Atsvaidzinoša duša vēsā jaunatnes basketbola vasarā
Jo augstāka virsotne, jo zemāka ieleja. 2018. gada vasara Latvijas jaunatnes basketbolā palikusi atmiņā ar emocionālo U-18 izlases sudrabu Eiropas čempionātā Rīgā, vēl četrām komandām pasaules un Eiropas labāko desmitniekā un godu būt vienīgajai valstij no Urāliem līdz Atlantijas okeānam, kuras jaunieši izcīnījuši tiesības 2019. gada vasarā startēt abās junioru Pasaules kausa izcīņās un visu sešu Eiropas čempionātu virslīgās (to nespēja ne Spānija, ne Francija, ne Serbija, ne Lietuva!). 2019. gada vasaras bilance ir krietni skarbāka — četrām puišu izlasēm viena uzvara 24 oficiālās spēlēs, zaudēta vieta Eiropas A divīzijā U-18 un U-20 grupās (U-16 turnīrs žurnāla drukāšanas brīdī vēl nebija beidzies). Meitenēm tabulās klājas mazliet labāk, taču augstāk par 7. vietu (U-18) nav tikusi neviena izlase. Objektīviem apstākļiem izskaidrojama nejaušība vai likumsakarīgas krīzes pazīme?
A DIVĪZIJA — (PAŠ)MĒRĶIS VAI LĪDZEKLIS?
Kopš 2005. gada, kad Eiropas basketbolā sāka darboties jaunatnes čempionātu sistēma ar ikgadējiem čempionātiem trijās vecuma grupās, Latvijas puiši un vīrieši sīksti turējušies A divīzijā, pieradinot pie domas, ka vieta starp 16 labākajām komandām ir apstiprinājuma zīmogs mūsu jaunatnes basketbola sistēmas veiksmes stāstam. Tiesa, dažkārt vieta labāko sabiedrībā tika nosargāta, ar zobiem un nagiem izplēšot vienu vai divas uzvaras pašās svarīgākajās spēlēs, un pēc minimālā uzdevuma izpildīšanas dažs komandas dalībnieks strauji mēdza zaudēt motivāciju, i nedomājot cīnīties par augstākiem mērķiem.
Zinātāji par šīm niansēm smaidīja vai smīnēja, reālisti LBS Treneru komisijas sēdēs un kuluāros vērsa uzmanību uz trūkumiem jauno spēlētāju sagatavotībā, ko izlašu treneri spiesti maskēt ar taktiskajām viltībām. Savukārt ierobežoto izlases līmenim atbilstošo kandidātu loku tradicionāli izdevās paplašināt, iesaistot gadu jaunākus spēlētājus (šai ziņā situācija meiteņu basketbolā ir absolūti unikāla un pelna atsevišķu stāstu; šoreiz vairāk par puišiem). Bet, kamēr komandu izcīnītās vietas lielākoties svārstījās diapazonā starp 5. un 10. (ar piecām medaļu virsotnēm 12 sezonu laikā), trauksmes signāli palika nesadzirdēti.
Vai vieta A divīzijā ir īstais jaunatnes basketbola kvalitātes mērs — par to gan varētu pastrīdēties. Vēsā statistika liecina, ka pēdējos piecos gados dažādās grupās vietu elitē savu reizi zaudējušas Krievijas un Grieķijas, Horvātijas un Slovēnijas komandas, bet nupat kopā ar latviešiem izkrita arī Serbijas U-20 izlase. Nepatīkami, pārdomas rosinoši, bet ne traģiski. Jau sen pagājuši laiki, kad Eiropas jauniešu čempionāti bija galvenā skatuve jaunu talantu pieteikšanai. Tagad, atvērto robežu laikmetā, talantu mednieku elektroniskās kartotēkas ir pārpilnas ar informāciju par potenciālajām zvaigznēm kopš pavisam agrā padsmitnieka vecuma un viena turnīra nozīme karjeras attīstībā stipri mazinājusies.
Tostarp skaidrs, ka basketbolā, ejot laukumā, katrai komandai jācīnās par uzvaru, nevis jādomā par stratēģiskiem mērķiem, un, ja to nav izdevies izcīnīt, tad tā ir neveiksme. Un divas 16. vietas Eiropas čempionātā ir skaidrs signāls, ka sistēmā ir defekti — būtu prāta darbs tos saklausīt un rīkoties kļūdu novēršanai. Tikai bez populistiskas muldēšanas un vispārējām frāzēm kaut kas jāmaina garā. Nē, kungi un dāmas, galdā vajadzētu likt gan profesionālu un kompetentu diagnozi neveiksmju cēloņiem, gan detalizētas idejas par ieteicamo ārstēšanas taktiku. Nesolot laimi rīt uz brokastu laiku, jo sarežģītām problēmām nemēdz būt viegli risinājumi ne valsts pārvaldes līmenī (lai salīdzinām pirmsvēlēšanu dāsno solījumu eiforiju ar teju gada laikā paveiktajiem reālajiem darbiem), ne basketbolā.
KAD REZULTĀTS LABĀKS PAR RESURSIEM
Katras puišu izlases neveiksmei ir savi gluži konkrēti iemesli, starp tiem pats galvenais — visu labāko spēlētāju nepieejamība.
Vispirms par U-20 izlasi. Tas, ka 1999. gads Latvijā nav bijis ļoti dāsns uz basketbola talantiem, nav bijis nekāds noslēpums jau gadus sešus, kopš šī vecuma komandas iesaistījušās starptautiskajos turnīros. 2015. gadā, kad puiši bija sasnieguši U-16 izlases vecumu, Latviju Eiropas kadetu čempionātā no izkrišanas pasargāja veiksme, izlases galvenā trenera Gunta Endzela pragmatiskā prasme labāko sniegumu no komandas izspiests svarīgākajās spēlēs un, pats galvenais, piecu(!) jaunāku spēlētāju palīdzība, kas šajā vecuma grupā puišu turnīros ir ārkārtas izņēmums. Savukārt 2017. gadā vietu U-18 čempionāta A divīzijā nosargāja LBS tālredzīgā rīcība, laikus piesakoties un arī iegūstot tiesības nākamo junioru čempionātu rīkot Latvijā ar garantētu vietu mājiniekiem. Spēlējot bez izkrišanas draudiem, U-18 izlase izcīnīja divas uzvaras, tomēr noslēguma tabulā augstāk par 16. vietu netika.
Kopš kadetu vecuma deviņdesmit devītajiem nav pieteicies neviens vēlais talants. Gluži pretēji — dažs savulaik par perspektīvu uzskatīts jauneklis nopietnu basketbolu vairs nespēlē. Uz šī fona 2019. gada Eiropas U-20 čempionāts tika gaidīts ar pamatotām bažām un klusu cerību, ka vēlreiz izglābs labākie 2000. gadā dzimušie. Taču divtūkstošie izcīnīja tiesības spēlēt U-19 Pasaules kausā, kas beidzās tikai piecas dienas pirms U-20 turnīra, faktiski padarot neiespējamu kvalitatīvu līdzdalību abos turnīros. Var, protams, teorētiski spriedelēt, ka kādam (lasi — LBS vadībai) vajadzēja voluntāri cirst dūri galdā un noteikt turnīru prioritātes (lasi — akcentēt uzmanību uz Eiropas čempionātiem, jo Pasaules kausa izcīņā nav riska zaudēt vietu). Bet pirms dažiem gadiem LBS Treneru komisijā izspriestais un valdē apstiprinātais jaunatnes izlašu reglaments skaidri un gaiši nosaka, ka spēlētājiem ir pienākums spēlēt sava gadagājuma izlasē, savukārt gadījumos, kad aicina pie gados vecākiem, piekrišana ir absolūti brīvprātīga. Nebūtu vilinošā Pasaules kausa piedāvājuma, visticamāk, krietna daļa divtūkstošo ar prieku spēlētu pie gadu vecākajiem (jo īpaši tie, kuri, tikuši pie līgumiem ar skanīgiem Spānijas klubiem, realitātē pagājušo sezonu pavadīja jauniešu komandās vai 3./4. līgā, paliekot bez liela gandarījuma un alkstot sevi pierādīt no jauna). Taču šoreiz bija vajadzīgi īpaši argumenti, lai kāds labprātīgi atteiktos no pašu izcīnītās iespējas piedalīties Pasaules kausa izcīņā. Galu galā U-20 izlases rīcībā nonāca puiši, kuri netika U-19 izlasē, bet pēc Pasaules kausa talkā piebrauca trīs spēlētāji — Armands Berķis, Rodrigo Būmeisters un Oskars Hlebovickis, kuri palīdzēja, bet brīnumus nepaveica.
Arī U-18 izlasi skāra Pasaules kausa blaknes. Trīs 2001. gadā dzimušie spēlētāji pērn U-18 izlasei deva savu ieguldījumu ceļazīmes izcīnīšanā un gluži dabiski vēlējās iespēju izmantot. Viens — Kristaps Ķilps — pēc pavasarī ārstētā savainojuma bija objektīvi gatavs spēlēt ne vairāk kā vienā turnīrā, un saskaņā ar minēto reglamentu tas varēja būt tikai U-18 čempionāts. Ojārs Bērziņš un Mārcis Šteinbergs bija gatavi dubultstartam, bet Bērziņš Pasaules kausa laikā atsvaidzināja iepriekš gūto pēdas savainojumu un izgāja no ierindas uz visu atlikušo vasaru, īsti nepalīdzot nevienai izlasei. Savukārt Šteinbergs bija labākais garais gan U-19, gan U-18 komandā, bet U-18 izlases galvenā trenera Raimonda Feldmaņa vērtējumā pēc Pasaules kausa varēja just, ka viņš ir fiziski un psiholoģiski patukšots.
Visbeidzot savainojumu vai to seku dēļ šovasar ierindā nebija divu spēlētāju, kuri iepriekš bija noteikuši toni savās komandās — Artūra Žagara (U-19) un Roberta Bērziņa (U-18). Žagara trūkums būtiski ietekmēja visu U-19 izlases kvalitāti, tai skaitā daudziem neļāva parādīt to, ko viņi spēj, spēlējot kopā ar labu saspēles vadītāju. Savukārt Roberts Bērziņš kopā ar savu uzvārda brāli Ojāru un Kristapu Ķilpu pirms diviem gadiem bija veidojuši ļoti bīstamu ārējās līnijas trijotni, kas Latviju izvilka uz 8. vietu Eiropas kadetu čempionātā. Šoreiz Ķilpam nācās cīnīties par trijiem, un šī slodze nekādi neveicināja lēmumu pieņemšanas kvalitāti svarīgāko spēļu galotnēs.
Rezumējums: lai gan sportā spekulēšana kā būtu, ja būtu palaikam izklausās stipri nenopietni, riskēšu teikt, ka, sadalot resursus divās, nevis trijās komandās, divām izlasēm nekāda 0—14 nebūtu un, visticamāk, vietas virslīgā tiktu saglabātas. Tikai varbūt asais trauksmes zvans sistēmas uzlabošanai ilgtermiņā izrādīsies noderīgāks?
STANDARTA PROCESS, NESTANDARTA REZULTĀTS
Graujošā bilance, kā jau tādās reizēs ierasts, likusi sarosīties gan konstruktīvos, gan ne pārāk konstruktīvos basketbola saimniecības kritiķus. Ironiskā kārtā sarunu varētu pavērst arī tādā virzienā: sak’, ja reiz šogad pie visa vainīgi LBS prezidents Valdis Voins un ģenerālsekretārs Edgars Šneps, tad kur palika ierosinājumi LBS vadītājiem piešķirt ordeņus un prēmijas, piemēram, 2013. gadā, kad puišu izlasēm bija sudrabs un 4. vieta Eiropā, vai pērn, kad tik vēsturisko panākumu sasniedza jaunieši (Eiropas sudrabs un 8 izlases augstākā līmeņa turnīros) un vīriešu valstsvienība pakāpās līdz 15. vietai FIBA pasaules rangu tabulā (augstāk nav būts kopš 1939. gada)?
Joks, protams, jo senā sporta patiesība, ka uzvar spēlētāji (lasi — komandas), bet zaudē treneris (lasi — funkcionāri) joprojām ir spēkā. Atbildības nasta ir amata neatņemama piedeva. Bet gan ilggadējā, gan jaunāko notikumu (sk. futbola saimniecībā notiekošo!) nepārprotami liecina, ka atbildības uzņemšanās acumirklīgais akts absolūti neko nedod problēmu diagnostikai, risināšanai un atrisināšanai. Savukārt ar kritiskajiem vērtējumiem bieži ir tā — jo kategoriskāki spriedumi un skaļākas emocijas, jo mazākas iespējas, ka tie ko līdzēs labot reālajā dzīvē, kas kardināli atšķiras no virtuālās realitātes.
Kas tad šogad jaunatnes izlašu saimniecībās tika darīts citādi nekā iepriekšējos gados, kad rezultāti bija krietni labāki?
Vienu būtisku aspektu jau iezīmēju — trīs izlašu vietā tika veidotas četras, un tas ietekmēja ne tikai sastāvu, bet arī rocību. Piedevām valsts jaunā nodokļu politika negatīvi ietekmēja visas sporta nozares finansējumu un arī LBS budžetu, tāpēc katrai izlasei jostu nācās sajozt mazliet ciešāk. Bet ne treniņu apstākļi, ne medicīniskais nodrošinājums, ne pārbaudes spēļu skaits, ne kvalitāte faktiski necieta. Diezin vai dažas papildu treniņu dienas būtu kardināli mainījušas situāciju.
Treneru izvēles process, kas tradicionāli mēdz izraisīt zināmu viļņošanos, neatšķīrās no pēdējo gadu prakses — LBS Treneru komisija izvētīja jaunatnes izlašu koordinatora apspriešanai izvirzītos kandidātus un pauda savu viedokli, ko akceptēja LBS valde (U-20 izlases vadītāja apstiprināšana gan aizkavējās līdz vēlam pavasarim, jo dažādu iemeslu dēļ no piedāvājuma uzņemties nepateicīgo darbu atteicās apmēram 10 kandidātu. Taču šā vecuma izlase darbu tradicionāli sāk tikai pēc klubu sezonas beigām).
Vai tika izraudzīti un apstiprināti iespējami labākie — par šo tematu Latvijā viedokļu dažādību dažkārt nemazina pat izcīnītas medaļas (zelts vēl nav bijis, tāpēc ik reizi varēja būt vēl labāk!). Absolūtu patiesību noskaidrot šai ziņā grūti. Tik no vienas ilūzijas gan būtu laiks atteikties, proti, no publiskajā telpā skanošā apgalvojuma, ka jaunatnes izlases vajadzētu vadīt jauniešu komandu treneriem. Jā, junioru vecumam ir sava specifika, kas treneriem jāņem vērā, bet Eiropas čempionāti jau sen vairs nav interešu izglītības pulciņu salidojums. Tas ir profesionālais basketbols ja ne dalībnieku meistarības līmeņa, tad attieksmes, disciplīnas un komandas darba organizācijas ziņā noteikti. Tāpēc LBS jaunatnes izlašu vadīšanu konsekventi uzticējusi treneriem ar pieredzi pieaugušo basketbolā, vienlaikus prasot palīgu brigādē iesaistīt jauniešu trenerus.
Šogad Kristapam Zeidam (pusotru sezona Valgas/Valkas galvenais treneris, kā otrais strādājis Saldū, Jēkabpilī un Jūrmalā; šovasar kļuvis par BK Liepāja galveno treneri) U-20 izlasē palīdzēja Pēteris Ozoliņš, kas labi pazīst deviņdesmit devītos, un Sandis Buškevics, kas guvis labu pieredzi darbā ar jauniešiem Lietuvā. U-18 izlases galvenajam trenerim Raimondam Feldmanim, kurš vadījis VEF skolu LBL2 turnīrā, pašam ir pieredze VEF Rīgas treneru kolektīvā, piedevām bija pieredzējuši palīgi — Uvis Helmanis un Kaspars Mājenieks. Savukārt U-16 izlasē pieredzējušajam Agrim Galvanovskim palīdz Edijs Šlesers, kas strādā ar jauniešiem, un konkrētā gadagājuma komandu treneri Juris Vasiļjevs un Aleksejs Grehovs.
Ne pieredze, ne reputācija, protams, nepasargā no kļūdām, un katrā zaudētā spēlē var meklēt un atrast nepareizus treneru lēmumus. Tikai zīmīgi, ka no profesionāļu — aktīvo treneru — mutes kritika parasti izskan ļoti piesardzīgi, asuma ziņā tālu atpaliekot no anonīmās interneta vides vai veterānu spriedumiem (klasiķu sulīgie izteicieni ir atradums dažādu portālu apmeklētības klikšķu medniekiem, bet mēdz būt ļoti tāli no mūsdienu basketbola realitātes). Protams, var sarkastiski piesaukt kolēģu solidaritāti un vēlmi izvairīties no asumiem, cerot, ka līdzīgā situācijā amatbrāļi būs iecietīgi pret tevi. Tomēr profesionāļi vislabāk zina, ka neveiksmju cēloņi rokami krietni dziļāk par dažiem, iespējams, nepareiziem lēmumiem īsajā laikā, kas atvēlēts izlašu darbam.
CIK AUGSTA IR AUGSTĀKĀ SPORTA MEISTARĪBA?
Pietrūkst atlētisma, individuālās tehniskās meistarības un taktikas izpratnes, slikti atbloķējam pretiniekus cīņā pie groziem un slikti kontrolējam bumbu agresīvas segšanas apstākļos, pieaugot spēles ātrumam un intensitātei katastrofāli krītas metienu precizitāte — šīs atziņas vasaras gaitā skanēja gan no puišu, gan meiteņu izlašu treneru mutes. Neba pirmo reizi, taču šogad to skaļumu paspilgtināja gan katastrofālā uzvaru un zaudējumu bilance, gan stereotipos dzīvojošai publikai joprojām grūti pieņemamie zaudējumi Āfrikas komandām vai, piemēram, Portugālei.
Par to, ka Jaunatnes līgā spēlētais basketbols intensitātes un dažādu elementu izpildījuma kvalitātes ziņā netiek līdzi modernā basketbola modei, izlašu treneri signalizējuši jau sen, pretī saņemot atbildes reakciju — nu tad izlasēs to visu iemāciet! Māca jau, ko citu darīs. Bet izlases sagatavošanās cikls ilgst 4—5 nedēļas, kuru laikā nevar izdarīt visu, kas jāpaveic ikdienā, mērķtiecīgi strādājot vismaz 11 mēnešus gadā, jo īpaši kvalitatīvi to darot vecumā no 15 līdz 20 gadiem.
Principā Latvijas jaunatnes sporta sistēma izskatās būvēta tā, lai tas būtu iespējams — sākuma sagatavošanas grupas pašiem mazākajiem, dažādu pakāpju mācību treniņu grupas pusaudžiem, sporta meistarības pilnveidošanas (SMP) grupas un visbeidzot augstākās sporta meistarības (ASM) grupas. Izejot cauri visai piramīdai, pa sporta skolas durvīm absolventam vajadzētu iznākt kā… Patiešām — kā kam? Jaunatnes izlases dalībniekam, kurš spēj izcīnīt vietu Eiropas čempionāta pirmajā desmitniekā? Latvijas augstākās līgas komandas spēlētājam? Basketbolistam, kurš ir spējīgs konkurēt Eiropas darbaspēka tirgū? Izglītības un zinātnes ministrijas oficiālie dati liecina, ka 2019. gada sezonā vienā pašā Bērnu un jauniešu basketbola skolā Rīga ASM grupā bija reģistrēti 14, bet augstākajā SMP līmenī — 82 audzēkņi. Bet cik īsti augsta ir meistarība, ja šosezon minēto iestādi četrās jauniešu izlasēs pārstāvēja tikai 10 basketbolisti? Un vēl daži Rīgas audzēkņi, kuri jau 15—16 gadu vecumā devušies labākas basketbola dzīves meklējumos uz ārzemēm.
Patiesībā Latvijā pastāvošās sporta skolu sistēmas darbības efektivitātes vispusīga analīze pelna nopietnu pētījumu. Jo īpaši situācijā, kad visai sporta nozarei nākas sažņaugt taupības jostu. Nepretendēju tādu veikt dažās rindkopās, tomēr atļaušos izvirzīt hipotēzi, ka sistēma, kas vienādi izturas pret individuālajiem sporta veidiem un komandu sporta spēlēm nevar būt loģiska un efektīva visiem. Iespējams, tā ir izdevīga dažos attīstības centros koncentrētiem individuāliem sporta veidiem, kuros sporta skolu ASM grupu finansējums palīdz atsevišķiem talantiem nepamest sportu padsmitnieka vecumā un izaugt līdz LOV paspārnei. Bet sporta spēlēs BJSS rīcībā ar ļoti retiem izņēmumiem nav nedz pietiekami kvalitatīvas bāzes, nedz kadru (runa nav tikai par basketbola treneriem, arī fiziskās sagatavotības speciālistiem un fizioterapeitiem), lai strādātu atbilstoši prasībām, kādas izvirza modernais starptautiskais basketbols. Tāpat kā nav mērķtiecīgas motivācijas. Nudien nav dzirdēts, ka kāds sporta skolas treneris būtu zaudējis darbu, jo 30 gadu laikā neviens viņa audzēknis nav sasniedzis Latvijas augstākās līgas līmeni vai arī kāds izteikts talants nesabalansēto slodžu (lasi — pārāk daudz spēļu bez mērķtiecīgiem treniņiem) dēļ būtu sabojājis veselību, neizmantojot visu potenciālu.
Šai vietā, protams, atskanēs arguments par sporta skolu svarīgo sociālo misiju, organizējot bērnu brīvā laika pavadīšanu, nodarbinot viņus, pievēršot sportiskam dzīvesveidam utt. Taisnība vai vismaz liela daļa taisnības. Pareizāk sakot, objekts vēl vienai nopietnai sarunai par to, kā vienlaikus veiksmīgi noķert abus zaķus. Jo skaidrs, ka absolūti lielākā daļa no teju 7000 LJBL dalībnieku ne grib, ne var izaugt līdz profesionālam līmenim. Tomēr tiem, kuri var un grib, kopš 15—16 gadu vecuma jābūt iespējai trenēties atbilstoši objektīvām vajadzībām.
Daudzas valstis tādas nodrošina valsts veidotos un finansētos internātos. Tāds ir arī Latvijā — Murjāņos, kur vēsturiski darbojas volejbola un handbola grupas. LBS vadības mēģinājumus panākt līdzīgu risinājumu arī basketbolā IZM līdz šim noraidījusi, kā vienu no argumentiem minot basketbola pārsvaru citā pozīcijā — par bērnu un jauniešu trenēšanu basketbolā algu no valsts saņem 266 treneri (vairāk ir tikai vieglatlētikā). Nav noliedzams, ka lielā masveidības bāze ir būtisks faktors, kas sekmē talantu atrašanu un iesaisti. Bet absolūtais vairākums minēto speciālistu strādā pašvaldību sporta skolās, kurām LBS mērķi un standarti ir tikai kādas sabiedriskās organizācijas viedoklis. Var ņemt vērā, bet var arī neņemt — algas lielums nemainās.
Situācijas divdomība nav nekāds noslēpums, un jau pirms gadiem 12 LBS vadība ministrijai apliecināja vēlmi veidot pilotprojektu, pārņemot basketbola treneriem atvēlēto algu administrēšanu. Šāda kārtība dotu iespēju profesionāli izvērtēt katra speciālista darba kvalitāti, stimulēt labākos un būtu kā Damokla zobens tiem, par kuru profesionālo (ne)varēšanu speciālistu vidē smīkņā gadiem ilgi. Loģiska ideja, protams, arī ar saviem riskiem. Pilna oficiālā argumentācija noraidījumiem līdz šim nav dzirdēta, bet viena no skaļākajām versijām — labāk neko nemainīt, jo LBS domājot tikai par izlasēm un rezultātiem, bet sporta skolas — par bērniem…
To zinot, kategoriskie apgalvojumi, ka Basketbola savienība salaidusi grīstē jaunatnes sistēmu, izklausās amizanti, jo reālu sviru to izdarīt LBS rīcībā nemaz nav. Ir iespējas ietekmēt basketbola vidi, sakarīgi organizējot sacensības un nodrošinot veselīgu līdzsvaru starp visiem, kas dara to, ko sporta skolas nekad neizdarīs — gan iegulda enerģiju un papildu līdzekļus (bieži — arī privātos), lai veidotu un uzturētu augstas klases basketbolistu sagatavošanas sistēmas Latvijā, gan meklē latviešu talantiem iespējas attīstīties ārzemēs (cik šie abi procesi produktīvi un kādi akmeņi slēpjas abos ceļos, par to būtu vērts parunāt citreiz). Un, protams, LBS ir gan iespēja, gan pienākums maksimāli profesionāli organizēt izlašu darbu tām atvēlētajās nedēļās. Kad visos ķēdes posmos izdodas panākt teju maksimālu efektivitāti, ir labi rezultāti. Ja kaut kas noiet greizi, jābūt gataviem nepatikšanām. Gluži kā valstsvienības līmenī — labākajā sastāvā Latvija patlaban var uzvarēt jebkuru komandu Eiropā, bet mūsu otrais sastāvs tomēr ir vājāks par Melnkalnes pirmo un Spānijas trešo/ceturto izlasi.
“Rezultāts ir neapmierinošs, tomēr esmu pārliecināts, ka darba procesā spēlētāji daudz ieguva un šī pieredze ilgtermiņā sekmēs viņu izaugsmi,” tādā vai mazliet modificētā versijā šo atziņu pauda visu izlašu treneri, un nedomāju, ka tā ir tikai atruna, lai mīkstinātu 16. vietu pēcgaršu. Ar jaunatnes čempionātiem dzīve profesionālajā basketbolā sākas, nevis beidzas, un tabulā ierakstītais rezultāts nepasaka neko būtisku par Valtera Vēvera vai Kristapa Ķilpa izredzēm profesionālajā basketbolā. Tās būs atkarīgas no izdarītajiem secinājumiem un ikdienā paveiktā darba.
Savukārt jaunatnes izlašu nākamajiem sasaukumiem būs skaidrs mērķis — atgriezties Eiropas čempionāta A divīzijā. Vēlams nevis ar veiksmes vai spilgtu talantu palīdzību, bet gan tāpēc, ka Latvija būs to nopelnījusi ar kvalitatīvu darbu visos basketbola piramīdas līmeņos.
