Neapnīk būt čempionam

Renārs Buivids

Latviešu basketbolista Roberta Štelmahera pārstāvētais Lietuvos rytas otro gadu pēc kārtas kļuvis SEB Baltijas Basketbola līgas čempionvienību. 32 gadus vecais saspēles vadītājs pat pēc šāda triumfa brīža pārpildīto skatītāju tribīņu priekšā neaizmirst, ka sezonas galveno trofeju – ULEB kausu – šoreiz gan neizdevās iegūt.

Arēnā Rīga notikušajā Četru finālā Štelmahera un Jāņa Blūma pārstāvētais Lietuvos rytas pusfinālā ar 99:75 uzveica BK Ventspils, bet cīņā par titulu pārspēja Žalgiris – 81:77.

– Nereti no sportistiem nākas dzirdēt, ka kāds no turnīriem ir mazsvarīgākais un konkrētais panākums ir tikai solis uz nākamo čempionu titulu. Kā ir ar tevi un Lietuvos rytas?

– Protams, visas spēles un turnīri ir svarīgi, jo kā var apnikt kļūt par čempionu? Šajā sezonā Lietuvos rytas neizmantoja iespēju izcīnīt nozīmīgāko trofeju, jo ULEB kausa finālā nācās zaudēt Madrides Real. Tas noteikti būtu gada lielākais triumfs, taču pašreizējā situācijā nākas samierināties ar Baltijas čempionu titulu. Šis panākums ir ļoti nozīmīgs ne tikai spēlētājiem un mūsu klubam, bet arī Lietuvas basketbolam kopumā, jo reģiona čempionu zin daudz vairāk nekā katras valsts labāko komandu.

– Kas šogad pietrūka Lietuvos rytas, lai pēc gada pātraukuma atkal kļūtu par ULEB kausa ieguvēju? Kāda ietekme bija spēles norisei neitrālā laukumā Beļģijā?

– Spēles norises vietai laikam gan nav izšķirošas lomas, jo tikko Rīgā pierādījām, ka neitrālā laukumā varam uzvarēt arī Žalgiris, kas noteikti nav vājāks par Real. Nākas atzīt, ka konkrētajā spēlē Madrides klubs bija pārāks par mums. Mačs bija saistošs, un arī Lietuvos rytas bija iespēja uzvarēt. Cīņas laikā iekritām tikai uz dažām minūtēm, pārāk neapdomīgi atstājot nepietiekami piesegtu sāncenšu labāko punktu guvēju.

– Pagājušajā sezonā kā ULEB kausa ieguvējiem jau bija iespēja izmēģināt spēkus ULEB Eirolīgā.

– Uzvara ULEB kausā bija tikai viena no iespējām kā tikt pie ceļazīmes uz Eirolīgu. Esmu pārliecināts, ka Lietuvos rytas vieta ir Eiropas stiprāko klubu turnīrā, kurā ir pietiekami daudz vājāku komandu, kā arī maču norises vietas atpaliek no Viļņas Siemens arena. Pēdējos gados mūsu klubs ir apliecinājis savas iespējas, jo esam gan Baltijas, gan Lietuvas čempioni.

– Vai pēdējo gadu panākumi Lietuvos rytas ir nostādījuši vienā līmenī ar Lietuvas basketbola ilggadējo simbolu Žalgiris?

– Žalgiris tradīcijas ir tik senas, ka ārpus Lietuvas tomēr daudz pazīstamāks ir šis klubs, jo no šīs komandas vēsturei nekad nevarēs atņemt Arvīdu Saboni. Tomēr arī Lietuvos rytas ir diezgan skaļi pateicis savu vārdu, ar mums rēķinās arī Eiropas basketbolā.

– Lai arī Lietuvas čempionātā vēl priekšā ir cīņa pusfinālsērijās, tomēr tikai brīnums var traucēt Lietuvos rytas un Žalgiris tikties finālā. Kurš varētu būt spēcīgāks spēļu sērijā?

– Sērijā mājas zāles priekšrocības ir Žalgiris, taču tas noteikti nebūs izšķirošs čempionu titula izcīņā, jo esam jau pierādījuši, ka varam uzvarēt arī Kauņā. Pagaidām par šo divcīņu ar Žalgiris vēl nedomājam, jo pašlaik visa uzmanība tiek veltīta pusfināla sērijas ar Klaipēdas Neptūnas. Šī ir pietiekami laba komanda, kura Lietuvas čempionāta regulārajā sezonā pelnīti apsteidza Šiauliai, ierindojoties trešajā vietā. Šī noteikti nebūs viegla sērija, jo Neptūnas pašlaik vada mūsu bijušais otrais treneris Roberts Kunčaitis.

– Treneru maiņas ietekmē ne tikai komandas kopumā, bet arī atsevišķu spēlētāju sniegumu. Lietuvos rytas kreklā esi pārdzīvojis vairākus ārzemju speciālistus.

– Protams, par jauniņo mani vairs nevar nosaukt, taču joprojām spēju mainīt savu spēli atbilstoši trenera vēlmēm. Basketbolists jau nevar doties laukumā ar domu visu darīt pēc saviem ieskatiem. Katram trenerim ir sava spēles izpratne, kurai nākas pielāgoties. Savulaik lielāko iespaidu uz mani spēli atstāja Slovēnijas Union Olimpija pavadītais laiks. Turpmāk jau atlika vien pilnveidot sevi, jo sadarbībā ar katru treneri paliek vērtīgas atziņas. Mācīties nekad nav par vēlu.

– Pašreizējais Lietuvos rytas treneris Aleksandrs Trifunovičs bieži maina spēlētājus, arī saspēles vadītājus. Kā jūties šādā situācijā?

– Trenera vietā necenšos izdomāt spēles stratēģiju, jo viņam ir daudz labāk zināmi brīži, kad laist laukumā vai pietaupīt konkrēto spēlētāju. Jebkurā brīdī basketbolistam jābūt gatavam atdot visus spēkus. Trenerim uzmanīgi jāseko līdzi spēlei, jo pat desmit sekundes pirms ceturtdaļas beigām ir nozīme izdarīt spēlētāju maiņu. Šāda situācija bija finālmačā ar Žalgiris, kad mani Trifunovičs nomainīja, lai pēkšņi Marko Popovičs neizprovocētu personisko piezīmi.

– Ar katru gadu vecuma starpība ar treneriem samazinās. Vai šādā situācijā nav grūti bez ierunām izpildīt visus norādījumus?

– Lai arī kāds ieraksts būtu konkrētā cilvēka pasē, tomēr treneris ir un paliek autoritāte. Tiešām pēdējā laikā komandu vadījuši salīdzinoši gados jauni treneri, taču tas nedrīkst mainīt spēlētāju attieksmi.

– Tu kā Lietuvos rytas kapteinim noteikti vari atļauties kādu diskusiju ar galveno treneri?

– Šādas iespējas kapteinim ir, taču treneri šādās diskusijās parasti neielaižas. Basketbolistiem ir jāsaprot, ka treneris ne jau pēkšņi pieņem lēmumus, kas saistīti ar komandas spēli. Protams, kapteinis var runāt citu spēlētāju vārdā. Dažreiz to ir nācies darīt brīžos, kad nogurums ir kļuvis tik liels, ka ir grūti iekļauties iepriekš noteiktajā treniņdarba grafikā. Ne jau visu treneris ņem vērā.

– Kā vērtējama situācija, ka Lietuvas kluba kapteinis ir latvietis?

– Man tas ir milzīgs pagodinājums, jo šis ir manis paveiktā darba novērtējums. Klubā esmu ne pirmo gadu, tādēļ arī pamazām jau kļūstu gandrīz par vietējo spēlētāju.

– Lietuvos rytas ir internacionāla komanda. Cik tad valodās notiek sazināšanās?

– Spēlētāju vidū var dzirdēt angļu, krievu, lietuviešu, arī latviešu valodu.

– Iepriekš spēlēji kopā ar Sandi Buškevicu, bet tagad Lietuvos rytas rindās cīnies kopā ar Jāni Blūmu? Vai ārpus laukuma pasākumos tieši jūs visbiežāk esat kopā?

– Mūsu klubs ir īpašs ar to, ka izveidojies tiešām draudzīgs kolektīvs, turklāt tajā lieliski iekļāvušies arī leģionāri ne tikai tuvākajām valstīm, bet arī no aizokeāna. Lietuvos rytas noteikti nav tā, ka vakariņās pēc mačiem latvietis dodas kopā ar latvieti, bet amerikānis ar amerikāni.

– Ja jau panākumi neizpaliek, tad diez vai ir bijušas domas par kluba maiņu?

– Līgumsaistības ir noslēgtas uz diviem gadiem, tādēļ man nav nekāda iemesla meklēt kādus citus karjeras turpinājuma variantus. Mēģināšu arī turpmāk dot komandai maksimālu labumu.

– Vai, pārstāvot Eiropas līmeņa klubu, vispār ir iemesls tiekties pēc kādas citas komandas?

– Lietuvos rytas ir lielisks klubs, kurš gadu gaitā kļuvis par stabilu vērtību ne tikai pašmāju basketbolā. Esmu pārliecināts, ka Eiropā nav daudz tik labu klubu. Karjeras laikā esmu spēlējis daudzās komandās, tādēļ varu droši apgalvot, ka Viļņā viss ir kārtībā gan ar kluba vadības, gan līdzjutēju attieksmi pret basketbolistiem. Nav mazsvarīgi arī tas, ka mani no mājām škir tikai 280 kilometru. Tas ir gandrīz tāpat kā situācijā, ja es spēlētu Ventspilī. Pastāv iespēja gan ģimenei braukt ciemos pie manis uz Viļņu, gan arī man paviesoties Rīgā.

– Preses konferencē pēc finālspēles uzsvēri, ka biji iepriecināts par Arēnā Rīga valdošo atmosfēru.

– Labprāt izbaudītu situāciju, kad vairāk nekā desmit tūkstoši skatītāju atbalstītu tieši manu komandu, taču šādas iespējas man vairs nebūs, jo Latvijas izlasē vairs nespēlēšu. Tomēr arī Lietuvos rytas bija pietiekams atbalsts, jo līdzjutēji saprot basketbolu un ar lielu interesi vēro tādas raudzes maču kā mūsu finālu ar Žalgiris.

– Vai esot Rīgā, izmantoji iespēju vērot arī vecākā dēla Edgara spēli Jaunatnes līgas finālā, kur viņa pārstāvētā DSN komanda guva uzvaru?

– Savu dēlu esmu uzticējis trenerim Imantam Pļaviņam, pie kura savulaik pats apguvu basketbola zinības, tādēļ nav šaubu par Edgara izaugsmi. Basketbola spēlēšanu neesmu uzspiedis, tādēļ Edgars pats apzinīgi trenējas un pilnveido meistarību. Ceru, ka ar savu spēlēšanu augstākajā līmenī dodu dēlam pozitīvu piemēru turpmākai izaugsmei.

Renārs BUIVIDS