Mežecka sezonas vīzija
Kristiāns Grivičs
Ar īpašu nepacietību futbola sezonas sākumu gaida Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis, kurš jau 14 gadus atbild par kārtību mūsu kājbumbas saimniecībā.
– Ideja par Baltijas līgu brieda jau vairākus gadus. Pērn viss izskatījās ļoti skaisti, bet, kad pazuda Fedcom, bija jādomā, vai ir vērts turpināt, ja nav finansiālā seguma. Tomēr mūsu trīs federācijas nolēma, ka līgai jābūt. Sapratām, ja tagad nesāksim, nākotnē būs vēl grūtāk iekustināt šo lietu. Mēs esam garants, ka turnīrs notiks un klubi neko nezaudēs. Domāju, sezonas laikā nopelnīsim vajadzīgo naudu. Šobrīd mums vēl nav tāda sponsora kā virslīgā ir LMT vai hokejā – Samsung. Piekrītu, pagaidām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, bet turnīra gaitā skatīsimies, kas ir jāpilnveido. Daudz kas būs atkarīgs no klubu attieksmes – vai viņi spēlēs labākajos sastāvos. Diemžēl pirmās kārtas nenotiks centrālajos stadionos un ne labākajos apstākļos.
– Baltijas līgas pirmās kārtas ir laba iesildīšanās pirms Latvijas čempionāta. Kas jauns šogad gaidāms valsts meistarsacīkstēs?
– Katru sezonu ir sava intriga. Atceros laiku, kad žurnālisti rakstīja — Latvijas čempionātā nav intrigas. Tagad šādas problēmas nav, jo visi klubi ir konkurētspējīgi. Šosezon būs vairāk komandu, kas cīnīsies par medaļām. Stimuls būs tas, ka arī ceturtā vieta iegūst tiesības spēlēt Baltijas līgā.
– Šogad notikusi pirmās līgas reorganizācija, atjaunojot virslīgas klubu dublieru čempionātu. Kāpēc?
– Ne jau no labas dzīves dublierus savulaik iekļāvām pirmajā līgā, jo tad pirmā līga nevērsās plašumā. Tagad mums ir piecpadsmit pirmās līgas komandas, un tas ir vairāk nekā labi. Paredzu, ka viena no galvenajām favorītēm būs Rēzeknes komanda.
– Katru gadu liela uzmanība tiek pievērsta arī tiesāšanai, kur agrāk bija dažādi skandāli.
– Pagājušajā gadā nebija lielu tiesāšanas skandālu. Protams, bija strīdīgas epizodes, taču kopumā viss noritēja klusi. Liela nozīme bija tam, ka izveidojām Tiesnešu daļu, kurā darbojas Boriss Adjutovs. Piestrādājām arī pie tiesnešu nozīmēšanas spēlēm, uz vairākiem mačiem uzaicinājām ārzemju tiesnešus, kuri kļuva par sava veida zibensnovedējiem. Šo praksi izmantosim arī šogad. Lai nebūtu lieku runu un nevajadzīgas ažiotāžas. Ikviens var kļūdīties, – ja kļūdīsies ārzemju tiesnesis, neviens nevarēs pārmest, ka viņš būtu ieinteresēts rezultāta ietekmēšanā.
– Vadošajos Latvijas klubos liela nozīme ir ārzemju spēlētājiem un treneriem. Mums joprojām ir leģionāru limits, lai gan citās Eiropas Savienības valstīs šādu ierobežojumu nav.
-Nav pareizi, ka ierobežojam Eiropas Savienības spēlētāju skaitu. Ja kāds no mūsu klubiem aizietu līdz Eiropas Savienības tiesai, noteikti uzvarētu procesu. Lai gan mums ir loģisks izskaidrojums, kādēļ katrā komandā laukumā vienlaikus var atrasties tikai pieci ārzemnieki. Manuprāt, tas ir pareizi. Šajā ziņā mēs savu tirgu aizsargājam. Cits jautājums, cik ilgi varēsim to darīt. Ja noņemsim limitu, nebrīnīšos, ka sanāks tā, ka vienā komandā laukumā dosies vienpadsmit leģionāri. Šādas tendences ir visā pasaulē. Piemēram, Londonas Arsenal dažreiz sastāvā nav neviena angļa. Tāda pati problēma ir ar treneriem, jo virslīgā sešos no astoņiem klubiem galvenie treneri ir ārzemnieki. Katrs savam klubam vēl tikai labu, tāpēc meklē piemērotu cilvēku. Pie mums brauc ārzemnieki, un tas apliecina, ka mums ir spēcīgi klubi un labs čempionāts.
– Strīdīgs jautājums ir par ārzemju futbolistu naturalizēšanu. Jau līdz Saeimai nonācis jautājums par Latvijas pilsonības piešķiršanu trīs Skonto futbolistiem – Andrejam Perepļotkinam, Andrejam Kostjukam un Ivanam Sputajam.
– Nesaskatu problēmu. Nav pat runa par viņu futbola nākotni, lai gan domāju, ka Perepļotkins jau tagad noderētu valstsvienībai, bet pārējie divi ir olimpiskās izlases kandidāti. Tie ir patīkami jauni cilvēki, kuri mācās latviešu valodu. Tā ir viņu izvēle kļūt par Latvijas pilsoņiem. Viņi saista savu nākotni ar Latviju. Mums jālepojas, ka cilvēki grib dzīvot Latvijā, jo te redz perspektīvu.
– Neilgi pirms Latvijas čempionāta starta Euro 2008 atlases cīņas atsāks Latvijas valstsvienība. Pēdējā laikā mūsu pirmā komanda nonākusi neveiksmju joslā. Ko šajā situācijā domā darīt federācija?
– Līdzjutēji no izlases gaida tikai uzvaras, taču traģēdija nav notikusi. Katram zaudējumam var atrast objektīvus iemeslus. Valstsvienībā ir paaudžu maiņa, spēlētājiem ir traumas. Stāstīt par neveikšanos gan ir bērnu atrunas – uzvara nāk pie tā, kas to vairāk pelnījis. Mēs pilnībā uzticamies valstsvienības galvenajam trenerim Jurijam Andrejevam. Trenera darbs ir tāds, ka nekad nezini, cik ilgstošs un stabils ir tavs amats, bet šobrīd neredzu iemeslus, lai kaut ko radikāli mainītu. Būsim reāli – skaidrs, ka mums ir grūti atlases grupā izcīnīt otro vietu, taču katrā spēlē jācīnās par uzvaru. Nākamais mačs ir Lihtenšteinā. Nepieļauju pat domu, ka tur varētu neuzvarēt. Ja tagad mūs kritizē, kas notiks neveiksmes gadījumā?.. Pēc tam būs divas spēles Rīgā ar Spāniju un Dāniju, kurās varēsim parādīt, uz ko šobrīd esam spējīgi.
– Viens no sporta attīstības stūrakmeņiem ir materiāli tehniskā bāze. Daudzi futbola treneri joprojām sūdzas par futbola laukumu trūkumu.
– Šī situācija ir katastrofāla ne tikai futbolā, bet visā sportā. Piemēram, Imantā vai Zolitūdē ir labs stadions, kur var atnākt noskriet četrsimt metrus? Nav. Agrāk dzīvoju Purvciemā, kur pie garāžām bija uzlikts basketbola grozs un jaunieši katru vakaru spēlēja basketbolu. Apkārt citi smēķēja, kāds dzēra aliņu, bet pa vidu spēlēja bumbu. Tagad groza nav, un vairāk neviens nespēlē. Tas pats ir ar futbola laukumiem – ja pagalmā būs vārti, tur arī spēlēs. Pasūtījām Lietuvā simts vārtu, kurus visā Latvijā izdalīsim skolām. Tagad Rīgā daudzos mikrorajonos vecāki baidās laist bērnus ārā. Es viņus saprotu. Pagalmu sports ir pilnībā pazudis.
– Šķiet, no vietas nekust arī jautājums par Daugavas stadiona rekonstrukciju.
– Daugavas stadions jau piecpadsmit gadus brūk, bet nekādi lēmumi netiek pieņemti. Mēs esam gatavi pārņemt stadionu savā rīcībā, taču mums nedod iespēju. Ja pagājušajā gadā visi dokumenti būtu noformēti, 2008. gadā tur arī varētu notikt dziesmu un deju svētki. Tas ir absurds, ka stadiona sakārtošanā galvenais iemesls ir deju svētki. It kā normāli būtu, ka stadions ir sporta objekts. Protams, tur var rīkot arī dejas vai koncertus, bet pirmkārt stadionam jākalpo sportam. Es saprastu, ja stadionu iedotu Futbola, Hokeja vai Vieglatlētikas federācijai, bet tā divu gadu laikā neko neizdarītu. Tad varētu visu atņemt un izdzīt ārā. Tagad nevienam nedod iespēju. Pretējs piemērs ir Liepājā, kur stadionam ir kārtīgs saimnieks un viss savests kārtībā. Tas pats ir arī Ventspilī. Nevaru saprast, kā var būt pilsētas bez pamatīga stadiona. Piemēram, Jūrmalā savā laikā bija labs stadions, bet tad tajā vietā iekārtoja veikalu un akvaparaku. Tagad pilsēta ir bez stadiona. Pirms gada braucām uz Jūrmalu runāt par stadiona celtniecību, bet pilsētas vadība bija pret. Labs piemērs ir Valka, kur nav spēcīgas komandas, taču ir uzcelts labs stadions.
Kristiāns GIRVIČS
