņu starpā valda godīgas attiecības. “Ja pienāks brīdis, kad Nastju nevēlēšos redzēt, mēs mierīgi varam tā viena otrai pateikt. Nedēļu netiksimies, un viss,” — lieta būs atrisināta, lai turpinātu sadarbību ar jaunu emocionālo lādiņu. “Protams, jo vairāk laika pavadi vienā laukuma pusē, jo labāk tas ir komandai,” atzīst Tīna. “Varbūt izklausās pēc klišejas, bet šosezon iekšēji esmu atbrīvojusies no pēdējiem drošības tīkliem — esmu kļuvusi absolūti atvērta un nojaukusi prātā jebkādas sienas, Nastja zina manas domas par visu.”
Anastasija norāda, ka duets domā par to, lai vispirms katrai būtu labi, nevis meklē kompromisu: “Domāju par to, lai Tīna justos komfortabli. Es varu izdarīt to, ko viņa grib, viņa var izdarīt to, ko gribu es. Tā atrodam kopīgu valodu.”
Tīna iebilst. “No malas tagad izklausās tik sarežģīti, bet — nē — mēs neesam tuvas draudzenes, tas vienkārši tā dabiski ir. Bet ko citu darīt? Izvēles mums nav — jāņem tas, kas ir,” smejas meitenes.
Čempiones citiem volejbolistiem iesaka meklēt partneri, kuram ir tikpat lielas darbaspējas un vēlēšanās darīt darbu tāpat kā pašam. “Ja pāriniekiem nesakrīt domas, kā ir jāstrādā, tur nekas nesanāks,” nešaubīgi norāda Tīna.
Anastasija turpina: “Pat ja domas sakrīt un abi grib, tāpat pastiprināti jācenšas vienam otru saprast. Ir rūpīgi jāieklausās otra domās un jāmēģina iekāpt otra čībās — kā jautājums izskatās no partnera pozīcijām. Un jāizdomā. Nav ne par ko jāapbižojas vai jādusmojas, kā tas ir raksturīgi pludmales volejbola duetiem. Tas nav veids, kā sadarbība var attīstīties. Esmu citiem spēlētājiem teikusi — jārunā vairāk, jāsaka, kas nepatīk. Citādi sanāk dumji — iet uz vienu mērķi, bet savstarpēji normāli nesarunājas.”
Tīna uzskata, ka abu attiecību pamats ir abpusēji grandioza motivācija trenēties. “Anastasij, no tavas puses vienmēr esmu jutusi šo sportisko gribu, nekad nav bijušas runas — ai, šodien negribas — netaisām treniņu. Tā nekad nav bijis.”
KAD OKEĀNS NOŠĶIR
Tīna pieļauj, ka, kopš studē Amerikā, Anastasijai ir grūtāk nekā viņai: “Augstskolā ir vērienīga sistēma — es varu tur eksistēt un viss tiks izdarīts manā vietā. Ar mums strādā neskaitāmi daudz speciālistu, studijas ir pakārtotas treniņiem, katru dienu treniņiem ir rezervētas četras stundas.”
Universitātes komandā iekļautas 14 meitenes, no kurām uz sacensībām dosies 10. Amerikā Graudiņa drīkst saņemt stipendiju pie nosacījuma, ja ir amatiere, tātad nepelna naudu ar sportu.
Tikmēr Anastasijai ziemas periods aizrit Ēģiptē trenera Ganādija Samoilova vadībā, trenējoties trīs reizes dienā un lielākoties kopā ar puišiem. “Arī tad, kad Tīna vēl mācījās Latvijā, viņai bija ātrāk jādodas prom no nometnēm uz skolu, kamēr es paliku ilgāk. Smagi treniņi un laiks bez emocijām — eju un strādāju kortā un sporta zālē. Pārējā laikā atpūšos, mēģinu sevi izklaidēt. Ēģiptē nekas nenotiek,” starpsezonu periodu raksturo Kravčenoka. “Šogad, gatavojoties sezonai, patrenējos un uzspēlēju kopā vismaz ar vienu meiteni — Alisi Leci.”
LOLOT, BET NEIZLUTINĀT
Tīna, pārceļoties uz ASV piedzīvojusi mulsinošu pārsteigumu. “Amerikāņi nepazīst WhatsApp aplikāciju,” kurā partneres uztur kontaktus. “Sākumā domāju, ka viņi mani mēģina izjokot, taču visiem amerikāņiem ir iPhone un viņi komunicē iMesenger aplikācijā. Tas sākumā radīja komiskas situācijas.” Tīna piebilst, ka Losandželosā varot sastapt ļoti daudz latviešu. “Teju ik uz stūra.”
Amerikā gūtā pieredze Tīnai paplašinājusi redzesloku, kā vēl var darīt tās pašas lietas, ko darām Latvijā, tikai ar citādāku skatījumu un plānu. “Mentalitāte — kā strādāt ar cilvēkiem. Latvijā to vajadzētu darīt rūpīgāk un saudzīgāk, bērnus vajadzētu vairāk lolot. Tiesa, Amerikā šajā ziņā viņi iebraukuši otrā grāvī — pieeja ir pārāk mīksta un var redzēt, ka daži bērni nenovērtē to, kas viņiem dots, jo viss ir tik labi,” novērojusi Tīna.
LEĢENDĀRĀ UZVARA PĀR… KRAVČENOKU
Bet kas notiek sportistu galvā mirklī, kad pirmo reizi kļūsti par Eiropas čempionu? “Man bija vainas apziņa, jo apzinājos, ka čempionāta pēdējā epizodē varēju nospēlēt labāk — slikti atkāpos un par daudz paļāvos liktenim, noskatoties — būs vai nebūs bumba laukumā…” pēdējo poliešu pieskārienu bumbai atceras Tīna. “Bumba izlidoja autā, un mani pārņēma milzīgs atvieglojums, ka punkts ir mums. Tad vienkārši nāca prieks — nav cita vārda, ar ko raksturot to.”
Varbūt eiforija? “Nē, eiforija tā nebija. Eiforija man bija Latvijas jauniešu čempionātā, kad 12 gadu vecumā finālā uzvarēju Nastju!” Atskan smieklu lavīna no Anastasijas puses, kura smejot nosaka: “Ak dievs!”
Tīna pilnā nopietnībā turpina: “Tādas emocijas, tādu prieku, kādu toreiz izjutu, vairs nekad neesmu piedzīvojusi.” Tolaik Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka bija divas sīvākās konkurentes republikas mērogā. Anastasijai bija partnere no Daugavpils, bet Tīna spēlēja kopā ar Kristīni Iskorostensku no Bolderājas. “Un es atceros, ka šajā turnīrā uzliku pirmo bloku,” teic Tīna, bet Anastasija iestarpina: “Jā, atceros — viņa mani nobloķēja…”
Interesanti, ka nedz godalgotie panākumi Eiropas un pasaules junioru čempionātos, nedz šovasar izcīnītais zelts nav snieguši tādas emocijas kā toreiz: “Tā ir vienīgā reize, kad esmu izjutusi eiforiju,” akcentē Graudiņa.
“Tīna, man prieks, ka sagādāju tev tādu gandarījumu!” turpina Anastasija. “Dīvaini, ka toreiz spēlējām divus setus līdz 15 un trešo setu — līdz septiņiem punktiem. Tagad gribas vaicāt — nopietni? 12 gadus maziem bērniem… Tik sačakarēta sistēma!”
OLIMPISKIE APĻI
Meitenes atklāj, ka nākamā rindiņa viņu sacensību ēdienkartē ir veltīta Tokijas olimpiskajām spēlēm. “Tas ir mūsu mērķis. Visa mūsu dzīve tagad ir pakārtota Tokijai — ja mēs tiksim uz olimpiādi, mērķis būs nospēlēt maksimāli labi, nevis doties uz turieni tikai kā tūristiem,” norāda Tīna. Anastasija piebilst: “Svarīgi ir pasaules kausa posmos iegūt vairāk punktu, septembra izskaņā Ķīnā būs kvalifikācijas turnīrs, kura finālisti saņems divas ceļazīmes. Pēdējā iespēja kvalificēties Tokijas olimpiskajām spēlēm būs Kontinentālais kauss, kas risināsies nākamā gada maijā un jūnijā divos etapos.”
Nospraustā mērķa vārdā Tīna ir paņēmusi universitātē akadēmisko gadu, vienlaikus tādējādi upurējot gadu no savas profesionāles karjeras. Tādēļ Tīnai būs vēl viens papildu gads jāpavada studentes un līdz ar to — arī amatieres statusā, atbīdot tālāk iespēju pelnīt ar panākumiem turnīros, ko nosaka ASV augstskolu sporta noteikumi.
“Atceros, ka pirms trim četriem gadiem runājām par Tokijas olimpiskajām spēlēm un spriedām, ka vēl esam pārāk jaunas un ka nav, ko saspringt. Bet, re, uz ko ar iespringšanu mēs varam pretendēt!”
Pēc aktīvās sezonas noslēguma Graudiņai/Kravčenokai ieplānots vēl papildu turnīrs novembra vidū Meksikā. “Pēc tam būs treniņnometne, kam sekos atpūta. Janvārī sāksim gatavoties jaunajai sezonai,” atklāj Anastasija. Viņa nesen Daugavpils Universitātē ieguva bakalaura grādu, izmācoties par sporta skolotāju un treneri. Tuvākajā laikā Eiropas čempione neplāno strādāt profesijā, bet turpinās studijas Latvijas Universitātē izglītības vadībā maģistrantūrā. “Mans mērķis ir olimpiāde, un to nevar apvienot ne ar ko. Tikai treniņi un atpūta.”
Savukārt Tīna pēc akadēmiskā pārtraukuma turpinās politoloģijas studijas, lai gan aizvadītajā semestrī uz īsu brīdi bija pārslēgusies uz franču valodas studijām. “Es arī gribēju mācīties par skolotāju, bet Amerikā tad ir jāmācās pavisam seši gadi — par diviem gadiem vairāk, tādēļ atgriezos pie politoloģijas.”
VECTĒVS SACENTIES AR DALIŅU
Tā kā Tīnas tēvs ir Amerikas latvietis, viņa jau pirms akadēmiskās karjeras sākšanas daudz reižu bija viesojusies ASV. Arī Eiropā nodzīvojusi gadu ārzemēs — Beļģijā. “Briselē man bija iespēja trenēties pie fan-tas-tis-ka vieglatlētikas trenera — olimpiskā čempiona Vima Vandevena —, kurš trenē arī beļģu daudzcīņnieci un olimpisko čempioni augstlēkšanā Tiu Elebo. Es viņu joprojām uzskatu par visu laiku labāko treneri, pie kura man ir nācies jebkad trenēties.”
Tīnas ģimenē sports ir tradīcijām bagāts. Omīte Staņislava bijusi Latvijas čempione augstlēkšanā, opis Arturs skrējis barjeras un kopā ar leģendāro Jāni Daliņu piedalījies soļošanas sacensībās. Mamma Limbažos arī nodarbojusies ar vieglatlētiku, bet tētis Amerikā gan trenējies volejbolā, gan citus trenējis. “Šķiet, omīte šķērītē pārlēca vairāk nekā 1,60 m augstumu,” piebilst Tīna.
Tālab loģiski, ka Tīnai sportā ir ielikti daudzpusīgi pamati. Trenējusies peldēšanā, tad tenisā, līdz pienākusi kārta vieglatlētikai un Andim Austrupam, pie kura trenējās olimpiete un Latvijas rekordiste Laura Ikauniece. Arī Tīna pievērsusies daudzcīņai. Vairākās vecuma grupās uzvarējusi Latvijas jauniešu čempionātā, augstlēkšanā pārvarot 1,77 m, kvalificējusies startam pasaules U-18 čempionātā. Togad mūsu Ieva Turķe Kolumbijā ar 1,82 m izcīnīja sudrabu…
VAIRĀK LĪDZINĀJOS MĀKSLINIECEI
Arī Anastasijas vecāku vidū sports ir cieņā, taču tam bijusi citādāka loma ģimenes dzīvē. Mamma un tēvs ar sportiskām aktivitātēm aizrāvušies skolas līmenī. Tēvs ir ugunsdzēsējs, kur bez labas fiziskās sagatavotības neiztikt.
Atšķirībā no gadu jaunākās pārinieces Anastasijai sportiskā karjera nemainīgi saistās ar volejbolu, sportistes gaitas uzsākot 11 gadu vecumā. “Pirms tam vairāk līdzinājos māksliniecei — dziedāju un dejoju, bet sports mani neinteresēja. Bieži vien dienās, kas skolā bija sporta stunda, mājās aizmirsu sporta tērpu, lai tikai nebūtu jāpiedalās. Kādu dienu mūs skolā uzrunāja aizrautīgā volejbola trenere Nataļja Novikova. Pamēģināju, un man patika,” stāsta Anastasija.
“Kā tevi tā pēkšņi varēja aizraut volejbols, ja tev nepatika sports?” nedaudz sašutušā balsī iestarpina Tīna. Anastasija atbild: “Tā ir trenera prasme! Novikova perfekti mācēja uztaisīt treniņprocesu — tā, ka meitenes gluži neticami strauji un cieši sadraudzējās. Man ne tik ļoti patika volejbols, cik komanda, vēlme atrasties šajā atmosfērā un treneres attieksme. Sākumā volejbola tur bija maz, bet dominēja rotaļu elementi,” paskaidro Anastasija.
“Pēc tam jau nāca vēlme uzvarēt. Atceros, ka mani neiekļāva komandā pie vecākajām meitenēm, kuras bija dzimušas 1996. gadā, tādēļ nācās spēlēt otrajā komandā, ar kuru viņām zaudējām. Biju tik nikna, ka sev apsolīju — mēs nākamajā gadā ar šo pašu komandu uzvarēsim čempionātu. Un tā arī notika!” klausoties Anastasijā, Tīnas uzacis pārvēršas ironiskās izbrīna arkās.
Kāds ir ideālais partnera sniegums laukumā? “Es gribu, lai Tīna visus pretinieku sitienus nobloķē un es varu aizsardzībā čilot, lai nav jāskrien un varētu tikai servēt (smejas). Viņa lec ļoti labi, meistarīgi izliek rokas pretī.” Uz Anastasijas komplimentu pāriniece atbildi parādā nepaliek: “Bet Nastja servē tādas gremdserves, tādus eisus!”
Lūk, tāda tā zelta saspēle!
Tīna Graudiņa
Pludmales volejboliste
Studē: politoloģiju Dienvidkalifornijas universitātē
Augums, svars: 184 cm, 74 kg
Pirmais treneris: tēvs Māris Graudiņš
Lielākie sasniegumi: Eiropas čempione (2019. g., Maskava), Eiropas U-22 čempione (2016. g., Grieķija), Eiropas U-22 vicečempione (2018. g., Jūrmala), Eiropas U-18 čempione (2015. g., Rīga)
Anastasija KRAVČENOKA
Pludmales volejboliste
Studē: maģistrantūrā izglītības vadību, ieguvusi Daugavpils Universitātē bakalaura grādu sporta pedagoģijā
Augums, svars: 178 cm, 68 kg
Pirmā trenere: Nataļja Novikova
Lielākie sasniegumi: Eiropas čempione (2019. g., Maskava), Eiropas U-22 čempione (2016. g., Soloniki), Eiropas U-22 vicečempione (2018. g., Jūrmala)
2019. GADA EIROPAS ČEMPIONĀTS PLUDMALES VOLEJBOLĀ, MASKAVA
6. augusts Graudiņa/Kravčenoka — Birlova/Ukolova (Krievija) 21:23 21:19 15:13
7. augusts Graudiņa/Kravčenoka — Vojtasika/Kocioleka (Polija) 24:22 21:18
8. augusts Graudiņa/Kravčenoka — Kaluori/Gersone (Šveice) 21:16 20:22 15:12
9. augusts 1/8 fināls Graudiņa/Kravčenoka — Arvaniti/Karagkuni (Grieķija) 28:26 21:23 15:9
9. augusts 1/4 fināls Graudiņa/Kravčenoka — Itlingere/Laburēra (Vācija) 21:16 17:21 15:10
10. augusts 1/2 fināls Graudiņa/Kravčenoka — Fernandesa/Bakeriso (Spānija) 21:19 19:21 15:12
10. augusts fināls Graudiņa/Kravčenoka — Vojtasika/Kocioleka (Polija) 22:20 21:19
