Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Biatlons Žurnāls: Nr. 287 Toreiz un tagad

Mierīgi, bet tā, lai zeme notrīc

Distanču slēpošana Sočos būs vienīgais mūsu sporta veids, kurā olimpiešus uz starta nepavadīs izlases galvenais treneris. Gandrīz divus gadus šos pienākumus pilda viens no mūsu biatlona ziedu laika lieliskā četrinieka — Jēkabs Nākums. Pēdējā brīdī savu vietu komandā viņš atdeva līdera Arvja Liepiņa slēpju smērētājam Mārtiņam Jakovičam.

Tāda ir Latvijas distanču slēpošanas nacionālā īpatnība — katram slēpotājam savs smērētājs. Tik lepni nevar atļauties pat Norvēģija. Pēc šāda principa dzīvojot, mūsu kalnu slēpotājiem vajadzētu ņemt līdzi… piecus smērētājus.

Savulaik ar Jēkaba Nākuma pievienošanos izlasei tapa mūsu lieliskais biatlona četrinieks, kas 1998. gada spēlēs Nagano visās — tolaik trijās — olimpiskajās disciplīnās spēja iekļūt labāko sešniekā, 10 km sprintā pat ar divām vietām: piektais finišēja Jēkabs Nākums, pēc pussekundes — sestais — Oļegs Maļuhins. 4 x 7,5 km stafetes pirmo posmu Oļegs beidza otrais, Ilmārs Bricis savā maiņā, vismaz diviem miljoniem mūszemē un nez cik miljoniem tālaika biatlona līdervalstī Vācijā liekot aizturēt elpu, Latviju izvirzīja vadībā, bet Gundars Upenieks un Jēkabs Nākums komandu noturēja olimpiskajā sešniekā. 2012. gada spēles Soltleiksitijā šim četriniekam bija pēdējās un diemžēl bez epiteta lieliskās. Nākamās divas mūsu vīriešu biatlona komandai bija viena līdera — Ilmāra Briča — spēles. Diemžēl Sočos Latviju vispār pārstāvēs tikai viens biatlonists — Andrejs Rastorgujevs, kurš gan uz pasaules skatuves jau spēj uguņot gandrīz tikpat spilgti kā savulaik Ilmārs.

Bet tas jau ir cits stāsts, kas tagad tiek rakstīts Krasnaja Poļana trasēs. Šajā saliksim kopā Jēkabu Nākumu 1998. gada olimpiskā sešnieka biatlonistu un Jēkabu Nākumu šobrīd — Latvijas distanču slēpotāju izlases galveno treneri. Starp citu, par veiksmīgāko viņš uzskata šīs tūkstošgades pirmo sezonu, kuru noslēdzis ar 26. vietu Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā, kurā ieguvis tiesības piedalīties visos PK masu startos (uzaicina tikai 30 labākos) un vairākkārt iekļuvis PK sacensību pirmajā desmitniekā, sprintā finišējis pat ceturtais, iedzīšanā — piektais.

 

Jēkabs NĀKUMS

Dzimis

1972. gada 4. februārī Priekulē.

STATUSS

Toreiz: Latvijas izlases biatlonists, svaigs Eiropas čempions sprintā, bet jau ar divus gadus vecu augstākās izglītības diplomu, kura iegūšanai vispirms mācījos Leshafta Fiziskās kultūras institūtā toreizējā Ļeņingradā, bet pēc tam — Daugavpils Universitātē.

Tagad: Latvijas distanču slēpotāju izlases galvenais treneris, no darba brīvajā laikā — pasākumu vadītājs.

AUGUMS, SVARS

Toreiz: 178 cm, 78 kg.

Tagad: 178 cm, 82 kg.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: Pie stieņa varēju pievilkties vismaz 33 reizes. Reizi nedēļā treniņos slēpojām 60—70 km distances. Slinkuma rekords bija — trīs dienas bez treniņiem.

Tagad: Zodu virs stieņa reizes piecpadsmit spēju dabūt, kādus 40 km, pārāk nesteidzoties, arī noslēpotu.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: Vēl neprecējies, bez bērniem.

Tagad: Otro reizi precējies, divu meitu un divu dēlu tēvs.

INVENTĀRS

Toreiz: Slidsolim Atomic slēpes — 192 cm, nūjas — 161 cm, klasikai patika ļoti garas slēpes — 210 cm, nūjas — 145 cm.

Tagad: Atomic(SNS stiprinājumu sistēma un zābaki) un Rossignol(NNN) slēpes, slidsolim slēpes — 192 cm, nūjas — 163 cm, klasikai — 210 cm, nūjas mazliet garākas — 151 cm.

MĒRĶI

Toreiz: Olimpiskajās spēlēs izcīnīt vietu labāko desmitniekā. Tas arī tika izdarīts divas reizes, izcīnot piekto un sesto vietu.

Tagad: Pirms Sočiem mērķis bija maksimāli labi pastrādāt ar Arvi Liepiņu, lai viņš tur sasniegtu Latvijas distanču slēpošanas vēsturē labāko rezultātu.

VĒRTĪBAS

Toreiz: Nauda. Es biju nācis no internātskolas, man neviens neko klāt nepienesa. Viss bija jānopelna pašam. Svarīga bija draudzība, arī slava, ar kuru gan nezināju, ko darīt.

Tagad: Noteikti pirmajā vietā ir ģimene, par kuru dūri uzsitīšu uz galda tā, lai zeme notrīc. Tad — darbs un māja.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz: Mēģināju izskatīties labs jebkurā situācijā. Centos būt kārtīgs, pareizs zēns, par kuru visu laiku labu runā. Līdz brīdim, kad tas man apriebās un aizgāju otrā galējībā. Tad sūtīju visus uz poda.

Starp citu, ar komandas biedriem bija ļoti labas, nosvērtas, uz veselīgu iekšējo konkurenci bāzētas attiecības. Ar visiem strīdiem mēs četratā varējām sadzīvot vienā istabiņā sezonām ilgi. Mūsu atšķirīgie viedokļi nekad nepārvērtās naidā.

Tagad: Toreiz katru problēmu gribēju atrisināt uzreiz. Tagad saku — pagaidiet, man jāpadomā…

LIELĀKĀ KĻŪDA

Toreiz un Tagad: Ja man neveicas vai kaut kas noiet greizi, es to neuztveru kā kļūdu, bet kā mācību. Ja dzīve manos riteņos liek sprunguļus, tad jāapsēžas un jāpadomā, ko es daru nepareizi.

LIELĀKAIS PANĀKUMS

Toreiz: 1993. gadā Pasaules kausa posmā Kontiolahti izcīnīju 16. vietu sprintā, pirmo reizi mūžā iegūstot Pasaules kausa izcīņas punktus. 1996. gadā pirmo reizi iekļuvu desmitniekā, pirmsolimpiskajā sezonā finišēju piektais pasaules čempionātā, pirms Nagano spēlēm jau reizi biju ceturtais klasiskajā biatlonā.

Tagad: Lielākais panākums ir mana ģimene — Una un Pauls. Kā svešumā viņus atceros, tā uzreiz smaids pār visu ģīmi.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Piekrītu atziņai, ka veiksme ir gatavības un izdevības apvienojums. Par tādu var uzskatīt arī 1997. gada pasaules čempionātu, kad 10 km sprintā nekļūdījos ne reizi un finišēju piektais.

Tagad: Vēl neesmu sapratis, kas tagad man ir veiksme. To droši vien varēšu pateikt pēc pāris gadiem.

 

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz: Deviņdesmito gadu sākumā studēju Ļeņingradā, kā toreiz sauca Sanktpēterburgu, un kandidēju uz vietu brūkošās PSRS izlasē startam pasaules junioru čempionātā. Tajā pašā laikā radās cerība pārstāvēt savu valsti olimpiskajās spēlēs, bet Ļeņingradas treneri panāca, ka institūtā man laikus neizsniedza dokumentus. Es kā talantīgs juniors, jau par sporta meistaru kļuvis, biju vajadzīgs viņu algu atskaitēm. Albervilas spēļu atklāšanu noskatījos televizorā Alma-Atā (tagad Almati), atrodoties NVS izlases treniņnometnē.

Patiesībā lielākā neveiksme mani piemeklēja, kad neiekļuvu Latvijas komandā 1994. gada spēlēm Lillehammerē. Biju saķēris kādu dīvainu alerģiju, aptiekā man iedeva zāles, kas veicina miegainību. Lai mani pamodinātu, bija nepieciešama zemestrīce. Pirmajās atlases sacensībās guļu, nobraucienos un šautuvē gandrīz aizmiegu… ar atrāvienu paliku pēdējais. Zaudēju arī pārējās kārtās. Jutos pārāk pašpārliecināts, nebiju koncentrējies pašanalīzei. Jauniešiem tipiska attieksme.

Tagad: Krīzes laikā atvēru sporta klubu. Bet tā ir arī mācība.

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: 7.30 celšanās, rīta rosme, brokastis, treniņš, pusdienas, diendusa, otrais treniņš, vakariņas, 23.00 gulētiešana.

Tagad: Kad esmu mājās, ceļos, kad dēls mostas. Viņam tagad ir mazliet vairāk par pusotru gadiņu. Visai ģimenei brokastu gatavotājs esmu es. Pārējais laiks ar telefonu rokā vai pie interneta.

Treniņnometnēs režīms tāds pats kā sportistiem. No maniem sportista laikiem atšķirība tikai tā, ka ēst jātaisa pašiem. Ļoti bieži pavārs esmu es. Taisu ne tikai brokastis, bet arī pusdienas un vakariņas. Gulēt eju ap divpadsmitiem.

VAĻASPRIEKI

Toreiz: Patika kaut ko uzzīmēt, fotografēt.

Tagad: Literatūra.