Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Neizskaužamā

Latvijas šķēpmešanas vēsture nav iedomājama bez spožajiem treneres Valentīnas Eidukas ierakstiem, kam punkts vēl nav pielikts. Arī tagad, neraugoties uz visnotaļ cienījamo gadu skaitu (82), vismaz divi viņas audzēkņi tēmē uz olimpiskajām spēlēm. Trenere gan šobrīd strādā pusslodzi, jo viņas aprūpē ir tikai Anete Kociņa, Patriks Gailums un pavisam jaunais Matīss Velps. Viņi ļoti grib nokļūt tur, kur reiz olimpisko vicečempionu spozme apmirdzēja Vadimu Vasiļevski (2004) un Aināru Kovalu (2008).

Rāmā sarunā starp ikdienas treniņiem, braucieniem savā BMW uz Ogri, Zviedriju, Pērnavu, Valentīna Eiduka nedaudz paceļ teiksmu plīvuru, kas slēpj viņas ražīgās treneres gaitas vairāk nekā 50 gadu garumā.

— Pasaules šķēpmešanas dūžu cietokšņus iecerēji tricināt, jau sākot trenēt pašus pirmos savus audzēkņus?

— Kas to vairs var atcerēties, trenēju jau 52 gadus! (Smejas.) Skaidrs ir viens, ka nedomāju nodoties darbam, kas atnes vien maizīti un vēl ne sevišķi biezu. Cita lieta, ka mana pieredze nekāda dižā nebija, tik vien kā pašas gaitas (daudzkārtēja Latvijas čempione — aut.) un trenera Valentīna Mazzālīša skola, kurā gājām vien garāmejot, jo cienījamā trenera garaspēks tika veltīts galvenokārt varenā Jāņa Lūša gaitu stiprināšanai.

Sākumā visu, ko gribēju mācīt, vispirms izmēģināju pati, jo mans šķēps nekur tālu nolikts nebija. Šodien domāju, ka nez vai tas bija prāta darbs — visu piegriezt pēc savas olektes. Tikai pamazām, kad redzēju — katram jaunietim līdzi nāk citāds Dieva devums, sāku vairāk ieskatīties viņu spēcīgākajās šķautnēs.

Var teikt, ka man palaimējās, jo jau pirmajos iesaukumos parādījās pa spožai pērlei, kas viņiem ļāva drīz vien izvirzīties mūsu šķēpraižu pirmajās rindās — Astrīda Ostrovska, Arnis Šimkus, Juris Smirnovs, Jānis Liepa, vēlāk Līga Brīvule, Ieva Skrastiņa, Ieva Kožarenoka, kurai tikai trīs centimetru pietrūka līdz 60 metriem. Vēl man bija Baiba Braže (meta ap 54 metriem), kas tagad ir Latvijas vēstniece Lielbritānijā. Viņa vēl nesen kādā intervijā ar labu vārdu pieminēja savas sporta gaitas pie manis. Visu cieņu, bet bija reti spītīgs skuķis… Varbūt tagad darbā tas palīdz.

— Uzņemot audzēkņus, uzreiz redzi, no kura var iznākt lietaskoks?

— Ņemu jau visus, bet ir īpašības, kuras pamani uzreiz. Pirmais ir lokanība un koordinācija. Ja nav tās, tad vari trenēt, cik gribi, nekas prātīgs nesanāks. Šķēpmešanā kustības ir šķietami vienkāršas, bet reizē tik daudzpusīgas un zibenīgas, ka bez dabīgas koordinācijas nav iespējams. Tāpat jābūt dabas dotam rāvienam, to redz jau bērnībā, akmentiņus mētājot.

Pēc laiciņa jau skaidrāk saproti, no kura var gaidīt labākus rezultātus. Tāpat jānovērtē auguma īpatnības, jo visus vienādi trenēt kā caur koppapīru nevar. Jāsaprot, ka ideālu šķēpmetēju nav.

Vistuvāk manām iedomām par ideālu šķēpmetēju bija Vadims Vasiļevskis. Viņam bija tīri laba koordinācija, viņš varēja izdarīt gandrīz visu, ko liku. Vēlāk pēc Atēnu olimpiādes, kad viņš bija savā augstākajā punktā, salasījās pārāk daudz komercmaču. Nezinu, vai ir vēl kāds, kas, startējot piecās sacensības pēc kārtas, visās mestu pāri 88 metriem! Tā bija milzu slodze, kas krietni sabeidza viņa kreiso pēdu, un no šī savainojuma viņš īsti netika vaļā līdz savām sporta gaitu beigām. Žēl, jo viņš varēja mest krietni tālāk par 90,73 metriem. Reiz jau viņš ar mazu pārkāpumu aizmeta ap 94 metriem…

Vadims labākajos metienos ļoti labi strādāja ar kājām. Daudziem liekas, ka šķēpu met tikai ar roku, bet tas ir aplami. Cik nav redzēti tādi spēkavīri, kam šķēps rokās kā pūciņa, bet neko tālu viņi aizmest nevar. Rokas kustība ir tikai visu pārējo kustību galarezultāts.

— Vai Vadims sportot nebeidza par ātru?

— Droši vien, bet tas bija viņa lēmums. Nepiekrītu Jānim Lūsim, kas Arņa Terzena grāmatā Laikmeta iezīmētais izsakās, ka Eidukas pārspīlētās metodes novedušas Vadimu līdz smagai traumai. Protams, šķēpmešana ir traumatisks sporta veids, it sevišķi, ja jāmet jaunais šķēps, nevis planējošais kā Lūša laikā. Vadims nemaz tik fiziski spēcīgs nebija, tagad viņš atzīst, ka svarus vajadzējis celt daudz vairāk. Kad Vadims reiz redzēja, ar kādiem svariem trenējas vācieši, viņš man teica — iesim, trenerīte, projām, man ir kauns par saviem kilogramiem…

Vadimam raksturs nebija tas rātnākais, cik daudz muļķību savulaik sadarīts. Bet tajā pašā laikā domāju, ka ar citādu raksturu viņš varbūt tik tālu nemestu. Sākumā mums viss bija vienkārši, vēlāk jau viņš tik paklausīgi visu nedarīja, ko teicu. Uzskatīja, ka ar gadiem jātrenējas mazāk un vieglāk, bet vispār tad slodzei jābūt lielākai, tikai gudri sabalansētai, jo jaunības spars jau sācis pieklust. Tad vēl tās nesaskaņas ar otru olimpisko varoni Aināru Kovalu… Vairs nevarēja sadalīt grupas līdera godu.

— Vadims no tevis aizgāja Aināra dēļ?

— Ne tikai. Laikam gandrīz katram pienāk brīdis, kad liekas, ka jāmaina kaut kas. It sevišķi, ja rezultāti dažādu iemeslu dēļ stāv uz vietas vai pat krītas. Vadims divas reizes bija ceturtais – 2006. gada Eiropas čempionātā un 2007. gada pasaules čempionātā, tad neveiksmes divās olimpiādēs pēc kārtas. Šķīrāmies bez naida, Vadims gadu patrenējās Krievijā pie Makarova, taču gāja vēl švakāk. Tad mēģināja trenēties viens, bet šķēpmešanā vienam ir ļoti grūti un nekādi video tev nepateiks to, ko redz treneris. Vēlāk viņš gan lūdza manas konsultācijas, bet tās, ja nestrādā ikdienā, neko daudz dot nevar. Žēl…

— Jānis Lūsis Aināra Kovala sudraba medaļu 2008. gadā Pekinā augstu nevērtējot — esot apstākļu laimīga sagadīšanās… Tā rakstīts Terzena grāmatā.

— Ja sportā viss būtu iepriekš zināms, tad tas nebūtu sports. Ainārs savu medaļu izcīnīja godīgā un sirsnīgā cīņā, jo startēja jau visi labākie. Viņš mani beidzot paklausīja, un Aināra ieskrējienu izšķirošajā metienā beidzot varēja nosaukt par ieskrējienu, nevis par viņam tik raksturīgo lāčošanu. Arī Ainārs (86,64 m) varēja mest 90, kā to vairākas reizes viņš spēja treniņos, taču mačos visu salikt kopā izdevās ļoti reti. Arī vēlāk viņš pats sev sāka likties tik gudrs, ka nolēma trenēties patstāvīgi, bet tā arī viss ātri vien izčākstēja. Man prieks, ka viņš tagad sācis strādāt par treneri, un domāju, ka, no malas skatoties, viņš spēs labāk saskatīt kļūdas un saviem audzēkņiem varēs dot daudz laba.

— Jau pieminētajā grāmatā par Jāni Lūsi minēti olimpiskā čempiona pārmetumi par to, ka tu viņa dēlu Voldemāru, divu olimpisko spēļu dalībnieku, esot sabeigusi ātri, pamatīgi un uz visiem laikiem…

— Ko nozīmē sabeigusi? Kad cilvēks cītīgi netrenējās, negrib ielikt visu savu enerģiju rezultāta izaugsmē, ko tur var sabeigt? Varu parādīt vecās dienasgrāmatas, kur labi redzams, ka pirms mačiem, burtiski pēdējā vakarā, Voldemārs paziņo, ka esot slims un nestartēšot, kaut gan vēl pirms pāris dienām aizvadīja labus treniņus un man likās, ka nu beidzot būs labi un tāli metieni. Pēc tam viņš pāris nedēļas nerādījās uz treniņiem.

Ar Voldemāru bija interesanti, jo pirmo reizi es viņu trenēju, kad Lūšu ģimene aizbrauca strādāt uz Madagaskaru, bet puika palika mājās. Kādus četrus gadus viņš pie manis patrenējās, un negāja nemaz slikti — viņš ātri visu uztvēra un sāka mest arvien tālāk. Kad Voldemāram bija kādi 18 gadi, Lūsis atgriezās un sāka dēlu trenēt pats. Uz olimpiādi jau viņš tika, taču tik vien kā 17. un 18. vieta. Nedomāju, ka tas stipram, lokanam, arī tehniski spēcīgam puisim bija spēju kalngals. Viņš varēja mest krietni tālāk par saviem 84 metriem, jo tēva un olimpiskās čempiones Elvīras Ozoliņas gēni bija skaidri jūtami.

Kad Voldemāram likās, ka, pie tēva trenējoties, vairs nekādu rezultātu nebūs, viņš 31 gadu vecumā atgriezās pie manis, nevis es viņu pārvilināju, kā rakstīts grāmatā. Vēl pie tiem 84 metriem mēs gan tikām, bet es viņā vairs neredzēju motivāciju censties pēc kaut kā augstāka, un Voldemāra intereses bija tālu no šķēpmešanas. Tur varēja runāt vai nerunāt, ja cilvēks negrib trenēties, tad nekāda pierunāšana nelīdzēs. Domāju, ka viņš pats bija atvieglots, kad nolēma beigt savas sporta gaitas.

— Neapšaubāmi talantīgi tavi audzēkņi bija Zigismunds Sirmais, Sinta Ozoliņa (vēlāk Sinta Ozoliņa-Kovala, tagad Sinta Sprudzāne), Līna Mūze. Arī viņi tagad ir pie citiem treneriem…

— Man negribas te mazgāt netīro veļu, bet arī pie Zigismunda gaitām jūtams Lūša pirksts. Jānis spēja trenēties tā (to es redzēju, jo bijām vienā treniņu grupā pie Mazzālīša) kā neviens cits, iespējams, pasaulē. Vēlāk viņam laikam kremta tas, ka viņš nespēja vai neprata savas zināšanas likt lietā jauno sportistu audzināšanā. Es viņu nekad neesmu uzskatījusi par pilntiesīgu treneri. Jā, viņš bija PSRS izlases vecākais treneris, bet tas bija administratīvs darbs, pats viņš neko netrenēja. Īslaicīgais darbs Latvijā ar bijušajiem nelaiķa Otto Jurģa audzēkņiem arī ne pie kā spoža nenoveda, tāpat kā vairāki konsultanta darbi ārzemēs. Par sava dēla trenēšanu jau runāju. Tas bieži pierādījies, ka izcili sportisti nespēj savas zināšanas izstāstīt, iemācīt citiem — ne tik lieliem talantiem.

Vēlāk, kad no jebkuras trenēšanas Jānis jau bija atgājis, viņš staigāja apkārt maniem audzēkņiem un stāstīja, cik nepareizi es viņus mācot (ne tā, kā savulaik ar cita veida šķēpu metis pats). Ja gribot mest tālāk, tad jāiet pie citiem treneriem.

Sirmais tad jau bija izcīnījis Eiropas junioru čempiona titulu, labojis pasaules junioru rekordu, kad ievēroju, ka viņš paslepus trenējas pats un ne tā, kā esam mācījušies. Viņš draudzējās ar Līnu, un tad nu viņi, rokās sadevušies, izdomāja laimi meklēt citur. Pēc pāris gadiem, kad viņi jau sen bija prom no manis, Līna guva smagu traumu, divreiz operējās Sirmais. Ja Līna, pateicoties savam cīnītājas raksturam, spējusi atgriezties, tad par Zigismunda iespējām neesmu tik droša. To lai mediķi un laiks spriež, bet katrā ziņā viņi abi, trenējoties pie somu trenera, ir palikuši fiziski krietni spēcīgāki. Lai nu izdotos to likt lietā! Vai nu taisnība būtu Vadimam, kas nesenā intervijā jūsu žurnālam teica, ka tie, kas aiziet no Eidukas, vairs neko nesasniedz. Pats gan pārliecinājās…

Sinta arī noteikti nav realizējusi visu, uz ko viņa bijusi spējīga. Vadims pats mērīja un var apliecināt, ka treniņos viņa metusi Latvijas rekorda tālumā, taču dažādu iemeslu dēļ — ģimenes likstas, arī divi bērni, savainojumi — nav sasniegts tas, uz ko cerējām. No manis viņa bija spiesta aiziet tad, kad es slimības dēļ ilgu laiku nevarēju strādāt. Šķēpmetēju klubs lēma, ka viņa varētu trenēties pie Ginta Palameika. Cik zinu, tad tagad viņa vairs vispār netrenējas, bet darbojas mākslas jomā, kas viņai labi padodas.

— Šobrīd pie tevis trenējas divi iespējamie olimpieši – Anete Kociņa (64,47 m) un juniors Patriks Gailums (81,91 m), kā arī jaunais Matīss Velps. Ceri?

— Citādi nestrādātu, pagājušonedēļ vien man bija seši treniņi. Žēl, ka Anete satraumēja muguru, ar ko viņai izsenis problēmas. Viņas pagājušā gada rezultāts ir augstāks par olimpisko normu, taču ieskaitē neiet, jo sasniegts par agru un vajadzēs to atkārtot vēlreiz līdz olimpiskās kvalifikācijas beigām. Šogad gandrīz neesam startējuši, bet pēdējos treniņos, kā redzu, stāvoklis stabilizējas un kādos mačos mēs vēl šogad pamēģināsim. Ja ne, tad gatavosimies nākošajam gadam.

Patriku es pagaidām taupu, jauns vēl, neforsējam ar svaru cilāšanu, fizisko slodzi. Tāpat visu laiku domāju, kā panākt, lai viņš spētu savaldīt un mērķtiecīgi ievirzīt pareizās kustībās savu vairāk nekā divus metrus garo augumu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ja viņš vismaz apmēram spētu izpildīt to, ko mācu, tad 85—86 metrus tālu šķēps jau šobrīd aizlidotu pavisam droši. Cerības ne es, ne Patriks nezaudē, taču abi saprotam, ka ar tik garu augumu, grūti sasniegt vajadzīgo koordināciju, lokanību un eksplozivitāti, lai šķēps lidotu tālāk par rekordu atzīmēm. Ļoti daudz jāstrādā, un ar galvu!

— Kā tu izskaidrotu, ka mums neatlaidīgi, gandrīz vai katru sezonu, parādās pa jaunam talantam? Kāpēc tā nav diska mešanā, lodes grūšanā? Esam kāda īpaša šķēpa metēju tauta?

— Domāju, ka tradīcijas, daudzās medaļas ļauj vecākiem ar mierīgāku sirdi laist bērnus tieši šķēpmešanā, jo redz, ka tur viss notiek pa īstam. Lielu darbu paveicis un joprojām veic Latvijas Šķēpmetēju klubs, kas, lielā mērā pateicoties bijušajai šķēpmetējai Valijai Draugai, Jāņa Lūša trenerim Valentīnam Mazzālītim, pašam Jānim Lūsim, arī pirmajai olimpiskajai čempionei Inesei Jaunzemei, oktobrī svinēs 25 gadu jubileju. Aktīvi šķēpmešanā tiek iesaistīti lauku bērni, pulcināti uz dažādām sacensībām, tas jau agri ļauj iepazīties ar vilinošo šķēpmešanas pasauli. Mani iepriecina, ka pēc ilgākas pauzītes rodas jauni treneri, kas strādā ar augstiem mērķiem. Tādi kā Guntars Markss Smiltenē, Artūrs Priževoits Ogrē, arī pieredzējušais Mārcis Štrobinders Talsos tikai tagad tā nopietni pieķēries trenera darbam, vairāki citi lauku un mazpilsētu treneri. Es jau visus nezinu, jo man mazo vairs nav, taču mačos redzu, ka daudzi iesācēji jau met tīri akurāti. Šķēpmetēju skola strādā!

— Nevaru nepavaicāt kā no šablongrāmatas — kādi ir jūsu nākotnes nodomi?

— Atceries, ka ik pa brīdim saku — vēl līdz nākošajai olimpiādei, tad viss. Bet dzīvē viss ir savādāk. Nu kā tu tagad pametīsi Aneti Kociņu, kā nemēģināsi līdz olimpiskajai normai aizdabūt Patriku Gailumu? Vēl jau varu, tāpēc, ja nekas ārkārtējs negadīsies, līdz Tokijai 2020 strādāšu.

Vēl pie manis trenējas jauniņais Matīss Velps. Centīgi darbojas. Kad nesen tikos ar viņa vecākiem, viņi man pateicībā par dēla trenēšanu uzdāvināja pašu bišu vākto medu. Zinu, ka nākošajai olimpiādei Matīss vēl pa zaļu, bet pēc pieciem gadiem būs aiznākošā… Trenēsimies!

 

VALENTĪNAS EIDUKAS RAŽA

Astoņkārtējās Latvijas čempiones, treneres ar 51 gadu stāžu, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieres, 2011. gada Eiropas labākās vieglatlētikas treneres Valentīnas Eidukas (1937) audzēkņu izcīnītās medaļas nozīmīgākajās starptautiskajās sacensībās

Linda Brīvule  zelts pasaules junioru čempionātā 2002

Aleksandrs Ivanovs sudrabs Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā 2003

Vadims Vasiļevskis zelts Eiropas Ziemas kausa izcīņā 2004

Ainārs Kovals sudrabs Eiropas Ziemas kausa izcīņā 2004

Vadims Vasiļevskis sudrabs olimpiskajās spēlēs Atēnās 2004

Linda Brīvule bronza Eiropas junioru (U-23) čempionātā 2005

Ainārs Kovals zelts Pasaules universiādē 2005

Ainārs Kovals bronza Eiropas Ziemas kausa izcīņā 2006

Sinta Ozoliņa sudrabs Eiropas Ziemas kausa izcīņā 2007

Ainārs Kovals bronza Eiropas Ziemas kausa izcīņā 2007

Sinta Ozoliņa sudrabs Eiropas junioru (U-20) čempionātā 2007

Ainārs Kovals bronza Pasaules universiādē 2007

Ainārs Kovals sudrabs olimpiskajās spēlēs Pekinā 2008

Ainārs Kovals zelts Pasaules universiādē 2009

Zigismunds Sirmais zelts Eiropas Ziemas kausa izcīņā 2011

Zigismunds Sirmais pasaules junioru rekords 2011

Zigismunds Sirmais zelts Eiropas junioru čempionātā (U-20) 2011

Zigismunds Sirmais zelts Eiropas Ziemas kausa izcīņā 2013

Anete Kociņa bronza pasaules jauniešu čempionātā 2013

Zigismunds Sirmais zelts Eiropas junioru čempionātā(U-23) 2013

Līna Mūze zelts Eiropas junioru čempionātā(U-23) 2013

Patriks Gailums bronza Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā 2015

Anete Kociņa sudrabs Eiropas junioru čempionātā (U-20) 2015

Anete Kociņa sudrabs Eiropas junioru čempionātā (U-23) 2017

 

Andris STAĢIS,

vieglatlētikas statistiķis

Juris Bērziņš -Soms
Juris Bērziņš -Soms