Mūsu futbols 2014
Lai gan šobrīd Latvijas futbolā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, par garlaicību šīs spēles draugi nevar sūdzēties. Šogad Latvijas izlase svinēja vietējā mēroga triumfu, uzvarot Baltijas kausā, bet sezonu beidza ar mācību stundu pie Nīderlandes superzvaigznēm. Diemžēl vairākus mūsu ierastos valstsvienības līderus vajāja dažādas problēmas, taču pie apvāršņa parādījās jauni talanti. Beidzot arī radās cerības, ka tiks panākts nopietns pavērsiens cīņā pret negodīgās spēles mahinatoriem.
GADA UZVARA
Latvijas izlase Baltijas kausā
Reāli vērtējot, Euro 2016 kvalifikācijas turnīrā Latvijas valstsvienība jau pēc pirmajiem mačiem izstājusies no cīņas par ceļazīmi uz finālturnīru, taču varam vismaz lepoties, ka joprojām esam stiprākie Baltijā — maijā Latvijas izlase otro reizi pēc kārtas uzvarēja Baltijas kausa izcīņā (pirms diviem gadiem mūsējie triumfēja Igaunijā). Tas ir vecākais šāda veida turnīrs Eiropā, bet mūsu valstsvienība ir panākumiem bagātākā turnīra komanda — Latvijas futbolisti kausu ieguvuši jau 12 reizes, lietuvieši Baltijas čempionu godā bijuši 10 reizes, bet igauņi pie kausa tikuši tikai trīs reizes. Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas Baltijas kausa uzvarētāju godā bijuši tikai Latvijas un Lietuvas futbolisti, bet šogad otro reizi pēc kārtas turnīrā piedalījās arī Somijas valstsvienība.
Sacensības risinājās divās Kurzemes pilsētās — Latvijas izlase abus mačus aizvadīja Liepājā, bet pārējās divas spēles risinājās Ventspilī. Pusfinālā mūsu komanda cīnījās neizšķirti 0:0 ar Igaunijas izlasi, gūstot virsroku pēcspēles 11 m sitienu sērijā — 4:2. Finālā Mariana Pahara vadītā komanda ar 1:0 pārspēja lietuviešus. Vienīgos vārtus jau mača sākumā guva aizsargs Nauris Bulvītis, bet par mūsu labāko spēlētāju abās cīņās tika atzīts Andris Vaņins.
GADA FUTBOLISTS
Andris Vaņins
Šogad Latvijas labākā futbolista izvēle nebija tas vieglākais uzdevums. Sports savu balsi atdeva vārtsargam Andrim Vaņinam, kurš arī tika atzīts par gada labāko futbolistu interneta portāla Sportacentrs rīkotajā žurnālistu aptaujā, kurā piedalījās 29 preses vīri. Tāpēc vēl jo dīvaināk, ka Andris nemaz nebija nominēts starp sešiem kandidātiem uz Latvijas Futbola federācijas 2014. gada futbolista balvu. LFF vērtējumā par labāko tika atzīts otrs izlases vārtsargs veterāns Aleksandrs Koļinko, bet vēl pretendentu sešiniekā tika iekļauti aizsargs Kaspars Gorkšs, pussargi Artūrs Zjuzins un Jānis Ikaunieks, uzbrucēji Valērijs Šabala un Artjoms Rudņevs. Interesanti, ka žurnālistu aptaujā Koļinko palika tikai astotajā vietā.
Šis gads nebija no veiksmīgākajiem ierastajiem Latvijas valstsvienības līderiem — Maskavas CSKA pussargs Aleksandrs Cauņa vairāk dziedēja savainojumus, nekā spēlēja, neaizvadot nevienu maču Latvijas izlasē, savukārt mūsu valstsvienības kapteinis Gorkšs kopš maija palika bez kluba, vēlāk spēlējot tikai izlasē. Ne valstsvienībā, ne klubā ar lieliem nopelniem nevar palielīties arī Vācijas bundeslīgas pārstāvis Rudņevs (šogad mūsu zvaigžņotākais uzbrucējs izlasē atkal palika sausā, turklāt vēl nopelnīja nevajadzīgu noraidījumu tik svarīgajā spēlē ar Islandi). Toties mūsu pirmā vārtsarga Vaņina pozīcijas gan izlasē, gan savā pārstāvētajā Šveices klubā Sion joprojām bija ļoti stabilas. Tiesa, augustā Vaņins guva nopietnu traumu, tāpēc nevarēja palīdzēt valstsvienībai pirmajos četros Euro 2016 atlases mačos. Par labu Vaņinam gan lika izšķirties viņa lieliskā spēle Baltijas kausā, kas bija mūsu izlases galvenais gada panākums, bet Vaņins abos mačos ne tikai palika sausā, bet arī tika atzīts par labāko spēlētāju. Tāpat arī vēl pirms traumas Vaņins šogad no zvana līdz zvanam aizvadīja 23 spēles Šveices čempionātā, kas uz citu pretendentu fona ir labs rādītājs.
GADA NOTIKUMS
Nīderlande—Latvija
Šoruden Latvijas valstsvienība ieguva iespēju izbaudīt īstu pasaules labākā futbola atmosfēru, Amsterdamas Ajax stadionā 47 500 skatītāju klātbūtnē tiekoties ar zvaigžņoto Nīderlandes izlasi. Tā ir otra visu laiku apmeklētākā Latvijas izlases spēle — 1997. gadā Glāzgovas Celtic stadionā spēlē ar Skotiju tika fiksēts 47 613 skatītāju. Kopumā Latvijas izlase piedalījusies jau 13 mačos, kurus apmeklējuši vismaz 30 tūkstoši skatītāju. Saprotams, ka futbolisti ir ārpus konkurences apmeklētāko mūsu sporta komandu spēļu sarakstā, bet interesanti, ka divās pirmajās vietās ir mūsu klubi — 2004. gadā Liepājas metalurgs uzstādīja rekordu Gelzenkirhenē mačā ar Schalke (50 304 skatītāji), bet pussimts tūkstoši bija klāt arī uz Skonto viesu spēli ar Barcelona.
Diemžēl Amsterdamā Latvijas futbolistiem neizdevās neko likt pretī Nīderlandes zvaigznēm ar Arjenu Robenu un Robinu van Pērsiju priekšgalā — zaudējums 0:6. Var teikt, ka mēs trāpījāmies ceļā ievainotam zvēram, jo vēl vasarā Nīderlandes izlase izcīnīja pasaules čempionāta bronzas godalgas, bet Euro 2016 atlasē jau sākumā piedzīvoja divus negaidītus zaudējumus Čehijā un Islandē, tāpēc pirms spēles ar Latviju oranžo treneris Gūss Hidinks paziņoja, ka neveiksmes gadījumā atkāpsies no amata. Tagad ar nepacietību gaidīsim vasaru, kad 12. jūnijā Nīderlandes lielmeistari uzstāsies Rīgā.
GADA ATVADAS
Māris Verpakovskis
Šogad savu pēdējo spēli Latvijas valstsvienības sastāvā aizvadīja ilggadējais mūsu uzbrukuma līderis Māris Verpakovskis. Zīmīgi, ka šo simbolisko punktu izlases karjerai Māris pielika savā dzimtajā pilsētā Liepājā, kad Baltijas kausa pusfinālā mūsu valstsvienība tikās ar Igaunijas izlasi.
Pavisam Latvijas valstsvienībā Verpakovskis aizvadījis 104 spēles, ar 29 gūtajiem vārtiem kļūstot par tās visu laiku rezultatīvāko spēlētāju. Valstsvienībā Verpakovskis guva vārtus jau savā pirmajā spēlē, deviņpadsmit gadu vecumā debitējot mačā ar Grieķiju (2:1), bet Māra zvaigžņu stunda sita Euro 2004 kvalifikācijas turnīrā, kur lielā mērā tieši Verpakovska izcilā spēle ļāva mums sensacionāli izcīnīt ceļazīmi uz finālturnīru. 2003. gadā Verpakovskis tika nosaukts par Gada Eiropas cilvēku Latvijā. Eiropas čempionātā Portugālē jau pirmajā mačā ar Čehiju Verpakovskis arī guva mūsu vienīgos vārtus finālturnīrā. Divreiz Verpakovskis atzīts par Latvijas gada labāko futbolistu — 2003. un 2004. gadā.
Futbolista karjeru Verpakovskis sāka dzimtajā Liepājā, bet 21 gada vecumā pārgāja uz Rīgas Skonto. Pēc saviem 2003. gada rudens varoņdarbiem Māris pārcēlās uz Ukrainas titulētāko klubu Kijevas Dinamo, bet pēc tam viņš ir spēlējis arī Spānijā (klubos Getafe un Celta), Horvātijā (Hajduk), Azerbaidžānā (Baku) un Grieķijā (Ergotelis). Pagājušā gada izskaņā Verpakovskis atgriezās dzimtenē, aktīvi iesaistoties Liepājas futbola glābšanā, kas pēc Liepājas metalurga bankrota bija nonācis neapskaužamā stāvoklī. Verpakovskis kļuva par jaunizveidotā futbola kluba Liepāja prezidentu. Ar to gan vēl nebeidzās Verpakovska spēlētāja karjera, jo FK Liepāja prezidents turpināja doties laukumā, šosezon Latvijas čempionātā aizvadot deviņas spēles.
GADA DEBITANTS
Jānis Ikaunieks
Oktobrī Euro 2016 atlases mačā ar Turciju Latvijas valstsvienībā debitēja deviņpadsmitgadīgais Liepājas metalurga pussargs Jānis Ikaunieks. Jaunais debitants uzreiz tika iekļauts komandas pamatsastāvā, aizvadot laukumā visas 90 minūtes un kļūstot par vienu no mača redzamākajām figūrām. Jānis arī aktīvi līdzdarbojās vienīgo vārtu gūšanā, kad pēc viņa piespēles soda laukumā izrāvās Aleksejs Višņakovs, pret kuru tika pārkāpti noteikumi, nopelnot 11 m soda sitienu. Ikaunieks tika iekļauts valstsvienības starta vienpadsmitniekā arī nākamajā spēlē Nīderlandē.
FK Liepāja pārstāvis Jānis Ikaunieks par sevi lika runāt vēl pirms uzaicināšanas uz valstsvienību, aizvadot ļoti spilgtu sezonu Latvijas čempionātā, kur viņš ilgu laiku cīnījās par turnīra rezultatīvākā spēlētāja titulu, gūstot 23 vārtus. Te īpaši jāpiebilst, ka Jānis nav klasisks uzbrucējs, bet gan pussargs. Viņš arī tika atzīts par Latvijas virslīgas sezonas labāko spēlētāju.
Ikaunieks ir dzimis un futbola pirmos soļus spēris Kuldīgā, taču kopā ar gadu vecāko brāli Dāvi jau ilgstoši spēlē Liepājā. Jāņa Ikaunieka šā gada sniegumu novērtēja arī Latvijas Futbola federācija, kā vienīgo mūsu virslīgas pārstāvi nominējot starp sešiem pretendentiem uz Latvijas Gada futbolista balvu.
Skaidrs, ka pēc tik spilgtas sezonas par Ikaunieku radās interese arī ārzemēs — jau vasarā Jānis bija uz pārbaudi spēcīgākajā Horvātijas klubā Zagrebas Dinamo, rudenī saistībā ar latvieti presē tika minēti vēl vairāku Eiropā pazīstamu klubu vārdi (Nīderlandes Ajax, Beļģijas Anderlecht, Vācijas Stuttgart un Itālijas Udinese). Cik tas bija nopietni, ir grūti pateikt, bet pagājušajā nedēļā jau parādījās ziņas, ka Ikaunieks karjeru varētu turpināt Francijas augstākās līgas klubāMetz.
Šogad valstsvienībā debitēja vēl pieci futbolisti — aizsargi Antons Kurakins, Vitālijs Jagodinskis, Oļegs Timofejevs un Gints Freimanis, kā arī pussargs Visvaldis Ignatāns. Latvijas čempionātā noteikti jāatzīmē arī turnīra rezultatīvākais spēlētājs deviņpadsmitgadīgais Vladislavs Gutkovskis no Skonto, kurš guva 28 vārtus.
GADA SKANDĀLS
Daugavpils Daugava
Oktobrī lielu rezonansi izraisīja ziņas no Daugavpils futbola kluba Daugava, kuru beidzot apmeklēja policija, aizturot astoņus ar Daugavu saistītus cilvēkus, tostarp galveno treneri Ivanu Tabanovu no Moldovas, kā arī divus spēlētājus — vārtsargu Aleksandru Vlasovu un kapteini Jevgēņiju Kosmačovu. Apcietināts tika arī bijušais Daugavpils Dinaburgas prezidents Oļegs Gavrilovs. Apsūdzētajiem tiek inkriminēta krāpšanās lielos apmēros organizētā grupā, kā arī izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Septiņi no aizturētajiem gan vēlāk tika atbrīvoti, bet Gavrilovs joprojām palicis aiz restēm.
Atgādināšu, ka 2007. gadā Daugavpils Dinaburga tika izslēgta no Baltijas līgas, kad jau pēc turnīra pirmās spēles sacensību rīkotājiem radās aizdomas, ka daugavpilieši apzināti zaudējuši Narvas Trans (0:2). Pēc diviem gadiem arī Latvijas Futbola federācija ķērās pie radikālām metodēm, izslēdzot Dinaburgu no Latvijas čempionāta, bet kluba prezidentu Gavrilovu un treneri Tamazu Pertiju uz mūžu diskvalificējot no Latvijas futbola. Tagadējam Skonto trenerim Pertijam gan vēlāk diskvalifikācija tika atcelta, bet Gavrilovam joprojām ir spēkā aizliegums darboties Latvijas futbolā. Toreiz gan Dinaburgas vieta virslīgā tukša nepalika, jo nākamajā sezonā tās vietu ieņēma otrs pilsētas klubs Daugava, kas pacēlās augšup no pirmās līgas. Būtībā tā bija tikai izkārtnes maiņa, jo Daugavas kodolu veidoja bijušie Dinaburgas kadri.
Diemžēl nekur no Daugavpils futbola nepazuda arī Gavrilovs, kurš visus šos gadus regulāri tika manīts Daugavas mačos. Lai gan aizdomu ēna pār Daugavu krita visu šo laiku, kamēr neviens aiz rokas nebija pieķerts, daugavpilieši varēja turpināt slēpties aiz nevainības prezumpcijas aizsega. Jādomā, ka tagad kārtības sargu rokās beidzot ir neapgāžami pierādījumi, tā ka tiesvedības ceļā varēs beigt šo negodīgo spēli.
Nevar noliegt, ka Daugava ne bez panākumiem spēlēja Latvijas virslīgā, 2012. gadā pat kļūstot par valsts čempioniem. Tādējādi pērn Daugava debitēja UEFA Čempionu līgas priekšsacīkstēs, taču arī tad viss beidzās ar skandālu, jo pēc iznīcinošās sagrāves 1:7 Zviedrijas klubam Elfsborg atkal radās nopietnas aizdomas par krāpšanos. To vēlāk presē publiski apstiprināja arī Daugavas nigēriešu leģionārs Stenlijs Abe, kura vārdus gan Daugavas vadība kategoriski noliedza.
Jāpiebilst, ka pirms šīs sezonas LFF bija laba iespēja izvairīties no daudzām problēmām, jo LFF Klubu licencēšanas komisija nemaz nedeva licenci Daugavai spēlēšanai virslīgā (tāpēc, ka Daugavai nav savas jaunatnes akadēmijas), taču LFF Apelācijas komiteja atcēla šo lēmumu.
Diemžēl nevar gan teikt, ka Latvijas futbolā ar spēļu sarunāšanu nodarbojas tikai Daugavpilī, jo aizdomas krītot uz vēl dažiem klubiem (piemēram, šogad pavisam dīvaini rezultāti mēdza gadīties arī FC Jūrmala mačos, tāpat dzirdēts, ka jautājumi ir ne tikai par virslīgas klubiem).
GADA PROGRESS
FK Jelgava
Par Latvijas čempionvienību otro gadu pēc kārtas kļuva FK Ventspils, taču lielāko patīkamo pārsteigumu sagādāja FK Jelgava, kas tika pie Latvijas čempionāta bronzas medaļām, kā arī izcīnīja Latvijas kausu. Iepriekšējo reizi Latvijas čempionāta medaļas uz Jelgavu ceļoja pirms 19 gadiem, kad vēl spēlēja no padomju laika palikusī komanda RAF. Latvijas kausa izcīņas finālā FK Jelgava savā stadionā pēcspēles 11 m sitienu sērijā pārspēja titulētāko valsts klubu Rīgas Skonto.
Interesanti, ka abus panākumus jelgavnieki guva dažādu treneru vadībā, jo sezonas sākumā Zemgales klubu trenēja Vladimirs Beškarevs, bet pēc triumfa Latvijas kausā viņš veselības problēmu dēļ pameta amatu, bet komandas vadību pārņēma ilggadējais Latvijas valstsvienības kapteinis Vitālijs Astafjevs. Ja atceras, ka 2013. gadā Jelgavas klubs valsts meistarsacīkstēs finišēja tikai astotajā vietā, tad komandas pārvērtības ir ļoti iespaidīgas.
