Skudrītis ceļu negriež

„Viņš ir mūsu Znaroks," par florbola
komandas Talsi/Triobet aizsargu Daili
Skudrīti saka Latvijas Florbola savienības prezidents Ilvis Pētersons. Cīņasspars
un milzu atdeve katrā spēlē. Varbūt ar Znaroku viņu salīdzina arī tāpēc, ka
Skudrītī neiznīdējams vēl arvien sēžot hokejista gars. Neveiksmīgie kritēji
pār bortuKomentējot pasaules čempionāta florbolā spēli, kurā Latvija cīnījās ar Čehiju,
mediji atrada vietu arī stāstam, kā Dailis Skudrītis pāri bortam pārgrūdis
Petru Novotniju, nopelnot kārtējās divas soda minūtes. Dailis pats saka –
tas bija netīšām. Tā bija spēles situācija, un viss. „Varbūt viņš pats gribēja
pārkrist? (Iesmejas.) Gāju cīņā ar kādu
spēlētāju, tas atgrūda, un es ielidoju cilvēkā pie borta." Latvijas florbola cienītājiem,
kuri labprāt sajūsminās par šova cienīgu asumu spēles laukumā, patīk šī Daiļa bieži
vien agresīvā uzvedība.Tomēr, lai arī Skudrītim nereti piedēvē kaušļa, sliktā zēna, sarkanās
kartītes cienīgu izteicienu autora slavu, viņš savos 38 gados (pats viņš to
dēvē par senumu, nevis vecumu) mierīgi izkonkurēja daudzus jaunos spēlētājus un
iekļuva Latvijas florbola izlasē, no 6. līdz 14. decembrim pārstāvot Latviju
pasaules čempionātā Čehijā. Kāpēc? „Laukumā viņš neatdod nevienu centimetru.
Spēlēs uz pārkāpumu robežas, bet nekad nenostaigās savu maiņu. Cīnītājs." Tā
pretinieku, ar kuru nekad nav spēlējis kopā vienā laukuma pusē, raksturo Rubenes kapteinis Jānis Bagāts. Un
piebilst: „Spēlētājs leģenda. Kurš gan viņu nezina!" Bet, runājot par konfliktiem
laukumā, Daiļa Skudrīša ilggadējais treneris Ķekavas komandā Jānis Logins iebilst, ka šis sportists velti tiek
saukts par kausli, jo nekad nav speciāli kādam sitis vai mēģinājis kādu
apzināti traumēt. „Viņš ir kārtīgs vecis laukumā!"Hokejista sapņi sabrūk futbola laukumā„Man bija septiņi gadi, kad kāds uzņēmīgais tētis mūs, piecus puikas,
aizveda uz hokeju," atceras Dailis Skudrītis. „Katru rītu pirms skolas septiņos
sākās slidošana uz ledus. Vecāki pēc kārtas mūs piecus vizināja, un tas bija
saistīts ar toreizējo Rīgas Dinamo."
Treneris Uldis Opits esot puikām izveidojis Ķekavas
Dinamo. „Sākām startēt republikas jauno hokejistu sacensībās Zelta ripa." Dailim palikušas prātā
svarīgas finālspēles toreizējā Rīgas Sporta pilī, iegūtas trīs pirmās vietas.
Skudrītis tolaik pamanīts un atzīts par labāko aizsargu.Pēc kāda laika Dailis pārgājis uz Rīgas 55.vidusskolas hokeja klasi. Spēlējis
Latvijas Bērzā un Ķekavā. Māris Baldonieks bija viens no
jaunā hokejista treneriem. 18 gadu vecumā, kā tas bija pierasts Padomju
Savienībā, Daili Skudrīti iesauca padomju armijā.

Pēc atgriešanās no armijas jaunā puiša sporta karjera negaidīti sabruka.
Vārda tiešā nozīmē – sabruka kopā ar Daili futbola laukumā. „Vārtsargs ar
kāju manā mugurā iegāja… Diskus izsita." Dailis paralēli hokejam no
vienpadsmit gadu vecuma trenējies arī futbolā, tāpēc bieži piedalījās arī
sacensībās. Šoreiz viņam spēle beidzās pirms pēdējās tiesneša svilpes. Smaga
mugurkaula trauma, kam sekoja slimnīca un ilgstoša ārstēšanās. Ārsti apgalvoja,
ka sapnis par sportu ir izsapņots un turpmāk nevajadzētu bojāt savu veselību.

Nūjas līdzīgas, leņķis cits

„Pagāja nepilni pieci gadi, kad Ķekavas
florbola pionieris Andris Melnalksnis mani uzaicināja uz treniņu paskatīties,
jo zināja, ka esmu hokeju spēlējis," pirmo dienu florbola laukumā atceras
Dailis. „Skatos, jā, nūjas ir līdzīgas, bet leņķis citāds! Skriet man patīk,
tātad var mēģināt. Bija varen jocīgi, jo nūja man likās par vieglu, bumbiņa tāpat.
Pirmajā treniņā, ņemot vērā manu hokejista pieredzi, veicās ļoti labi. Vēlāk treneris
riskēja paņemt mani līdzi uz spēli ar rēzekniešiem, kas bija kārtīgi kapātāji.
Tā izvērtās par murgainu spēli, kurā no 60 minūtēm trešdaļu es nosēdēju malā,
jo man īsti nebija izskaidroti florbola noteikumi. Izrādījās, ka hokejā var
vairāk atļauties, un tā nu es gāzu pretiniekus pāri bortiem, cēlu nūju par
augstu un citus pārkāpumus izpelnījos."

Tolaik Dailis bija nodibinājis ģimeni, tikko bija piedzimis mazulis
(pašreizējais futbolists!), un viņš gribēja sportot mājās – Ķekavā. „Tā nu,
par spīti ārstu prognozēm, es sāku spēlēt florbolu un pēc gada jau startēju
Latvijas izlasē." Treneris Jānis Logins, kurš Ķekavā ilgi strādājis kopā ar Skudrīti, uzsver, ka Dailis ir
fanātiķis un izteikts komandas motoriņš. Viņš teic, ka ir gatavs cepuri noņemt
šā sportista priekšā, īpaši – kad atceroties kādu spēli ar Rēzekni, kurā sportists gājis laukumā ar
savainotu papēdi. Neviena pīkstiena neesot bijis, nospēlējis kā varonis – klusējot,
un daudzi tā arī nav uzzinājuši, kādus pārcilvēciskus spēkus šī spēle viņam prasījusi.

Rezultatīvais aizsargs

Sākumā Dailis Skudrītis saviem Ķekavas
florbolistiem bija centra uzbrucējs. Tad treneris Gints Bikars sācis prātot, ka
pareizāk puisi varētu izmantot, ja noliktu aizsardzībā, jo viņš spēj meistarīgi
ievadīt bumbiņu, pieslēgties un arī no aizsardzības gūt vārtus. „Pirms četriem
gadiem, kad Dailis sāka lēnām iejusties aizsarga pozīcijā, mums bija lieliska
sadarbība un sportiska saprašanās. Varbūt tāpēc, ka abi nākam no hokeja,"
stāsta Gints Bikars. „Ja Dailim pēc spēles ir vairāki zilumi, tas nozīmē, ka
viņš ir strādājis komandas labā ar maksimālu atdevi. Citreiz viņš atdodas
spēlei ne tikai simtprocentīgi, bet pat vairāk, bet tāds ir viņa raksturs – būt
labākajam. Uzskatu, ka spēlētājs ar tādu pieredzi Latvijai ir milzu vērtība." Florbola
rezultatīvāko spēlētāju augšgalā patlaban Latvijā ir tikai divi aizsargi, kuri
guvuši punktus komandai, tie ir Gatis Akūlovs no Rubenes un Skudrītis – nu jau no Talsi/Triobet.

Attieksme sapurina vietējos

Kaut arī Ķekavas komandā Dailis
Skudrītis spēlējis visilgāk, tomēr viņam ir arī citu klubu pieredze. 1998/99.
gada sezonā konfliktu dēļ Ķekavā viņš pārgāja spēlēt uz Rēzekni, kur ar Daili laukumā tika izcīnīts Latvijas
čempionvienības tituls. Pēc gada, kad Ķekavā nomainījās treneris un komandas
sastāvs, viņš atgriezās savā dzīvesvietā. „Tad sekoja vēl vairāki zelti," ar
prieku atceras florbolists. „Tomēr reiz dikti pašpārliecināti finālā spēlējām
ar Rubeni, kura no sestās vietas bija
pakāpusies uz augšu, un tad finālā dabūjām trūkties un palikām otrie."

Nu jau otro gadu Dailis ir izvēlējies Talsus. „Vairāki mūsējie aizgāja uz
Talsiem, un es arī pēdējā laikā nejutu Ķekavas
komandā iespēju sevi apliecināt," pāriešanu uz Talsiem skaidro Skudrītis. „Tur
bija daudzi jaunie, vajadzēja viņiem kaut ko mācīt. Tomēr, lai startētu
čempionātā, ir jau par vēlu mācīties, tā vietā jārāda sevi laukumā. Jutos lieks
un neizmantots. Man gribējās pakāpties citā līmenī, un tagad es varu spēlēt kopā
ar tiem, ar kuriem gribu." Treneris Uldis Fīrmanis ir apmierināts ar šādu ieguvumu
komandai. „Mūsu vietējiem sportistiem bija problēmas ar attieksmi. Bet, ja
Dailis var izbraukāt maršrutu Ķekava-Roja
un būt klāt uz regulāriem treniņiem, arī vietējie, kas dzīvo 37 kilometru
attālumā, saprata, ka viss ir iespējams, un izzuda nevarēšana. Puikas arī redz,
kādu attieksmi, kādu darbu viņš iegulda."

Gatavs apstādināt ar sodu

„Diezgan ilgu laiku Ķekavā biju komandas
kapteinis, bet mani šis pienākums nomocīja. Es mācēju pateikt uzmundrinošos
vārdus, mācēju mobilizēt komandu, kad tā zaudēja, sapurinot, ka ir jāspēlē līdz
pēdējai tiesneša svilpei. Vēlāk man jaunie ir paldies teikuši, ka no bezcerības
pēdējā brīdi esam nonākuši līdz uzvarai." Tomēr Dailis kapteiņa atbildībā esot
gājis un diskutējis ar tiesnešiem un tā sapelnījis soda minūtes komandai. „Es
varu būt labs cīnītājs, bet rakstura dēļ man labāk nebūt kapteinim."

„Samērā miermīlīgs un mierīgs esmu dzīvē," saka par kauslīgu uzskatītais
sportists. „Vienalga, kurā klubā es spēlēšu, vienmēr pastāvēšu par saviem
komandas biedriem. Vārtsargs vispār ir svētais laukumā." Dailis arī atzīst
novēroto, ka pretinieki laukumā no viņa mazliet baidās. „Citi savukārt mēģina
provocēt. To nesen piedzīvoju spēlē pret Rīgas
lauvām, kur tāpēc tiku pie piecu minūšu soda." Bet – jo senāks viņš paliekot, jo gudrāks kļūstot.
„Es ceļu nevienam negriežu – ja kāds vēlas tikt man garām, lai cīnās. Ja vajadzēs
apstādināt kādu ar sodu, es to darīšu, ja tas ir komandas interesēs." Bet vai
komandas interesēs ir spēlēt mazākumā? Vai komanda par to nedusmojas? „Ja tas
ir manas nedisciplinētības dēļ, tad pārmetumus esmu pelnījis un arī treneris
pelnīti dusmojas. Pārējie sodi cīņas laikā gadās katram."

Lai jaunie izkonkurē

Daili vilina sporta veidi, kuros vajadzīga pamatīga fiziska piepūle – šahs
gan viņu nesaistot -,viņš izvēlas fizisku darbu vai ko tādu, kur jāskraida
apkārt un jārosās. Viņš strādājis gan vecāku zemnieku saimniecībā, kur ar
prieku palīdzējis realizēt produkciju, gan saimniekojis tēva 200 hektāru plašajā
mežā, gan vadījis noliktavu Rīgas piena kombinātā. „Pēdējais laiks bija vairāk
ar būvniecību saistīts, jo firmā Mūsmājas
biju sagādnieks, vēlāk ar tēvu sākām būvniecības biznesu, bet atdūrāmies
pie… valsts krīzes." Krīze spiež Daili nodarboties vairs tikai ar florbolu,
vienlaikus dodot iespēju vairāk laika veltīt ģimenei – stutēt četrpadsmit gadus
veco dēlu, kurš jau augstu kāpis futbola karjerā, un mācīt dzīves gudrības
četrgadīgajai meitiņai. Zinātāji apstrīd domu, ka Dailis nevar mierā nosēdēt.
Vasarā viņš iebraucot ar laivu ezerā un varot pat cauru dienu sēdēt un
makšķerēt…

Pēc sestdienas sīvās cīņas ar Rubeni,
kurā Talsiem tomēr nācās piekāpties, treneris Uldis Fīrmanis atzīst: „Pēc
pasaules čempionāta Skudrītim spars mazliet noplacis, bet tūlīt viss būs atkal
kārtībā un degsme un azarts būs klāt." Līdz cik gadu vecumam šī leģenda vēl
spēlēs florbolu? Dailis domā, ka sportos, kamēr elpos. „Cik ilgi spēlēšu augstākajā
līgā? Lai jaunie izkonkurē! Es aiziešu tikai tad, ja viņi būs labāki un man
vairs nebūs vietas augtākās līgas komandās."

Iveta Daine

Dailis Skudrītis

Dzimis 1970. gada 14. maijā

Augums, svars            1,74
m, 79 kg

Klubs  florbola kluba Talsi/Triobet aizsargs

Sasniegumi sportā      seškārtējs
Latvijas čempions florbolā: pieci zelti ar Ķekavu
un viens zelts ar Rēzekni. Trīs
reizes iekļauts Latvijas vīru florbola izlasē un pārstāvējis Latviju pasaules
čempionātā.

Ģimenes stāvoklis     precējies, divi bērni – 4 un 14 gadus veci