Starkovs desmit gadus pēc brīnuma
Brazīlijā sporta draugiem galdā celts dižākais saldēdiens — pasaules čempionāts futbolā. Šomēnes aprit arī desmit gadi kopš Latvijas futbola lielākā sasnieguma — dalības 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Jau toreiz ceļazīmes izcīnīšana uz Euro 2004 Portugālē tika atzīta par brīnumu, un laika gaitā mēs pat vēl vairāk varam novērtēt šo panākumu. Aicinājām uz sarunu toreizējo Latvijas valstsvienības galveno treneri Aleksandru Starkovu. Lai ne tikai atcerētos vēsturiskos notikumus, bet arī vērtētu mūsu futbola nākotnes perspektīvas.
Diez vai kāds Latvijas futbola drēbi pazīst labāk par Aleksandru Starkovu, kurš 17 gadus strādājis ar mūsu valstsvienību — sākumā Starkovs sešus gadus asistēja pirmajiem trim atjaunotās Latvijas izlases galvenajiem treneriem Jānim Gilim, gruzīnam Revazam Dzodzuašvili un anglim Gerijam Džonsonam, bet 2001. gadā viņš jau pats pārņēma valsts galvenās komandas vadību. Tieši Starkova vadībā Latvijas valstsvienība Euro 2004 kvalifikācijas turnīrā negaidīti apsteidza Polijas un Ungārijas izlasi, bet pārspēlēs par vietu finālturnīrā šokēja pasaules čempionāta bronzas medaļu ieguvējus turkus (1:0 un 2:2). Portugālē mūsu komanda ar 1:2 zaudēja Čehijai, sensacionāli cīnījās neizšķirti 0:0 ar Vāciju un ar 0:3 piekāpās Nīderlandei. Pēc tam Starkovs ar pāris gadu pārtraukumu turpināja vadīt Latvijas valstsvienību, taču pagājušajā vasarā atkāpās no amata.
BEZ STRESA
Šobrīd Aleksandrs Starkovs nevada nevienu komandu, bet strādā Latvijas Futbola federācijā, kur ir Nacionālo izlašu komitejas priekšsēdētājs.
„Ar Latvijas izlasi nostrādāju ilgu laiku, tā bija liela slodze. Tagad nestrādāju ar kādu vienu komandu, bet arī nesēžu bezdarbībā. Strādāju federācijā, kur izveidota jauno talantu attīstības programma, kas paredzēta 14—20 gadus veciem jauniešiem. Vadu viņiem individuālos treniņus meistarības paaugstināšanai, kas mūsdienu futbolā ir ļoti svarīgi. Visu laiku kontaktējos ar visu vecumu Latvijas izlašu treneriem. Joprojām dzīvoju futbolā, tikai tas varbūt nav tik publisks darbs. Ļoti ilgu laiku strādāju saspringtā darba grafikā, tagad jūtos atpūties no visiem stresiem,” stāsta Aleksandrs Starkovs.
— Vai nav bijuši piedāvājumi pārņemt kādas komandas vadību?
— Nu jau sāk rasties vēlēšanās atkal sākt strādāt ar kādu komandu. Neslēpšu, ka ir bijuši piedāvājumi — gan pirms pusgada, gan burtiski tikko, bet man tie nelikās interesanti. Tie nebija slikti piedāvājumi, varbūt kāds no kolēģiem ar prieku būtu bijis tur, bet nesēžu pie loga un negaidu, kad kāds pieklauvēs pie durvīm, esmu apmierināts arī ar pašreizējo situāciju, jo vēl joprojām esmu Latvijas futbolā. Tagad daudz strādāju ar pavisam jauniem puišiem, ko agrāk nedarīju, un tas man ir interesanti.
AUGSTĀKĀ KLASE
— Vai kādreiz atmiņās pārcilājat arī Euro 2004 piedzīvojumus?
— Ar asarām acīs tos neatceros… (smejas). Godīgi sakot, vairāk man to atgādina draugi vai līdzjutēji. Lai gan, jo ilgāks laiks paiet kopš tiem mačiem, šķiet, ka gan es, gan apkārtējie vairāk novērtē to, ko toreiz paveicām.
— Daudzi mūsu iekļūšanu finālturnīrā sauca par brīnumu. Vai piekrītat šādam vērtējumam?
— Tā komanda bija ļoti liela darba rezultāts. Sākot jau ar 1993. gadu, kad sāku strādāt Skonto, viss klubs strādāja, lai izaudzinātu augstas klases futbolistus. Desmit gadu laikā kopā ar palīgiem Juriju Andrejevu, Kārli Īviņu, vārtsargu treneri Aleksandru Kulakovu, menedžeri Genādiju Karavajevu, ārstu Dagu Čudu, federācijas prezidentu Gunti Indriksonu, masieri Aleksandru Jurovski, ar visiem šiem speciālistiem kopā mēs strādājām, lai gatavotu laba līmeņa futbolistus. Šajā laikā arī izauga spēlētāji, kuri klubā bija jau kopš agra vecuma — Aleksandrs Koļinko, Igors Stepanovs, Mihails Zemļinskis, Oļegs Blagonadeždins, Vitālijs Astafjevs, Imants Bleidelis, Andrejs Rubins, Juris Laizāns, Andrejs Štolcers, Marians Pahars. Viņi atnāca kā jauni spēlētāji un progresēja. Kad darbs deva rezultātu, tad izrādījās, ka varam spēlēt arī finālturnīrā. Tad arī līdzjutējiem bija lepnums par komandu. Pēc tam šie spēlētāji pamazām beidza spēlēt, bet viņu vietā vairs neatnāca tikpat augstas klases spēlētāji. Tā ir problēma, ka kaut kādā brīdī vairs netika sagatavoti tik meistarīgi spēlētāji.
— Kad atkal varam cerēt uz šādu panākumu?
— Varbūt pēc desmit, varbūt pēc piecpadsmit gadiem. Svarīgi, lai šajā laikā līdzjutēji nebeigtu mīlēt valstsvienību, lai turpinātu to atbalstīt. Pat tad, kad ciešam zaudējumus, varbūt pat kaunpilnus, jo gadās arī tādi. Ir vajadzīgs laiks. Cita lieta, ka atkal ir jāsagatavo labi spēlētāji, jābūt labam trenerim, kurš ņemtu vērā mūsdienu futbola jaunumus. Atceros, ka 2004. gadā modē bija un panākumus palīdzēja gūt ātrums, mums bija lieliski sprinteri, kuri ar bumbu ļoti ātri varēja aizskriet izrāvienā — Māris Verpakovskis, Bleidelis, Rubins, Pahars. Te arī nav runa tikai par taktiku. Spēlēsim no aizsardzības vai arī vairāk uzbruksim. Kad spēlē ar Vāciju, tad ir skaidrs, ka mūsu futbolisti pēc definīcijas ir vājāki par vāciešiem un nevaram iegūt totālu pārākumu, tāpēc mūsu trumpis bija ātri uzbrukumi. Mēs ar saviem asajiem pretuzbrukumiem radījām vairāk vārtu gūšanas momentu nekā vācieši.
— Dažreiz apgalvo, ka toreiz izlase apsteidza mūsu kopējo futbola attīstības līmeni?
— To tā grūti pateikt. Euro 2004 mums sākuma sastāvā bija četri pieci Latvijas čempionāta spēlētāji. Kāds īsti bija Latvijas čempionāta līmenis, ja tajā laikā Verpakovskis terorizēja visu Eiropu.
GRIEZT AR NAZI
— Vai nav tā, ka mūsu futbolā tie panākumi ir ik pēc zināmiem periodiem? Astoņdesmitajos gados lielu ažiotāžu izraisīja Rīgas Daugavas spēles PSRS čempionātā, tad nāca Euro 2004 komanda?
— Domāju, ka tā ir taisnība. Tāds periodiskums ir ne tikai sportā, bet arī citās jomās. Tā ir arī citās valstīs. Piemēram, tagad lieliska komanda ir Beļģijai, kas pirms tam ilgāku laiku ne ar ko īpašu neizcēlās. Domāju, ka futbolā ļoti daudz izšķir uzbrukums. Atceroties to Daugavu, tur bija vesela grupa radošu uzbrūkošu spēlētāju — Jevgeņijs Miļevskis, Aleksandrs Kaniščevs, Genādijs Šitiks, kurš bija komandas motors (jāpiebilst, ka Starkovs ir visu laiku rezultatīvākais Daugavas spēlētājs — K. G.).
— Atceroties jūsu laiku Daugavu, nāk prātā vēl viens salīdzinājums — tāpat kā toreiz Daugavā, arī no Euro 2004 sastāva daudzi spēlētāji jau kļuvuši par treneriem — Pahars, Astafjevs, Stepanovs, Zemļinskis, Blagonadeždins…
— Tas liecina arī par viņu intelektuālo līmeni. Daugavā treneri atlasīja spēlētājus ne tikai pēc futbola parametriem, ātruma vai fiziskajiem dotumiem, bet meklēja domājošus spēlētājus. Arī mēs vācām futbolistus, kuri prot ne tikai skriet vai aizsargāties, bet arī strādāt komandas labā.
— Kuri jums personīgi bija Euro 2004 spilgtākie brīži?
— Laikam pēdējās sekundes spēlē ar Vāciju, kad nospēlējām neizšķirti pret tādu pasaules futbola grandu. Otrs moments varbūt bija pēdējā spēle ar Nīderlandi, kas notika Līgo vakarā. Lai gan zaudējām, varējām just, ka mums ir valsts svētki, zinājām, ka mājās visi pie ugunskuriem skatās futbolu.
— Runā, ka no laba labu nemeklē, bet pafantazēsim — ja varētu atgriezties pagātnē, vai kaut ko arī mainītu?
— Varbūt kādi sīki grozījumi būtu, bet būtībā visu darītu tāpat. Atceros, ka grūtākais bija izvēlēties tos 23 spēlētājus, kuri brauks uz Portugāli, jo trenera darbā visgrūtākais ir griezt ar nazi. Mums palika daži spēlētāji, kuri varēja tikt pieteikumā, bet netika. Tas bija visgrūtākais lēmums, bet toreiz lēmām tikai komandas interesēs, nekādā gadījumā nedomājot par konjunktūru vai kaut kādām draudzīgām attiecībām. Ja komanda nospēlēja cienīgi, tad jau izvēle bija pareiza. Tāpat bija jāizšķiras par starta vienpadsmitnieku.
Atbraucot uz Portugāli, mums bija piecas dienas aklimatizācijai. Šajās dienās viens spēlētājs, kurš brauca kā pamata vienpadsmitnieka spēlētājs, zaudēja vietu starta sastāvā. Labi, atklāšu — tas bija Dzintars Zirnis. Pirms tam viņa konkurents uz labā aizsarga pozīciju Aleksandrs Isakovs bija apslimis un pāris nedēļu netrenējās, bet Dzintars Portugālē pāris treniņos nepārliecināja, tāpēc tomēr devām priekšroku Isakovam. Bija konkurence. Zirnis izgāja laukumā uz dažām minūtēm mačā ar Vāciju, kas bija gan tāpēc, lai pastiprinātu aizsardzību, gan arī tāds kā pateicības žests, jo Dzintars spēlēja izšķirošajos atlases turnīra mačos Zviedrijā un Turcijā, kur mums deva lielu labumu.
JAUNIE LAIKI
— Kā mainījies Latvijas futbols šajos desmit gados?
— Ļoti grūti vērtēt. Pirms desmit gadiem mūsu izlases panākumu atslēga bija kluba Skonto spēlētāju audzināšana. Tagad Skonto vairs nav tik spēcīgs klubs. Negribētu teikt, ka tagad izlase spēlē slikti. Toreiz mums bija tāds uzplaiksnījums, tagad ir jāsagaida jauns izrāviens. Svarīgi, lai visi līderi ir ierindā. Ja spēlē Aleksandrs Cauņa, tad tieši viņš var laukumā īstenot trenera nodomus. Katrā komandā ir jābūt zvaigznēm. Turklāt viņiem ir jābūt uz visām spēlēm, jo kalendārs nav tik noslogots, tāpēc katra spēle ir ļoti svarīga.
— Pēc atpazīstamības par mūsu galveno zvaigzni varētu saukt Artjomu Rudņevu, kurš spēlē Vācijas bundeslīgā. Tiešs jautājums — kāpēc izlasē viņš negūst vārtus (27 spēlēs tikai vieni vārti — K. G.)?
— Nezinu. Kad biju izlases treneris, man arī uzdeva šo jautājumu. Rudņevs ir talantīgs spēlētājs. Lai atrastu atbildi, viņam ir jāparakņājas sevī, varbūt labāk jāgatavojas izlases spēlēm, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka spēlētājam spēlei izlasē ir jābūt prioritātei. Pats biju uzbrucējs, daudz vārtu guvu, bet atceros kādu senu teicienu, ka „nevar iemācīt — var iemācīties”. Tas nozīmē, ka tam māceklim ir pašam jāsaprot, kas par lietu. Svarīgi, ka Rudņevs izlasē spēlē ar pilnu atdevi. Šajā ziņā neko nevar pārmest. Nevaru arī piekrist dzirdētiem komentāriem, ka mums izlasē būtu sliktāki partneri, kas mazāk dod piespēles. Hamburgā ir lielisks holandiešu meistars Rafaels van der Vārts, bet mūsu Cauņa nemaz nav sliktāks. Vienīgi nav tik izreklamēts.
— Vēl viens provokatīvs jautājums. Kurš no tagadējās izlases spēlētājiem varētu tikt Euro 2004 komandas pamatsastāvā?
— Nevar jau tā teikt, jo sanāks, ka viens spēlētājs ir sliktāks par citu. Skaidrs, ka arī Euro 2004 vieta sastāvā atrastos Aleksandram Cauņam, viņš ir futbolists bez vājām vietām. Protams, arī Kasparam Gorkšam. No uzbrucējiem redzu, ka Valērijs Šabala varētu ienest jaunas vēsmas.
— Kādas ir Latvijas izlases izredzes šajā Euro 2016 atlases ciklā?
— Lai izredzes vērtē citi. Ļoti svarīgi ir labi aizvadīt pirmo spēli, jo tas var dot labu noskaņojumu arī turpmākajos mačos.
VERPAKOVSKIS BEIDZ, ŠABALA SĀK
— Baltijas kausa izcīņā no izlases atvadījās Euro 2004 sastāva pēdējais mohikānis Verpakovskis…
— Māris ir talantīgs spēlētājs. Cilvēks, kurš spēja attīstīt savu talantu. Ir daudz talantu, kuri kaut kur pazūd. Māris vienmēr bija atvērts treneriem, vienmēr mācījās. Viņam bija lieliskas tieši uzbrucēja īpašības — ātrums, spēles domāšana, ļoti svarīgi, ka viņš nebaidījās no pretinieka. Lai nospēlētu izlasē 100 spēles, vismaz desmit gadu ir jāspēlē visās spēlēs, tātad slodze ir liela. Ja izturēsi, tad arī pavadīs no izlases kā Māri — kā varoni. Verpakovski jau aicinājām uz Skonto ar domu par izlasi.
— Vai redzat jaunas zvaigznes, kas ar laiku varētu kļūt par izlases līderiem?
— Pagājušajās gadā Šabala astoņpadsmit gadu vecumā debitēja izlasē. Nevajag aizmirst, ka Šabala ir tikai ceļa sākumā, tāpēc ir svarīgi, lai ar viņu treneri skrupulozi strādā pie individuālās meistarības paaugstināšanas, lai klubs nedomā tikai par rezultātu. Būtiska ir treniņprocesa kvalitāte. Nav noslēpums, ka tiem, kam jau daudz ir dots, jāstrādā vēl vairāk par citiem, jo viņiem vienmēr vairāk pievērsta uzmanība, arī pretinieks velta lielākas pūles segšanai. Labs piemērs ir Cauņa, kurš Skonto vienmēr bija atvērts papildu individuālajiem treniņiem. Viņš saprata, ka tas ir nepieciešams, tāpēc arī ir guvis panākumus.
— Kāds ir iespaids par šo Latvijas čempionāta sezonu?
— Izlasē joprojām daudzi ir vietējā čempionāta spēlētāji. Laikam tā mūsu futbolā ir objektīva situācija. Čempionātā ir izteikts līderis, kas iekrājis rezervi. Tas mani nepārsteidza, jo Ventspilī ir stabila infrastruktūra, bet ilggadējo līderi Skonto, protams, traucē nestabilā finansiālā situācija. Ventspilij arī ir stabils sastāvs, labs treneris. Jurģis Pučinsks arī bija Euro 2004. Varbūt viņš nebija īpaši pamanāms spēlētājs, bet Pučinsks izgāja laukumā vissvarīgākajos atlases mačos ar Zviedriju un Turciju, kur viņš devās laukumā uz maiņu vissvarīgākajos brīžos, palīdzot noturēt vajadzīgo rezultātu. Var redzēt, ka viņš ir nopietns treneris, kurš izdarījis secinājumus pēc pagājušās sezonas, kas viņam bija pirmā. Vēl viens čempionāta pluss ir tas, ka ir pietiekami daudz spēļu, kur ir grūti prognozēt rezultātu.
BRAZĪLIJA UN SPĀNIJA
— Sācies pasaules čempionāts. Kādas ir jaunās futbola tendences?
— Parasti modi diktē čempioni. Tagad tā ir Spānija. Pirms dažiem gadiem Eiropā valdīja Barcelona. Atceros, kad pirms pieciem gadiem biju uz Čempionu līgas finālu, kur Barcelona bez variantiem apspēlēja Manchester United ar Krištianu Ronaldu priekšgalā. Taču pēc tam citi sāka atrast iespējas, kā viņus neitralizēt. Tomēr bumbas kontrole joprojām ir aktuāla lieta, tāpat arī individuālā meistarība, presings, ātri uzbrukumi, kamēr pretinieks nav tam gatavs. Joprojām ļoti daudz ko izšķir tehnika, fiziskā sagatavotība un ātrums.
— Pasaules čempionāta atlases mačos mums sāpīgus brīžus sagādāja Grieķija un Bosnija. Kādas ir viņu izredzes Brazīlijā?
— Grieķija ir profesionāla komanda ar spēcīgu raksturu, bet viņu zvaigznes — Karaguniss, Kacuraniss, Samarass — pamazām noveco. Turpretī Bosnija ir izsalkusi pēc panākumiem. Viņi var tālu tikt, jo tur ir daudz labu spēlētāju, kuri spēlē galvenās lomas vadošajos Eiropas klubos.
— Kas ir pasaules čempionāta favorīti, un kurām izlasēm pieder jūsu simpātijas?
— Favorīti ir Brazīlija, kas spēlē savās mājās, un Spānija. Šajā čempionātā pārsteigumus var sagādāt un būs interesanti vērot pārējās Dienvidamerikas komandas. Urugvajai, Čīlei ir lieliski futbolisti, kuri spēlē Eiropā. Man vienmēr paticis Itālijas futbols, viņu spēles stils un uzvedības maniere. Tāpat atkal jāmin Spānija un Brazīlija.
Aleksandrs STARKOVS
Futbola treneris
Dzimis: 1955. gada 26. jūlijā Madonā
Spēlējis: RPI (1973.—1975.). Rīgas Daugava (1975.—1977.), Maskavas Dinamo (1978.), Daugava (1978.—1989.)
Trenējis: Pārdaugava (1991., asistents), Daugava-Kompar (1992., asistents), Latvijas U-21 izlase (1992.—1994.), Skonto (1993.—2004.), Latvijas valstsvienība (1995.—2001., asistents), Latvijas valstsvienība (2001.—2004.), Maskavas Spartak (Krievija, 2004.—2006.), Latvijas valstsvienība (2007.—2013.), Skonto (2010.), FC Baku (Azerbaidžāna, 2011.—2012.)
Lielākie panākumi: 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīra dalībnieks, 12 reizes Latvijas čempions ar Skonto (1993.—2003. un 2010.), četrkārtējs Baltijas kausa ieguvējs (2001., 2003., 2008., 2012.), Krievijas vicečempions ar Spartak (2005.)
Atzinības: 2003. g. Latvijas futbola federācijas vērtējumā atzīts par pēdējo 50 gadu spilgtāko Latvijas futbolistu, 2006. g. LFF rīkotajā speciālistu aptaujā nosaukts par simtgades Latvijas labāko treneri, 2009. g. Latvijas Gada balva sportā ceremonijā atzīts par gada labāko Latvijas sporta treneri, 2010. g. saņēmis IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni
