Reaktīvais Jānis Jansons
Jānis Jansons ir vienīgais Latvijas florbolists, kurš spēlējis florbola Mekā — Zviedrijas superlīgā. Pēc divām sezonām visspēcīgākajā no 26 (!) kluba PixboWallenstam IBKkomandām viņš ir atgriezies mājās un negaidīti veiksmīgi kļuvis par spēlējošo treneri Lielvārdes klubā, paceļot komandu jaunā kvalitātē. Varbūt pēc sezonas varēsim teikt — pat visaugstākajā… Kāds ir bijis 29 gadus vecā uzbrucēja ceļš uz viņa sasniegtajām virsotnēm — par to rakstā.
Talsu kluba, kas bija pēdējais Jansona klubs pirms došanās uz Zviedriju 2009. gadā, mājaslapā kādas publikācijas beigās minēts: „Gaidām atpakaļ trenera amatā!” Tomēr šovasar Latvijā gluži kā talsinieku treneris viņš neatgriezās. „Vienā upē divas reizes neiekāpsi,” Jansons uzskata, ka Talsu komanda vairs nav tik spēcīga, lai varētu ne tikai dot komandai, bet ņemt arī sev. Attīstīties. Sezonas sākumā bijis piedāvājums arī no RTU/Inspecta, taču simboliskais rokasspiediens izpalika. Sekoja zvans no Lielvārdes…
SĀK AR KARATĒ
Latvijas ātrākais florbolists nāk no Rojas puses — Kaltenes. Jau pirmās bērnības dienu atmiņas viņam saistās ar sportu, Jansona ikdiena griezās sporta virpulī starp notikumiem pagalmā, brāļu hokeja un futbola spēlēm.
Pirmais sporta veids, kurā Jansons sāka nodarbības trenera vadībā, bija karatē, pāris gadus nodarbojās arī ar cīņas mākslu. Viņš atceras kādu spilgtu epizodi no 4. klases gaitām. „Kādā starpbrīdī piegāju pie vieglatlētikas trenera Volaja un pajautāju: „Trener, drīkst bumbu pamētāt?” Viņš paskatījās uz mani un atbildēja: „Ja vakarā nāksi uz treniņiem, varēsi ņemt.” Paši saprotat, ko Jansons atbildēja, — un karjera varēja sākties.
Augumā bijis sīks. Ar talantu izcēlies arī futbolā, basketbolā un hokejā, taču apkaimē nav bijušas nopietnas pieaugušo komandas, tāpēc pārgājis uz florbolu. Pirms pāris gadiem no vietējā laikraksta Talsu Vēstis reportieres uzzināja, ka 7. klasē treneris Volajs žurnālistei pačukstējis: „Raugi, no tā kadra dienās iznāks labs sportists.” Vieglatlētikas speciālists, kurš Jansonā izkopis sprintera talantu, saskatīja atvērtajā puisī komandas sportistu.
LAUKU AVĪZEMAKSĀ STIPENDIJU
1995. gadā Rojā parādījās florbols. „Pie jauniešiem biju par visiem galvas tiesu pārāks. Vēlāk izveidoja pieaugušo komandu. Sākuma spēlēju 3. maiņā.” Pēc dažām sezonām 1. līgas čempionātā Roja pārspēlēs pieveica Lauku Avīzes fārmklubu Alusvēderi un iekļuva virslīgā. „Es iemetu četrus vārtus un atdevu rezultatīvu piespēli,” iedegas Jansons, jo tolaik viņš komandā bija tikai ieroču pienesējs, bet izšāva — pats.
Apbružājies virslīgā un sasniedzis pilngadību, 2001. gadā Jansons bija vērā ņemams kumosiņš visiem Latvijas labākajiem klubiem. „Vislielāko interesi izrādīja Lauku Avīze un Rēzekne.” Ne bez klubu augstmaņu tirgošanās, taču Jansons nonāca avīžnieku rindās. „Tagad jau var atklāt — saņēmu no kluba stipendiju 40 latus mēnesī. Šķiet, to avīžnieku menedžeris rojinieks Aldis Paegle maksāja no savas kabatas.” Abās nospēlētajās sezonās avīžnieku sastāvā Jansons bija rezultatīvākais komandā. Tālāk jau attiecīgi sekoja piedāvājums spēlēt visspēcīgākajā Latvijas vienībā…
ĶEKAVĀ VARĒJA DABŪT PA PRESI
„Tajos laikos Latvijā bija neuzvarama komanda — Ķekava,” turpina Jansons. „Pēc fināla, kad Ķekava bija izcīnījusi čempiona titulu, nākamajā rītā man piezvanīja ķekavnieku treneris Jānis Logins un prasīja, vai negribu spēlēt Ķekavā… Biju vēl samiegojies, taču uzreiz piekritu.” Publika Jansonam pārmetusi, ka uz Ķekavu viņš tesies pēc medaļas. „Taču tie bija baigie gadi — vai nu tu tur esi vai ne. Daudzi nevarēja izturēt,” skarbo ainiņu Ķekavā ieskicē Džonsons, kā viņu šeit dēvēja vietējā publika. „Tur valdīja tikai viens princips — lai vai kas, bet mēs uzvarēsim. Ja sāki tēlot zvaigzni, ātri varēja dabūt pa presi. Tas bija karjeras rūdījums — paskaties uz Blindu, kāds tagad monstrs!”
Proti, tolaik ķekavnieku 3. maiņā (!) spēlēja trīs no pašreizējiem Latvijas izlases līderiem: Atis Blinds, Pēteris Freimanis un pats Jansons.
„Dailis Skudrītis, Elvijs Novickis, Kristiāns Lisovskis, Kaspars Logins, Gunārs Klēģers, Kristens Rubenis, Jānis Cīrulis, Raivo Rosts — riktīgs veču bars. Viņi visi bija veiksmīgi cilvēki, un es esmu laimīgs, ka nokļuvu tādu vīru sabiedrībā. Caur viņu veiksmi — redzot, kā viņi trenējas, attiecas pret lietām un uztver dzīvi, — es pats izaugu,” saka Jansons.
ES BRAUCU TĀLĀK… UZ ZVIEDRIJU!
Pēc četriem gadiem Ķekavā Jansons nolēma pamest komandu. „Daudz trenējāmies, piesaistījām Raitumu un citus labus spēlētājus, taču Ķekavu pēdējās sezonās bija piemeklējusi melnā strīpa — palikām pat bez medaļām… Es jutos tā, ka šai komandai dot neko vairs nevaru.”
Tajā pašā laikā talsiniekiem bijis sapnis apvienot visus labākos vietējos spēlētājus savā komandā. Jansonam paticis šāds izaicinājums, tāpēc viņš devies uz savu dzimto pilsētu. „Pirmajā sezonā izcīnījām bronzu, bet pēc gada — iekļuvām finālā.” Tad Jansons devās Zviedrijas virzienā. Viņš ir pārliecināts — ja klubā būtu palicis vēl vienu gadu, sekotu zelts. „Taču es saņēmu piedāvājumu no Pixbo un braucu tālāk.”
Jāpiebilst, ka, spēlējot Talsos, Jansons pirmais Latvijas florbola čempionātā spēja pārsniegt 100 rezultativitātes punktu robežu (55+53).
PIRMAIS LEĢIONĀRS PIXBO VĒSTURĒ
Pirmo piedāvājumu spēlēt Zviedrijas elites līgā Jansons saņēma jau 2004. gadā. „Toreiz mēs uz Čempionu kausu aizbraucām ar Rubenes komandu, kura turnīram tika pastiprināta ar citu klubu labākajiem spēlētājiem, un ar Pixbo nospēlējām 6:7! Pixbo galvenais treneris Jans Inge Forsbergs pienāca man klāt un piedāvāja spēlēt pie viņiem.” Tad Jansonam bija tikai 22 gadi, un viņš nolēma dot priekšroku studijām. Sekojis arī piedāvājums no cita zviedru milža — AIK —, taču darījums pēdējā brīdī pajucis. „Nodomāju — ja nav lemts, tad nav lemts.”
Tomēr pēc diviem nospēlētajiem gadiem Talsos izdevās piepildīt sapni, nonākot Pixbo rindās, kurš tiek uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem florbola klubiem pasaulē.
Pavadīto laiku Gēteborgas provincē bāzētajā Pixbo kluba pirmais leģionārs komandas vēsturē atceras ar nopūtu: „Nu, kāds tas bija, tāds bija.” Sākums bija cerīgs — briestot debijai superlīgā, prestižā turnīra Chech Open 2009 finālā Jansons guva divus vārtus. (Kausu gan izdevās izcīnīt nākamajā vasarā). Tomēr divās sezonās viņš Zviedrijas čempionātā guva pa pieciem rezultativitātes punktiem— attiecīgi 3+2 un 2+3 — un netika pie kārotajām medaļām. „Biju stabils 3. maiņas spēlētājs, un uz manu vietu pretendēja vēl divi. Turklāt viņiem spēles stils ir nedaudz jocīgs — neņemot vērā to, kāds ir rezultāts, trešajā periodā 3. maiņa nespēlē.” Priekšstatam — lētākās biļetes uz spēli maksā 7 latus.
Turklāt paralēli strādāju florbola inventāra ražotāja Unihoc bāzē par menedžeri. Arī Zviedrijā florbols ir amatieru sports un ar spēlēšanu pelna tikai dažas zvaigznes.
Jansons skaidro, ka zviedru florbols ir ārkārtīgi tendēts uz aizsardzību. Šādā spēlē sprintera īpašības bija grūti nodemonstrēt. „Bumbiņa tik ātri ceļo no viena spēlētāja pie otra, ka tu nemaz nevari pagūt izskriet līdzi piespēlei un izdarīt spēka paņēmienu. Saspēle ir nevainojami noslīpēta un balstīta uz to, ka īstajā brīdī kādam ir jāizlec uz brīvo vietu un pēc sekojošas zibenīgas piespēles jāizdara ātrs, precīzs metiens. Tā arī tu nospēlē katrā maiņā 45 sekundes, lielākoties bez bumbiņas.”
LIKTENĪGAIS VĀRTU STABIŅŠ…
Pēc 2010. pasaules čempionāta, kurā, starp citu, Jansons nodrošināja 5. vietu Latvijas izlasei, izšķirošajā — pēdējā — spēlē pret Norvēģiju papildlaikā gūstot uzvaras vārtus, Pixbo sastāvā viņš atgriezās izcilā formā: „Pirmajā spēlē guvu vārtus un izdarīju trīs piespēles, bet nākamajā cīņā beigās trāpīju pa vārtu stabu. Domāju — ja būtu iemetis, gūtu daudz lielāku treneru uzticību. Taču viss atkal aizgāja rutīnā, un ar gados jauno sastāvu trenerim sākās panika.”
Uz jautājumu, vai viņš nebūtu sasniedzis vairāk, ja uz florbola Meku būtu aizbraucis agrāk, atbilde ir noraidoša. „Tolaik es vēl nebiju precējies, un vienatnē bez emocionāla atbalsta būtu ļoti grūti. Tāpat komandā valda savas iekšējās intrigas un citas nesaskaņas.”
CAURGĀJĒJS VAI VISURGĀJĒJS?
„Kad biju atgriezies, lai spēlētu Latvijā, pārdzīvoju, ka neesmu tik labs, kā sākumā domāju. Tomēr, skatoties, kā Zviedrijā klājies čehu superzvaigznei Žeļeznijam, pasaules labākajam vārtsargam somam Toivoniemi un citiem izlašu līderiem, kuri nespēj iedzīvoties šajā līgā, tu saproti, ka tas nav tik vienkārši,” ar zviedru profesionālo nacionālismu iebraucējiem esot grūti sadzīvot. „Varbūt tad, ja mēs, divi latvieši, kopā uz turieni aizbrauktu un varētu viens otru pavilkt, būtu citādi.”
Arī Aināram Juškēvičam un Atim Blindam ir izteikti piedāvājumi spēlēt Zviedrijas vai Somijas elites līgā, kas tiek uzskatīta par otru spēcīgāko nacionālo čempionātu. „Daudziem ir piedāvāts, taču katram ir iekšējās bailes vai pārliecības trūkums, vai citi apsvērumi, kāpēc viņš neaizbrauc… Es sevi uzskatu par caurgājēju — es pirmais pieņēmu šo izaicinājumu, es pirmais Latvijas čempionātā guvu 100 punktus, es pirmais jauniešiem sāku rīkot nometnes, es piekritu kļūt par Lielvārdes spēlējošo treneri, lai gan daudzi teica, ka neizdosies, un pasaules prakse rāda, ka šāds modelis rezultātus nenes,” Jansons lepojas ar sasniegto, taču jūtas iedragājis savu reputāciju.
LIELVĀRDE UN MELNAIS ZIRDZIŅŠ
Jansons norāda, ka, maksimāli koncentrējoties, spēlētāju un trenera pienākumus vienā komandā var apvienot. „Es nesaku, ka var aizšķilt cigāru un visi tevi klausīs, bet ar milzīgu darbu var savienot. Ja es tikai spēlētu, spēlētu labāk — šobrīd spēlēju par 80%, pārējā enerģija aiziet spēļu vadīšanā.”
Interesanti, ka pirms trim gadiem Lielvārde regulāro čempionātu pabeidza 10. vietā, pēc gada sekoja 9. vieta, pērn — 6. vieta, bet šobrīd īsi pirms turnīra beigām — 2. vieta. Savukārt nesen aizvadītā cīņa un ap to valdošā atmosfēra pret čempionvienību RTU/Inspecta (6:7) radīja iespaidu, ka lielvārdieši var pacīnīties par zeltu.
Jansons vairākkārt piekodina, ka par savu Lielvārdes komandu plaši runāt nevēlas.
„Pirms manis šajā klubā teicamu darbu ir ielicis Atis Blinds. Mūs abus vieno vēlme uzvarēt un būt labākajiem,” lielvārdiešu panākumu atslēgu ieskicē Jansons, kurš pie komandas stūres nomainīja Ati.
Ka tik RTU pēc play-off nenākas nožēlot, ka sezonas sākumā nespēja vienoties ar Jansonu…
Jānis JANSONS
Florbolists, Unihocun Zone inventāra izplatītājs Baltijā, Florbolam.lvīpašnieks
Dzimis: 1982. gada 12. decembrī Talsos
Augums, svars: 170 cm, 70 kg
Izglītība: tiesību zinātņu bakalaurs, LU Juridiskā fakultāte
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Zane
Sportā: kopš bērnudārza laikiem
Pirmais treneris: Jānis Volajs
Lielākie sasniegumi: vienīgais latvietis, kurš spēlējis Zviedrijas florbola superlīgā. Latvijas čempions (2004. g.), vicečempions (2009. g.) un bronzas medaļu ieguvējs (2005., 2006., 2008. g.). Czech Open čempions (2010. g.), pasaules čempionāta 10. rezultatīvākais spēlētājs un uzvaras vārtu guvējs pagarinājumā pret Norvēģiju, kas Latvijai atnesa 5. vietu PČ (abi 2010. g.)
Vaļasprieki: mūzikas videoklipu skatīšanās
Mūzika: Jay Z, Nickelback, Musiqq
Kino/mīļākā filma: Wall Street: The Money Never Sleeps
Grāmata: The Secret
JĀŅA JANSONA STATISTIKA KLUBOS
(Sezona, komanda, V+P, PTS)
2011./12., Lielvārde, 25+30, 55
2010./11., Pixbo (Zviedrija)2+3, 5
2009./10., Pixbo (Zviedrija)3+2, 5
2008./09., Talsi/Triobet, 50+42, 92
2007./08., Talsi, 55+53, 108
2006./07., Ķekava, 38+32, 70
2005./06., Ķekava, 42+27, 69
2004./05., Ķekava, 45+37, 82
2003./04., Ķekava, 29+13, 42
2002./03., LA, 43+26, 69
2001./02. , LA, 24+21, 45
2000./01., Roja, 19+14, 33
1999./00., Roja, 26+20, 46
(Visas sezonas aizvadītas virslīgā)
