Mūsu futbola importa prece
Kristiāns Girvičs
Latvijas virslīgas čempionāta līmenis ar katru gadu aug. Tas lielā mērā saistīts ar ārzemju spēlētāju pieplūdumu. Šogad virslīgā pieteikti 67 leģionāri. Vietējie futbolisti gan nav palikuši bez aizsardzības, jo virslīgā darbojas ārzemnieku limits – vienlaikus laukumā katrā komandā var atrasties tikai pieci ārzemnieki.
Pirmās bezdelīgas
Pirmie ārzemnieki mūsu klubos parādījās jau uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Pirmajā pilnvērtīgajā Latvijas čempionātā 1992. gadā, kad neviena no mūsu komandām vairs nepiedalījās PSRS meistarsacīkstēs, uzvarētāju Skonto rindās laukumā izgāja divi citvalstu pasu īpašnieki – krievs Genādijs Sošenko un lietuvietis Ģintars Kviļuns. Viņiem abiem Skonto sastāvā bija ļoti epizodiska loma, bet jau nākamajā sezonā mūsu tā laika profesionālākais klubs iztika tikai ar vietējiem futbolistiem.
1994. gadā Skonto uzaicināja Kazahstānas izlases spēlētāju Alekseju Klišinu, bet pēc gada Latvijas čempionātā spēlēja jau vairāki atmiņā palikuši leģionāri – Vladlens Bauševs, Aleksandrs Pindejevs (abi Skonto), Mihails Miholaps, Vladimirs Poļanskis (abi Rīgas Amstrig), Oļegs Dulubs (Rēzeknes Vairogs), Ņikita Šmikovs (Daugavpils Vilan-D). Toreiz gan tie bija tikai atsevišķi gadījumi, bet tā pa īstam leģionāri Latvijas futbolā sāka ienākt deviņdesmito gadu beigās, kad nopietni klubi izveidojās arī Kurzemē – Liepājas metalurgs un FK Ventspils. Augot čempionāta līmenim un konkurencei, palielinājās arī ārzemju futbolistu skaits. Ilggadējie futbola līdzjutēji no tā laika noteikti atcerēsies FK Ventspils krievu leģionārus Viktoru Voronkovu, Jevgēņiju Vdovenko, Vladislavu Bezborodovu, Liepājas lietuviešus Aļģi Brjauni, Darju Magdišausku, Sauļu Atmanaviču, Rolandu Vaineiķi, Skonto gruzīnus Dāvidu Čaladzi, Aleksandru Rehviašvili, Levanu Silagadzi, Levanu Korgalidzi.
Treneru pirksts
Vienlaikus ar ārzemju spēlētājiem mūsu futbolā ienāca arī svešzemju treneri, kuriem bieži vien ir noteicošā loma leģionāru izvēlē. Kad 2000. gadā Liepājā sāka strādāt Krievijas speciālists Anatolijs Šeļests, kuru vēlāk nomainīja viņa tautietis Vladimirs Muhanovs, Liepājas metalurgā pāris sezonu laikā izmēģināja spēkus ducis Krievijas futbolistu. No šīs kompānijas nopietnas pēdas mūsu futbolā atstājis tikai uzbrucējs Aleksandrs Katasonovs, kurš 2004. gadā kļuva par virslīgas labāko snaiperi un joprojām FK Jūrmala sastāvā ir viens no labākajiem virslīgas spēlētājiem. Savukārt pēc slavenā lietuvieša Benjamina Zelkeviča stāšanās pie Liepājas metalurga stūres priekšroka tiek dota mūsu dienvidu kaimiņiem. Zelkevičam izdevies atvilināt uz Liepāju vairākus Lietuvas izlases līmeņa spēlētājus – Darju Miceiku, Mindaugu Kalonu un Tomasu Tamošausku. Šie futbolisti noteikti paspilgtina mūsu čempionātu.
Līdzīga situācija izveidojās arī Skonto, kur pēc gruzīna Revaza Dzodzuašvili iekļaušanās Skonto sistēmā jau spēlējis ducis gruzīnu. Tagad Skonto galvenajam trenerim Polam Ešvortam izveidojies labs kontakts ar kādu slovāku aģentu, tāpēc Skonto parādījušies vairāki slovāku futbolisti.
Šogad trijos virslīgas klubos (FK Jūrmala, Daugavpils Dinaburga un Daugava) pie stūres atrodas Krievijas treneri, tā ka nav brīnums, ka tie pārsvarā papildinājumu meklē aiz mūsu austrumu robežas. Jāpiebilst, ka šosezon sešus no astoņiem virslīgas klubiem vada ārzemju treneri, kas arī izskaidro lielo leģionāru skaitu.
Futbola bizness
Ilgus gadus Latvijas klubi pastiprinājumu meklēja tikai bijušajā Padomju Savienībā, taču pēdējos gados mūsu virslīgas ģeogrāfija paplašinājusies līdz Āfrikai un Dienvidamerikai. Aicinot ārzemju futbolistus, mūsu klubi ne tikai vēlas pastiprināt savu sastāvu, bet arī cer nopelnīt, pārdodot šos spēlētājus tālāk uz bagātākām valstīm. Tātad prece jāmeklē nabadzīgākās, bet ar futbola resursiem bagātās valstīs.
Piemēram, FK Jūrmala ar futbola aģenta Daiņa Degļa starpniecību pirmā nopietni pievērsās Dienvidamerikas tirgum. Pirms trim gadiem uz Latviju pārcēlās argentīnieši Kristians Toress un Federiko Kampora, bet pēc gada viņiem pievienojās vēl divi argentīnieši Ibalo Leandro un Matiass Garsija, kā arī brazīlieši Antonio Fereira un Džovanni. FK Jūrmala neslēpa savu stratēģiju – uzaicināt jaunus un perspektīvus futbolistus no Dienvidamerikas, palīdzēt viņiem pierast pie Eiropas apstākļiem un pārdot tālāk. Šis plāns gan nerealizējās – no atvestā sešinieka Latvijas čempionātā sevi pa īstam pierādīja tikai Antonio un Toress, bet pārējie četri atgriezās dzimtenē. Tiesa, arī Antonio un Toresu jūrmalniekiem neizdevās izdevīgi pārdot – ziemā abi devās uz pārbaudi Krievijas premjerlīgas klubā Maskavas Dinamo, taču drīz vien atgriezās Latvijā un turpina karjeru Liepājas metalurgā. Šosezon jūrmalnieki strauji mainīja savu kursu, visus septiņus leģionārus atrodot Krievijā. Toties trīs jauni brazīlieši noslēdza līgumus ar Daugavpils Daugavu.
Pagaidām pie mums nebrauc tikai no Rietumeiropas, lai gan ir bijuši atsevišķi mēģinājumi aicināt futbolistus no bagātajām Eiropas futbola valstīm. 2004. gadā FK Rīga toreizējais treneris Ešvorts pasauca divus savus tautiešus Tolliju un Bridžesu, taču viņi abi izrādījās neatbilstoši mūsu čempionāta prasībām.
Šogad gandrīz pusei (31 no 67) Latvijas virslīgā pieteikto leģionāru ir Krievijas pase, bet otro vietu ar astoņiem pārstāvjiem ieņem Lietuva. Visvairāk leģionāru ir Daugavpils Dinaburgas pieteikumā – 13.
Slavas zāle
Latvijas čempionātā spēlējuši arī vairāki slaveni futbolisti – 1988. gada olimpiskais čempions un ilggadējs Maskavas CSKA pussargs Vladimirs Tatarčuks, 2000. gada olimpiskais čempions Ārons Nguimbats, bijušais Ukrainas valstsvienības kapteinis Oļegs Lužnijs, ilggadējais Kijevas Dinamo pussargs Aleksandrs Hackevičs, bijušais Lietuvas izlases līderis vārtsargs Ģintars Stauče. Taisnības labad gan jāsaka, ka viņi visi, izņemot Nguimbatu, atbrauca pie mums jau karjeras beigu posmā.
Dažiem ārzemju futbolistiem Latvijā tik ļoti iepatikās, ka viņi arī pēc profesionālās karjeras beigām palika baudīt mūsu zemes priekšrocības – bijušais Gruzijas izlases spēlētājs Aleksandrs Rehviašvili, krievi Poļanskis un Pindejevs. Savukārt Skonto veiksmīgi veic leģionāru pārlatviskošanu, nokārtojot viņiem Latvijas pilsonību. Latvijas zilo pasi ieguvuši Miholaps (tagad spēlē Kazahstānā), Andrejs Perepļotkins, Andrejs Kostjuks un Ivans Sputajs.
Īpašu vietu leģionāru sarakstā ieņem ukrainis Romāns Grigorčuks, kurš pirms desmit gadiem sāka spēlēt Dinaburgas sastāvā, bet tad kļuva par treneri un pērn aizveda FK Ventspils līdz pirmajam valsts čempionu titulam. No pašreizējiem Latvijas čempionāta spēlētājiem vissenāk Latvijā ieradušies ukrainis Orests Dorošs no FK Rīga un FK Ventspils jaunpienācējs gruzīns Zurabs Mentešašvili, kuri mūsu čempionātā debitējuši jau 1999. gadā. Gadu vēlāk Latvijas virslīgā parādījās krievi Jevgēņijs Landirevs, Andrejs Agafonovs, Sergejs Zangarejevs, baltkrievs Pāvels Riževskis. Tiesa, no viņiem tikai Dorošs visus šos gadus spēlē Latvijā, bet pārējie paspējuši izmēģināt spēkus arī citur.
Skaidrs, ka bez meistarīgiem leģionāriem mūsu čempionātā vairs nevar pretendēt uz augstām vietām, taču ārzmnieku limits nodrošina, ka tikai ar viesspēlētāju spēkiem arī ir par maz, lai gūtu uzvaras. Visās Latvijas čempionvienībās bez labiem leģionāriem vienmēr bijis arī spēcīgs vietējo futbolistu kodols.
Kristiāns GIRVIČS
