Renāra Rodes trīs kontinenti
Desmitiem Latvijas futbolistu ar dažādām sekmēm meklē laimi ārpus dzimtenes robežām. Lielākā daļa mūsu spēlētāju gan paliek tepat Eiropā, bet ļoti interesanta futbola dzīves pieredze ir bijušajam Latvijas valstsvienības aizsargam Renāram Rodem, kurš ne tikai veiksmīgi spēlējis mūsu titulētākajos klubos, bet arī ir iepazinis eksotiskākas zemes — Dienvidāfriku un Malaiziju. Pērn Rode bija FK Jelgava kapteinis, taču tagad 30 gadus vecais futbolists gaida atkal jaunus izaicinājumus.
Rīgas Skonto audzēknis Renārs Rode jau 21 gada vecumā kluba sastāvā kļuva par Latvijas čempionu, bet pēc trim gadiem rīdzinieku centra aizsargs debitēja arī valstsvienībā, kur jau savā pirmajā pilnajā spēlē 2013. gada oktobrī Renārs nonāca uzmanības centrā, Pasaules kausa atlasē Skonto stadionā jau kompensācijas laikā gūstot vārtus un panākot neizšķirtu 2:2 pret Slovākiju. Drīz pēc tam Rode pirmo reizi devās izmēģināt spēkus ārzemēs, pievienojoties Čehijas augstākās līgas klubam Teplice.
EIROPAS MĒĢINĀJUMS
“Tajā laikā biju izlasē, ar Skonto togad Eirokausos bijām spēlējuši ar Liberecas Slovan. Teplicē bija gatavi pat piedāvāt četru gadu līgumu, parakstījām uz divām ar pusi sezonām, bet pēc divām nedēļām pienāca treneris un teica, ka neesmu īsti viņa stila spēlētājs,” atceras Renārs Rode. “Biju ambiciozs, tobrīd izlases spēlētājs, un, lai saglabātu vietu izlasē, vajadzēja spēļu praksi, tāpēc uzreiz teicu, ka meklēšu citu komandu. Lauzām līgumu, bet es vēl arī dabūju traumu. Tagad saprotu, ka tas nebija pareizs lēmums — vajadzēja sēdēt rezervē un gaidīt savu iespēju. Vēlāk arī redzēju, ka tāda iespēja būtu bijusi.”
Pēc neveiksmīgā mēģinājuma iekārtoties Čehijā Rode atgriezās Latvijā, jau FK Ventspils sastāvā otro reizi kļūstot par Latvijas čempionu. Pēc vēl vienas sezonas aizvadīšanas Skonto rindās Renārs atkal devās uz Čehiju, kas gan bija tikai starpposms pirms tālāka ceļojuma.
“Jau tad bija paredzēts braukt spēlēt uz Dienvidāfriku, biju tur pārbaudē, bet bija ilgi jākārto darba vīza, tāpēc, lai nelaistu vējā laiku, uz pusgadu vienojos ar Čehijas klubu, bet laikam Čehija nav domāta man. Valsts jau ir forša, Prāga ir viena no skaistākajām Eiropas pilsētām, bet viņiem ir cita mentalitāte, komandas biedri nebija pārāk draudzīgi, neizpalīdzēja visparastākajās situācijās, piemēram, pēc kāda treniņa ģērbtuvē prasīju, kur pilsētā var aiziet garšīgi paēst, komandas kapteinis tikai noskatījās, bet neviens neko neatbildēja. Domāju, ka nesaprot angliski, bet vēlāk izrādījās, ka kapteinis ideāli runā angliski.”
FUTBOLA ĀFRIKA
Pēc pusgada Čehijā Rode pārcēlās uz Dienvidāfrikas Republikas klubu Cape Town City.
“Dienvidāfrikā man ļoti patika. Drošība? Keiptauna ir forša vieta, tikai jāzina, kur var iet un kur ne. Aiz pilsētas ir geto, uz šosejas bija zīmes, kur nav vēlams apstāties. Vienreiz Johannesburgā izgāju ārā no viesnīcas, pagāju 100 metrus, bet tur zīme, ka tālāk nevajadzētu iet,” stāsta Rode. “Pie viņu futbola ir jāpierod, viņi varbūt nesaprot, kad ir jāpiebremzē. Nav tik labas spēles organizācijas, un, spēlējot tur, nevar atpūsties, jo visu laiku ir turpu šurpu jāskraida. Ar disciplīnu viņi arī pārāk nedraudzējas, var kavēt treniņus, toties ir nenormāli tehniski. Ja ir lielāks rezultāts, tad sāk dejot ar bumbu, rādīt visādus trikus — kad izmeta bumbu pretiniekam starp kājām, tad fanoja pat vairāk nekā par golu. Bez manis komandā bija vēl tikai viens eiropietis — austrietis, kā arī divi austrālieši. Dienvidāfrikā ir spēlējuši vēl vairāki Latvijas futbolisti — Deniss Ivanovs, Ritus Krjauklis, Pāvels Šteinbors, un visi teikuši tikai labus vārdus. Man arī viss patika.”
Tomēr arī Dienvidāfrikā Renārs nospēlēja tikai dažus mēnešus.
“Visu laiku spēlēju pamatsastāvā, bet tad saslimu ar angīnu. Kad atveseļojos, atsāku spēlēt, bet saindējos un atkal nācās izlaist mačus. Tā kā tajā laikā vietējie spēlēja labi, tad viņiem vairs leģionārs nebija vajadzīgs, un līgums arī bija uz vienu gadu, tāpēc atgriezos Latvijā.”
ĀZIJAS EKSOTIKA
Pēc Dienvidāfrikas Renārs Rode atgriezās dzimtenē, 2017. gadu aizvadot ambiciozajā Rīgas Futbola skolā, bet pēc tam latviešu futbolists atkal devās pretī nezināmajam — šoreiz uz Dienvidaustrumāzijas valsti Malaiziju.
“Jau esot Dienvidāfrikā, izveidojās kontakti. Bija jālido uz Bruneju, komandu, kas spēlē Singapūras līgā, bet beigās nonācu Malaizijā, kur tolaik spēlēja vēl viens latvietis — Ritus Krjauklis. Malaizijā nospēlēju pusgadu, tad dabūju muskuļa traumu, bet vietējie ārsti teica, ka var spēlēt. Beidzās ar to, ka pārrāvu muskuli, bija mēnesis jāizlaiž, bet jau nākamajā dienā klubs nopirka citu centra aizsargu un vairs nebiju vajadzīgs.”
Par Malaizijas futbolu pie mums gan gandrīz nekas nav dzirdēts, tikai zinām, ka tur ir īsts tropu klimats.
“Malaizijas futbols ir savdabīgs, neorganizēts, bet ātrs — visi skrien šurpu turpu, vietējie futbolisti ir pietiekami tehniski. Skatītāju ir vēl vairāk nekā Dienvidāfrikā. Mums slikti gāja, tad nāca mazāk, bet izbraukuma spēlēs tribīnēs bija pat 20 tūkstoši,” klāsta Rode. “Malaizijā bija ļoti mitrs gaiss, tāpēc piecas reizes dienā bija jāiet mazgāties. Dienvidāfrikā bija karstāks, bet sausāks, Malaizijā arī bieži bija lietus. Ja bija pērkons ar zibeni, tad tas bija bīstami un uzreiz pārtrauca treniņu. Reiz treniņbāzē redzēju, kā noķēra anakondu, apkārt mājai skraidīja ķirzaciņas, bija arī lieli tarakāni, īkšķa lielumā. Bet citādi jau solīdi, viss sakopts, mana pilsēta atrodas tikai stundas brauciena attālumā no galvaspilsētas Kualalumpuras. Malaizijā ir finansiāli izdevīgi spēlēt, tāpat arī Taizemē, Vjetnamā. Jaunajiem spēlētājiem, ja grib gūt panākumus, labāk ir palikt Eiropā, bet uz karjeras beigām Malaizija nav slikts variants.”
Pēc pusgada Malaizijā Renārs uz īsu brīdi piestāja Īrijā, kur dzīvo futbolista vecāki, taču tur viņš nepalika spēlēt, visu pagājušo sezonu aizvadot Jelgavas kluba rindās, kur Rodem bija uzticēts arī komandas kapteiņa gods. Lai arī, no malas skatoties, pieredzējušā futbolista sniegums bija itin pārliecinošs, šobrīd Renārs atkal ir darba meklējumos.
“Augustā plānojām pagarināt līgumu, bet tad viņiem mainījās plāni, samazināja budžetu, sākās arī runas par lielāku leģionāru limitu. Pēc sezonas gribēju atiet no futbola, biju noguris, ne fiziski, bet emocionāli. Atpūtos Eiropā,” atklāj Renārs. “Pēc tam biju Valmierā, kur jau paspiedām rokas, izrunājām līguma detaļas, un atlika tikai parakstīt papīrus. Tad arī sāka nākt piedāvājumi no ārzemēm, visinteresantākais bija no Rumānijas augstākās līgas kluba, kas ir laba līmeņa čempionāts, arī finansiāli bija nesalīdzināmi izdevīgāks, taču atteicu, jo tas nelikās pareizi, jau bijām vienojušies ar Valmieru. Taču pēc trim nedēļām viņi sāka minstināties, un beigās nekas cits neatlika, kā doties prom. Varēju braukt pārbaudē uz Vjetnamu, bet kategoriski nolēmu, ka ne. Biju arī saslimis — augsta temperatūra. Pēc slimošanas vēl neesmu formā, lai brauktu pārbaudīties. Skatīšos, kas būs. Neesmu vairs tik jauns, lai par to tik ļoti satrauktos.”
Šogad Latvijas virslīgā arī ir paaugstināts leģionāru limits, līdz ar to vietējiem spēlētājiem dzīve varētu kļūt grūtāka, jo vietējos klubos paliks mazāk vakanču. Viens no šo pārmaiņu atbalstītāju galvenajiem argumentiem bija, ka pašmāju futbolistiem Latvijā pārmaksā?
“Tagad latviešu futbolistiem noteikti ir sarežģītāk. Algas Latvijā arī ir tādas, ka jāaizdomājas, kāpēc spēlēt. Varbūt jaunie vēl var paciesties. Iespējams, ka dažiem spēlētājiem pārmaksā, bet divi tūkstoši mēnesī jau ir griesti, es tik daudz nesaņēmu, nez vai 700—800 eiro mēnesī, ko citi saņem, ir pārmaksāts.”
Atceroties visai interesantās futbola gaitas, kādas ir Renāra spilgtākās atmiņas?
“Kopumā futbola un sadzīves ziņā visvairāk patika Dienvidāfrikā, jo īpaši neaizmirstama bija spēle ar valsts populārāko klubu Kaizer Chiefs, kad izcīnījām sausu uzvaru 1:0, bet tribīnēs bija kādi 40 tūkstoši skatītāju. Tad bija liela ažiotāža, varēju justies kā futbolists — mēs arī spēlējām Pasaules kausa finālturnīra stadionā, kur vietas 70 tūkstošiem skatītāju. Vēl īpašs bija 2013. gads, kad spēlēju izlasē.”
Renārs RODE
Futbolists
Dzimis: 1989. gada 6. aprīlī Rīgā
Pozīcija: aizsargs
Pārstāvētie klubi: JFK Olimps (2008.—2009.), Skonto (2010.—2013.), Teplice (Čehija, 2014.), FK Ventspils (2014.), Skonto (2015.), Sigma (Čehija, 2016.), Cape Town City (DĀR, 2016.), RFS (2017.), Negeri Sembilan (Malaizija, 2018.), Waterford (Īrija, 2018.), FK Jelgava (2019.)
Spēles Latvijas izlasē: 4 (1 gūtie vārti)
Sasniegumi: 2010. un 2014. g. Latvijas čempions, 2012. gada Latvijas kausa ieguvējs
