Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Pirmā zelta kalēji

Latvijas Basketbola līgas 16. čempionāta
finālā turpinās cīņa par zelta medaļām starp BK Ventspils un ASK Rīgu, bet pirmās zelta medaļas tika pasniegtas
pirms 15 gadiem, kad par čempioniem kļuva Brocēni-Parair. Toreiz bročiem pietika
ar diviem mačiem, lai apliecinātu pārākumu pār Bonus, bet šogad pēc ilgiem laikiem varam sagaidīt arī septiņu
spēļu sēriju.

Latvijas Basketbola
līgas (LBL) 16 sezonās nav trūcis dažādu skandālu, kad spēļu rezultāti un
spēlētāju likteņi tika izšķirti ne tikai laukumā, bet arī pie amatpersonu
galdiem, liekot lietā juristu sagatavotus dokumentus. Šīs tradīcijas tika
iedibinātas jau pirmajā sezonā, kad vieni no favorītiem vefieši tika noņemti no trases brīdī, kad notika cīņa par medaļām.
Tam par iemeslu bija konfliktā ar tiesnešiem diskvalificētā Igora Miglinieka
došanās laukumā.

Gadi iet, bet nekas
jau nemainās, jo šogad pusfinālā un finālā ar katru spēli arvien biežāk tika
pieminēti incidenti, kurus izraisījusi tiesnešu ne vienmēr izskaidrojamā
darbībā. 1992. gada 23. maijā Basketbola
vēstis
rakstīja: Basketbols
nav vienīgā sporta spēle, kur cilvēku melnā (šis termins aizgūts no futbola
valodas poētismu klāsta) peļ un gāna gan tribīnēs sēdošie, gan laukumā
spēlējošie. Tiesnesis katram, kas kaut uz brīdi aizdomājās par viņu sūtību vai
iejūtas soģa ādā, acīmredzami šķiet otršķirīga būtne. Ja salīdzina, piemēram,
ar šahu, tad tiesnesis ir dāma laukumā un bandinieks ārpus tā. Lai gan bieži
vien soģim viņa niecība tiek parādīta vai citreiz pat fiziski pierādīta spēles
laikā turpat laukumā."

Šoreiz gan ne par
tiesnešiem, kuriem vēl priekšā LBL izšķirošās cīņas par zelta medaļām, bet gan
pirmajiem LBL čempioniem – basketbolistu duci un treneri Anatoliju
Konstantinovu: kā ir mainījies Latvijas basketbols 15 gadu laikā.

Jubileju laiks

Brocēnu-Parair viens no vadošajiem
basketbolistiem Valdis Valters joprojām
ir lielajā basketbolā, jo šonedēļ tika oficiāli paziņots par jauna kluba
VEF-Rīga izveidi.

„Šis pavasaris ir
jubileju laiks, jo pirms 30 gadiem VEF iekļuva PSRS čempionāta augstākajā līgā,
bet pirms 15 gadiem līdz ar VEF diskvalifikāciju no LBL čempionāta beidzās tā
pastāvēšana," sarunā ar Sportu atceras
jaunizveidotā VEF-Rīga galvenais treneris Valdis
Valters.
„LBL pirmajā turnīrā
favorīti bija VEF basketbolisti, taču viņi tika diskvalificēti, paverot
iespējas bročiem sērijā ar Bonus tikt pie zelta medaļām."

Lai arī Valters
lielajā basketbolā atgriezies pat vairāk reižu nekā Maikls Džordans, tomēr kopš
kaulu izlocīšanas 2000. gada LBL turnīrā viņš dod priekšroku citai bumbu spēlei
– futbolam.

„Sekoju ārstu
ieteikumiem par to, ka futbols manā vecumā ir daudz mazāk traumatisks nekā
basketbols. Turklāt spēlēšana notiek svaigā gaisā," spriež Valters.

Šajā sezonā Valters
cīņās vadīja ASK/Juniora jaunos un
talantīgos basketbolistus, bet par finālsēriju papildus interesi rada vecākā
dēla Sanda spēlēšana ASK Rīgas rindās.

„Protams, sekoju līdz
norisēm LBL finālsērijā. BK Ventspils un
ASK Rīgas ārējās līnijas darbība ir ļoti atšķirīga," spriež Valters. „Ja rīdziniekiem Kērtiss Miledžs un Sandis
Valters regulāri gūst daudz punktu, tad ventspilniekiem tomēr saspēles vadītāji
darbojas daudz klasiskāk, īpaši patīk Edija Šenona spēle. Lai arī kādi procesi
noritētu Latvijas basketbolā, tomēr esmu pārliecināts, ka ārzemnieku izmantošana
ir pārāk liela."

Mazais kā šovs

Šonedēļ 50 gadu
jubileju nosvinējušais Edvīns Dreibergs no basketbola nav šķīries, jo regulāri
un ar lieliem panākumiem startē Latvijas Maksibasketbola čempionātā. Šosezon
Dreibergs pat kļuva par 50+ vecuma grupas rezultatīvāko spēlētāju. Edvīna darbs
ir cieši saistīts ar sportu, jo viņš ir basketbola treneris Salaspils BJSS un
sporta skolotājs Salaspils 1. vidusskolā.

„Protams, notikumi
pirms 15 gadiem vienmēr paliks atmiņā, jo pirmajiem čempioniem ir goda vieta
vēsturē," spriež Edvīns Dreibergs. „Sports un basketbols ir neatņemama manas
dzīves sastāvdaļa."

Dreibergs nepalaiž
garām arī notikumus pašmāju basketbolā, it īpaši izšķirošo notikumu laikā.

„Skatītājiem
nepieciešami spilgti tēli," saka Dreibergs. „Lielākās ovācijas ir brīžos, kad augumā mazam basketbolistam
izdodas apspēlēt kādu garo. Arī pats
esmu piedzīvojis šādus mirkļus, jo 1,78 metri nav tas lielākais augums. Šogad
šādu līdzjutēju izklaidētāja lomu uzņēmies ASK Rīgas amerikānis Kērtiss
Miledžs."

Valters pierādīja pretējo

Lai arī Uldis
Valneris nav bijis broču līderu
pulkā, tomēr viņš savu vietu sastāvā godam nopelnīja ne tikai LBL pirmajā
čempionātā, bet arī 1994. un 1995. gadā, kad jau Armanda Krauliņa vadībā atkal
sekmēja SWH/Brocēnu čempionu titulus.

„Pēc bročiem vēl paspēju uzspēlēt LainERS, Zemgales un VEF rindās,"
atceras Uldis Valneris. „Profesionālus treniņus grūti apvienot ar
darbu, tādēļ pamazām kļuvu par amatieri. Jau desmit gadus strādāju firmā Nelss datoru jomā. Gadus sešus
basketbola spēlēšanu biju metis pie malas, jo daudz laika bija nepieciešams
veltīt ģimenei, bet šajā sezonā atkal devos cīņās, pārstāvot Dubultamatieru
līgas komandu Varenie runči."

Lai arī darba
komandējuma dēļ Valnerim nav izdevies vērot finālsērijas mačus, tomēr savs
spriedums par basketbola notikumiem ir arī viņam.

„Mūsdienu basketbolā
saspēles vadītājam noteikti klājas grūtāk, jo uzbrukuma laiks ir nevis 30, bet
gan tikai 24 sekundes," izvērtē Valneris. „Ja salīdzina abu finālistu sastāvus, tad nav grūti pamanīt, ka
ASK Rīga izmanto savulaik grūti iedomājamu taktiku – saspēles vadītājs Kērtiss
Miledžs gandrīz katrā mačā uzbrūk ļoti daudz. Ja to dara šīs pozīcijas
basketbolists, tad ko gan uzbrukumā dara pārējie četri spēlētāji? Pirms gadiem
divdesmit gan Valdis Valters pierādīja pretējo…"

Izvēloties trenera darbu

Latvijas Basketbola
līgas kluba Ķeizarmežs galvenais
treneris Guntis Endzels ar prieku atceras broču
laikus.

„Toreiz bija
izveidojies lielisks kolektīvs, valdīja pacilātība," uzsver Guntis Endzels. „Pēc pirmā čempionu titula izcīnīšanas komandas
trenēšanu pārņēma Armands Krauliņš, aizsākās gatavošanās sezonai, kurā notika
debija Eiropas kausos. Vasarā vēl piedalījos treniņnometnē, taču drīz vien
pieņēmu lēmumu par pievēršanos trenera darbam. Dzimto Līvānu komandā vēl kādu
laiku regulāri spēlēju basketbolu, bet pašlaik pašam tā retāk izdodas iziet
laukumā."

Endzels spēlējis
aizsarga vai uzbrucēja postenī, tādēļ arī viņa vērtējums pašlaik finālā
spēlējošo BK Ventspils un ASK Rīgas
sastāviem.

„Ja kādreiz par
svarīgākajiem posteņiem tika uzskatīti saspēles vadītājs un centra spēlētājs,
tad pašlaik visiem ampluā ir liela nozīme," saka Endzels. „Sadarbībām bagātā spēlē ir svarīgi
basketbolistu universālums, spēja gan spēlēt grozu tuvumā, gan pie
trīspunktnieku līnijas. LBL finālisti ir spēkos līdzīgi, jo Sandim Valteram un
Steponam Babrauskam tiek pretstatīti Džastins Lavs, Raimonds Vaikulis, Aigars
Vītols. Lielākā atšķirība gan slēpjas faktā, ka bez Valtera ir grūti iedomāja
ASK Rīgas sekmīga darbība, viņš ir viens no galvenajiem komandas posmiem."

Jābūt firmas zīmei

Jumavas valdes priekšsēdētāja Jura Visocka izdevniecībā tapusi ne viena
vien grāmata par basketbolu.

Broču pirmais čempionu tituls ir īpašs ar to, ka pirms tam biežāk biju
komandās, kurām nācās samierināties ar otrajām vietām," uzsver Juris Visockis. „Pa retam izdodas uzspēlēt arī basketbolu.
Ahilleja cīpslas problēmu dēļ šajās nodarbībās bija izveidojies lielāks
pārtraukums, taču godam ir izdevies atgriezties Kluba 33 rindās, sev par pārsteigumu pat iemetot arī kādu bumbu
grozā. Šīs iemaņas nevar aizmirst."

Visockis biežāk
basketbolu vēro televīzijas ekrānos nekā sporta zāļu tribīnēs.

„Pietiekami labi
orientējos notikumos pašmāju basketbolā, tomēr arī man spēlētāju mainība ir
pārāk liela un bieža," spriež Visockis. „Protams,
ASK Rīga ir tikai veidošanās stadijā, tādēļ vēl pāragri prasīt no tās kādu
firmas zīmi. Par tādu varētu uzskatīt Kārli Muižnieku BK Ventspils rindās. Tā ir nemainīga vērtība. Turklāt basketbols ir
pārāk komercializējies, ļoti daudz uzmanības tiek pievērsta naudai, bet nevis
sportiskām vērtībām."

Skarbas cīņas

Ja vērtējam pēc
mūsdienu basketbola standartiem, tad Vladimirs Spolītis ir īstena spēka
uzbrucēja iemiesojums. Līdzjutēju ļoti mīlētais Spolītis divas sezonas
palīdzēja kaldināt broču panākumus,
arī Eiropas kausos, bet reiz pat tiek valstsvienības sastāvā.

„Pirms gadiem
piecpadsmit tiešām tika piedzīvots daudz skaistu mirkļu," ar prieku atceras Vladmirs Spolītis. „Par to jāpateicas ne tikai Valda Valtera
iniciatīvai, bet arī Brocēnu cementa rūpnīcas šefa Jura Reisona atbalstam.
Basketbolu var droši nosaukt par manu neizārstējamo slimību, jo nu jau gadus
piecus veterānu mačos pārstāvu Ventspils komandu. Ikdienā gan naudiņu pelnu ar
projektu vadīšanu celtniecībā, logu jomā."

Spolītis joprojām dzīvo
Jelgavā, tādēļ LBL fināla batālijas vēro televīzijā.

„Šajos mačos ir tik
uzkurināta atmosfēra, ka pat ar nelielām bailēm vēroju Uvja Helmaņa un Toreja
Bregsa cīniņus," saka Spolītis. „Tas
noteikti prasa milzīgu spēka un emociju ieguldījumu."

Basketbols nav kino

1992. gada LBL
čempioni Brocēni-Parair nākamajā
sezonā debitēja Saportas kausa izcīņā.

„No broču laikiem man visvairāk atmiņā
iespiedies starts Eiropas kausos," stāsta Juris
Čirkovs.
„Tas patiešām bija
liels panākums, jo uz šiem starptautiskajiem mačiem Daugavas sporta namā brīvu vietu nebija."

Čirkovs izmēģinājis
spēkus veterānu basketbolā, pārstāvot Ventspils komandu, kuras rindās pirms
diviem gadiem tika izcīnīts valsts vicečempionu titulus 40+ vecuma grupā, bet
pašlaik lielāko uzmanību velta darbam nekustamo īpašumu jomā un celtniecībā.

„Līdz ar Arēnas Rīgas atklāšanu ievērojami
palielinājusies arī interese par basketbolu," vērtē Čirkovs. „Turklāt līdzvērtīgu komandu izveidošanās
rezultātā basketbolu vairs nevar salīdzināt ar kino, kur gandrīz vienmēr jau
iepriekš zināms slepkava vai arī paredzamas laimīgas beigas. Šāda ažiotāža nav
bijusi kopš laikiem, kad strādāju klubā Bonus,
un mēs cīkstējāmies ar bročiem."

Lai arī divmetrinieks
Čirkovs mūsdienu basketbolā diez vai spēlētu centra postenī, tomēr bijušais
basketbolists pievērš uzmanību tiešī šā ampluā pārstāvjiem.

„Esmu pamanījis, ka
man nezināmu iemeslu dēļ apstājies ASK Rīgas centra spēlētāja Raita Grafa
progress. Ir visi nosacījumi, lai viņa loma šajā finālsērijā būtu daudz lielāka
nekā pašlaik," akcentē Čirkovs.

Trenerim jāsaliedē

Pirms 15 gadiem bročus līdz zelta medaļām aizveda
treneris Anatolijs Konstantinovs, kurš pašlaik trenē bērnus Daugavas sporta namā. Konstantinovs
atceras, ka lielākā loma bijusi Valdim Valteram, kuram izdevies piesaistīt
daudzus meistarīgus basketbolistus, pārliecinot pārstāvēt tieši bročus. Pašlaik treneris ar lielu
interesi vēro BK Ventspils un ASK
Rīgas cīņas.

„Trenera loma arvien
pieaug, jo komandās tiek sapulcēti dažādi basketbolisti, gan pēc tautības, gan
pēc spēles izpratnes," saka Anatolijs
Konstantinovs.
„Trenerim no
atsevišķiem spēlētājiem ir jāizveido saliedēta komanda. „Finālsērijās vienmēr ir jāskatās uz priekšu,
uz nākamo spēli, jo nedrīkst ieslīgt pārdzīvojumos, jo nav nekādas atšķirības –
minimāls zaudējums vai sagrāve. Nākamais mačs sākas no nulles. ASK Rīga trešajā
mačā zaudēja ar lielu punktu starpību, bet ceturtajā spēlē atkal viss sākās no
jauna."

Renārs BUIVIDS

1992. gada LBL fināls

Bonus – Brocēni-Parair 85:86 (36:53)

Meļņiks 36,
Zankovskis 18, Valters 15, Bondarenko 14 – Skrastiņš 19, Helmanis 13, Briņķis
11, R. Jansons 11.

Brocēni-Parair
– Bonus
116:108 (61:55)

Meļņiks 39, Valters
31, Zankovskis 22, Bondarenko 14 – Liepnieks 25, Skrastiņš 22, Niedra 20,
Briņķis 13.

Renārs Buivids