Karjeras augstākajā punktā
Renārs Buivids Latvijas izlases saspēles vadītājs Jānis Blūms pirms nedēļas Viļņas Lietuvos rytas sastāvā kļuva par SEB Baltijas Basketbola līgas čempionu. 25 gadus vecais basketbolists ir pārliecināts, ka pirms sezonas izdarītā izvēle par labu Lietuvos rytas ir bijusi pareiza, jo viņš turpina kāpt pa karjeras kāpnēm.
Pirms gada Blūms kļuva par Latvijas čempionu BK Ventspils sastāvā, pēcāk daudziem par pārsteigumu nokļūstot Viļņas klubā, kur jau priekšā bija cits latvietis Roberts Štelmahers. Sezonas laikā Blūms ieņēmis savu stabilu vietu Lietuvas čempionvienības rindās.
– Vai izcīnītais Baltijas čempiona tituls ir nozīmīgākais tavā karjerā?
– ULEB kausa finālā piedzīvojām zaudējumu, tādēļ neizmantojām iespēju tikt pie šīs sezonas vērtīgākā kausa. Pirms tam divreiz esmu bijis Latvijas čempiona godā, tādēļ šis tituls noteikti ir pats svarīgākais manā karjerā.
– Arēnā Rīga sanākušie daudzie skatītāji ar papildus vērību vērtēja gan tavu, gan Roberta Štelmahera sniegumu. Cik grūti ir spēlēt šādā situācijā?
– Pirmo reizi Latvijā biju klāt spēlē, kad pašmāju skatītāji ar patiesu prieku juta līdz kādas citas valsts komandai, kuru pārstāv latvieši. Biju iepriecināts, kad finālspēlē pret Žalgiris mūsu komandu atbalstīja gan no Viļņas atbraukušie līdzjutēji, gan vietējie basketbola fani. Patīkami, ka nenācās dzirdēt replikas par mūsu izvēli par labu Lietuvos rytas. Nedēļas nogale Rīgā bija lieliska, jo piektdien svinēju dzimšanas dienu, sestdien saņemot dāvanā Baltijas čempionu titulu.
– Pirms Četru fināla tika izteikti spriedumi par to, ka Lietuvos rytas varētu zaudēt BK Ventspils.
– Šādu situāciju bija grūti iedomāties. Ja mēs zaudētu ventspilniekiem, tad to varētu nosaukt par komandas melnāko dienu. Reiz jau Ventspilī gan piedzīvojām neveiksmi, taču toreiz bijām tālu no labākā sastāva, turklāt mača galotnē mums nepaveicās. Lai arī domas pirms došanās uz Rīgu bija galvenokārt saistītas ar finālu, tomēr ļoti nopietni gatavojāmies arī mačam ar BK Ventspils.
– Kā var izskaidrot tik graujošu spēles sākumu finālā pret Žalgiris, kas pirmajā ceturtdaļā guva tikai septiņus punktus?
– Šajās dienās tiešām bijām lieliskā sportiskā formā, jo neviens no basketbolistiem neizkrita no kopējā ansambļa. Pārliecinoši bija centra spēlētāji, malējie uzbrucēji bija precīzi metienos no distances, bet mēs ar Robertu visu to centāmies maksimāli labi organizēt. Šī panākuma pamatā ir saskaņota komandas darbība. Žalgiris tā arī īsti nesajuta spēles garšu, jo mums izdevās neitralizēt gan Tanoku Bērdu, gan Marko Popoviču.
– Fināla izskaņā brīdī, kad abi ar Štelmaheru pēc ceturto personisko piezīmju saņemšanas tikāt nomainīti, Lietuvos rytas spēle it kā apstājās. Vai Ivans Koļevičs nav gatavs pilnvērtīgi aizstāt latviešu saspēles vadītājus?
– Koļevičam neklājās viegli, jo lielāko spēles daļu viņš nosēdēja uz rezervistu soliņa. Tad viņam nācās doties laukumā un sastapties ar ļoti ciešu segšanu.
– Kas ir mainījies kopš 10. aprīļa, kad ULEB kausa finālā Štelmahers spēlēja 26 minūtes, Koļevičs – 18 minūtes, bet tu uznāci laukumā uz 30 sekundēm? Esi izkonkurējis serbu saspēles vadītāju?
– Par notikumiem šajā spēlē pret Madrides Real sākotnēji pat biju šokā, jo man tā arī netika dota iespēja sevi parādīt. Sezonas laikā regulāri spēlēju pa piecpadsmit, divdesmit minūtēm, Roberta traumas laikā darbojos gandrīz bez maiņām, bet Šarleruā pēkšņi nebiju vajadzīgs. Par trenera Aleksandra Trifunoviča izvēles iemesliem grūti spriest. Iespējams, treneris lielāko Koļeviča plusu saskatīja faktā, ka viņš pagājušajā sezonā bija spēlējis Spānijas čempionātā, labāk iepazīstot arī Real. Varbūt arī serbu treneris vēlējās mākslīgi piepalīdzēt savam tautietim Koļevičam. Ja Lietuvos rytas būtu uzvarējis, tad es priecātos kopā ar visiem un sevi nešaustītu ar šādām pārdomām.
– Pirms šīs sezonas sākumā, uzzinot par tavu izvēli par labu Lietuvos rytas, līdzjutēju domas dalījās, jo spēles laiks noteikti nebija garantēts. Tika dzirdētas pat runas par tavu izīrēšanu Baronam/LMT.
– Latvieši jau bez skaudības nevar uztvert citu tautiešu sekmes. Man noteikti nebija viegli, jo uz Viļņu devos tikai pēc starta Latvijas valstsvienībā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Priekšā jau bija 13 basketbolisti… Turklāt trīs no viņiem bija saspēles vadītāji… Sāku ar sevis apliecināšanu treniņos, dienu no dienas. Ar laiku savu vietu iekaroju. Nav šaubu, ka Lietuvos rytas pirmais saspēles vadītājs ir Štelmahers, taču viņa savainojuma laikā pietiekami sekmīgi aizstāju viņu.
– Vai spēlēšana Lietuvos rytas rindās kļuvu par loģisku nākamo pakāpienu uz augšu pēc BK Ventspils?
– Lai arī abas komandas ir savu valstu čempiones, tomēr Lietuvos rytas, salīdzinot ar BK Ventspils, ir jau nākamajā attīstības stadijā. Ņemot vērā, ka pagājušā gada rudenī parakstīju līgumu pēc sistēmas 1+1, tad labprāt paliktu šajā komandā arī nākamajā sezonā. Protams, pēc sezonas beigām vēl priekšā pārrunas ar klubu vadību.
– Cik grūti bija izpildīt jaunā galvenā trenera Aleksandra Trifunoviča prasības?
– Trenerim jau nevar būt daudz pretenziju pret basketbolistu, kurš cītīgi strādā treniņos un spēlēs cenšas maksimāli izpildīt viņa norādījumus. Saspēles vadītājam ir jābūt daudzveidīgam, jo saspēles veidošana un brīvu metienu izkārtošana komandas biedriem ir jāmaina ar paša izpildītiem caurgājieniem vai realizētiem trīspunktniekiem. Neapšaubāmi, ka ļoti daudz šosezon esmu ieguvis no Štelmahera, kurš ir viens no labākajiem saspēles vadītājiem Eiropā. Roberts ir kā labs piemērs manai izaugsmei, jo pats apzinos, ka pēdējos gados līdz ar pieredzes iegūšanu vairs neesmu tik dulls.
– Vai tu Štelmaheru uztver tikai kā komandas biedru un tautieti vai arī kā konkurentu par vietu laukumā?
– Ārpus basketbola laukuma esam lieliski čomi, taču treniņos esam konkurenti, jo regulāri taču spēlējam viens pret otru. Dažreiz izveidojas arī kāds asāks brīdis, jo nevar taču trenēties ar nepilnu atdevi. Ja mēs žēlotu viens otru, tad mēs nevarētu sagatavoties spēlēm. Lietuvos rytas visos turnīros tiecas pēc maksimālā, tādēļ arī mērķa sasniegšanai netiek žēloti līdzekļi. Šādā situācijā cieš gan treneri, kuri nevar būt droši par savu vietu, kā arī vienmēr tiek meklētas iespējas sastāva pastiprināšanai. Tieši tādēļ pastāv iekšējā konkurence, kas mudina uz labākā snieguma parādīšanu pat mazsvarīgākos mačos.
– Spēlēšana Eiropas līmeņa klubā noteikti palielina tavas iespējas pārstāvēt Latvijas izlasi Eiropas čempionāta finālturnīrā Spānijā.
– Man vienmēr paticis spēlēt valstsvienībā. Centīšos apliecināt sevi arī šajā gatavošanās ciklā, lai galvenais treneris Kārlis Muižnieks mani atkal iekļautu sastāvā. Protams, Štelmahera palīdzība mums lieti noderētu, taču, cik saprotu, Robja lēmums ir galīgs.
– Baltijas līgas apbalvošanas ceremoniju sagaidīji kopā ar savu dēlu Robertu. Vai nebiedēja iespējamās šampanieša šaltis?
– Protams, sekoju, lai dēlam nekas slikts nenotiktu. Pēc kāda brīža gan Roberts pārāk samulsa un sāka niķoties, tādēļ nācās vien viņu atdot sievas pārziņā. Šī gan nebija pirmā apbalvošanas ceremonija ar Roberta piedalīšanos, jo viņš kopā ar mani bija arī pirms gada, kad triumfējām BK Ventspils rindās. Jau no mazotnes jāpieradina dēls publikas uzmanībai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šoreiz dāvanā no Lietuvas viņam atvedu mazu basketbola grozu uz statīva, lai trenējas. Sezonas laikā jau maz ir iespēju paviesoties mājās, jo treneri noteikuši saspringtu grafiku. Zmago Sagadina laikā bija pat posms, kad divus mēnešus nebija neviends brīvdienas. Iepriekšējo reizi speciāli uz Rīgu braucu tikai pirms gadu mijas, bet mājās pabiju arī brīžos, kad Lietuvos rytas spēlēja ar Rīgas komandu. Ja nakšņojām Reval Hotel Latvia, tad līdz mājām bija tikai daži kvartāli.
Renārs BUIVIDS
