Prēmijas izsniegs 2016. gadā Rīgā
Sandis Ozoliņš, kurš pasaules hokejā redzējis pašu velnu, atzīst, ka olimpiskās spēles un Latvijas karoga nešana atklāšanas ceremonijā viņam ir īpašs brīdis. Savukārt par olimpisko sporta veidu topošā florbola Latvijas izlases viens no pieredzējušākajiem spēlētājiem Ingus Laiviņš uzsver, ka viņa lielākais pārdzīvojums varētu būt Latvijas valstsvienības spēle Arēnā Rīga pilnu tribīņu priekšā 2016. gada pasaules čempionāta mačā pret florbola apsēsto zviedru vai somu meistariem.
Latvijas vīriešu valstsvienībai deviņu pasaules čempionātu laikā nav izdevies paveikt to, kas bijis pa spēkam gan sieviešu izlasei, gan U-19 izlases puišiem, — vismaz reizi iekļūt pusfinālā. 2012. gadā Šveicē latvieši bija ļoti tuvu šim panākumam — mūsējie tika uzskatīti par favorītiem ceturtdaļfināla mačā pret vāciešiem, taču tika piedzīvots zaudējums ar 2:4. Šā gada janvāra un februāra mijā Valmierā Latvijas izlase ieguva ceļazīmi uz desmito jubilejas pasaules čempionātu, kas decembrī notiks pasaules florbola lielvalstī Zviedrijā. Lekringa florbolistam Ingum Laiviņam tas būs jau septītais pasaules čempionāts valstsvienības kreklā, bet viņa plānos ir arī astotais.
Latvijas izlase ar Laiviņu sastāvā izšķirošo uzvaru cīņā par ceļazīmi uz Gēteborgu izcīnīja 2. februārī, bet jau padsmit stundas vēlāk mājas zālē Cēsīs Ingus iejutās trenera lomā Lekringa fārmkluba mačā valsts čempionātā.
„Nav viegli, jāsāk pašam ar sevi, jāatrod motivācija cīņai par uzvaru Latvijas čempionāta pirmajā līgā. Ja tikko Latvijas izlases sastāvā spēlēts pret tik augsta līmeņa komandām kā Norvēģija un Itālija, tad ir grūti neprasīt šādu pašu sniegumu no Lekringa otrās komandas puišiem,” sarunā ar žurnālu Sports atklāj Ingus Laiviņš. „Daudz ko puiši nevar izdarīt, taču nevis nevēlēšanās, bet meistarības trūkuma dēļ. Tas ir normāli, jo tā Latvijas čempionātā pēc spēka ir otrā līga. Turklāt Lekringa-1 primārais uzdevums ir nevis izcīnīt uzvaru, bet gan gatavot labas rezerves kluba pirmajai vienībai. Protams, sāncenšiem neko nedāvināsim, taču vienmēr atcerēsimies, ka svarīgāka ir talantīgāko spēlētāju sagatavošana debijai virslīgā.”
— Kādas ir prioritātes tavā dienas kalendārā?
— Šī man ir otrā sezona pēc atgriešanās no spēlēšanas Somijā. Jau pirmajā gadā mēģināju apvienot spēlētāju pienākumus ar trenera darbu Lekringa sistēmā. Toreiz īsti neko nevarēju mainīt, jo treniņu laiki visiem sastāviem jau iepriekš bija saplānoti — nereti lielās komandas nodarbības pārklājās ar dublieriem vai ar jauniešiem. Pirms šīs sezonas klubā visu sakārtojām daudz loģiskāk, jo, piemēram, pirmās līgas vienība trenējas pirms virslīgas sastāva, šādi tiekot pie iespējas arī pēc tam klātienē redzēt Lekringa vadošos spēlētājus, apjaust to sportisko līmeni, kuru nepieciešams sasniegt. Pašreiz visiem mērķis redzams, visi esam vienotā kluba sistēmā.
— Par florbola mīlēšanu eiro vien uz kontu netiek skaitīti.
— Pašreiz visa mana dzīve saistīta ar florbolu, jo trenēju ne tikai pirmās līgas komandu, bet arī dažāda vecuma bērnu un jauniešu vienības. Pašreiz darbojos gan ar septiņgadīgiem un 10—12 gadus veciem bērniem, gan ar vecākās grupas jauniešiem un ar pirmās līgas pārstāvjiem. Ar tik apjomīgu trenera darbu tad arī varu nodrošināt pienācīgu atalgojumu, taču skaidrs, ka ilgtermiņā slodze ir par lielu, jo cietīs kvalitāte. Optimāla būtu divu komanda vadīšana. Viena no tām bērnu, otra, piemēram, pirmās līgas vienība. Iespējams, vasarā būs pietiekami daudz laika, lai pievērstos arī kaut kam citam. Turklāt arī sezonas laikā lielākā slodze tomēr ir pēcpusdienās.
— Kas ir katalizators vai kārdinātājs Cēsu jauniešiem sākt florbola treniņus?
— Iespējams, ka Latvijā kādreiz atgriezīsies laiki, kad ar florbola spēlēšanu vadošajos klubos varēja tikt ja ne pie mēnešalgas, tad pie labām prēmijām par izcīnītajām uzvarām noteikti. Kad Starptautiskās Florbola federācijas darbs reiz vainagosies ar panākumiem un florbols tiks iekļauts olimpisko spēļu saimē, tas noteikti būs papildu stimuls izaugsmei — olimpisko spēļu medaļu komplekts komandu sporta veidā ir pietiekami prestižs, lai tiktu ieguldīta nauda šī mērķa sasniegšanai. Tas noteikti mainītu arī klubu florbolu.
Mūsdienās jauniešiem tiek piedāvātas ļoti daudzas nodarbes, ar kurām aizpildīt laiku pēc mācībām skolā. Cēsīs florbols ir ļoti populārs sporta veids, un puiši mums nav jāpierunā. Pašreiz pat ir tā, ka ne visus komandas florbolistus iespējams pieteikt katrai spēlei. Ja kāds pieķerts slinkojam treniņos, risinājums ir ļoti vienkāršs — nākamo maču viņš vēros no skatītāju tribīnēm. Pēc šāda soda izciešanas rezultāts nav ilgi jāgaida — uz nākamo treniņu puiši ierodas paši pirmie.
NE TIKAI UZBRUKUMS UN BUMBIŅA
— Kurš no treneriem vai florbola speciālistiem atstājis vislielāko iespaidu uz trenera Laiviņa darbību?
— Vispirms tiek pamanīti gūtie vārti un to autori. Man jau no pirmajiem soļiem sportā daudz vairāk interesēja izprast spēli, tās zīmējumu. Pats sāku kā pussargs futbolā, tādēļ bija iespēja pavērot spēli no tās vidus. Pēc tam jau pamanīju arī uzbrucējus, kuri guva vārtus.
Savukārt florbola izpratnes veidošanās sākās ar dalību pasaules čempionātos, ar labāko izlašu spēļu vērošanu. Sākotnēji radās iespaids, ka latviešiem tikai nedaudz nepieciešams patrenēties, lai sasniegtu zviedru un somu sportisko līmeni. Tikai pēc tam nāca apskaidrība, ka ne jau visu tādā komandu sporta veidā kā florbols izšķir individuālā meistarība. Protams, tā ir svarīga, taču trūkumus iespējams kompensēt arī ar sekmīgu darbību aizsardzībā. Spēlētājiem ir precīzi jāzina sava vieta laukumā un pareiza pārvietošanās shēma.
Somijā iespaidu atstāja SPV klubs, kas tolaik bija izcīnījis divus čempionu titulus pēc kārtas. Pirmais iespaids par taktiku aizsardzībā un uzbrukumā bija izmantotās sistēmas vienkāršība. Bet tajā pašā laikā ļoti liels akcents tika likts uz spēlētāju pārēju no aizsardzības uzbrukumā un atpakaļ. Katra konkrētā spēlētāja pārvietošanās tika samazināta līdz mininumam, nebija nepieciešamība pārkārtot novietojumu. Ļoti svarīga ir spēlētāju pārvietošanās bez bumbiņas — gan aizsardzībā, palīdzot komandas biedriem, gan uzbrukumā, nokļūstot aizsargu nenosegtā vietā.
Savulaik Lekringā ko līdzīgu izmantoja treneris Normunds Grunckis. Par šīs sistēmas izmantošanu un pielāgošanu mūsu vajadzībām esam daudz diskutējuši arī ar pašreizējo Lekringa treneri Arti Malkavu. Kaut ko līdzīgu esam ieviesuši visās Cēsu komandās, sākot no U-16 vecuma grupas, jo jaunākiem spēlētājiem piebāzt galvu ar lielām taktiskām shēmām nav lietderīgi. Līdz ar vienotas spēles sistēmas izmantošanu nodrošinām jaunatnes vecāko grupu talantīgāko spēlētāju iesaistīšanos pirmās līgas un virslīgas sastāvā.
— Interesanti, ka tu pats joprojām spēlē gan kā uzbrucējs, gan aizsargs.
— Karjeras lielāko laiku esmu bijis uzbrucējs, taču pēdējā sezonā Somijā, apstākļu spiests, nonācu aizsardzībā. Mani arī pirms tam varēja raksturot kā uzbrucēju, kurš daudz domā par savu vārtu drošību, nemetās tikai uz sāncenšu vārtiem. Ja kādam no uzbrukumiem pieslēgsies mūsu aizsargs, tad es noteikti būšu tas, kurš pieskatīs aizmuguri. Reiz nācās pārkvalificēties par aizsargu tāpēc, ka Somijas čempionātā mūsu komandas labākais aizsargs saņēma trīs spēļu diskvalifikāciju. Potenciālais aizvietotājs bija savainots un man nācās izlīdzēt. Treneriem patika man sniegums, uzticot šo pozīciju arī sezonas atlikušajā laikā. Savukārt Latvijas izlasē visu nosaka treneru vēlme atbildīgos mačos aizsardzību uzticēt pieredzējušākiem spēlētājiem. Tad arī atkal kļūstu par aizsargu. Līdz ar to viena turnīra ietvaros varu būt gan aizsargs, gan uzbrucējs.
LATVIJA SAGLABĀ POZĪCIJAS
— Pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīru Latvija pabeidza ar zaudējumu Norvēģijai, kā arī izšķirošās spēles sākumdaļā pret Itāliju nokļuva zaudētājos ar 0:2. Tas uz mirkli lika iezagties šaubām — vai tiešām decembrī būs pirmais pasaules čempionāts bez Latvijas!?
— Skaidrs, ka šajā kvalifikācijas turnīrā Norvēģijas izlase bija spēcīgākā un pelnīti mūs uzvarēja ar 6:4, ieņemot pirmo vietu. Tā kā šajā turnīrā tika izspēlētas vismaz divas ceļazīmes, tad nebija tik svarīgi iztērēt visus spēkus cīņā ar norvēģiem. Izlases treneri šīs četras spēles izmantoja arī spēlētāju pārbaudīšanai kaujas apstākļos, meklējot labāko sastāvu, ar kuru decembrī doties uz Zviedriju. Tieši tāpēc bieži notika izmaiņas uzbrucēju trijniekos, aizsardzībā.
Neslēpšu, ka izšķirošajā spēlē ar Itāliju, nonākot zaudētājos ar 0:2, arī man uz mirkli uzmācās bažas, vai tik neatkārtosies 2012. gada pasaules čempionāta ceturtdaļfināla scenārijs pret Vāciju. Arī toreiz ātri nonācām zaudētājos. Spēles iniciatīvu pārņēmām pilnībā, taču mazās kļūmes tika sodītas ar vārtu zaudēšanu. Prieks, ka Valmierā šis scenārijs neatkārtojās, jo tomēr Itālija, pat neskatoties uz Šveicē dzimušo spēlētāju piesaisti, ir nedaudz zemāka līmeņa komanda. Manas bažas par spēles iznākumu ar Itāliju pierima tad, kad visai ātri vienus vārtus atspēlējām.
— Latvijas valstsvienību turpina vadīt somu florbola speciālistu duets — Īro Parviainens un Kristjans Bjorkstens.
— Protams, somu treneri ir ieviesuši ne mazums izmaiņu Latvijas izlases treniņu procesā un spēlē, taču daudz svarīgāk man šķiet tas, ka neviens no spēlētājiem vairs nevar pārmest neobjektīvu sastāva izvēli, pārāk daudz uzmanības piešķirot nevis konkrētā florbolista kvalitātēm, bet gan kluba piederībai. Parviainens un Bjorkstens apliecinājuši, ka izvēlas tos spēlētājus, kuri nepieciešami viņu izvēlētā modeļa komandai.
— Ne pirmo gadu Latvijai tomēr izdodas rangā nelaist klāt valstis, kuras aktīvi pretendē uz septīto, astoto vietu.
— Esmu pārliecināts, ka Latvijai ir pa spēkam arī tuvoties elitei. Lai to panāktu, svarīgi ir maksimāli celt arī Latvijas čempionāta kvalitāti. Viens no soļiem ir sezonas pagarināšana arī virslīgas komandām, kuras paliek ārpus izslēgšanas turnīra. Tās varētu sacensties gan savstarpēji, gan ar pirmās līgas klubiem, kuriem vismaz teorētiski būtu vairāk iespēju iekļūt virslīgā. Šajās vienībās spēlē daudz jaunu talantīgu florbolistu, kuriem šādu atbildīgu maču pieredze noteikti palīdzētu. Latvijas labākie klubi play-off cīnās ar pavisam citu atdevi, agresivitāti, ātrumu nekā sezonas laikā. Prieks, ka arvien palielinās arī florbola laukumu ar mākslīgo segumu skaits. Šādi noteikti pamazām augs snieguma kvalitāte. Bieži dažādu laukuma defektu dēļ tiesneši kļūdās — nevar saprast, kurā brīdī bumbiņa pēkšņi palēkusies un tāpēc iesists pa pretinieka nūju. Skaidrs, ka tiesnešiem jāļauj spēlēt agresīvāks florbols, taču ne rupjāks. Arī ievērojot noteikumus, iespējama agresīva spēle, kuru nevajag sodīt.
DARBĪBAS UN DOMĀŠANAS ĀTRUMS
— Kādas izmaiņas skārušas Latvijas labākos florbolistus pēdējo piecu gadu laikā?
— Lielākās izmaiņas saistītas tieši ar spēles ātrumu. To atklāju tad, kad debitēju Somijas virslīgā. Ne tikai fizisks ātrums, bet arī ātri lēmumi. Ja Latvijas čempionāta spēlē pēc bumbiņas saņemšanas ir brīdis, lai novērtētu notiekošo laukumā, iepauzētu un tikai tad izdarītu nākamo darbību, tad Somijā šādas iespējas nav. Bumbiņas saņemšanas brīdī jau jābūt skaidram lēmumam un kājām starta gatavībā. Turklāt darbības intensitāte tiek attiecināta arī uz treniņos veicamo, jo tikai šādi var sagatavoties maksimālajam sniegumam maču laikā. Tieši tāpēc pasaules labākos meistarus raksturo izmantotās vārtu gūšanas iespējas, mērķi sasniedz četri no pieciem metieniem. Skaidrs, ka viens spēlētājs nevar eksistēt ārpus komandas, tādēļ noderīgas ir izlašu spēles, lai saprastu darbības ātrumu, kā jānotiek augstas klases florbolam.
— Visos deviņos pasaules čempionātos dāmu konkurencē startējusi latviete Baiba Juruša, bet vīriešiem — 37 gadus vecais norvēģis Villijs Fauskangers.
— Personiskie rekordi man vienmēr bijuši vienaldzīgi. Tas attiecināms gan uz rezultativitāti, gan uz pasaules čempionātu skaitu. Protams, pārdzīvoju, kad neesmu iemetis bumbiņu tukšos sāncenšu vārtos, taču iekļūt vai neiekļūt kādā topā — tas man ir vienaldzīgi. Ne jau rekordu dēļ vēlos izlasē spēlēt līdz pat 2016. gada pasaules čempionātam Rīgā. Daudz vairāk gribu piedzīvot to, kad Arēnā Rīga uz kādu svarīgu pasaules čempionāta spēli Latvijas florbolisti varētu pulcēt piecus sešus tūkstošus skatītāju. Valmierā kvalifikācijas mačus vēroja apmēram 1500 līdzjutēju, līdz ar to mana vīzija par florbola svētkiem ir piepildāma! Vēl jo vairāk, kad kādā mačā pretī stātos Zviedrija vai Somija, kas noteikti uz Rīgu atvestu daudz fanu. 2016./2017. gada sezona arī varētu būt pēdējā, kurā vēl profesionāli spēlētu un trenētos, bet pēc tam jau prioritāte būtu trenera karjera, spēlēšanu atstājot prieka pēc.
Ingus LAIVIŅŠ
Latvijas izlases un Lekringa florbolists; Lekringa sistēmas treneris
Dzimis: 1982. gada 29. decembrī Rīgā
Augums, svars: 1,76 m, 71 kg
Pirmie treneri: Andrejs Zaicevs (Cēsu PSS), Ainārs Ozols (Lekrings)
Sporta skola: Cēsu pilsētas SS
Florbolista karjera: Cēsu PSS, Cēsu Lekrings (1997.—2003., 2004.—2009., 2012.—2014.), Norvēģijas virslīgas klubs Oreasen (2003./2004.), Somijas klubs (pirmajā līgā 2009./2010., virslīgā 2010.—2012.)
Panākumi: Latvijas izlases dalībnieks no 2002. gada; divkārtējs Latvijas čempions Lekrings sastāvā (2009. un 2013.); Latvijas čempionāta izslēgšanas turnīra labākais spēlētājs 2013. gadā; Eurofloorball kausa ieguvējs Lekrings sastāvā (2013.)
Paraugs florbolā: Niklass Jihde (pieckārtējs pasaules čempions Zviedrijas sastāvā)
Sporta veidi: bērnībā — futbols, basketbols, BMX, pašreiz — teniss un snovbords
Izglītība: LSPA 1. līmeņa profesionālā augstākās izglītības programma, izglītības un sporta darba speciālists — florbola treneris, 2. kurss
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir dēls (topošais florbolists)
